“The Washington Post” komentētājs Putina situāciju nosauc par bezcerīgu, kas var mudināt Kremli sākt karu Eiropā. Vai šādi pieņēmumi ir pamatoti?
Krievijas prezidents var justies iedzīts stūrī un tas viņu padara vēl bīstamāku, 16. aprīļa publikācijā “Ko darītu Tramps, ja Putins uzbruktu Eiropai?” (“What would Trump do if Putin struck Europe?”) raksta ietekmīgais “The Washington Post” starptautisko lietu apskatnieks un komentētājs Deivids Ignatiuss.
Putina mērķis - Eiropa
Ukrainas kara strupceļš, nespēja palīdzēt Irānai un Viktora Orbāna sakāve Ungārijas parlamenta vēlēšanās varētu mudināt Krievijas diktatoru uz iebrukumu Eiropā, norāda žurnālists, kura slejas nereti nonākušas diskusiju centrā debatēs pie sarunu galda par ASV miera plānu Ukrainā.
Ignatiuss uzskata, ka Putina situācija turpmāk varētu tikai pasliktināties. Krievijas ekonomika, neskatoties uz īslaicīgu naftas cenu kāpumu, ir ārkārtīgi sarežģītā situācijā, Eiropas valstis kļūst stiprākas, NATO karaspēks izvietots no Arktikas līdz Melnajai jūrai, ieildzis karš Ukrainā, Krievijas “uzvaras” izredzes ir minimālas. “Ja jūs būtu iedzīti tikpat dziļi stūrī kā Putins, jūs sāktu domāt par nākamo karu - pret Eiropu, kaut gan turpināt karot Ukrainā,” raksta Ignatiuss. Šādā situācijā Putins varētu sākt apsvērt, vai nav pienācis laiks uzbrukumam, pirms Eiropas valstis pagūs pārapbruņoties, Ukraina izstrādās jaunus ieročus un pirms Donalds Tramps, kurš nepārtraukti konfliktē ar NATO, zaudēs prezidenta amatu.
Ignatiuss atsaucas uz Kārnegija fonda vecākā zinātniskā līdzstrādnieka un bijušā ASV izlūkdienesta virsnieka Krievijā Jūdžina Rumera teikto, ka Krievija pēc kara Ukrainā kļūs ievainojamāka, bet Eiropai naidīgāka un bīstamāka: “Man ir visdziļākā pārliecība, ka Eiropa ir vissvarīgākais militāro operāciju virziens Krievijai. Tieši šajā virzienā Putins koncentrēs savus pūliņus.”
Intervijā Ignatiusam Rumers sacīja, ka “Putins ir gatavs uzņemties riskus, par ko liecina viņa iebrukums Ukrainā. Kas notiks, ja viņš nolems, ka iespējai izaicināt NATO un ieviest jaunu kārtību atliek arvien mazāk laika?” “Ko darīs Tramps, ja Putins tagad uzbruks kādai Eiropas valstij?” jautā Ignatiuss, piebilstot: “Šis mani biedē visvairāk. Tramps tik daudz kritizē NATO, ka eiropieši jau sāk šaubīties par amerikāņu drošības garantiju uzticamību.” Turklāt pirms Ignatiusa publikācijas Krievija sākusi kārtējo pret Baltijas valstīm vērsto dezinformācijas un iebiedēšanas kampaņu.
Krievija vaino Baltijas valstis par noklīdušajiem Ukrainas droniem
Pēc nelielas vilcināšanās un pārdomām Krievija uzkurināja kārtējo spriedzes vilni attiecībās ar Eiropu, reaģējot uz dronu incidentiem, kad 2026. gada marta beigās un aprīlī pieauga ziņojumu skaits par Ukrainas bezpilota kaujas lidaparātu uzbrukumiem Krievijā un vairāki ārvalstu droni šķērsoja NATO gaisa telpu Baltijā. Krievijas oficiālie mediji, militārie eksperti un prokremliskie “Telegram” kanāli vainoja Baltijas valstis: Ukrainas dronu lidojumi Krievijas Ļeņingradas apgabala virzienā tika reģistrēti virs Baltijas, jo droniem ļauts izmantot lidojumu maršrutus Baltijas valstu gaisa telpā. Piemēram, populārais prokremliskais “Telegram” kanāls “Mash” (ar vairāk nekā trim miljoniem sekotāju) ziņoja, ka “Lietuva, Latvija un Igaunija atvērušas koridoru Ukrainas bruņoto spēku droniem”. Kremļa propagandistu kopkoris aizrautīgi bazūnēja, ka Baltijas valstis veic teroristiskus uzbrukumus. Latvijas Aizsardzības ministrija norādīja, ka Krievija pret Baltijas valstīm īsteno informācijas operāciju, apgalvojot, ka tās ļauj izmantot savu teritoriju Ukrainas uzbrukumiem.
Kopš 2026. gada 22. marta notika masveida Ukrainas bezpilota lidaparātu uzbrukumi Krievijas Ļeņingradas apgabalam ar mērķi iznīcināt Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcas, ostu termināļus, pārējo infrastruktūru Ustjlugā un Primorskā. Tika izteikti pieņēmumi, ka Ukrainas droni lidoja gar Baltijas valstu robežām, apejot Baltkrievijas pretgaisa aizsardzību, un ielidoja gaisa telpā virs Somu līča.
ASV Kara studiju institūta (ISW) ziņojumā norādīts, ka pēc uzbrukumiem tika īslaicīgi pārtraukta naftas iekraušana ostās, traucēta Sanktpēterburgas Pulkovas lidostas darbība un samazinājušies Krievijas naftas eksporta ieņēmumi. Daži eksperti apgalvoja, ka Ukrainas droni novirzījās no kursa un ieklīda Baltijas valstu gaisa telpā elektroniskās karadarbības sistēmu (EW) darbības rezultātā. Bezpilota lidaparāti nogāzās Baltkrievijas pierobežā Lietuvā, Krāslavas novadā Latvijā un Auveres elektrostacijas teritorijā Igaunijas ziemeļaustrumos. Latvija, Lietuva un Igaunija noliedz apsūdzības par atļauju savas gaisa telpas izmantošanai, jo droni krita EW traucējumu dēļ. Militārie analītiķi norāda, ka jaunie Ukrainas kaujas droni spēj veikt līdz 1600 km lielu attālumu, kas ļauj sasniegt Sanktpēterburgu, apejot Baltijas valstis.
Krievija publicē dronu rūpnīcu sarakstu Eiropā un draud ar “neparedzamām sekām”
Pēc dronu incidentiem Krievijas Aizsardzības ministrija 15. martā publicēja 11 Eiropas valstu rūpnīcu sarakstu Londonā, Minhenē, Prāgā, Viļņā un Rīgā, kur izvietotas Ukrainas uzņēmumu filiāles vai ārvalstu uzņēmumi, kas ražo vai piegādā rezerves daļas Ukrainas dronu ražotājiem. Sarakstā minēts arī Latvijas uzņēmums “Terminal autonomi”, sadaļā “Ukrainai ražoto dronu un komponentu tips” norādot “AQ-400 “Kosa”. Sarakstam sekoja Putina ministrijas paziņojums, ka Eiropā ražoto dronu izmantošana triecieniem Krievijas teritorijā tuvina Eiropu karam un var beigties ar “neparedzamām sekām”. Saraksts neattiecas uz pārējo bruņojumu, kas Ukrainai tiek piegādāts kā gala produkts vai komponentu veidā. Turklāt tajā atrodami divi Turcijas un viens Izraēlas uzņēmums, kas ir visai dīvaini, jo Turcija, lai gan formāli ir NATO dalībvalsts, pašlaik uztur draudzīgas attiecības ar Krieviju, savukārt Izraēla kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā attiecībās ar Kremli saglabā neitralitāti.
Krievija paziņo par “tiesībām uz pašaizsardzību”
Vai Krievijas kara ministrijas draudi pašlaik būtu jāuztver burtiski? Pēc saraksta publikācijas sekoja virkne tipisku Krievijas amatpersonu paziņojumu. Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs Eiropas rūpnīcas pasludināja par Krievijas uzbrukuma mērķiem: “Aizsardzības ministrijas dronu rūpnīcu saraksts jāuztver kā potenciālie bruņoto spēku mērķi. Vai triecieni kļūs par realitāti, ir atkarīgs no tā, kas notiks tālāk. Guliet mierīgi, dārgie partneri!” Draudu kampaņai Kremlis piesaistīja arī Putina it kā nežēlastībā kritušo Drošības padomes sekretāru Sergeju Šoigu, kurš brīdināja Somiju un Baltijas valstis, ka bezpilota lidaparātu uzbrukumu gadījumā valstij ir tiesības uz “pašaizsardzību”. Ziņu aģentūrai TASS viņš paziņoja, ka “Krievija aizstāvēsies”, un ātrai “miera nodrošināšanai Baltijas valstīs” piemeklēja juridisko pamatojumu: “Pēdējā laikā biežāki kļuvuši gadījumi, kad caur Somiju un Baltijas valstīm Ukrainas bezpilota lidaparāti uzbrūk Krievijai, cieš civiliedzīvotāji un tiek nodarīti nopietni bojājumi civilajai infrastruktūrai.” Pēc Šoigu teiktā, tam par iemeslu ir vai nu neefektīva pretgaisa aizsardzība, vai arī šim nolūkam Ukrainas droniem tās apzināti atver savu gaisa telpu. “Atbilstoši starptautisko tiesību normām, otrajā variantā stājas spēkā ANO Hartas 51. pants, kas nosaka valstu pašaizsardzības tiesības bruņota uzbrukuma gadījumā,” uzsvēra Drošības padomes sekretārs. Pants ļauj “pašaizsargāties”, līdz ANO Drošības padome veiks “nepieciešamos pasākumus starptautiskā miera un drošības uzturēšanai”.
“Pašreizējā situācijā Krievijas paziņojumi šķiet visai loģiski, bet ir kāda nopietna problēma: draudiem neviens vairs īsti netic. Medvedevs tagad līdzinās pasaku tēlam no fabulas par vilkiem, viņa draudi izraisa nievas un kareivīgā retorika rada pretēju efektu. Visi saprot - ja Medvedevs uzraksta ko draudīgu, to var ignorēt. Tātad, ja Medvedevs draud uzbrukt kādām ražotnēm Eiropā, ir pilnīgi droši, ka šādi uzbrukumi nav pat plānoti,” komentē “Telegram” kanāls “artjockey”.
Eiropa tiek savlaicīgi brīdināta
Par Krievijas uzbrukuma iespējamību regulāri ziņo rietumvalstu izlūkdienesti un politiķi. Lai izprastu riskus un sagatavotos aizsardzībai, Rietumu drošības eksperti, NATO amatpersonas un dažādas domnīcas veic Krievijas uzbrukuma modelēšanu, analītiķi vērtē Krievijas spējas uzbrukt, bieži izceļot Baltijas valstis (Latviju, Lietuvu, Igauniju) kā galveno mērķi potenciālā militārā konfliktā. Eksperti brīdina, ka Krievija varētu mēģināt okupēt Baltijas valstis jau tuvākajos gados. Piemēram, Dānijas Ārējās un militārās izlūkošanas dienests 2025. gada februāra ziņojumā norādīja, ka Krievija gatavojas potenciālai konfrontācijai ar aliansi un varētu radīt tiešus militārus draudus NATO valstīm, vēlākais, piecus gadus pēc karadarbības beigām Ukrainā.
Krievija turpina palielināt karaspēku NATO dalībvalstu pierobežā un vienlaikus gūst kaujas pieredzi Ukrainā, ko potenciāli varētu izmantot bruņotā konfliktā ar aliansi. Gadījumā, ja karadarbība Ukrainā tiks izbeigta, lokālam militāram konfliktam Baltijas reģionā Krievija būs gatava trīs līdz piecu gadu laikā, bet ja karš turpināsies - sešu līdz desmit gadu laikā, ikgadējā drošības apdraudējuma novērtējumā prognozēja Lietuvas Valsts drošības departaments un militārais izlūkdienests.
“Bloomberg Economics” pēc intervijām ar augsta ranga ASV amatpersonām un militārajiem ekspertiem modelēja iespējamu Krievijas uzbrukuma scenāriju NATO, kur par vājāko posmu un visticamāko agresijas sākumpunktu tiek uzskatītas Baltijas valstis. Uzbrukums var sākties ar provokāciju, piemēram, mēģinot izveidot sauszemes koridoru uz Kaļiņingradu caur Lietuvu Suvalkos, vai “humānās operācijas” aizsegā krievvalodīgo iedzīvotāju “aizsardzībai”. Krievija, neskatoties uz lielo karaspēka noslodzi Ukrainā, turpina palielināt ieroču ražošanu un gatavoties iespējamam ilgtermiņa konfliktam. Analītiķi norāda, ka, lai gan tiešs uzbrukums NATO šobrīd netiek uzskatīts par neizbēgamu, Krievijas militārā jauda un agresīvā retorika šādu scenāriju padara par iespējamu. Krievijas specdienesti Ukrainu izmanto kā izmēģinājumu poligonu, kur līdzās jaunām karadarbības metodēm testē hibrīdkara paņēmienus - uzbrukumus infrastruktūrai, kibersabotāžu un dezinformācijas kampaņas, kas vēlāk var tikt izmantoti konfliktā ar citām Eiropas valstīm, ziņoja “The Guardian”. Tas nav nekas jauns, taču specdienesti ziņo, ka pēdējā laikā hibrīdkara intensitāte un sarežģītības pakāpe pieaugusi. Krievija nepārtraukti pilnveido hibrīdkara taktikas, pielāgojoties rietumvalstu reakcijai un mainīgajai ģeopolitiskajai situācijai.
2025. gada septembrī Prāgas samitā NATO ģenerālsekretārs Marks Rite brīdināja, ka Krievija un Ķīna gatavojas ilgstošam konfliktam: “Kad beigsies karš (Ukrainā), draudi nekur nepazudīs, to izraisa ne tikai Krievija. Problēmas rada Ķīna, Irāna un Ziemeļkoreja - gan savstarpēji sadarbojoties un katra atsevišķi (..) Viņi paplašina militāri rūpniecisko sadarbību līdz vēl nebijušam līmenim. Viņi gatavojas ilgstošai konfrontācijai.” NATO ģenerālsekretārs uzsvēra, ka alianse saskaras ar “nopietniem un ilgtermiņa” draudiem: “Krievija un Ķīna iegulda milzīgus līdzekļus savu bruņoto spēku stiprināšanā un modernizācijā (..) Abu valstu militārā rūpniecība ražo bruņojumu satriecošā ātrumā (..) Tas nav tikai ar nolūku padižoties militārajās parādēs Maskavā vai Pekinā, bet lai agresīvi ietekmētu, mēģinātu mainīt pasaules kārtību un grautu mūsu brīvību un drošību.” Rite atgādināja, ka Krievija kara industrijai tērē 40% budžeta izdevumu. 2025. gadā Krievija plānoja saražot vismaz 1500 tanku, 3000 bruņumašīnu un simtiem “Iskander” raķešu. “Viņi izmanto šo bruņojumu Ukrainā. Un mēs strādājam, lai pēc iespējas ātrāk agresiju izbeigtu, panāktu taisnīgu un ilgstošu mieru. Taču mēs nedrīkstam būt naivi. Tendence tuvākajā laikā nemainīsies. Pārskatāmā nākotnē Krievija paliks destabilizējošs un konfrontējošs spēks Eiropā un pasaulē,” sacīja NATO vadītājs.
Krievija no eskalācijas Baltijā nebaidās
Artūrs Krēns, Austrijas vēsturnieks un Oksfordas universitātes zinātniskais līdzstrādnieks, intervijā “Neue Zürcher Zeitung” paudis viedokli, ka tam par iemeslu ir vāji Krievijas atturēšanas faktori. “Pazīmes par pieaugošu Krievijas aktivitāti Baltijas reģionā - sākot ar “separātistu” struktūru apmācību un beidzot ar hibrīdoperācijām, kas pēc tam izplatās visā Eiropā, norāda ne tik daudz uz konflikta neizbēgamību, cik Krievijas ierobežošanas un atturēšanas modeļa ievainojamību un trūkumiem. Un šī ievainojamība ir konceptuāla. Pirmkārt, Eiropa pārvērtē ASV oficiālo saistību un militārās klātbūtnes nozīmi, kļūdaini uzskatot, ka tas garantē Vašingtonas politisko gribu Eiropu aizstāvēt. Nē, tā nav: ASV prezidenta administrācija rīkojas, vadoties pēc pragmatiskiem aprēķiniem, nevis alianses saistībām, un nepārprotami cenšas panākt ierobežotu attiecību normalizāciju ar Maskavu. Eiropai jāpieņem, ka savā austrumu flangā tai būs jārīkojas patstāvīgi.
Otrkārt, Eiropas stratēģija balstās uz apšaubāmu pieņēmumu, ka Eiropas sabiedrības ir gatavas iesaistīties karā ar Krieviju par nelielām, nomaļām teritorijām, piemēram, Igauniju. Šāda Krievijas militārā iebrukuma scenārija mērķis ir gūt ātrus panākumus, draudot ar nopietnu eskalāciju, noliekot Eiropu izvēles priekšā - starp daļēju piekāpšanos vai iesaistīšanos lielā karā. Šie scenāriji informācijas telpā grauj Eiropas vienotību un rada ievērojamu spiedienu uz politiķiem.
Treškārt, Eiropa paļaujas uz klasiskiem atturēšanas mehānismiem, savukārt Krievija aktīvi izmanto instrumentus, pret kuriem kolektīvā konvencionālā aizsardzība ir bezspēcīga: diversijas un sabotāžu, neskaitāmus ietekmes aģentus un kiberuzbrukumus.
Eiropai būtu jāpaplašina drošības un aizsardzības pasākumu arsenāls. Ne vienmēr visu izšķir lieli bruņošanās tēriņi, ja ir iespēja finansēt programmas, kas, piemēram, ievērojami palielinātu Krievijas hibrīdkara izmaksas tā slēptajās un virtuālajās izpausmēs. Ukrainas kara kontekstā vispirms iespējams veikt pasākumus pret Krievijas agresijas neaizsargātiem elementiem - no loģistikas līdz infrastruktūrai, izvairoties no tiešas sadursmes un konflikta eskalācijas, kur galvenā loma būtu jāuzņemas specdienestiem, plānojot un realizējot aktīvākas, koordinētākas izlūkošanas operācijas.
Krievijas agresijas apkarošanai svarīga būs sadarbība ar politiskajiem līderiem postpadomju telpā, lai palielinātu jebkāda veida spiedienu uz Krieviju un panāktu Eiropas atturēšanas stratēģijas elastību, kamēr pašreizējai nepietiek resursu un tā ir politiski ietekmējama. Eiropai tas ir jāmaina, sekojot izpratnei par nelielo sabiedrības atbalstu un principiāli jaunu karadarbības koncepciju, lai atturētu Krieviju no riskantām avantūrām, kas neizbēgami būtu pārmērīgi dārgas.”
Vai liels satraukums ir pamatots?
“Draudīgi paziņojumi jau sen vairs neiespaido. Ja vairāk nekā četru gadu laikā Putins Ukrainas karā “uzvaru” nav guvis, neviens to negaidīs arī kara piektajā gadā. Krievijai joprojām ir lieliska iespēja militāro varenību parādīt kaujas laukā, bet līdz šim kaut kā nesanāk. Tad kāpēc šādā situācijā kādam no Maskavas agresijas būtu tik ļoti jābaidās? “The Washington Post” raksts par Putina “bezizeju” un uzbrukumu Eiropai zināmā mērā ir Kremlim uzmundrinošs, taču publikācija nav motivēta ar ticību reālam iebrukumam vai bailēm. Un vai iespējams uzbrukums Eiropai, ja Krievijas armija jau četrus gadus nespēj iekarot Malaju Tokmačku Zaporižjas apgabalā? Varbūt Kremlis jauno realitāti ignorē vai īsti neizprot? Bet varbūt šāda retorika ir izdevīga Eiropas Savienībai, lai pārliecinātu eiropiešus mobilizēties, nebalsot par “Putina draugiem”, pie reizes atbalstot EK prezidentes Urzulas fon der Leienas politisko kursu? Varbūt tas palīdzēs palielināt finanšu atbalstu Ukrainai no Eiropas valstu budžetiem, ja reiz ukraiņi par salīdzinoši nelielu maksu joprojām gatavi sevi upurēt izsīkuma karā ar Krieviju?” vaicā “artjockey”.
“Runas par to, ka Krievijas agresijas gadījumā ASV atteiksies atbalstīt Eiropu, ir tikai kārtējā spekulācija, kas atgādina Džo Baidena argumentus Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā priekšvakarā. ASV eksprezidents toreiz paziņoja, ka ielaušanās (intrusion) nebūs liela problēma un ka Vašingtona uz šīm Krievijas izdarībām “pievērs acis” (vismaz tāds bija paziņojumu zemteksts). Cita lieta būtu iebrukums (invasion), un tad ASV ieviestu visas iespējamās sankcijas utt. Pašlaik notiek kas līdzīgs, izplatot spekulācijas, ka Krievijas konflikta gadījumā ar Baltijas valstīm ASV paliks malā. Patiesībā šie argumenti arī nav nekas vairāk kā provokācija. Baidenam toreiz izdevās Kremli “ievilināt slazdā”, radot maldīgu iespaidu, ka ASV neiejauksies,” komentē “Telegram” kanāla “Бовт знает” autors, Krievijas žurnālists, politologs Georgijs Bovts. “Kopš (pilna mēroga) iebrukuma Ukrainā no “Krievijas autoritātes” nekas pāri nav palicis, Medvedeva un citu Putina galma ierēdņu draudi vairs nelīdzēs.
Pēc dronu uzbrukumiem Kremlis atbildēja ar amatpersonu paziņojumiem, pašreizējā situācijā citas atbildes nebūs, ja nu vienīgi turpmāku incidentu gadījumā, turklāt Ukraina pašlaik Baltijas valstu robežu tuvumā dronus vairs neizmanto. Krievija neuzbruks ar raķetēm uzņēmumiem Londonā, Minhenē un Prāgā, bet vai Putinam pietiks apņēmības kam citam, neskaitot hibrīdkaru? Visticamāk, ka nē.”
