Žurnālists un izdevējs Dmitrijs Koļezevs 2026. gada 6. jūlijā publicēja interviju ar Krievijas bruņoto spēku aktīvā dienesta ģenerāli, kurš, paliekot anonīms, pastāstīja par problēmām Krievijas bruņotajos spēkos.
Koļezeva sarunu biedra paustās atklāsmes komentēja “Telegram” kanāla “Воля/Volya” autori, kuri kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ik pa laikam iztaujājuši virkni dažāda ranga Krievijas militārpersonu, neatklājot viņu identitāti. Kanāla autori secina, ka ģenerāļa vērtējumi kopumā sakrīt ar citu iepriekš uzrunāto armijnieku viedokļiem, kas atkarībā no intervējamo ranga, kompetences līmeņa un kauju pieredzes atšķiras galvenokārt jautājumā par Krievijas iebrukuma draudiem Baltijas valstīs. Intervijas dalībnieka prasība saglabāt anonimitāti ir labi saprotama - neviena Krievijas augsta ranga militārpersona nepiekristu apspriest reālo situāciju armijā vai Ukrainas frontē, atklāti nosaucot savu vārdu un uzvārdu. Materiāls publicēts podkāsta formātā video versijā Koļezeva “YouTube” kanālā un teksta versijā viņa “Telegram” kanālā.
Opozīcijas žurnālists Dmitrijs Koļezevs 2022. gada novembrī Krievijā izsludināts meklēšanā, iekļauts “ārvalstu aģentu” sarakstā, 2024. gada augustā Maskavas Basmannijas rajona tiesa viņam aizmuguriski piesprieda 7,5 gadu cietumsodu par Krievijas armijas apmelošanu (nepatiesu ziņu sniegšanu), 2025. gada jūlijā iekļauts Krievijas “teroristu un ekstrēmistu” reģistrā, šobrīd dzīvo un strādā Portugālē.
Militārās stratēģijas vietā - taktiski apsvērumi un “lielgabalgaļa”
Galvenais secinājums: ar konvencionāliem militāriem līdzekļiem Ukrainas karā Putina armija bezierunu uzvaru nepanāks. Frontes ģenerālis intervijā atzīst, ka daudzi Krievijas armijas komandieri klusībā cer uz mierizlīguma sarunām, bet kamēr tās nenotiek, turpina karot ar apziņu, ka neuzvarēs.
Krievijas armijas vadībai trūkst ilgtspējīgu un stratēģiski skaidru uzvaras plānu. Stratēģija balstīta galvenokārt brutālā resursu izmantošanā, nevis modernā militārā plānošanā, to aizvieto spiediena taktika ar pakāpenisku virzību uz priekšu galvenajos frontes virzienos (ja tāda notiek), bet pārskatāmā nākotnē “uzvarai” ar šādu taktiku būs par maz. Paradoksālā kārtā Gerasimovu un armijas grupu komandierus Ukrainā tas pilnībā apmierina, turklāt problēma pārsvarā ir nevis ģenerāļu nekompetence, bet iesīkstējusī Krievijas armijas sistēma, kas kvalificētu kadru, modernu tehnoloģiju un jaunu ideju deficīta apstākļos pārstājusi veiksmīgi darboties. Tas attiecas ne vien uz Krievijas “kara mašīnu”, bet Putina valsts varas un pārvaldes sistēmu kopumā. Putina 26 gadu valdīšanas laikā izpildvara pielāgojusies spēles noteikumiem, izvēloties vienkāršāko risinājumu: ja vēlamo rezultātu panākt neiespējami, veiksmīga darbība jāimitē. “Anonīmais ģenerālis” Dmitrijam Koļezevam stāsta, ka Ģenerālštāba “uzvaras” panākumu formulas pamatā ir “lielgabalgaļa”, arī viņš uzskata, ka karavīru skaits jāpalielina vismaz līdz Ukrainas dronu skaitam konkrētos frontes sektoros, un tad notiks virzība uz priekšu, bet ar dzīvā spēka zaudējumiem Krievijas armijā neviens nerēķinās. Tikmēr Krievijas Ģenerālštābs Valērija Gerasimova vadībā Putinam ziņo par diktatoram tīkamiem panākumiem frontes līnijās, ko viņš labprāt atstāsta Krievijas tautai, ASV prezidentam Donaldam Trampam un citiem pasaules valstu līderiem.
Armijā plaukst “pokazuha”
Krievijas armijā un flotē visos laikos lielā cieņā bijusi tā dēvētā “pokazuha” jeb izrādīšanās sabiedrības maldināšanai un labāka iespaida radīšanai par patieso situāciju, “acu aizmālēšana” priekšniecībai, kas milzu apmēros uzplauka bijušā aizsardzības ministra Sergeja Šoigu vadībā (2012-2024). Vairums talantīgo virsnieku bija spiesti atvaļināties, dienestā palikušajiem bija jāpielāgojas. Aizsardzības ministrijas ierēdņi militāro apmācību kvalitāti mēģināja kompensēt ar iesaucamo skaitu, bet virsniekus vērtēja pēc lojalitātes un gatavības izpildīt jebkuru priekšniecības pavēli, efektīva karaspēka operatīvā komandvadība frontē nereti tika aizstāta ar “pareizu skaistas kartes zīmēšanu”. Komandierus vērtēja nevis pēc faktiskajiem panākumiem kaujas laukā, bet spējas sacerēt priekšniecībai iedvesmojošus ziņojumus. Putins to itin labi apzinās, taču realitāte viņu interesē maz, jo viņš labprāt uzstājas ar stāstiem par iedomātām uzvarām, ja reiz viņam uzticas ne vien vairums Krievijas iedzīvotāju, bet Tramps un citi līderi. Putins un viņa ģenerāļi pārliecināti, ka Krievija kā kodolvalsts karā zaudēt nevar, par ko Krievijas diktators pasaulei regulāri atgādina. Dzīvā spēka un materiālie zaudējumi nedz Putinu, nedz viņa ģenerāļus īpaši neuztrauc, jo Krievijā valsts vara jau sen netiek vēlēta un agresiju var turpināt tik ilgi, cik vien Kremļa saimnieks vēlēsies.
Piespiedu mobilizācijas lietderību apšauba pat Putina ierēdņi kara ministrijā
Krievijas militārā vadība labi apzinās jaunas mobilizācijas iespējamās sekas, jo masveida iesaukums var radīt zaudējumus, kas pārsniegs gaidāmos ieguvumus. Augsta ranga ministrijas amatpersonas brīdinājušas Kremli: mobilizācija nodrošinās armijai papildu dzīvo spēku, bet būs jārēķinās ar lieliem zaudējumiem, masveida dezertēšanu un ārkārtīgi nepatīkamām iekšpolitiskām sekām. Potenciālie ieguvumi ir apgriezti proporcionāli mobilizācijas kampaņas riskiem: ja vairāki simti tūkstošu vīriešu piespiedu kārtā tiks iesaukti un nosūtīti uz fronti, masveidā ies bojā vai bēgs, valstī gaidāmas problēmas. “Aizsardzības ministrija izstrādājusi mobilizācijas plānus un prognozējusi iespējamās sekas, stipri šauboties, ka kritušo utilizācijas izmaksas būs samērīgas ar viņu bojāejas politisko cenu. Procesi kļūst sprādzienbīstami, iezīmējot lielas pārmaiņas,” komentē “Telegram” kanāls “Запретное мнение”.
Gandrīz četru gadu laikā no aptuveni 300 000 pirmajā mobilizācijas vilnī iesauktajiem 2026. gada vidū dienestā bija palikuši nedaudz vairāk par 100 000. Mobilizēto dzīvā spēka zaudējumi 2022. gadā bija aptuveni 50 000, 2025. gadā - 80 000, apgalvo Starptautiskās drošības problēmu institūta (SWP) pētnieks Janis Kluge, aprēķinus pamatojot ar Krievijas budžeta izdevumu datiem.
Kremlis vairs nespēj ar lielām algām piesaistīt pietiekami daudz līgumkaravīru, būs vajadzīga “svaiga lielgabalu gaļa”. Parakstot līgumu, brīvprātīgais līgumkareivis par naudu, statusu vai citiem stimuliem piekrīt riskēt ar dzīvību, savukārt piespiedu mobilizētajam tādas izvēles nav. Vairumā gadījumu mobilizētais ir demotivēts un dienestam nav sagatavots, jo tiek izrauts no ikdienas dzīves, turklāt viņam tiek skaidrots, ka Kremļa intereses Ukrainā ir svarīgākas par viņa paša izdzīvošanu. Starptautiskie novērotāji un izlūkdienesti lēš, ka Krievijas armijā dezertēšanas apmērs sasniedzis desmitiem tūkstošu karavīru gadā. ANO ziņojumos teikts, ka kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma Ukrainā no dienesta aizbēguši vairāk nekā 50 000 Krievijas militārpersonu.
“Daļēju mobilizāciju” 2022. gada septembrī Kremlis skaidroja ar ārkārtas situāciju frontē, ko izdevās stabilizēt uz rezervistu iesaukuma upuru rēķina, lai izdzīvotu un turpinātu karot armijas profesionāļi. Putina un viņa ierēdņus māc bailes par 2022. gada septembra notikumu atkārtošanos, kad sākās masveida emigrācija un protesti, arī toreiz par sabiedrības gatavību jaunai obligātai mobilizācijai nebija ne mazākās pārliecības, tāpēc tās vietā Kremlī nolēma algot līgumkareivjus, jo viena lieta ir paust lojalitāti Putina agresijai socioloģiskajās aptaujās vai publiski, bet pavisam cita - iet karā pašam un krāmēt ierindnieka mugursomu. “Pirms pavēstes saņemšanas Kremlim lojālais pilsonis skaļi nosoda “naidīgo NATO” un prāto par Krievijas “vēsturisko teritoriju” atgūšanas misiju, bet tiklīdz piespiedu mobilizācija skar viņu pašu, “ģeopolitisko procesu uztvere” dramatiski mainās, kad neviļus rodas jautājums: kāpēc tieši man būtu jāmirst nesaprotamā karā, kas turpinās jau piekto gadu? Kremlis no šī jautājuma baidās daudz vairāk nekā no pretkara protestiem,” raksta “Запретное мнение”.
Labā ziņa Ukrainai un Baltijas valstīm?
“Visticamāk, ka nē. Krievija var karot kaut 10 gadus vai kamēr pastāvēs Putina režīms, turpinot uzbrukt Ukrainas pilsētām un civiliedzīvotājiem. Nespēja uzvarēt plaša mēroga konvencionālā karā vēl nenozīmē, ka Krievijas armija ir vājš pretinieks. Ignorējot zaudējumus gan frontē, gan aizmugurē, tā turpinās izsīkuma karu ilgtermiņā,” Koļezeva interviju ar Krievijas armijas ģenerāli komentē “Воля/Volya”. Krievijas militārajā dienestā nav nekāda fanātiska patriotisma, ideoloģiskā motivācija ir ļoti dažāda, tāpat kā uzkrātās kaujas pieredzes adaptācijas spējas. Kareivji, jaunākie komandieri un virsnieki, atbilstoši savām prasmēm un pilnvarām, ikdienā mēģina izdzīvot, tāpēc labprāt izpildīs jebkuru komandiera pavēli: ja liks uzsākt “speciālo operāciju krievvalodīgo iedzīvotāju aizsardzībai” Baltijas valstīs, viņi to neminstinoties darīs.
Eiropā Krievijas armiju pārāk daudzi neuztver pietiekami nopietni, pārspīlējot degvielas krīzes un ekonomikas problēmas valstī. Komunikācijā ar Eiropas politiķiem un pat militārpersonām bieži izskan standartfrāze: “Kāda viņiem jēga karot pret NATO, ja pat Ukrainu uzvarēt nevar!” Tā ir tukša plātīšanās: agresors joprojām nespēj iekarot kaimiņvalsti, jo Ukrainas armija turpina cīnīties asiņainā karā, kamēr Eiropas NATO dalībvalstu armijas tāda mēroga militārā konfliktā nekad nav piedalījušās. Diemžēl Putinam ir par ko karot: Krievijas armijas komandvadības demonstratīvi piekoptā “gaļas mašīnas” taktika, klajā vienaldzība par milzīgajiem dzīvā spēka zaudējumiem, NATO valstu nepietiekamā gatavība mūsdienu dronu karam, pārlieka paļaušanās pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmām un ASV nestabilās drošības garantijas padara Eiropas valstis par ērtiem agresora pretiniekiem. Kremlim ir ļoti parocīga Eiropas līderu neizlēmība, tāpat kā viņu politiskā atkarība no kaprīziem vēlētājiem, kuri nav raduši pie tik nopietniem pārbaudījumiem.
“Krievija Ukrainas armiju neuzvarēs, bet nav nekāds noslēpums, ka arī eiropieši nevarētu, ja pēkšņi sajuktu prātā un mēģinātu to izdarīt. Hipotētiskā Krievijas bruņoto spēku un NATO militārā konfliktā kara sākumposmā Krievijai būtu priekšrocības. Maz ticams, ka Putina armija labvēlīgo situāciju spēs pārvērst uzvarā, taču par katru pirmajās karadarbības nedēļās Krievijas iekaroto kvadrātkilometru būs jāmaksā ar dzīvībām, naudu un laiku. Milzīgais un agresīvais monstrs ar kodolieroču arsenālu azotē ir joprojām ārkārtīgi bīstams pretinieks un jebkurā brīdī spējīgs uzbrukt,” secina “Воля/Volya”.
Putina Krievija turpinās karot
Augusta sākumā noslēdzās Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska 25. jūnijā izsludinātā 40 dienu Ukrainas drošības dienesta (СБУ) izplānotā ietekmēšanas operācija militārās un ekonomiskās infrastruktūras graušanai, lai ar tālās darbības kaujas droniem un cita veida ieroču triecieniem Krievijas iekšienē un okupētajās teritorijās piespiestu agresorvalsti karu izbeigt. Īstermiņā šādas militāras operācijas galvenais mērķis nav sasniedzams, toties tā lieliski nodemonstrēja Krievijas un demokrātiskās pasaules valsts varas un pārvaldības sistēmu atšķirības. Daži Rietumu politiķi un eksperti pamazām sākuši aptvert, ka Krievija turpinās karot par spīti veselajam saprātam, pat kaitējot savām nacionālām un drošības interesēm. Rietumu pasaule pieradusi dzīvot racionālā sabiedrībā, kur iedzīvotāju labklājības līmenis un vēlētāju atbalsts ietekmē politiķu lēmumus, kur nav iespējams sākt lielu karu ar kaimiņvalsti, ignorējot cilvēku bojāeju, pilsoņu intereses, četrarpus gadu garumā kaitējot savas valsts ekonomikai un infrastruktūrai. Zelenskis ar “piespiešanu mieram” uzskatāmi parādīja, ka tā sauktā “krievu pasaule” būvēta uz pavisam citiem pamatiem.
“Uzbrukumu rezultātā “Wildberries” noliktavām viens pēc otra bankrotēja Krievijas mazie un vidējie uzņēmumi, bet Kremļa ieskatā tas nav nekas īpašs, tas pat labi - propagandisti varēja klaigāt par teroristu uzbrukumiem. Civiliedzīvotāji iet bojā no notriektiem droniem un pretgaisa aizsardzības raķetēm - arī tā nav nekāda lielā problēma, pat zināms politisks ieguvums - viņi kļūs agresīvāk noskaņoti. Krievijas naftas kompānijas spiestas ķerties pie masveida degvielas importa no trešajām valstīm - arī tā nav neveiksme, drīzāk finansiālo iespēju demonstrācija - ja nepieciešams, nopirksim vēl vairāk,” Putina varas sistēmas loģiku komentē “Воля/Volya”.
Ukrainas triecienu intensitāte pieauga vēl pirms ietekmes operācijas sākuma un saglabājas pēc tās formālā beigu termiņa. Naftas pārstrādes rūpnīcas, loģistikas centri un rūpnīcas dega, deg un turpinās degt. Krievijas iedzīvotāji kļūs trūcīgāki, taču masu nemieru nebūs. Kamēr nav sākusies piespiedu mobilizācijas kampaņa, desmitiem tūkstošu Putina pavalstnieku ies karot atalgojuma dēļ, jo viņuprāt, tas ir vienkāršākais un ātrākais veids, kā nodrošināt sev iztiku, vienīgā iespēja tikt pie lielākas naudas. Daudzi Ukrainas žurnālisti un novērotāji Krievijas atturēšanas operāciju nodēvēja par bezjēdzīgu Zelenska pašreklāmas triku, tomēr tā izrādījās pietiekami efektīva. Tika grautas “Wildberries” noliktavas, naftas pārstrādes un militārās rūpnīcas, bet svarīgākais, ka mainījās dažu ietekmīgu Eiropas un Amerikas politiķu domāšana, kuri kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā dzīvoja pārliecībā, ka Putina agresijai ir kāds racionāls pamats, ka Krievijas varas iestāžu un Putina rīcība ir loģiska. 40 dienu operācijas patiesais mērķis bija parādīt pasaulei, ka nekādi argumenti nepiespiedīs Putinu atteikties no kara.
