Krievijas varas un biznesa elite bēg no Putina režīma, miljardieris Andrejs Meļņičenko respektablajā “The Economist” cenšas pielabināt Rietumus.
Putinu brīdina Federālais drošības dienests
Par Krievijas varas un biznesa elites pārstāvju bēgšanu Vladimiru Putinu informējis Krievijas Federālais drošības dienests (ФСБ): elites pārstāvji, to vidū Putinam tuvie tā dēvētie oligarhi, slepus pārdod vai uz radinieku un uzticamības personu vārdiem pārraksta biznesa aktīvus, ar steigu izved no valsts naudas līdzekļus, kopā ar ģimenēm un tuviniekiem masveidā izceļojot uz pastāvīgu dzīvi ārpus Krievijas. Kapitālu glābšanai “pārbēdzēji” investē ārzonu kriptovalūtās, zeltā, privātajos fondos, nekustamajos īpašumos, galvenokārt Persijas līča valstīs.
Krievijas miljardierus satrauc neskaidrība par Krievijas ekonomikas nākotni, draudošā banku krīze, pieaugošais spiediens uz uzņēmējdarbību un iespējamā aktīvu konfiskācija. Šī klusā kapitāla aizplūšana maina tendenci, kas parādījās pēc 2022. gada Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, kad Rietumu sankcijas piespieda daudzus oligarhus atgriezt savu bagātību Krievijā. Tagad viņu galvenais drauds ir Kremlis: kopš 2024. gada varas iestādes pastiprinājušas aktīvu konfiskāciju, vēršoties pret uzņēmējiem ar dubultpilsonību vai ar ietekmīgiem kontaktiem ārvalstīs. Atbilstoši konservatīvam ekspertu un aģentūras “Bloomberg” vērtējumam, no Krievijas 2026. gadā aizplūduši desmitiem miljardu ASV dolāru. Precīzi aprēķināt zaudēto aktīvu apjomu nav iespējams, jo Krievijas Centrālā banka oficiālus datus vairs nepublicē, turklāt ievērojama līdzekļu daļa aizplūst, izmantojot kriptovalūtas un alternatīvus finanšu ceļus.
Pēc ziņojuma saņemšanas Putins pieprasījis izveidot vadošo amatpersonu un uzņēmēju sarakstu ar citu valstu pilsonībām, kas izbeiguši aktīvo darbību valstī, aizvadīto sešu mēnešu laikā nav uzturējušies Krievijā vai emigrējuši, raksta “Telegram” kanāls “Insider-T”. ФСБ pārbaudīs “pārbēdzēju” biznesa aktīvus, ieskaitot uz laulāto un bērnu vārdiem reģistrētos īpašumus, kas var tikt nacionalizēti. Vispirms tas skars tos, kuri jau izveduši lielas naudas summas, bet turpina pelnīt uz budžeta, izejvielu vai valsts pasūtījumu rēķina.
Nauda aizplūst kriptovalūtās
Lai apietu Rietumu sankcijas un izvairītos no Kremļa kontroles, Krievijas kapitāls plūst uz alternatīvām jurisdikcijām. Turīgi cilvēki aktīvi iegādājas nekustamos īpašumus Dubaijā, Monako un Turcijā, paplašina savus investīciju portfeļus Āfrikā vai izmanto Saūda Arābijas privātos investīciju fondus. Par galveno kapitāla bēgšanas instrumentu kļuvuši necaurspīdīgie digitālie aktīvi. Slēpta kapitāla aizplūšana notiek, izmantojot kriptovalūtu darījumus desmitiem miljardu ASV dolāru apmērā.
Populārākā ir Krievijas rublim piesaistītā kriptovalūta A7A5, kas izveidota nolūkā apiet sankcijas, darbojas TRON un “Ethereum” blokķēdēs un visaktīvāk tiek izmantota Armēnijā, Kazahstānā un Kirgizstānā. Šo tokenu emitē pārrobežu maksājumu uzņēmums, sniedzot iespēju veikt tūlītējus, neizsekojamus pārskaitījumus neierobežotā apjomā, un tas pieder prokremliskajam oligarham, Moldovas bēglim Ilanam Šoram un sankcionētajai “Промсвязьбанк”. Piemēram, 2025. gada pirmajos sešos mēnešos sistēma apstrādāja 7,5 triljonus RUR (~ 96 miljardus USD). Kapitāla aizplūšanu veicina satraucoši signāli Krievijas finanšu sektorā. Kopš 2025. gada Krievijas ekonomikas izaugsme ir ievērojami palēninājusies, samazinājusies rentabilitāte. Baņķieri privātā kārtā brīdina par bīstami augstu toksisku parādu līmeni savās bilancēs. Maijā Krievijas valdību atbalstošais Makroekonomiskās analīzes un īstermiņa prognozēšanas centrs (ЦМАКП) cēla trauksmi par gaidāmo sistēmisko banku krīzi, bet Centrālā banka atzina, ka no valsts ir aizplūduši 250 miljardi ASV dolāru.
Putins atņem oligarhiem biznesu
Papildus ienākumu meklējumos kara izdevumu segšanai Maskava jau izputinājusi vairākas biznesa impērijas. Piemēram, valsts pārņēmusi lauksaimniecības holdinga “Росагро” dibinātāja Vadima Moškoviča un zeltrūpnieka Konstantīna Strukova aktīvus, Dmitrijam Kamenščikam atņemta Domodedovas lidosta Maskavā, bet tie ir vien daži piemēri. Kampaņas mērogs ir iespaidīgs: Krievijas ģenerālprokuratūra martā Putinam noziņoja, ka gada laikā valstij “atgriezti biznesa aktīvi” vairāk nekā 4 triljonu RUR (~ 51 miljardu USD) vērtībā. Finansiālais spiediens oligarhiem pastiprinājās pēc slēgtas sanāksmes pie Putina martā, kur miljardieris Suleimans Kerimovs nāca klajā ar ierosinājumu par “turīgo tautiešu” iemaksām budžetā. Putins ierosinājumam piekritis, lai gan viņa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs jebkādas Kremļa formālas prasības vēlāk noliedza, komentē “Telegram” kanāls “Нетленка”.
“Šķiet, ka Putins sācis arī valsts ietekmīgākā biznesa klana demontāžu. Aizvadītajos mēnešos drošības dienesti vienu pēc otra mērķtiecīgi apmeklējuši personu loku, kurām bijuši ilgstoši kontakti ar Rotenbergu ģimeni, piemēram, tagad šim sarakstam pievienojies bijušais “Росспиртпром” vadītājs Sergejs Zivenko,” raksta “Insider-T”. “Zivenko ar Arkādiju Rotenbergu pazīstami kopš 20. gs. deviņdesmitajiem gadiem. 2000. gadu sākumā tieši ar Rotenbergu klana starpniecību viņš nodibināja kontaktu ar Putina bijušo miesassargu, Nacionālās gvardes (“Росгвардия”) komandieri Viktoru Zolotovu un visai drīz kļuva par Krievijas lielākā spirta ražošanas uzņēmuma vadītāju. Pret viņu ierosināta lieta par krāpšanu lielā apmērā, pieprasot arestu. Citu krimināllietu figuranti ir, piemēram, bijušie “Росавиация” un “Аэрофлот” vadītāji Aleksandrs Ņeradko un Mihails Polubojarinovs, Murmanskas apgabala tirdzniecības ostas “Лавна” ģenerāldirektors un valsts transporta līzinga uzņēmuma ГТЛК (pieder valsts korporācijai ВЭБ.РФ) topmenedžeris Staņislavs Multahs. Viņi visi bijuši iesaistīti Rotenbergu ģimenes biznesā infrastruktūras un loģistikas projektos. Kanāla avots specdienestos apgalvo, ka šī notikumu ķēde vairs netiek uzskatīta par nejaušību. Paši Rotenbergi pagaidām vajāti netiek, taču ātri zaudē “vajadzīgos cilvēkus”, naudu un ietekmi. Represijas tiek organizētas mērķtiecīgi un selektīvi, lai noskaidrotu, vai klans joprojām ir kontrolējams un gatavs dalīties ar aktīviem, izvairoties no tiešas konfrontācijas ar Putinu.”
Putina oligarhs stāsta par Krievijas nākotnes scenārijiem
“Putina “melnajā sarakstā” var nokļūt arī Kremļa oligarham Andrejam Meļņičenko tuvas personas, kurš ar saviem izteikumiem 9. jūlija viedokļrakstā “Why a broken Russia is bad for the world” žurnālā “The Economist” esot “Putinu sarūgtinājis”, komentē “Insider-T”.
Meļņičenko brīdina par valsts strupceļu un potenciālu sabrukumu, aicinot mainīt Kremļa politisko kursu. Oligarhs uzsver nepieciešamību Maskavai nākotnē iesaistīties jaunā Eiropas drošības arhitektūrā, lai izvairītos no izolācijas. Meļņičenko, kurš ir “Forbes” Krievijas bagātāko uzņēmēju saraksta 8. vietā ar 20 miljardu ASV dolāru kapitālu, uzskata, ka Krieviju un Rietumu konfrontācija bezgalīgi turpināties nevar, un ir ieskicējis piecus Krievijas nākotnes scenārijus: valsts sabrukumu, izolāciju, atgriešanos Rietumu sistēmas perifērijā, atkarību no Ķīnas vai suverēnas Krievijas izveidi.
“Par bīstamāko viņš uzskata valsts sabrukumu iekšpolitisko nesaskaņu rezultātā - Krieviju visvairāk apdraud iespējamā varas grupējumu cīņa par resursiem, ietekmi un kodolvalsts teritorijas kontroli,” raksta izdevums “The Moscow Times”.
“Sagrauta Krievija politiskajā diskursā skan vilinoši, bet no risku pārvaldības viedokļa tas it nemaz nešķiet pievilcīgi,” raksta miljardieris. Vēl viens Krievijai nelabvēlīgs scenārijs ir kļūšana par aplenktu cietoksni - slēgtu, militarizētu valsti, būvētu pēc Ziemeļkorejas parauga, kas nozīmētu valsts izolāciju, represijas, ierobežotas attīstības iespējas un pastāvīgu mobilizāciju: “Mūžīgā aplenktā cietokšņa mentalitātē iestrēgusi Krievija ārējo konfrontāciju pārvērtīs par iekšpolitikās cīņas instrumentu.”
Tomēr Meļņičenko uzskata, ka Krievijas atgriešanās Rietumu pasaulē ir iespējama: “Ja šis scenārijs īstenosies, valsts izkļūs no izolācijas un no jauna integrēsies Rietumu ekonomiskajā sistēmā, bet paliks nomaļus. Tādā gadījumā Krievija varētu nonākt ārējo ģeopolitisko varas centru ietekmē un zaudēt suverenitātes sajūtu, kas nākotnē izraisīs revanšisma atdzimšanu.” Vēl viens scenārijs paredz Krievijas nonākšanu Ķīnas ietekmes orbītā, kad Maskava kļūst par dabas resursu piegādātāju, Ķīnas preču tirgu un stratēģiski nozīmīgu buferzonu ar Rietumiem. Un visbeidzot - suverēnas Krievijas scenārijs, kas atbilst Putina redzējumam par patstāvīgu valsts attīstību bez ārējas ietekmes.
Meļņičenko uzsver, ka Krievijas nostājai jābūt paredzamai un saprotamai. “Krievijai nevajadzētu būt par ērtu sadarbības partneri nedz Rietumiem, nedz Ķīnai. Krievija var būt sarežģīts partneris, taču tas nav nekāds “melnais caurums”. Krievija var nebūt tik parocīga Ķīnai, tomēr var kļūt par drošāku partneri nekā liela un nestabila satelītvalsts. Ārējo spēku mēģinājumi pārvaldīt Krieviju ir neproduktīvi un lemti neveiksmei, jo grauj valsts suverenitāti - bez tās ilgtspējīgs miers nebūs iespējams. Mums ar to jāsamierinās - nevis līdzjūtības pret Krieviju, bet izpratnes dēļ, ka citas alternatīvas nav,” secina miljardieris.
“Cilvēks, kurš var mainīt Krieviju”: Kremlis Meļņičenko sūta informatīvā kaujā
Politisko procesu vērotāji gan norāda, ka šis oligarha vēstījums, kas cita starpā mudina uz mierizlīgumu un kompromisiem Ukrainas teritoriju jautājumā, visdrīzāk kalpo Kremļa interesēm.
“Tas ir kognitīvā kara pēdējais posms jeb “normalizācija”, kā to savulaik formulēja slavenais 20. gs. septiņdesmito gadu padomju žurnālists un Valsts drošības komitejas (VDK) ziņotājs - pārbēdzējs Jurijs Bezmenovs (izmantoja pseidonīmu Tomass Šumans). Rietumi paši atver durvis, paši nodrošina publicitāti un paši formulē secinājumus. Jozefs Gebelss par ko tādu varēja tikai sapņot,” teikts “The Moscow Times” un Latvijā bāzētā tīmekļa izdevuma “Новая газета Европа” publicistu Ārona Lī un Boruha Taskina pētījumā.
“The Economist” iznāca ar Andreja Meļņičenko fotogrāfijām un virsrakstu: “Cilvēks, kurš var mainīt Krieviju”. Publicēti trīs teksti: intervija, redakcijas sleja un viedokļraksts, oligarhu intervēja Arkādijs Ostrovskis, žurnāla Krievijas redaktors. Publikācijā apkopoti 60 stundu ilgu interviju materiāli ar Putina tuvu līdzgaitnieku, kura rūpnīcas ar pilnu jaudu strādā kara vajadzībām.
Meļņičenko viedokļa rakstā formulēts vēstījums: Rietumiem Putina Krievijai jāpiešķir suverenitāte, proti, imunitāte - pēc līdzības ar Ķīnas prasību par neiejaukšanos, Kremļa vēlme ietērpta liberālā filozofiskā diskursā. Lasītājs publikācijā neatradīs terminus “agresija”, “okupācija” vai “kara noziegumi”. Toties izskan tēzes par “2014. gada politisko apvērsumu Ukrainā” un aicinājumu respektēt “Krievijas Federācijas starptautisko subjektivitāti”. Izskan tēze par “Ukrainas drošību, kas balstīta Krievijas subjektivitātes noliegšanā”, ko neviens Ukrainā nekad nav paudis, bet dedzīgi popularizē gan Putins, gan viņa ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. “The Economist” to zināja un publicēja, jo 60 stundu sarunu materiāls ar vienu no Krievijas lielākajiem rūpniekiem ir komerciāli nozīmīgs un ekskluzīvs stāsts, nevis tikai informācijas ietekmes operācija. Izgaismojas Kremļa attiecību ar Rietumiem “normalizācijas” mehānisms: nevienu neuzpērkot vai ar varu nepiespiežot, sistēma izmanto Rietumu institucionālos motīvus manipulācijām ar sabiedrisko domu.
Krievijas varas kritiķis Andrejs Ilarionovs, bijušais Putina ekonomikas padomnieks, pašlaik Kato institūta Vašingtonā vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, publikāciju bez aplinkiem nodēvēja par “Meļņičenko un “The Economist” afēru”. Shēma, kurā upuris ir Rietumu lasītājs, bet ieguvējs ir Kremlis: tas ir “vai nu nekompetences triumfs, vai kas daudz sliktāks”. Kremļa politisks aicinājums Rietumu elitēm ar žurnāla starpniecību. “Šis ir normalizācijas paradokss Kremļa stilā: gan Rietumu liberāļi, gan Krievijas “vanagi” lasa tekstu un uzskata to par speciālo operāciju, taču katram par to ir savādāka izpratne,” rezumē Ārons Lī un Boruhs Taskins.
Vēstījumu rietumvalstu auditorijai sūta Putina iekšpolitikas kurators Kirijenko
Lai saprastu, no kurienes aug kājas Meļņičenko informatīvajai specoperācijai respektablajā žurnālā “The Economist”, vispirms būtu jāsaprot, ko vēlas panākt Putina administrācijas vadītāja pirmais vietnieks un iekšpolitikas kurators Sergejs Kirijenko. Augsto amatu 2016. gadā viņš ieguva ar īstu Kremļa “vanagu”, ietekmīgo brāļu Kovaļčuku klana svētību, kuri atbalsta kodolieroču izmantošanu pret rietumvalstīm. Kirijenko tāds nav, viņš ir tehnokrāts un politiskais menedžeris, kura uzdevums ir nodrošināt iekšpolitisko stabilitāti: vēlēšanas, reģionu lojalitāti, regulēt un kontrolēt sabiedrisko domu.
Karš Ukrainā Putina administratoram rada virkni problēmu: mobilizācija veicina sociālo neapmierinātību, līgumkaravīru iesaukums un “bēru izmaksas” noplicina reģionālos budžetus, demogrāfiskie zaudējumi samazina putinistu “vēlētāju bāzi”. Kirijenko vajadzīga “kontrolēta stabilitāte”, nevis “uzvara”, viņš nav “nāves ekonomikas” (“смертономика”) autors, bet sistēmas propagandists un tās patiesā labuma guvējs, savukārt Meļņičenko ir viņa biznesa partneris.
Ietekmīgo Putina elites pārstāvju “biznesa sadarbību” izgaismo Kirijenko pārraudzītā izglītības un zinātnes centra “Сириус” dibināšana 2014. gadā. Meļņičenko bija spiests samaksāt 32 miljardus RUR (~ 40 milj. USD) “izpirkuma maksu”, lai tiesībsargājošās iestādes pārtrauktu mēģinājumus viņam atņemt enerģētikas uzņēmumu СИБЭКО. Tā bija Kremļa nodeva, nevis labdarība, kas galu galā pavēra ceļu nokļūšanai uz “The Economist” vāka. Atvaļinātais VDK ģenerālis, Krievijas pirmā prezidenta Borisa Jeļcina līdzgaitnieks un administrācijas vadītāja vietnieks Jevgēņijs Savostjanovs apgalvo, ka ar darījumu “palīgā nāca” viena no Putina “noslēpumainajām sievietēm”, viņa meita Katerina Tihonova.
Kādu vēstījumu Rietumu auditorijai ar Meļņičenko interviju sūta Kirijenko? Pirmkārt: karam ir jābeidzas. Otrkārt: Kremlis gatavs atteikties no bezgalīgas ekspansijas un transformēt Krieviju par suverēnu valsti, kuras rīcība ir saprotama un prognozējama citiem globālajiem ģeopolitiskajiem spēlētājiem. Treškārt: Rietumu sankcijas jāpiemēro samērīgi, paredzot iespēju tās izbeigt, pretējā gadījumā sistēma nekontrolējami sabruks. Tā vairs nav Putina retorika par Ukrainas “denacifikāciju”, tā ir Kirijenko retorika par “kontrolētu stabilizāciju”.
Meļņičenko publikācija - tektonisku pārmaiņu priekšvēstnesis
Galvenais, kas jau šobrīd Krievijā mainījies - Putina pozīcija varas sistēmā, apgalvo Kārnegija fonda līdzstrādniece, politoloģe Tatjana Stanovaja. “Nav piepildījušās cerības, ka iekšpolitiskās problēmas piespiedīs viņu piekāpties un atzīt savas kļūdas, un visticamāk, ka tās arī nepiepildīsies. Spiediens Putina nostāju nemaina - tas tikai veicina viņa izveidotās “varas vertikāles” deformāciju, par to liecina Andreja Meļņičenko atklāsmes “The Economist”. Krievijas līderis par gaidāmo rakstu tika savlaicīgi informēts, taču pret publikāciju neiebilda, acīmredzot nenovērtējot situācijas kritisko raksturu un sekas. Pirmo reizi kopš Mihaila Hodorkovska aresta 2003. gadā kāds no lielā biznesa līderiem nāk klajā ar Krievijas politiskās nākotnes plānu, kur nav kara, kur likvidēta autoritārās varas sistēma, iestājoties par attiecību normalizāciju ar Rietumiem. Turklāt Meļņičenko to dara režīmam visbīstamākajā veidā - ar paša Putina piekrišanu, pasniedzot sevi nevis kā sistēmas pretinieku, bet līdzdalībnieku tās mērķu sasniegšanā. Meļņičenko publikācija ir tektonisku pārmaiņu simptoms Krievijā, kur elite sāk saprast, ka “kaķis peles vairs neķer”. Galvenā problēma viņiem nav gadiem ilgais karš Ukrainā, bet augošo kara izmaksu un mērķu neatbilstība. Krievijas varas elitē pašlaik nav praktiski neviena, kurš ticētu, ka Ukrainu vajadzētu vai iespējams padarīt par Krievijai “draudzīgu” valsti,” secina Stanovaja.
Putina režīmu plosa iekšējas pretrunas
“Vēl nesen Putina varas elite diskutēja par uzvaras trofejām Ukrainā - teritorijām, resursiem, neitrālo statusu, ierobežojumiem Ukrainas armijai un daudz ko citu, šobrīd galvenais diskusiju temats ir milzīgie kara zaudējumi, lai panāktu vismaz “kaut cik pieņemamu uzvaru”. Līdz šim valdīja pārliecība, ka Krievija karā zaudēt nevar, jo sliktākajā gadījumā spēs noturēties ilgtermiņā, bet pašreiz varas elite šausminās par Putina sistēmas nevarību. Problēma ir ne tik daudz režīma nespēja tikt galā ar grūtībām, cik apziņa, ka Krievijas vara zaudējusi realitātes izjūtu. To saprot “siloviki” un birokrātija, to redz lielais bizness, kas Kremlim ir joprojām ir nozīmīgs finanšu resurss un, neskatoties uz lojalitāti, saglabā zināmu autonomiju. Putina aklā ticība elites patriotismam un tautas pacietībai noved pie tā, ka viņš cenšas valdīt, it kā būtu ieviests kara stāvoklis, lai gan valsts varas un pārvaldes institūcijas darbojas miera laika režīmā. Putina varas elitē valda trauksme, bet tā turpina kontrolēt valstij nozīmīgus biznesa aktīvus. Krievijā attīstās divi pretēji procesi, kas šķeļ režīmu. Pirmo nosaka kara loģika, kad agresijai kaimiņvalstī neizbēgami seko iekšēja mobilizācija - palielinās “siloviku” ietekme, sarūk resursi, kas tiek pārdalīti par labu karam, arī valsts pārvaldes institūciju darba prioritāte ir karš. Šīs loģikas ietvaros Kremlis uz pieaugošo spiedienu reaģēs ar radikalizāciju, ierobežojumiem, represijām un konflikta eskalāciju. Otro tendenci nosaka sabiedrības pieprasījums pēc pārmaiņām - reāls Krievijas ģeopolitisko spēju novērtējums, kompetence iekšpolitisko lēmumu pieņemšanā un adekvāti kara mērķi.
Ir grūti prognozēt šo iekšējo pretrunu turpmāko attīstību, taču arvien vairāk pazīmju liecina, ka šādas prasības izplatās pat Kremļa lojālistu aprindās, sākot no ultrapatriotiem līdz uzņēmējiem. Tas nav tikai pretkara vai pret Putinu vērsts aktīvisms, tāpēc režīmam daudz bīstamāks. Ja nebūs kompromisu, šīs divas tendences novedīs pie sadursmēm cīņā par izdzīvošanu. Mēģinājumi sākt pārmaiņas turpināsies, taču pastāv risks, ka tos kavēs turpmāka režīma radikalizācija un jauns represiju vilnis - eskalācijas piekritējiem Krievijā ir plaša sociālā bāze, bet “naidīgie Rietumi” - galvenais arguments. Pagaidām Krievija tikai tuvojas liktenīgajām krustcelēm: vai nu eskalācija un radikalizācija, vai iekšējas pārmaiņas un miers pēc Putina,” rezumē politoloģe.
