Tramps Krievijai dod zaļo gaismu noteikt “jauno Eiropas drošības kārtību”

© Scanpix

Sarunas Abū Dabī: kamēr neviens nevēlas piekāpties, kuluāros turpinās nežēlīga cīņa par izdzīvošanu, liecina amatpersonu paziņojumi un nopludinātā informācija. ASV izdara spiedienu uz Kijivu, Eiropa lavierē, bet toni nosaka Kremlis.

ASV, Ukrainas un Krievijas 10. un 11. novembra trīspusējās sarunas Apvienoto Arābu Emirātu galvaspilsētā Abū Dabī beigušās ar kārtējo neveiksmi - miera līgums vai visaptveroša vienošanās par kara izbeigšanas nosacījumiem parakstīti netika. Vienīgais taustāmais rezultāts bija liela mēroga karagūstekņu apmaiņa, viss pārējais izrādījās tikai dūmu aizsegs. Sarunas šādā formātā bija pirmā tikšanās reize klātienē kopš 26.-27. februāra Ženēvā un noslēdzās ar minimālu praktisku rezultātu. Puses vienojās par provizorisku kontaktu turpināšanu, lai gan joprojām pastāv milzīgas domstarpības teritoriju un drošības jautājumos. ASV pārstāvēja prezidenta Donalda Trampa īpašie sūtņi Stīvs Vikofs un Džareds Kušners, Ukrainas delegāciju vadīja Ārējā izlūkdienesta priekšnieks Rustems Umerovs, Krievijas delegācija ieradās ar Putina palīgu Vladimiru Medinski priekšgalā. Krievijas iebildumu dēļ Eiropas valstu pārstāvji trīspusējās sarunās klātienē nepiedalījās, Ukrainas pārstāvji ar Eiropas partneriem tikās atsevišķi.

Arahamija: parādījies “labs impulss”

Ukrainas delegācijas pārstāvis un varas partijas “Слуга народу” (“Tautas kalps”) frakcijas vadītājs Ukrainas Augstākajā Radā Davids Arahamija 11. novembra brīfingā sarunas Abū Dabī raksturoja kā vienas no līdz šim smagākajām, taču norādīja uz “labvēlīgu dinamiku” cerībā panākt risinājumu jau līdz šī gada beigām. Arahamija atzina, ka dialogs ar Krievijas delegāciju bijis ass un sarežģīts, tomēr par spīti grūtībām sarunu procesam parādījies “labs impulss”. Pēc viņa domām, šī “dinamika” sniedz iespēju panākt vienošanos vēl pirms 2027. gada sākuma, norādot uz “patiešām lielu progresu” diskusijās par Ukrainas pēckara drošības garantijām, pieminot panākumus citos strīdīgos jautājumos, kuru detaļas pagaidām nedrīkst publiskot. Politiķis akcentēja pāreju no trīspusēja uz daudzpusēju sarunu formātu, uzsverot, ka pie sarunu galda jābūt arī Eiropas valstīm, jo Ukraina ir Eiropas daļa un jautājumi skar visas pēckara Eiropas drošības arhitektūru. Arahamija vērsās pie Vitkofa un Kušnera, aicinot doties vizītē uz Maskavu un pēc tam atgriezties uz tikšanos Dublinā ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, lai pēc iespējas ātrāk vienotos par nākamās sarunu kārtas norisies laiku un vietu.

Eiropa nedrīkst iekrist Krievijas lamatās

12. novembrī pēc tikšanās Kremlī ar Putinu Vitkofs paziņoja, ka ar Krievijas līderi apspriesta iespēja nākamreiz sarunas rīkot ar Eiropas pārstāvju piedalīšanos - panākta vienošanās par jaunu trīspusējo sarunu kārtu, kurā līdzšinējam Ukrainas, ASV un Krievijas formātam pievienosies arī Eiropas valstis, informēja BBC un “Reuters”. “Viņi ir mūsu partneri, un viņu dalība ir svarīga,” uzsvēra Vitkofs. Putins tam esot piekritis, taču galīgais lēmums vēl nav pieņemts. Uzreiz pēc vizītes Maskavā Trampa sūtņi Dublinā tikās ar Zelenski, lai informētu par sarunu iznākumu ar Putinu. Savukārt ES un sabiedroto līderi Dublinas samitā 13. novembrī vienojās, ka turpmākās sarunās Eiropu pārstāvēs kopīga E5 grupas valstu delegācija - Lielbritānija, Francija, Vācija, Itālija, Polija - daļa no tā sauktās Labas gribas koalīcijas, kas risinās ar drošības garantijām saistītus jautājumus sadarbībā ar NATO. Savukārt Eiropas Padome un Eiropas Komisija spriedīs par Ukrainas eiropeisko nākotni, valsts atjaunošanu un labklājību.

13. novembrī Zelenskis žurnālistiem atklāja, ka Krievija noraidījusi abpusēju “enerģētikas pamieru” un ka no ASV saņemts priekšlikums atteikties no Donbasa apmaiņā pret Ukrainas dalību NATO. Zelenskis sacīja, ka gatavs to apspriest, ja vien NATO un ES sniegtu drošības garantijas, taču uzsvēra, ka teritorijas neatdos. Ukrainas prezidents pieminēja, ka viņam nav tiesību par to lemt vienpersoniski, brīdinot, ka iesaistīties diskusijā ar Krieviju “par jaunu Eiropas drošības arhitektūru” ir bīstami, jo tas var beigties ar jauniem kariem. Pirms tam ES ārlietu komisāre Kaja Kallasa paziņoja, ka Eiropa nedrīkst iekrist Krievijas lamatās sarunās par Krievijas uzsāktā kara izbeigšanu pret Ukrainu, uzsverot, ka sarunu prioritātei jābūt pamieram, nevis diskusijām par drošību.

Kremļa priekšlikumi

Divas dienas pirms Vitkofa un Kušnera vizītes Kremlī sarunu Abū Dabī neformālajā daļā Krievija izvirzījusi virkni neoficiālu, Ukrainai un tās Eiropas sabiedrotajiem nepieņemamu prasību, ziņoja vairāki starptautiskie mediji, tostarp “New York Times un “Bild”. Krievija pieprasa kontroli pār Donbasu un okupētajām teritorijām, Ukrainas atteikšanos no dalības NATO, Odesas un Mikolajivas jūras tirdzniecības ostu demilitarizāciju, NATO klātbūtnes samazināšanu un alianses militāro bāzu likvidēšanu Baltijas valstīs. Neoficiālajos priekšlikumos ietverta arī prasība par Somijas izstāšanos no NATO un aizliegums izvietot ASV, Francijas un Lielbritānijas kodolspēkus Eiropas sabiedroto valstu teritorijās. Krievija piedāvā pārvietot visu NATO militāro infrastruktūru 1997. gada robežās, kas nozīmētu sabiedroto spēku izvešanu no visām bijušā Varšavas līguma un Baltijas valstīm. Apmaiņā pret to Krievija sola izvest kodolieročus no Baltkrievijas, atteikties no vidēja darbības rādiusa raķešu izvietošanas šajā valstī un izvest karaspēku no Piedņestras. Krievija piedāvā pārveidot Moldovu par federatīvu republiku, nodrošinot Gagauzijai un Piedņestrai rīkot referendumus par neatkarību gadījumā, ja Moldova iestātos ES. Kremlis izskanējušo informāciju, piemēram, par Somijas izstāšanās no NATO, līdz šim oficiāli noliedzis, 13. novembrī ziņoja “Bild”. Laikraksts uzsver, ka šie priekšlikumi izteikti sarunu kuluāros un atspoguļo tikai vienas konkurējošās sarunu grupas viedokli.

Krievijas “svaigās” idejas par “jauno Eiropas drošības kārtību”

Maskava uzstāj, ka jebkuru sarunu ietvaros jāpārskata Eiropas drošības arhitektūra un atkal izvirza prasības par NATO ietekmes samazināšanu. Ārpolitikas eksperti norāda, ka būtībā tas ir Krievijas 2021. gada izvirzītā ultimāta atkārtojums, kad Maskava mēģināja apturēt NATO paplašināšanos un panākt alianses spēku atvilkšanu no Austrumeiropas valstīm pirms pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kremlis papildus 2021. gada decembrī ASV un NATO izvirzītām prasībām tagad izsaka jaunas - atbilstoši konfrontācijas gaitā ar Rietumiem gūtai pieredzei, pēc 12. novembra Putina sarunām ar Vitkofu un Kušneru paziņoja Putina palīgs Jurijs Ušakovs. “Šajā kontekstā prezidents (Putins) atgādināja par mūsu redzējumu attiecībā uz nedalāmas drošības arhitektūras pamatelementiem - redzējumu, ko mēs prezentējām jau 2021. gadā, līgumprojektu veidā ar ASV un NATO saistībā ar drošības garantijām. Galvenie nosacījumi ir NATO bloka nepaplašināšana, tādu ieroču sistēmu, kas mums rada draudus, neizvietošana Krievijas robežu tuvumā, kā arī atgriešanās pie alianses spēku izvietojuma Krievijas un NATO pamatakta (par abpusējām attiecībām, sadarbību un drošību) parakstīšanas brīdī (1997. gada 27. maijā). Šim sarakstam, kas neaprobežojas tikai ar minētajiem punktiem, mēs gatavojamies pievienot jaunus, ņemot vērā rūgto pieredzi un mācības, ko pašreizējā situācijā vienkārši nevaram atļauties ignorēt, - kad kolektīvie Rietumi ir vērsušies pret mums, neslēpjot vēlmi glābt Kijivas režīmu un cenšoties panākt Krievijas stratēģisku sakāvi,” klāstīja Ušakovs. Putina palīgs faktiski paziņoja, ka Eiropas drošības sistēma nedarbojas, toties Maskava gatava nekavējoties sākt diskusijas ar ASV par “jaunu drošības arhitektūru”.

Vienlaikus Kremlis cer, ka arī Eiropas valstu pārstāvji atbalstīs šos Kremļa centienus, komentē izdevums “Агентство. Новости”. Dienu iepriekš, 11. novembrī, Krievijas Ārlietu ministrijas Ārpolitikas plānošanas departamenta direktors Aleksejs Drobiņins “pieļāva iespēju” noslēgt divpusējus neuzbrukšanas paktus starp Krieviju un atsevišķām NATO dalībvalstīm. Tikai dažas stundas pirms Ušakova paziņojuma ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs pavēstīja, ka sarunu laikā Abū Dabī Krievijas puse ir atsaukusies uz 2021. gada vienošanos projektiem ar ASV un NATO. “Taču ne tikai uz tiem,” precizēja Putina diplomāts. 2021. gada decembrī, divus mēnešus pirms pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, Maskavas iesniegtie ASV un NATO drošības garantiju līgumu projekti būtībā bija ultimāts Eiropas drošības sistēmas demontāžai. Maskava pieprasīja juridiski saistošu apņemšanos apturēt turpmāku NATO paplašināšanos, izbeigt alianses militārās aktivitātes Ukrainā un citur postpadomju telpā, ierobežot bruņojuma izvietošanu Krievijas robežu tuvumā, kā arī atgriezt NATO spēku izvietojumu 1997. gada stāvoklī. Papildus tam Krievija ierosināja ASV kodolieroču izvešanu no citu valstu teritorijām. 2022. gada janvārī ASV un NATO Krievijas pamatprasības noraidīja, jo īpaši attiecībā uz alianses paplašināšanās apturēšanu un spēku izvešanu no Austrumeiropas. Kamēr rietumvalstis pauda gatavību apspriest bruņojuma kontroli un pasākumus militāro risku mazināšanai, 2022. gada 24. februārī Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā.

Sarunās Abū Dabī Vitkofs un Kušners Krievijas pārstāvjiem esot mēģinājuši skaidrot, ka pasaule pēc 2021. gada būtiski mainījusies, lūdzot Krieviju sagatavot jaunus priekšlikumus nākotnes Eiropas drošības līgumam, atsaucoties uz diviem avotiem, 11. novembrī ziņoja portāls “Axios”. Vienlaikus Vašingtona ierosināja Maskavai pārskatīt savu pretenziju sarakstu un precizēt, kādus pretsoļus deeskalācijas virzienā tā būtu gatava spert, lai pārliecinātu Eiropas valstis par jauna uzbrukuma draudu neesamību. Turklāt Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskās sadarbības (APEC) samitā Šeņdžeņā iespējama Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina, Trampa un Putina tikšanās, izraisot satraukumu par pasaules lielvaru nodomiem sadalīt ģeopolitiskās ietekmes sfēras, nerēķinoties ar citu valstu interesēm un atgādinot par 1945. gada Jaltas konferences vienošanām par pēckara Eiropas kārtību.

Krievijas “garantijas” apdraud Eiropu

“Ukrainas miera sarunu turpinājumā Putina Ārlietu ministrijas departamenta direktors Drobiņins atskaņoja Kremļa ierosinājumu par NATO valstu divpusēju neuzbrukšanas līgumu noslēgšanu ar Krieviju. Šī iecere varētu patikt Putinam, taču visai maz ticams, ka eiropieši tam piekritīs,” savā slejā izdevumam “Можем объяснить” sarunu gaitu komentēja politisko notikumu apskatnieks Abass Gaļamovs. Krievija cenšas pārliecināt ES valstis, ka Kremļa garantijas ir pārākas par NATO drošības garantijām, kamēr Putina darbības liecina par pilnīgi pretējo. Sarunas Abū Dabī par kara izbeigšanu, kas ar Putina un Trampa pārstāvju piedalīšanos turpinājās Maskavā, sāk apdraudēt Eiropu. Brīdī, kad Kremļa propagandisti izsmēja ES pārstāvjus par nespēju apspriest šāda līmeņa jautājumus, Drobiņins nāca klajā ar Eiropai “pozitīvu ideju”, ierosinot slēgt divpusējus drošības garantiju līgumus, jo tādā gadījumā NATO “jumts” vairs nebūšot vajadzīgs. Taču problēma ir tāda, ka Ukrainai savulaik šādas garantijas jau tika dotas, raksta Gaļamovs.

1994. gada Budapeštas memorandā un 1997. gada divpusējā Draudzības, sadarbības un partnerības līgumā Krievija garantēja Ukrainai mieru, suverenitātes, robežu neaizskaramības un teritoriālās integritātes ievērošanu. “Un kas no tā mainījās? Vai tas palīdzēja ukraiņiem? Nē. Maz ticams, ka eiropieši Krievijas “garantijām” piekritīs (..) Viņi, iespējams, parakstīs līgumus ar Krieviju, taču tikai tādus, kas nebūs pretrunā ar saistībām pret NATO. Un kā gan citādi? Visi taču labi redz Maskavas agresīvo uzvedību. Iedomāsimies, ja Kremlim rīt nepatiks, ka studenti Serbijā ir gāzuši Vučiču, un varas maiņu nodēvēs par “valsts apvērsumu” (Serbijas studentu opozīcijas kustība “Studentu saraksts” šī gada oktobrī guva uzvaru ārkārtas parlamenta vēlēšanās, piespiežot atkāpties ilggadējo valsts līderi Aleksandru Vučiču un viņa vadīto Serbijas Progresīvo partiju). Un tad Putins dienas gaismā atkal izvilks kādas “vēsturiskā aizvainojuma” tēmas no vikingu vadoņa Rurika vai pečeņegu laikiem. Putins Rietumu neuzticēšanos Krievijai vienkārši ignorēs, bet viss pārējais viņam liksies pilnīgi loģiski, būtībā sakot: “Ja reiz jūs uztrauc Krievijas draudi, mēs jums dosim garantijas, bet ar vienu nosacījumu - tikai atmetiet NATO, kam jums tā vispār vajadzīga?” Tas īsumā pilnībā raksturo Putinu. Viņš patiesi tic, ka vārdi un solījumi pastāv pilnīgi neatkarīgi no reālās rīcības. Taču tieši viņa paša rīcība ir padarījusi NATO par eiropiešiem daudz nozīmīgāku drošības faktoru nekā iepriekš. Lai pārliecinātu eiropiešus no dalības aliansē atteikties, Putinam viņi vispirms būtu jāpārliecina, ka draudus vairs nerada Krievija. Un ar “papīru līgumiem” vien būs par maz - būtu jāpārtrauc rīkoties tā, kā viņš rīkojas pašlaik. Citiem vārdiem sakot, Putins pats kļuvis par lielāko šķērsli savas ieceres īstenošanai,” secina kādreizējais Kremļa saimnieka runu autors.

Abū Dabī sarunas par farsu atzīst pat Kremlim lojālie

“Trīspusējās miera sarunas Abū Dabī noslēdzās tieši tā, kā bija gaidīts - ar karagūstekņu apmaiņu un Putina emisāra Medinska komentāriem, ka “dažos jautājumos izdevies panākt savstarpēju sapratni, bet citos - nē”. Viennozīmīga rezultāta nav, jo neviena no pusēm piekāpties negrasās. Krievijai piekāpšanās nav izdevīga, situācija frontē un ekonomikā ļauj izvēlēties nogaidošu taktiku, turklāt Maskava apelē pie Minskas vienošanos un Stambulas sarunu precedenta. Kremlī uzskata, ka līdzīgs scenārijs vērojams arī saistībā ar Melnās jūras graudu iniciatīvu: Krievija savas saistības izpildīja, taču solījumi par eksportu un finanšu norēķiniem īstenoti netika. Tagad Krieviju atkal mēģina ievirzīt tamlīdzīgu vienošanos gultnē - šoreiz ir runa par pamieru Melnajā jūrā un enerģētikas nozarē, bet otrreiz neviens šajā slazdā vairs neiekritīs, parakstot papīrus bez konkrētām garantijām,” savā “Telegram” kanālā komentē Kremlim mēreni lojālais Krievijas žurnālists un polittehnologs Ramils Harisovs.

“Savukārt Kijiva nevar piekāpties vairāku citu iemeslu dēļ. Jebkādu teritoriju atdošana nekavējoties izraisīs jautājumu: “Par ko tad mēs cīnījāmies?”, un cilvēki būs gatavi iziet ielās. Turklāt fonā darbojas Eiropas un Lielbritānijas pārstāvji, kuri nav ieinteresēti par vienošanām bez viņu līdzdalības. Kušners skaidri norādīja, ka ved uz Maskavu priekšlikumus, saskaņotus gan ar Ukrainu, gan eiropiešiem, savukārt Arahamija nāca klajā ar paziņojumu, ka Kijiva vēlas paplašināt sarunu formātu, iesaistot Eiropu. Tomēr vēl būtiskāks ir sarunu iznākuma atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos - un šai ziņā situācija Kijivai nebūt nav labvēlīga. Pēc noslēdzošās sarunu kārtas Ukrainas un ASV delegācijas devās informēt Eiropas sabiedrotos, bet par galveno runasvīru komunikācijai ar medijiem kļuva Medinskis. Maskava izmantoja izcilu iespēju atspoguļot sarunu notikumus, paziņojot, ka puses “tuvinājušās mieram” un “visas teritorijas tiks atgūtas”. Jau pēc dažām stundām Kijiva bija spiesta reaģēt un pielāgoties pretinieka sarunu pozīcijai, kad Arahamija runāja par “pozitīvu dinamiku” un iespējamu vienošanos pirms Jaungada. Šis termiņš kritiski nepieciešams Kijivai, nevis Maskavai, ņemot vērā tuvojošos ziemu, bažas par energoapgādi un Ukrainas Nacionālā pretkorupcijas biroja iespējamām darbībām.”

Miera līgums bez Ukrainas piekrišanas?

“Informācija par to, kas tiks likts sarunu galdā, Amerikas mediju rīcībā nonāca vēl pirms Trampa sūtņu lidmašīnas nolaišanās Dublinā. ASV prezidenta administrācija lūdza Kremli izstrādāt un iesniegt priekšlikumus par “nākotnes Eiropas drošības arhitektūru” un formulēt konkrētas Maskavas pretimnākšanas iniciatīvas, ja eiropiešiem tiku dota iespēja sarunās piedalīties. ASV uzstāja, ka dokumentā līdzās Maskavas drošības prasībām būtu jāiekļauj arī konkrēti Krievijas soļi spriedzes mazināšanai, ieskaitot garantijas pret uzbrukumiem Eiropas valstīm. Tikmēr Dublinā Zelenskis savlaicīgi paziņoja, ka ASV pieprasītā karaspēka izvešana no Donbasa nav iespējama - tā ir retorika, kas raksturīga sarunu vedējam ar apziņu, ka galveno dokumentu gatavo bez viņa līdzdalības. Situācija Kremlī šķietami mainās, bet vieglas dāvanas amerikāņiem nesola - Putina darba kārtību plānoja Ušakovs, Rjabkovs pirms tam iezīmēja sarunu ietvaru: Putins izklāstīs Krievijas nostāju, bet Eiropas piekrišanu drošības iniciatīvām atstās Vašingtonas ziņā. Šobrīd Maskavas priekšrocības nosaka nevis sarunu saturs, bet procesa ātrums un gaita, un tieši sarunu temps šobrīd kļuvis par vērtīgāko Kremļa resursu. Vienlaikus Vašingtonas piekrišana deleģēt Maskavai Eiropas drošības dokumenta izstrādi Kremlim ir dilemma, jo tā parakstīšana nozīmētu juridiski nostiprināt nosacījumus, kurus iepriekš bija ērti izklāstīt kuluāru sarunās mutiski, savukārt Maskavas atteikšanās kļūtu par ieganstu vainot Krieviju pašreizējā sarunu strupceļā,” secina Harisovs.

Ukrainu mēģina iedzīt stūrī

Kamēr fronte ir sastingusi, Krievijas ekonomika turas, bet Kremlim vēl ir pietiekami daudz resursu, lai turpinātu diktēt noteikumus, Maskava par Rietumu diplomātiskajiem centieniem turpinās vīpsnāt, nevis tieksies pēc miera. Spriežot pēc Rjabkova izteikumiem, tas bija nepārprotams signāls Baltajam namam: lai Vašingtona pati “pielauž” Eiropu un piespiež to pakļauties, bet Krievija to nedarīs, jo šāda dokumenta parakstīšana Kremlim beigsies ar “sasietām rokām” un zaudētām diplomātiskā manevra iespējām. Kijivas iniciatīvas panākt kārtējo “enerģētikas” vai “Melnās jūras” pamieru Kremlī tiek uzskatītas par lētu blēdību un stingri noraidītas. Vienlaikus ASV aktīvi virza pamiera noslēgšanu, bet medijos un analītiķu aprindās izskan minējumi par Eiropas sabiedroto neformālu spiedienu pret Ukrainu, kuluāru sarunās uzsāktas diskusijas par iespējamiem miera sarunu kompromisiem, mudinot Zelenski piekāpties, lai gan Eiropas līderu oficiālā nostāja līdz šim vērsta uz Ukrainas pozīciju stiprināšanu un stingrām drošības garantijām. Kijiva pamazām tiek iedzīta stūrī, kamēr atteikšanās no teritorijām ir taisnākais ceļš uz nemieriem un Zelenska politisko pašnāvību, tāpēc Arahamija bija spiests taisnoties un nākt klajā ar paziņojumiem par iespējamu vienošanos ar agresoru līdz Jaungadam. Tāpat arī Vašingtonas piedāvājums Maskavai par “nākotnes Eiropas drošības arhitektūras” priekšlikumiem var būt viltīgi izliktas lamatas, jo Krievijas atteikšanās kļūtu par spēcīgu ASV trumpi, lai miera sarunu neveiksmēs vainotu Putinu, kurš mēģina situāciju kontrolēt un “paņemt visus pie rīkles”, kamēr Maskavas lielākā priekšrocība pirms ziemas iestāšanās ir laika faktors, kas šādā kombinācijā darbojas pret Kijivu un tās Rietumu sabiedrotajiem.

“Pieņemamie nosacījumi”

Krievijas-Ukrainas sarunas ar ASV starpniecību noslēgušās, būtisks progress nav panākts. Tiešie kontakti nav peļama lieta, īpaši brīdī, kad abas puses nogurušas no kara un vairums iedzīvotāju vēlas mieru ar “pieņemamiem nosacījumiem”, kas ceļā uz miera līgumu šobrīd ir lielākais klupšanas akmens. Pozīcijas joprojām ir savstarpēji pilnīgi nesavienojamas - sarunās Abū Dabī Krievija izvirzīja jaunas prasības, kamēr Ukraina atgādināja par savu nemainīgo nostāju, piedāvājot minimālas piekāpšanās iespējas. Aptuveni 70% strīdus jautājumos vienošanās tika panāktas vēl 2025. gada sarunās Stambulā, kas bruģēja ceļu sarunu turpinājumam. Trampa uzdevumā Kušners un Vitkofs neatrisināmo abpusējo pretenziju sarakstu cenšas saīsināt, mēģinot ieskicēt iespējamos konflikta izbeigšanas termiņus, kamēr Krievijas uzsāktā kara beigām Ukrainā līdz Jaungadam neviens netic.

Kremlis lolo cerības par Sji Dzjiņpina, Trampa un Putina tikšanos 18. un 19. novembrī, jo Putinam būtu pieņemams jebkurš sarunu iznākums. Visdrīzāk tā nebūs “jauna Jalta vai Potsdama”, šobrīd jebkāda veida spekulācijas par šo tēmu ir tikai nepamatoti minējumi. Pat ja lielvalstu līderu tikšanās notiks, tas būs skaļš, simbolisks žests, kas uz laiku palīdzēs celt Krievijas diktatora statusu, bet ne vairāk. Putins cer, ka tikšanās ar Trampu klātienē radīs priekšnoteikumus Ukrainas piekrišanai Krievijas diktētiem miera nosacījumiem, un pagaidām Kremļa saimniekam ar to pilnīgi pietiek.

Trampa farss

Tikai tādam politiķim kā Tramps varēja nākt prātā doma apspriest ar Putinu “jauno Eiropas drošības arhitektūru”. Vai tā ir ASV prezidenta demence vai varbūt viltīgs Baltā nama plāns, dūmu aizsegs kādam viltīgam gājienam? Jau divus gadus Tramps izdomā visādas nejēdzības, dodot Putinam laiku līdz galam īstenot savus mērķus Ukrainā. Tramps noticēja Putina stāstiem par “drīzu uzvaru” un nodarbojas ar bezgalīgiem “miera risinājumiem” - izrādi, kas ļauj viņam iejusties “miera uzturētāja” lomā. Profesionāli diplomāti ar šo farsu nodarboties nevēlas, atmaskojot “Vitkofa-Kušnera” dueta absurdos centienus. Putina “Eiropas drošības arhitektūra” ir kārtējā nejēdzība, kas drīz vien aizmirsīsies, taču tā ir lieliska iespēja izcelt ļoti apšaubāmo ASV prezidenta “miera nesēja lomu” un novērst pasaules uzmanību no agresorvalsts asiņainā kara Ukrainā.

Lasi arī:

Video