Kāpēc ungāri uz 20 gadiem no 36 tagadējās Ungārijas neatkarības gadiem par savu vadītāju ievēlēja Viktoru Orbānu, kurš no Latvijas skatpunkta šķita kā gandrīz prātā jucis?
Aizejošā nedēļa paliks vēsturē arī ar to, ka Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns (1963) sācis demonstratīvi centīgi savākt savas mantiņas, lai līdz mēneša baigām izvāktos no valdības rezidences. Vienu reizi viņš tā jau bija izdarījis 2002. gadā, taču 2010. gadā atgriezās valdības vadītāja amatā un palika tajā 16 gadus. Viņa vecums, t.i., jaunums salīdzinājumā ar citiem tagadējiem valstu un valdību vadītājiem neizslēdz viņa otro atgriešanos uz trešo posmu premjera amatā, bet ir arī tādi pieņēmumi, ka viņa partijā “Fidesz” politiskās un administratīvās prasmes apguvušais Pēters Maģars (Magyar, 1981) esot V. Orbāna atjaunotā versija. Ungāri nebūtu balsojuši par P. Maģaru, ja nesaredzētu viņā V. Orbānu jaunībā.
Populārzinātnisko un ģeopolitisko apskatu tirgus ir piebāzts ar virsrakstiem, ka tālāk sekos paskaidrojums, kāpēc ungāri esot pati vientuļākā vai dīvainākā tauta Eiropā. Izteikties pāri pieklājības robežām iespējams, runājot ne savā, bet pasaulslavenā rakstnieka Jaroslava Hašeka (1883-1923) vēl slavenākā romāna par Šveiku tēlu vārdā: “Īsāk sakot, visi ungāri ir neliešu banda", turklāt "tie jau nav cilvēki, bet lopi", ar kuriem "ir jārīkojas stingri, tur nav ko ceremonēties". Šie un līdzīgi teicieni par ungāriem koncentrēti romāna 2. daļas 3. nodaļā par Šveika piedzīvojumiem Kirājhidā.
J. Hašeka aprakstītais Pirmais pasaules karš kļuva nevis par atrisinājumu, bet aizsākumu jeb pamatojumu vēl vērienīgākai un nežēlīgākai cīņai starp tautām, šķirām un to vārdā radītiem militāriem un politiskiem formējumiem. Ungāru piedalīšanās Otrajā pasaules karā uz objektivitāti pretendējošās uzziņu vietnes “Vikipedia” krievu versija atzīmē arī ar sadaļu “Grenocīds okupētajās padomju teritorijās”: “1941.-1945. g. ungāru armijas veica genocīdu okupētajās padomju teritorijās, spīdzināja kara gūstekņus un civiliedzīvotājus, veica soda ekspedīciju funkcijas Ukrainā un Baltkrievijā, kā arī Brjanskas, Kurskas un Voroņežas apgabalos Krievijā, piedalījās padomju ebreju iznīcināšanā”.
Uz kuru vairāk un uz kuru mazāk, bet principā šādu grēku uzskaitījumu, pamainot tikai vietvārdus un apvēršot benžu un upuru lomu izpildītājus, var attiecināt uz visiem Otrā pasaules kara un vispār uz karu dalībniekiem. Jābūt ļoti uzmanīgiem, norādot uz tiem, kuri esot izcēlušies ar nežēlību virs vidusmēra. “Vikipedia” citē padomju dokumentu, ka “tikai vienā [Voroņežas apgabala] Korotojakas rajonā no 1942. gada jūlija līdz 1943. gada janvārim, pēc arhīvu datiem, ungāri nošāva 1 009 iedzīvotājus (tajā skaitā 287 bērnus), pakļāva spīdzināšanai un ciešanām vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku tajā skaitā 3 007 bērnus), aizdzina uz Vāciju vairāk nekā 25 tūkstošus cilvēku (ieskaitīt 10 752 bērnus).”
Arhīvos tik tiešām glabājas dokumenti ar šāda veida apliecinājumiem, ticamību kuriem nepiešķir ne paraksti un zīmogi uz dokumentiem, ne dokumentu tapšanas laiks daudz maz atbilstoši notikumiem, uz kuriem dokumenti attiecas. Ticamība katram konkrētajam dokumentam rodas vai zūd, ja izdodas atrast vēl vairākus citus dokumentus no dažādiem avotiem, kuri kaut vai pilnīgi savādākā interpretācijā apliecina vienus un tos pašus notikumus. Ja acu priekšā tikai viens citētais dokuments par notikumiem Korotokas rajonā, tad ar to tiek apliecināta okupācijas režīmu parastā prakse kopā ar padomju režīma tikpat parasto praksi pierakstīt vācu un, kā šajā gadījumā, vācu sabiedroto ungāru varas periodam visus cilvēku zaudējumus, kādus aprakstītajā teritorijā radījušas arī padomju režīma (arī armijas, arī partizānu) represijas un karš pats par sevi.
Daudz ērtāk dokumentus izmantot nevis pētījumiem, bet propagandai. No Latvijas nav saskatāms, kā ar propagandas zvēlieniem, kuriem rungas izgatavotas no arhīvos atrastiem papīriem, tagad apmainās ungāri un čehi, ja tiktu turpinātas “Šveikā” izceltās attiecības starp šīm tautām. Šajā gadījumā pret ungāriem pamatā jāuzstājas no Čehoslovākijas laukā tikušajiem slovākiem, jo viņi dzīvo teritorijā, ko ungāri uzskata par savu. Abām šīm pusēm - ungāriem un slovākiem - ir daudz ko pastāstīt par paņēmieniem, ar kādiem pretējā puse gadsimtu gaitā mēģinājusi atbrīvot zemi no citai tautai piederīgiem cilvēkiem.
Tagad esam nonākuši pie atbildes uz jautājumu, kāpēc ungāri neieredz eiropiešus un tajā skaitā latviešus, ja vien viņi iedomājas par latviešu eksistenci. Latvieši ir pelnījuši ungāru “fui” par to, ka kaut nedaudz un netieši, bet tomēr veicinājuši tādu jauno robežu vilkšanu Eiropā pēc Pirmā pasaules kara, ar kurām Latvija ieguva visu - ieguva starptautiski atzītas robežas, kādu tai iepriekš nemaz nebija, bet Ungārija zaudēja tik daudz, ka pašu ungāru skatījumā viņi zaudēja gandrīz visu.
Latvijas valsts starptautiskā atzīšana 1921. gada 26. janvārī notika Pirmā pasaules kara uzvarētāju valstu sanāksmē Francijā, kas šīs sanāksmes norisei bija atvēlējusi savu kādreizējo karaļu pili Versaļā. Līdz ar to pēc Pirmā pasaules kara izveidoto valstu robežas un attiecības mēdz dēvēt par Versaļas mieru jeb par Versaļas sistēmu. Aiz Latvijā pazīstamā Versaļas vārda slēpjas daudz mazāk pazīstams vārds “Trianona”. Latvijas Sabiedriskie mediji to pieminēja pirms dažiem gadiem, kad interviju speciāli Latvijas radio sniedzis “Versaļas Nacionālā muzeja un Trianonas piļu direktors". Arī tā varam izskaidrot nozīmi vārdam, kas Ungārijā joprojām lamuvārds.
Ungāru tradīcijā ir piesaukt nevis Versaļu, bet Trianonu kā vietu, kur Ungārija tika piespiesta 1920. gada 4. jūnijā parakstīt miera līgumu. No vienas puses, Latvijai vēl pusgadu pēc tam nācās ilgoties, cīnīties un baiļoties, ka Antante neatzīs Latviju tā, kā ar miera līguma parakstīšanu atzina Ungārijas karalisti, bet, no otras puses, karalistei nācās padoties jeb atdot vairāk nekā 2/3 savas teritorijas (no valsts ar 325 411 kvadrātkilometriem palika pāri valsts ar 93 073 kvadrātkilometriem jeb 28,6%), atdot pieeju jūrai, atdot kaimiņvalstīm vairāk nekā trīs miljonus ungāru, pat neskaitot tos bijušos Ungārijas pavalstniekus, kuri līdz ar savām jaunajām valstīm ieguva jaunas, savas nacionālās valsts pilsonības. Visas šīs šausmas ir vizualizētas plakātos:
4. jūnijs Ungārijā bija un ir nacionālo sēru diena, par kuru ungāri prasa gandarījumu. Vismaz gandarījuma aizvietotāju viņi ieguvuši, iešmaucoties Eiropas Savienībā tikai tāpēc, lai ālētos Briselē, uz kurieni pārcēlies tas Eiropas pārvalstu pārvaldības līmenis, kādu 1920. gadā uzturēja Antantes Augstākā padome. P. Maģara politiskā karjera Ungārijā beigsies ātrāk nekā sāksies, ja viņš pret ES izturēsies savādāk nekā V. Orbāns.
Ir savas nianses Ungārijas attiecībās ar Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras prezidents Vudro Vilsons (1856-1924, amatā 1913-1921) pielika roku pie Eiropas valstu robežu pārzīmēšanas, ar savām “14 tēzēm" dodot jauno robežu vilkšanas noteikumus. Tagadējais ASV prezidents Donalds Tramps ungāriem tīkams ar to, ka izrāda lielu entuziasmu, lai atkratītos no visu savu priekšteču atstātā mantojuma.
Vienā no V. Vilsona tēzēm pasludināta “autonoma Austroungārijas nāciju attīstība, sabrūkot Austroungārijas impērijai", ko vajadzības gadījumā varētu iztulkot kā Ungārijas karalistes robežu saglabāšanu pret solījumiem, ka visām karalistes tautiņām būšot visvisādas autonomijas. Tomēr attiecības starp šīm tautām no vienas puses un ungāriem no otras jau bija tā sabojātas, ka valstu dibināšana notika atbilstoši “Šveikā” teiktajam, ka "mēs krietni samizojām tos draņķa ungārus pie Nezideras ezera" un vēl daudz kur citur. Proti, patrieca ungāru varas iestādes un pasludināja savas valstis. Antante akceptēja to, kas reāli jau bija noticis, - akceptēja Ungārijas karalistes sadalīšanu. Lūk, pie kā novedusi Ungārijas sadalīšana ar turpinājumu robežu grozīšanā Otrā pasaules kara laikā, pēc tam atkal savādāk kara rezultātā un pēc tam arī padomju sistēmas sabrukuma dēļ:
Latvijas Republikas nodibināšana uz Krievijas impērijas rēķina principā bija tāda pati kā jaunu valstu dibināšana uz Ungārijas karalistes rēķina. Tāpēc nevaram gaidīt no ungāriem simpātijas, pat ja noslēpsim no viņiem latviešu literāta un politiķa Ata Ķeniņa (1884-1961) dzejojumu. Ar to viņš 1936. gadā izdotā dzejoļu krājumā “Rudens un zvaigznes” 115. lpp. apliecināja savu iederību Kārļa Ulmaņa (1877-1942) personificētajā Latvijas ainavā, t.i., ideoloģijā, kāda pie mums joprojām zeļ un plaukst :
Latvijai jātop par latviešu valsti!
Jātop?! Vai bijuši citi tai balsti? (...)
M ū s sauca Vilsons un Versaija traukties,
M ū s valsti dibinot, valdniekiem saukties!
Vilsons, Versaļa un nez no kura koka nokāpušie (nokritušie) valdnieciņi - A. Ķeniņš ir pamanījies sarindot visus tos vārdus, kam jātracina ungāri tāpat, kā sarkanām lupatām jātracina bullis. Bet neko citu latviešu politiķi un publicisti nevar sacīt, jo viņiem jāapmierina Latvijas vietējā publika un jāsadarbojas ar samērā nesen jaunradīto valstu vairākuma pārstāvjiem, nevis ar vieniem vienīgiem ungāriem.
Lai nu cik ungāri lielīgi, arī viņi nav no debesīm piezemējušies, bet tepat pa zemes virsu klīduši un ieklīduši Eiropā. Kopš 895. gada šejienes hronikās pieminēti kārtējie barbari, kurus nepilnu simts gadu laikā izdevās civiliziēt. Proti, 955. gadā sakaut tā, ka viņi sāka nožēlot savus grēkus un pievērsās kristietībai, par ko viņu karalis Ištvāns 1000. gadā tika atalgots ar Romas pāvesta atsūtītu kroni. Karaļvalstij klājās labāk un sliktāk, dažos periodos pat lieliski, līdz kamēr osmaņu turki 1526. gadā rezumēja gandrīz simts gadus ilgušu spēkošanos ar ungāru pilnīgu sakaušanu un Ungārijas okupēšanu kopā ar savu pušelnieci Austriju. Protams, ka tas bija tikai pavērsiens karos starp Turciju un Austriju, kas vispirms savāca Ungārijas karaļa kroni un pēc tam palēnām - pa pāris gadsimtiem - arī zemes, pār kurām savulaik valdījuši šī kroņa nēsātāji.
Dažādu Austrijas valdnieku politika attiecībā pret Ungāriju bija atšķirīga, bet kopumā pārsvaru guva viedoklis, ka Austrijai jābūt impērijai, kas valda pār zemāka līmeņa karalistēm, kņazistēm u.tm. Galu galā Ungārijas karaliste sanāca lielāka par pašu Austriju - mūsdienu ekonomikas valodā par mātes firmu, kam pašai maz kas pieder nepastarpināti bez meitas firmām. Savukārt 1866. gadā notikušo karu starp Austriju un Prūsiju ar Austrijas pilnīgu sakāvi var pielīdzināt bankrotam, pēc kura atlikušie aktīvi tika pārstrukturēti, balstoties pamatā uz to, kas bija palicis Ungārijā. Oficiāli to izteica ar Austrijas pārsaukšanu par Austroungāriju, kas deva pamatu ungāriem būt tik lecīgiem, ka tas, savukārt, deva pamatu atmaksai, "jo mēs, austrieši, tiklab vācieši, kā čehi pret ungāriem esam tomēr..." Tā atkal liecība no "Šveika", kas oriģinālā beidzas ar daudzpunkti. Romāns apraksta laiku, kad austrieši, čehi un ungāri gribot negribot karoja kopā un nevarēja atļauties pateikt līdz galam visu, ko viņi viens par otru domāja. Toties tad, kad Austroungārija sabruka, viņi darīja to, ko bija nodomājuši.
Lai gan karu Krievija un Ungārija sāka kā ienaidnieces, kara beigās tās nonāca vienā - zaudētāju - pusē, kur to vien darīja, kā kala revanšisma plānus un ieročus. Oficiāli galvenā zaudētāja Vācija visai ilgi sadarbojās ar Padomijas veidolā tērpto Krieviju, bet Ungārija - visu laiku ar Vāciju. Kā tās satelīts Ungārija palika arī Vācijas un Padomijas kara laikā, par to nopelnot skaļus un smagus “fui” no tagad atjaunotās Krievijas (kur žēlojas, ka Padomijas laikā ungāru kara noziegumi slēpti).
Ungārija liek pretī faktus, ka Krievija apspiedusi ungāru sacelšanos pret Austriju 1848. gadā un atkārtojusi to pašu 1956. gadā. Līdz ar to nevar sacīt, ka ungāri ciena un mīl Krieviju vai padodas Krievijai. Tepat iepriekš rādītais V. Orbāna jaunības portrets ir no 1956. gada prominentāko upuru pārapbedīšanas ceremonijas 1989. gada 16. jūnijā. Viņš uzvarēja visu mītiņā runājušo oratoru turnīrā, piesaucot 1848. un 1956. gadu un prasot krieviem "iet mājās". Šie vārdi ir kā stafetes kociņš vai burvju zizlis, ko V. Orbāns nodevis P. Maģaram un kura pavicināšanas rezultāti patiešām pasakaini. Šīs pasakas turpinājums ungāru gaumē būtu tāds, ka Krievijas diktatora Putina militārās avantūras Ukrainā izraisītā jezga atdotu viņiem kaut kriksīti no tās Ungārijas karalistes daļas, ko atņēma Trianona.
