Spēle uz publiku, tas ir, uz vēlētāju: tā vairums novērotāju dēvē “progresistu” un “zaļzemnieku” pretstāvi, kur pirmie pārmet otrajiem nepamatotu ieklausīšanos kokrūpniekos, savukārt otrie pirmajiem – sabiedriskā transporta vienību skaita samazināšanu reģionos. Šī cīņa uzņem ātrumu un sparu, un to vērtē bijušie premjeri Māris Gailis un Indulis Emsis, kā arī politologs Filips Rajevskis.
“Attiecīgās nozares ministrs cenšas darīt visu savas industrijas labā,” saka Gailis, “par to nav jābrīnās. Ar to domāju Zemkopības ministriju. Tas ir veids, kā ministrs parasti strādā. Viņš domā par savējiem. Pie viņa nāk, viņam prasa palīdzību, un tam, protams, vajadzētu būt visas tautsaimniecības un valsts interesēs. Tā būtu jādara katram ministram.”
Partijas “Progresīvie” līdzpriekšsēdētājs Andris Šuvajevs publiski izteicās, ka Latvijā “90. gadu politika nekur nav pazudusi un mēs joprojām dzīvojam valstī, kur ietekmīgi miljonāri spēj izkārtot sev politiski labvēlīgus lēmumus”. Tas jau bija nopietns apvainojums, uz kuru zemkopības ministrs Armands Krauze (ZZS) atbildēja: ja reģioni netiks atbalstīti, tas varētu nozīmēt valdības galu. Turklāt pirmdien, 24. novembrī, jautājums par reģionālajiem pārvadājumiem tiks pārrunāts valdību veidojošo partiju sadarbības sanāksmē.
“Šuvajevs un Krauze ir nonākuši pilnīgā antagonismā,” turpina Gailis. “Ja jau divi partiju deputāti balso pret savas koalīcijas ministru, tas jau ir apbrīnojami. Bet visi turas pie tās valdības, jo visus grauž tas, ka nākamajā ikviens no viņiem varētu nebūt. Tāpēc jau turas pie šīs valdības kā pie salmiņa. Tas būs komiski, ja mums gandrīz gadu to nāksies vērot. Neviens taču neies ārā no tās koalīcijas, jo ir taču jāizmanto administratīvais resurss, kas jāizmanto priekšvēlēšanu kampaņā. Tas ir daudz izdevīgāk nekā esot opozīcijā. Tu esi ministrs, tev ir iespēja, kaut ko atklājot, pārgriezt lentīti, būsi opozīcijā - nesanāks.”
Gailis atceras, ka “viņa laikā” tādus notikumus nevarēja novērot. “Manā laikā (1994.-1995. - E.V.) tādas krīzes nebija. Premjeri atkāpās tad, kad saprata: nav nodrošināts pilns atbalsts. Tādā veidā atkāpās Šķēle, Birkavs, Repše, Krištopans. Toreiz bija citi principi - daudz loģiskāki. Tagad tu vari vārīt, kādas ziepes vien gribas, neviens nekur prom neiet. Manā salīdzinoši īsās valdības laikā tika nomainīti pieci vai seši ministri. Ja tik sadarītas ziepes, tad vajadzēja atkāpties. Skolotāju streiks, nav laikā izmaksātas algas - ministram jāatkāpjas. Šajā ziņā bija vērojama dinamika,” stāsta Gailis.
Gailis uzskata, ka tos ministrus, kuri kaut kādā veidā ir izgāzušies, vajadzētu atstāt “aiz borta”. “Taču šobrīd neviens negrib politiski atbildēt. Kamēr šī koalīcija, cits citu grauzdama un lamādama, turas kopā, tikmēr tai ir labi. Bet valstij kopumā ir slikti: mēs krasi atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas.”
“Piespiedu mīlestība ir pastāvīgāka par citām,” smaida Emsis, “jo tā ir aprēķina laulība. Un, ja aprēķins ir pareizs, savienība var eksistēt. Katrs grib būt pie siles, katram ir savas vajadzības un savs elektorāts. Lauku autobuss ir ārkārtīgi saprotama lieta, un tie, kuri ar to brauc, ir ZZS vēlētāji. Nebūs autobusa, nevarēs pat uz vēlēšanām aizbraukt.”
Par atbalstu kokrūpniecībai Emsim arī ir ko teikt. “Latvija jau nu galīgi “neslimo” ar atbalsta sniegšanu uzņēmējiem. Drīzāk to var uzskatīt par izņēmumu, kam ir acīmredzams pamats. Bet tiek uzrunāts vēlētājs, jo “mēs cīnāmies par taisnību”. Tā kā kreiso vēlētāju acīs uzņēmēji ir sliktie, viņi ir apmierināti, līdz ar to es uzskatu, ka tas ir teātris un visi saprot lietas būtību. Bet uz ārpusi tiek rādīts cīņas spars. Taču ne viena, ne otra puse nav tādi muļķi, lai nesaprastu, ka tā ir tikai izrāde vēlētājiem. Jāatzīmē, ka priekšvēlēšanu cīņas sākušās ļoti agri. Bet tas viss var aiziet tik tālu, ka nevarēs saprast, kā tikt atpakaļ. Tā būda - valdība - var arī sagāzties. Taču domāju, ka šoreiz iztiks ar izrādi vien.”
Emsis domā, ka uz priekšvēlēšanu “augstajiem toņiem” abi politiskie spēki pāries vasarā. “Manuprāt, kuluāros notiek gluži normālas sarunas. To esmu pieredzējis: pūku met publiski - no Saeimas tribīnes un medijos, bet “pīpētavās” viss notiek brālīgi. Turklāt vēl arī tas, ka vēlētājs reizēm nesaprot: kur tad ir tās konservatīvās, kur - liberālās vērtības. Viss ir vienā murskulī. Jautājums daudziem ir tāds: ja man viņi visi riebjas, par ko lai es balsoju? Tagad vismaz Alvis Hermanis piedāvā kaut ko interesantu. Būs jautri!”
“Mēs varam vilkt paralēles, kā Nacionālā apvienība stāv pret Rosļikova “Stabilitātei” vai kādreizējo “Saskaņu”. Ideāls variants. Patiesībā bīstama ir konkurence starp “Jauno vienotību’’ un “Progresīvajiem”,” uzskata Rajevskis, “jo abi šie politiskie spēki var rādīt vēlētājiem, cik viņi ir stipri un kā viņi aizstāv savus vēlētājus, kuri, kā mēdz teikt, nepārklājas. Un, ja mēs skatāmies ideoloģiski, “progresīvie” ir kreisie, savukārt ZZS vairāk konservatīvie.”
Rajevskis uzskata, ka abu politisko spēku darbības ir paredzētas tam, lai nopozicionētos politiskajā spektrā. “Protams, tas būs izdevīgi, bet kādā mirklī katrs aizies cīņā par savu vēlētāju. “Zaļzemniekiem” tuvākais konkurents ir “Apvienotais saraksts”. Savukārt “Progresīvajiem” tuvākais konkurents ir “Jaunā vienotība”. Šis ir pirmais etaps. Otrajā etapā tu jau sāc cīnīties ar tuvāko konkurentu.”
Kad vēlēšanas tuvosies, būs nepieciešami spēcīgāki argumenti. “Visi strādās, lai nostiprinātu bāzi, pēc tam viņi sāks kauties par neizlēmušajiem. Ja ZZS būs koalīcijā, bet AS - opozīcijā, tas būs stāsti par to, kā viens ir nepraša, bet otrs - gudrinieks. Būs mēģinājumi pierādīt, ka JV nav pietiekami sociāli orientēta, bet “progresisti” - pārāk orientēti uz migrantiem un uz LGBT vērtībām,” uzskata Rajevskis.
Viņš, vērojot pašvaldību vēlēšanas, novērojis, ka “progresīvie” bija iedvesuši ne tikai savu kreiso ideoloģiju, bet arī to, ka viņi nezog. “Jo viņi nebija varā,” skaidro Rajevskis. Bet nekas, kā smejies, nav zaudēts: viss vēl priekšā. “Visu redzēsim vasarā, kad būs zināmi saraksti un galvenā kauja par Saeimas sastāvu notiks Rīgā.”
