ASV, demokrātijas, brīvības un labklājības citadelē, prātam neaptverams gadījums – uz nāvi notiesātai personai sodu neizdodas izpildīt – notiesātā nemirst, bet tiek sakropļota.
Ceturtdien advokāti paziņoja, ka 50 gadus vecā Krista Paika (Christa Pike) slimnīcā ir sākusi staigāt un ēst — nedēļu pēc tam, kad viņa pārdzīvoja Tenesī štata mēģinājumu izpildīt nāvessodu, izmantojot nāvējošas zāles, raksta GPB (Georgia Public Broadcasting) portāls.
Paika pārcieta divas pentobarbitāla devas, kad viņai mēģināja ievadīt nāvējošu injekciju par klasesbiedrenes Kolīnas Slemeres noslepkavošanu 1995. gadā. Saskaņā ar advokātu teikto, zāles viņu nenogalināja, taču uz rokām radās apdegumi. Pirmās dienas slimnīcā Paika pavadīja bezsamaņā, un viņai tika nodrošināta mākslīgā plaušu ventilācija.
Advokāti paziņojumā norādīja, ka trešdien viņas pirmie soļi bija "ierobežoti", bet ceturtdien, staigājot, viņai bija nepieciešama palīdzība. Viņai atjaunojas arī roku kustīgums, un viņa pirmo reizi spēja paēst.
30. septembrī ap plkst. 20.00 pēc vietējā laika Riverbendas maksimālās drošības cietumā Nešvilā Tenesī štatā ASV notiesātajai Kristai Paikai (Christa Pike) tika izpildīts nāvessods, izmantojot letālu pentobarbitāla injekciju.
Ar vienu devu esot bijis par maz, un Paika esot pacēlusi galvu un jautājusi, vai tiešām viņai tagad būtu jājūtas tā, kā viņa jūtas. Tad ievadīta vēl viena deva, taču arī pēc tās viņa nezaudēja dzīvību, turpināja elpot un galu galā tika nogādāta slimnīcā.
Par to vēstīja BBC, CNN un visi iespējamie angļu un neangļu plašsaziņas līdzekļi pasaulē.
Pentobarbitāls ir īsas darbības barbiturāts, ko parasti izmanto mazās devās kā sedatīvu līdzekli pirmsanestēzijai un krampju mazināšanai neatliekamos gadījumos. Taču lielās devās pentobarbitāls izraisa nāvi, apstājoties elpošanai. To bieži izmanto eitanāzijai veterinārmedicīnā, kā arī atsevišķos ASV štatos un federālajā līmenī nāvessoda izpildei ar nāvējošu injekciju. Dažās valstīs un štatos to izmanto arī ārsta asistētā pašnāvībā.
Tā kā Kristai Paikai organismā ir ievadītas pat divas letālas devas, maz ticams, ka viņa izdzīvos. Viņas nāve ir neilga laika jautājums - iespējams, nedēļas, dienas, stundas. Iespējams, kamēr visā pasaulē top žurnālistu raksti, kuros tiek pieņemts, ka viņa vēl dzīva, viņa jau ir mirusi.
Tā kā slimnīcas ārsti ir devuši Hipokrāta zvērestu, viņi dara visu iespējamo, lai Paikas dzīvību glābtu - cenšas “izpumpēt” ārā indi un atgriezt orgānus pie normālām funkcijām. Taču ļoti iespējams, ka viņai jau iestājusies smadzeņu nāve, un tad viņa kādu laiku eksistēs kā “dārzenis”.
Ja piepeši notiks brīnums un viņa nāks pie samaņas, tiks izārstēta un atsāks runāt, kustēties un domāt, radīsies problēma, ko ar viņu darīt tālāk. Tad tiks spriests par to, vai eksekūciju atkārtot un novest Paikas nonāvēšanu līdz galam.
Pēc pašreizējās informācijas un juridiskajiem precedentiem Tenesī štatā, nāvessoda izpildi var mēģināt atkārtot, ja pirmais mēģinājums tehnisku vai medicīnisku iemeslu dēļ nav izdevies.
Tas gan tā īsti nesaskan ar daudzos gadsimtos daudzu zemju rakstītiem likumiem un nerakstītiem principiem, ka, ja nāvessods nav izdevies, piemēram, pārtrūkusi karātavu virve, tad vainīgais tiek apžēlots. Taču Tenesī štatā šāda principa nav.
Dzīvojot "Job Corps" mācību kompleksā, Paika iepazinās un iemīlējās citā programmas audzēknī - 17 gadus vecajā Tadarilā Šipā. Viņi sāka interesēties par okultismu un sātana pielūgšanu. Paika kļuva pārliecināta, ka kursabiedrene Kolīna Slemere mēģina viņai atņemt Šipu. Kopā ar savu draudzeni, 18 gadus veco Šadollu Pītersoni Paika plānoja aizvilināt Slemeri uz nomaļu, pamestu tvaika katlu māju netālu no Tenesī universitātes teritorijas. 1995. gada 12. janvārī Paika, Šips, Pītersone un Slemere reģistrējās izejai no kopmītnēm un devās uz mežu. Tur Slemerei tika teikts, ka viņi vēlas izlīgt un piedāvāt viņai marihuānu.
Nonākuši nomaļajā vietā, Paika un Šips uzbruka Slemerei, kamēr Pītersone veica novērotājas pienākumus. Saskaņā ar tiesā sniegtajām liecībām, nākamo 30 minūšu laikā Slemere tika spīdzināta, piekauta un sagraizīta. Uzbrukuma laikā Slemere lūdzās, lai viņu atstāj dzīvu. Paika un Šips turēja viņu piespiestu pie zemes un ar papīra griežamo nazi iegrieza viņas krūtīs pentagrammu, kamēr viņa vēl bija dzīva.
Savukārt Paika ar gaļas cirvi iegrieza viņai vēderā, ignorējot lūgumus un kliedzienus pārtraukt darbības. Slemerei tika nodarīti simtiem durtu un grieztu brūču. Visbeidzot Paika vairākkārt sita pa Slemeres galvaskausu ar lielu asfalta gabalu, izraisot nāvi smadzeņu traumas dēļ.
Paika iebāza roku atvērtajā brūcē galvā, izņēma galvaskausa gabalu un ielika ar asinīm piesūkušos fragmentu savas jakas kabatā. Vēlāk viņa to rādīja citiem un lielījās ar to, kā tikusi pie šī gabala.
Visi trīs slepkavas tika aizturēti 36 stundu laikā. Tika veikta kratīšana Šipa istabā, kurā atrada "Sātana Bībeli" un altāri. Pārbaudot Paikas jaku, tajā tika atrasts Slemeres galvaskausa fragments. Slemeres māte vairākkārt lūdza Tenesī štata amatpersonas atdot galvaskausa fragmentu pienācīgai apbedīšanai, taču tas palika štata rīcībā kā lietiskais pierādījums. Amatpersonas paziņoja, ka fragments netiks atdots, kamēr lieta paliek atvērta un tiek gaidīta Paikas nāvessoda izpilde.
Dokumentālajā filmā "Dead Woman Walking: Pike vs. Tennessee", kuras pirmizrāde notika 2026. gada septembrī pirms iespējamās Paikas nāvessoda izpildes, Slemeres māte Meja Martinesa (May Martinez) apstiprināja, ka pēc 16 gadus ilgas cīņas un vēstuļu rakstīšanas viņa ir saņēmusi galvaskausu no Tenesī štata, taču joprojām nav saņēmusi "pēdējo meitas galvaskausa gabaliņu".
Tas, ko tolaik ASV pastrādāja Paika, nenoliedzami ir šaušalīgi. Latvijas Republikā tas varētu atbilst mūsu Krimināllikuma 117. panta 4. punktā rakstītajam par slepkavībai ar sevišķu cietsirdību (slepkavība pastiprinošos apstākļos). Par to paredzētais sods ir mūža ieslodzījums vai brīvības atņemšana uz laiku no desmit līdz 20 gadiem, kā arī probācijas uzraudzība uz laiku līdz trim gadiem.
1995.gadā, kad notika šī slepkavība Amerikā, likumi Latvijā vēl nebija tik skarbi. Ņemot vērā Paikas vecumu, dzimumu un vainu mīkstinošus apstākļus, tiesa pat neapsvērtu mūža ieslodzījumu, kur nu vēl nāvessodu. Pats skarbākais, kas viņai tolaik varētu tikt piespriests, būtu varbūt astoņi gadi Iļģuciemā vai kāds laiks piespiedu ārstēšanai psihiatriskajā slimnīcā.
Ap to pašu 1995. gadu līdzīgs gadījums bija arī Latvijā - pasakaini skaista, jauna sieviete drauga, reliģiska sektanta psiholoģiska spiediena ietekmē nogalināja savu māti un sadūra meitiņu. Taču viņa netika tupināta cietumā, viņai tika sniegta psihiatrijas iestādes palīdzība. Vēlāk, pēc daudziem gadiem, viņa ir pratusi atgriezties normalitātē, pati tagad strādā sociālajā jomā, palīdz citiem cilvēkiem. Ar meitu viņai ir labas attiecības, lai gan - kopā viņas laikam nav dzīvojušas. Meita izauga pie radiniekiem.
Protams, agrā jaunībā apmātībā pastrādātais noziegums viņai pa pēdām seko visu dzīvi un to nav iespējams aizmirst. Taču pēc ASV likumiem viņai draudētu vismaz mūža ieslodzījums vai pat nāvessods.
Taču ASV nav Latvija, un salīdzināt vispār ko ir grūti.
Latvijas tiesību sistēma sakņojas romiešu-ģermāņu jeb kontinentālās Eiropas tiesību tradīcijā, turpretī ASV un Lielbritānija turas pie anglosakšu krimināltiesībām un civiltiesībām.
Anglosakšu tradīcijā ir nesalīdzināmi lielāka nozīme precedentam un sacīkstes principam, un tur ir zvērināto tiesa, kas dažkārt pārvēršas pagalam balagāniskā šovā. Trakākais gadījums vēsturē ir ar slaveno amerikāņu futbolistu O. Dž. Simpsonu, kurš nepārprotami bija nogalinājis savu sievu un viņas mīļāko, taču virtuozi advokāti samulsināja un pārliecināja zvērināto žūriju, ka viņš, iespējams, nav vainīgs, un tiesa Simpsonu attaisnoja.
Tikpat nekritiski zvērinātie mēdz noticēt arī apsūdzībām pretējā virzienā - par vainu. Pēc precedentiem nav tālu jāmeklē - nupat šajās dienās pēc 41 gada pavadīšanas nāvinieku kamerā ASV pret drošības naudu ir atbrīvots uz nāvi notiesātais Duglass Stjuarts Kārters, jo nesen veiktās DNS analīzes izslēdza viņa saistību ar nozieguma vietā uz naža roktura un durvju rokturiem atrasto. Kārters bija notiesāts uz mūžu par Evas Olesenas slepkavību, kas tika pastrādāta 1985. gadā Jūtas štatā, taču, kriminālistikas un medicīnas nozarei aizvien vairāk attīstoties, tagad atklājas, ka viņš nav bijis vainīgs. Šī lieta vēl nav īsti galā, bet ir daudz citu lietu, kur DNS testi pēkšņi atnes pierādījumus par kādu cilvēku nevainīgumu vai arī otrādi - atklājas, ka nevarīgais večuks jaunībā bijis slepkava un izvarotājs.
Attiecībā uz Kristu Paiku DNS testi neko nevar mainīt, un ir zināms, ko viņa un viņas “draugi” pastrādāja 1995. gadā, taču vai viss, kas ar viņu notiek pašlaik un ir noticis iepriekš, ir gluži brēcoši - kur taisnīgums, kur humānisms, kur vispār veselais saprāts?
Padzīvojušu sievieti soda par pusaudzes noziegumu
1995.gadā Krista Paika bija pavisam jauna meitene, dažus mēnešus vecāka, lai nevarētu teikt, ka nepilngadīgs bērns. Tagad viņai ir 50. Visu šo laiku viņa ir nosēdējusi krātiņā, gaidot, kad pēc viņas atnāks un aizvedīs noslaktēt. 27 gadus, būdama vienīgā sieviete Tenesī štata cietuma nāvessoda izpildes gaidītāju nodaļā, Krista ir pavadījusi vieninieku kamerā, kuras izmērs ir līdzvērtīgs autostāvvietas vietai vienai automašīnai. Viņas kamera atradās blakus sieviešu cietuma nodaļai, kas paredzēta personām ar smagiem garīgās veselības traucējumiem vai tādām, kuras savas uzvedības dēļ tiek uzskatītas par bīstamām sev vai citiem. Kliedzieni, vaimanas un saucieni ir skaņas fons, kas pavadīja viņas ikdienu.
Viena lieta, ka ir maniaki, policistu slepkavas vai briesmoņi, kurus nekas nespēj labot - viena daļa no viņiem izmisīgi cīnās par savu dzīvību vai atbrīvošanu pēc desmitiem cietumā pavadītu gadu. Taču sēdēšana nāvinieku kamerā un gaidīšana, kad tiks noraidīta kārtējā apelācija, ir kas tāds, kas liek uzmesties zosādai pat tam, kurš par šādām lietām kaut vai pavirši dzird. Tas var likt iedomāties, kā var justies šāds ieslodzītais vienu gadu, piecus gadus, desmit gadus, divdesmit gadus. Tas ir kā “sveškauns”, bet šajā gadījumā “sveššausmas” gan noziedznieka, gan šo noziedznieku vajājošās valsts vietā. Eksekūciju izpildošie taču arī tiek prātā traumēti, un diezin vai viņiem vēlāk rādās patīkami sapņi.
Kad 1996. gada 30. martā Tenesī štatā Kristai Paikai tika piespriests nāvessods par noziegumu, viņa kļuva par jaunāko sievieti, kurai mūsdienās piespriests nāvessods. Brīdī, kad tiesnesis pasludināja spriedumu, Krista nekontrolējami raudāja un sauca pēc mātes. Kopš 1819. gada, kad Tenesī tika sodīta ar nāvi sieviete, šī tagad ir otrā reize.
Kā vispār var izpildīt nāvessodu sievietei, un kā tas var notikt mūsdienās? Var saprast, ka pasaulē ir valstis, kuras dzīvo citā laikmērā, kur pašlaik ir apmēram 14. gadsimts, kur sievietes dzīvībai ir maza vērte. Bet ASV ir mūsdienu demokrātijas citadele!
Var izturēties visādi pret sievieti, taču, ja valsts vara pilnīgi likumīgi izlemj, ka sieviete jānogalina, tas kaut kā vairs nav samērojams ar veselo saprātu un civilizētu valsti 21. gadsimta izpratnē.
Pat ja Krista Paika nebūtu sieviete, Tenesī štata varas izturēšanās pret viņu ir ārkārtēji nežēlīga, ekstrēmi skaudra, nepielūdzami birokrātiski formāla.
Tam laikam ir vēsturiski tālas saknes, jo kontinentālās Eiropas tradīcijā diezin vai ir saprotams, kāpēc 18. gadsimta beigās britu Jūras spēki devās ārkārtīgi finansiāli dārgā soda ekspedīcijā, lai tvarstītu pa Klusā okeāna salām izklīdušos dažus dezertējušos jūrniekus, kuri bija piedalījušies kuģa “Bounty” ceļojumā un sacēluši dumpi pret kapteini Blaju. Neņemot vērā, ko šie jūrnieki bija pārdzīvojuši, un to, ka Viljams Blajs bija paveicis visu nejēdzīgi iespējamo, lai sacelšanos pret sevi izprovocētu, visi, kurus izdevās notvert, tika nogādāti atpakaļ Londonā, un tie, kas tika atzīti par vainīgiem, tika pakārti.
Citā tradīcijā - kontinentālajā Eiropā, Krievijā vai Osmaņu impērijā - šiem noziedzniekiem netiktu veltīti tādi izdevumi notveršanai un tiesu varas ceremonijām. Viņus vai nu nogalētu uzreiz, ja viņi būtu pa rokai, vai arī liktos mierā un īpaši nemeklētu. Protams, kontinentālās Eiropas un Āzijas tradīcijās ir vieta atriebībai, taču nav tādas bezkompromisa tieksmes panākt likuma obligātu ievērošanu, kā tas ir pie britiem.
Britiem kārtībai un likumam ir jāvalda līdz pēdējam, pat ja sveču cena daudzkārt pārsniedz spēles likmes. Ja ir kādi blakusapstākļi, tad tos var ņemt vērā, taču, ko paudis likums, to likums ir paudis.
Lielā mērā šāda pieeja attiecas uz Kristas Paikas lietu. Visi ir noraudājušies - Tenesī varas iestādes, prokurori, mediji, dakteri un pat slakteri. Taču likums ir likums. Izskatās, ka tiks sodīti kādi penitenciāro iestāžu darbinieki, kuriem administratīvi inkriminēs to, ka viņi nav bijuši pietiekami prasmīgi, lai atrastu Paikas vēnu un ievadītu tajā pareizo nāvējošo devu.
ASV pat tā kā normāli tiek uztverti fakti par milzīgo laiku, kas ir bijis starp viņas noziegumu un šodienu. Arī tas, ka viņa ir sieviete, ir tā ne visai būtiski.
Ne pārāk būtiski ir arī tas, ka Kristai bērnībā ir nācies pieredzēt "gandrīz nepanesamu vardarbību", kā norāda Džordžtaunas universitātes neiroloģijas profesors Dr. Džonatans Pinkuss. Zvērinātie 1996. gadā šādas nianses nav ne zinājuši, ne gribējuši tās zināt.
Paikas advokāti ir bijuši profesionāli tizli un nav centušies paskaidrot zvērinātajiem, kāpēc viņai būtu jāsaglabā dzīvība - dažas stundas pavāvuļoja un galveno nepateica.
Kristas lietu izskatošie zvērinātie tā arī neuzzināja par viņas garīgo slimību, smadzeņu bojājumiem un piedzīvoto izvarošanu un vardarbību, lai gan visi pierādījumi bija pieejami jau tiesas procesa laikā. Tāpat zvērinātie netika informēti par viņas bipolārajiem traucējumiem vai pēctraumatiskā stresa sindromu un to, kā šie stāvokļi ietekmēja viņas uzvedību nozieguma brīdī. Viņas aizstāvība pat neizvirzīja argumentu, ka viņas dzīvība būtu jāsaglabā viņas jaunā vecuma dēļ.
"Astoņpadsmit gadu vecumā viņas nenobriedušās un traumētās smadzenes padarīja viņu īpaši neaizsargātu pret impulsiem un noveda pie ārkārtīgi sliktiem lēmumiem," secināja Dr. Branda. "Bez medikamentiem un ārstēšanas viņa nespēja “piebremzēt” savas emocijas, ko izraisīja bipolārie traucējumi un trauma."
Būdama seksuālas vardarbības un vairākkārtējas izvarošanas upuris, kā arī cietusi no vecāku pamešanas un nolaidības, Krista pirmo reizi mēģināja izdarīt pašnāvību divpadsmit gadu vecumā. Kad viņai bija septiņpadsmit, kāds svešinieks viņu sagrāba ceļmalā, nogāza zemē un brutāli izvaroja. Policija šo uzbrucēju neaizturēja un nemeklēja.
Bez ārstēšanas vai atbalsta viņai nācās tikt galā gan ar bērnībā piedzīvotās izvarošanas sekām, gan ar neārstētas garīgās slimības simptomiem.
Gandrīz tieši gadu pēc izvarošanas Krista kopā ar diviem citiem pusaudžiem nogalināja Kolīnu Slemmeri. Viens no šiem pusaudžiem bija Kristas draugs Tadarils Šips - puisis, kuru viņa mīlēja pat pēc tam, kad viņš bija viņai sitis, spārdījis un draudējis ar žileti. Šis subjekts joprojām ir dzīvs, un viņam nāvessods nedraud, jo tolaik nebija sasniedzis 18 gadu vecumu.
Klīniskā psiholoģe ar vairāk nekā trīs gadu desmitu pieredzi darbā ar traumām saistītu traucējumu diagnostikā un ārstēšanā Dr. Betanija Branda Kristas dzīvesstāstu raksturoja kā "ārkārtīgi smagu, ekstrēmu traumu". Pēc viņas vārdiem, Krista “piedzīvoja smagākas blakusparādības nekā 99% ASV iedzīvotāju”.
Krista sauca pēc mammas sprieduma pasludināšanas laikā, taču māte ir bijusi atbaidoša blozga. Kad viņai bija 11 gadu, viņu izvarojis vīrietis, kurš dzīvoja treilerā viņas apkaimē. Sākotnēji Kristas māte viņai neticēja, taču, kad izvarošanas dēļ meitenei radās infekcija un iejaucās skolotājs, vīrietis tika saukts pie atbildības. Viņš atzina vainu mazāk smagā apsūdzībā par uzbrukumu un turpināja dzīvot turpat netālu.
Arī mātes partneri vīrieši pret Kristu izturējās vardarbīgi. Viens no viņiem sitis meiteni ar lāpstiņu, ko mēdzis pakārt pie viņas istabas durvīm kā pastāvīgu draudu. Cits iesitis viņai pa seju, izraisot deguna asiņošanu, un cīkstēšanās laikā sagriezis viņas krūtsgalus.
Kristas nāvessoda izpildi 30. septembrī vērojusi viņas upures māte. Arī tas ir neiedomājami šaušalīgi. Viņa notikušo medijiem vērtēja kā “jucekli”. Te “sveššausmas” ir nevis kvadrātā, bet jau kubā - iedomājieties, ka jūsu mīļā meita tiek noslepkavota, pirms tam spīdzinot un laikam arī izvarojot! To nevar dzēst nekāds laiks, un, šķiet, nekāda piedošana nav iespējama.
Tad varētu pielikt punktu, būt gandarītai, ka kaut kas ir noslēdzies un beidzies - varētu tad, ja Krista beidzot mirtu. Taču pat to Tenesī varas iestādes viņai pagaidām nav devušas. Krista joprojām ir pusdzīva.
Pēdējie nāvessodi Latvijā tika izpildīti 1996. gada 26. janvārī.
Baltkrievija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā nāvessods joprojām ir iekļauts likumdošanā un tiek aktīvi izpildīts (nošaušana). Baltkrievija nav Eiropas Padomes dalībvalsts. Krievija ir otra, kuras likumos nāvessods formāli eksistē, taču kopš 1996. gada valstī ir ieviests stingrs moratorijs un nāvessodi praktiski netiek izpildīti. Ar politiskajiem pretiniekiem Krievijā izrēķinās citos veidos, piemēram, noindējot, kā Alekseju Navaļniju, bet oficiāli paziņojot, ka viņš miris ar sirdi.
Visas pārējās Eiropas valstis (tostarp Latvija un visas Eiropas Savienības dalībvalstis) nāvessodu ir pilnībā atcēlušas gan miera, gan kara laikā.
Taču ASV joprojām nāvessods ir spēkā 27 štatos, bet 23 ir atcelts. Vairākos no tiem štatiem, kur nāvessods juridiski ir spēkā (piemēram, Kalifornijā, Pensilvānijā un Oregonā), gubernatori ir noteikuši oficiālu soda izpildes moratoriju. Vairumā štatu, kuros sods ir saglabāts, galvenais izpildes veids ir letālā injekcija, lai gan daži štati izmanto vai atjaunojuši citas metodes, piemēram, nošaušanu vai elektrisko krēslu.
Tenesī štatā nāvessods ir spēkā, taču sievietei tas nebija izpildīts 200 gadu laikā. Diezgan apbrīnojami, ka tieši Krista Paika izpelnījās būt šāda pasākuma upure.
Sabiedrības aptaujās (piemēram, pirms nāvessoda galīgas atcelšanas 2011. gadā) apmēram puse vai nedaudz vairāk nekā puse iedzīvotāju pauž uzskatu, ka nāvessodu smagāko noziegumu gadījumos vajadzētu saglabāt, vai neatbalsta tā pilnīgu atcelšanu. Tomēr valsts un likumdevēji ir pieturējušies pie starptautiskajām cilvēktiesību normām, pilnībā izslēdzot šo soda veidu no Krimināllikuma.
Tā tas varētu būt, ka mazliet lielāka par pusi sabiedrības daļa atbalstītu nāvessodu gan Latvijā gan citur Eiropā. Taču tas ir tā, kā pavaicā. Ja jautā, vai jūs esat par to, ka slepkava, kas izvarojis desmitiem mazu bērnu, tiek par valsts naudu barots un labos apstākļos turēts cietumā, ne tikai pusei spalvas saceļas gaisā un viedoklis ir “nē”.
Anderss Bērings Breivīks 2011. gada 22. jūlijā Norvēģijā pastrādāja divus savstarpēji saistītus terora aktus, kuros kopumā nogalināja 77 cilvēkus un ievainoja vairāk nekā 300.
Taču humānā tiesa 2012. gadā viņam piesprieda 21 gadu ilgu brīvības atņemšanu (kas tobrīd bija maksimālais sods Norvēģijā) ar iespēju to pagarināt uz nenoteiktu laiku. Šādam šausmonim nevajadzētu dzīvot, taču pastāv iespēja, ka 2033. gadā viņu palaidīs brīvībā.
Tomēr jāteic, ka tā ir tikai teorētiska iespēja, un visticamāk viņš cietumā paliks līdz mūža galam, jo Norvēģijas likumi paredz, ka termiņu var pagarināt uz nenoteiktu laiku, kamēr vien persona tiek uzskatīta par bīstamu sabiedrībai.
Lai vai kā, Eiropas un Latvijas likumi tomēr šķiet saprātīgāki nekā Amerikā. No Amerikas gan visu ko var pārņemt un mācīties. Amerika ir pasaules varenākā ekonomika.
Latvijā aug Ziemeļamerikas ievazātās dzīslkāta bekas, kas kopā ar priežu stādiem bija domātas Kuršu kāpas stiprināšanai. Tās ir gana garšīgas, tās var lietot kulinārijā. Vēl ir Kanādas zeltslotiņas, kas priecē dravniekus. Tomēr no ārzemēm ievazātās sugas izspiež vietējo, tradicionālo floru, kas tā īsti laikam nav tomēr labi.
Taču ir lietas, kuras nevajadzētu ņemt no ASV un dēstīt Latvijas augsnē principiāli. Pirmā, protams, ir ASV tiesības uz ieroču nēsāšanu un glabāšanu, ko nosaka ASV Konstitūcijas Otrais grozījums, kas ir ratificēts 1791. gadā. Šā grozījuma dēļ katru gadu iet bojā desmiti cilvēku - visbiežāk tie ir skolēni, kurus nošauj kāds pusaudzis, nespējot paciest ņirgāšanos pret sevi. Viņš paņem tēta bisi vai automātu un iet slepkavot laikabiedrus. Ja ieročus var iegādāties vieglāk nekā alu, tad loģiski, ka tādi notikumi atgadās.
Eiropā šādi gadījumi ir diezgan reti, lai gan mēdz būt.
Taču galvenā lieta, ko nevajadzētu no Amerikas ņemt, ir ekstrēmi nepiekāpīgā sekošana likuma burtam, neņemot vērtē likuma garu. Tas mēdz pārvērsties ekstrēmā nežēlībā. Tāpēc Kristu Paiku divreiz indēja, bet nenoindēja. Eiropā tādas šausmas, par laimi, nav iespējamas.
