Pēkšņais Līgo dienas pēcpusdienā pieņemtais valsts akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” (LDz) vadības lēmums apturēt kravu pārvadājumus uz Baltkrieviju nodarījis ne tikai materiālos zaudējumus uzņēmējiem, bet radījis pamatīgu kaitējumu LDz un valsts reputācijai, sarunā ar “Neatkarīgo” pauda uzņēmējs, SIA "Business Support Services" īpašnieks Andris Spūlis.
Uzņēmēja klienti jau trīspadsmito gadu strādā ar Baltkrievijas uzņēmumiem. Tie pamatā ir lielas rietumvalstu kompānijas. Tās izvēlējušās tieši Latvijas virzienu, kur pa dzelzceļu vest kravas no Baltkrievijas, lai tās caur Latvijas ostām pēc tam varētu nogādāt Rietumeiropā un citviet pasaulē. Globālās kompānijas savu darbu plāno ilgtermiņā. Līdz ar to tiek precīzi izskaitļots laiks, kad prece, produkts, izejviela tiek iepirkta Baltkrievijā, kad tā nonāk līdz ostai, kurā tajā laikā atrodas nofraktētais kuģis, un kad tas viss tiks izkrauts Rietumeiropas vai kādā citā pasaules ostā un nonāks pie vērtības pievienotāja vai pārstrādātāja. Ikviena aizkavēšanās kādā no tranzīta posmiem uzņēmumiem nes milzu zaudējumus.
"Ja tavs bizness, kurā ir noslēgti līgumi, uz trim nedēļām tiek "pakārts gaisā," tad pirmām kārtām rodas zaudējumi, jo tu neizpildi līgumu un tiek piemērotas soda sankcijas. Šodienas konkurences apstākļos šīs soda sankcijas ir mežonīgas, un nevienu neinteresē, ka Rīgas ostā nav iekrauts kuģis tāpēc, ka “Latvijas dzelzceļš” skaņo ar Ārlietu ministriju vai Briseli, vai drīkst vai nedrīkst vest kaut ko Baltkrievijas virzienā.
Rodas jautājums, kurš kompensēs šos zaudējumus, kurus var precīzi aprēķināt. Otrs jautājums - ko pēc notikušā turpmāk lems darīt kompānija, kura izvēlējusies strādāt ar kādu no mūsu ostas termināļiem? Kā piemēru varu minēt kādu lielu Rietumeiropas uzņēmumu, kas nesen nolēma pāriet no Klaipēdas ostas uz Rīgu. Viņi bija aprēķinājuši, ka šeit būs izdevīgāki nosacījumi. Un tagad uz trim nedēļām viņiem viss bizness apstājās! Interesanti, kādu gan lēmumu viņi pieņems - vai patiesi turpināt sadarboties ar Latviju? Pazaudēt klientu šodien var ļoti ātri, bet kā dabūt viņu atpakaļ, lai strādā caur Latviju un šeit paliek, lai valsts nopelna nodokļos, LDz no saviem tarifiem arī nopelna un ostas termināļi arī nopelna? Ja tagad Latviju pametīs kāds no lielajiem ostu klientiem, tad tas būs ļoti nelāgs signāls arī visiem pārējiem. Kravu jau vairāk nepaliek. Kravu paliek mazāk, un konkurence par šīm kravām pieaug vairākas reizes," skaidroja A. Spūlis.
Uzņēmējs atturējās izpaust, vai viņa klienti pieprasīs zaudējumu atlīdzību, taču apstiprināja, ka neapmierinātība ar notiekošo ir ļoti liela: “Kad šī neapmierinātība pārvērtīsies kādā juridiskā darbībā, grūti pateikt. Tajā pašā laikā mūsu kaimiņi poļi un lietuvieši vienkārši rullē uz priekšu, un par to Latvijas amatpersonām vajadzētu padomāt.”
A. Spūlis vērsa uzmanību uz vēl kādu lietu. Pēc viņa teiktā, visiem, kuri strādā ar Baltkrievijas un citu uz austrumiem esošu valstu tirgiem, ar sankciju politiku ir jārēķinās. Sankcijas pēdējos gados kļuvušas par vienu no biznesa vešanas elementiem. “Taču kas liedz valstij sakārtot šos jautājumus? Sankcijas nav nekas ekstraordinārs. Tie ir juridiski lēmumi, ko pieņēmušas starptautiskas institūcijas. Mums Latvijā ir viens centrālais orgāns, kas ar likumu noteikts kā šo procesu koordinators, un tā ir Ārlietu ministrija. Kāpēc viena valsts iestāde vai uzņēmums to var izpildīt, bet citiem tā ir problēma? Mūsu valsts uzņēmumu amatpersonu bezdarbības un neizlēmības dēļ tiek nodarīts milzu kaitējums," savu viedokli pauda A. Spūlis.
Viņš atzina - šis kravu apturēšanas precedents rada reālus riskus, ka uzņēmēji nevēlēsies pārvadāt kravas tranzītā caur Latvijas ostām. Viņš uzsvēra, ka šeit nav runa par Latvijas uzņēmumiem, jo Latvijas uzņēmumu aktivitāte Baltkrievijā samazinājusies līdz minimumam, bet gan par Rietumu kompānijām.
"Mūsu lielā aktivitāte beidzās pagājušogad. Tagad varam runāt tikai par ļoti nelielu biznesu, kas ir desmit tūkstoši tonnu kravu. Tās ir preces, ko pērk Rietumu klienti - pārtika, izejvielas, lauksaimniecības produkcija vai, pareizāk sakot, izejvielas - eļļas, cukura pārstrādes produkti, kas aiziet tālāk uz Rietumeiropas rūpnīcām, kas tālāk ražo, piemēram, lopbarību u.c. Un šīs izejvielas pērk ne jau tāpēc, ka kādam ļoti gribas papildus riskēt, gūstot peļņu, bet tāpēc, ka Eiropā to pietrūkst. Un ja arī mums šogad pašiem nebūs ražas vai tā būs slikta, kur mēs to pirksim? Varbūt kartupeļi būs jāpērk no Baltkrievijas," norādīja A. Spūlis.
