2025. gada vasarā, kad ASV un Izraēla apšaudīja Irānu, Putins uz jautājumu par Irānas līdera ajatollas Ali Hamenei iespējamo nāvi atbildēja izvairīgi: “Es pat negribu par to runāt.” Deviņus mēnešus vēlāk ajatolla tika nogalināts Izraēlas un ASV triecienā.
Uzbrukums Irānai Krievijas diktatoru iespaidoja divu iemeslu dēļ: vairoja mūžīgo paranoju par savu fizisko drošību un kļuva par atgādinājumu, ka viņa politisko izdzīvošanu nosaka kara iznākums Ukrainā, raksta izdevums “Politico”. Kremļa paziņojumā Putins Hamenei slepkavību nosauca par “cinisku morāles normu un starptautisko tiesību pārkāpumu”. Pavisam cita lieta ir civiliedzīvotāju slepkavības Ukrainā, kur Putins acīmredzot rīkojas “morāles un likuma robežās”.
Krievija zaudē pozīcijas Tuvajos Austrumos
Hamenei nāve smagi iedragājusi Maskavas “lielvaras” tēlu. Gadiem ilgi Kremlis saviem sabiedrotajiem piedāvāja vienkāršus sadarbības nosacījumus: drošības vairogs un “jumts”, politiskais piesegs un militārais atbalsts apmaiņā pret lojalitāti, bet izrādās, ka vairogs nav drošs un “jumts tek”.
Ja Kremļa sabiedrotajam pēkšņi nepieciešama steidzama palīdzība, Maskava to piedāvāt vairs nespēj - resursus izsmēlis karš Ukrainā, sankcijas un sistēmiska korupcija.
“Irānas Islāma Republikas ajatollu režīma demontāža Krievijai būtu stratēģisks trieciens: miljardu dolāru zaudējumi tirdzniecībā, militāri tehniskās sadarbības un izlūkdienestu informācijas apmaiņas beigas, ietekmes zudums Persijas līča reģionā. Pēc Irānas notikumiem, Bašara Asada krišanas Sīrijā un neskaidrībām saistībā ar Tartusas militārās bāzes nākotni Kremlis var zaudēt ģeopolitisko ietekmi Tuvajos Austrumos, kas vēl atlikušajiem partneriem liks šaubīties par Krievijas spēju palikt par rietumvalstīm naidīgu režīmu atbalsta centru,” komentē “Telegram” kanāls “Pravda Gerashchenko”.
Putina paranoja
Krievijas “varas elites” aprindās Hamenei nāve tiek salīdzināta ar bijušā Lībijas diktatora Muammara Kadafi bojāeju. Iespējams, Venecuēlas līdera Nikolasa Maduro arests un Hamenei likvidācija varēja psiholoģiski smagi ietekmēt Putinu, tāpat kā Kadafi traģiskais liktenis. Pēc opozīcijas žurnālista un rakstnieka, telekanāla “Дождь” bijušā galvenā redaktora Mihaila Zigara teiktā, Lībijas diktatora nāvessoda izpildes kadri izraisīja Putina niknuma lēkmi.
Kārnegija Berlīnes Eirāzijas centra pētnieks Aleksandrs Baunovs uzskata, ka “šī epizode iezīmēja lūzuma punktu Krievijas attiecībās ar Rietumu pasauli. Putins pēc kārtējās inaugurācijas prezidenta amatā un “atgriešanās” Kremlī 2012. gadā bijis apņēmības pilns pārtraukt konstruktīvas attiecības ar Rietumiem, Kadafi gāšanā vainojot ASV un Eiropu”. Baunovs uzskata, ka Maduro režīma krahs un Hamenei nāve tikai vairoja Putina bailes un paranoju.
Kremļa propagandisti Irānu slavē
Daži Kremļa galma iemītnieki un propagandisti ļāvās skarbai ASV kritikai, kas kopš Donalda Trampa otrās prezidentūras termiņa sākuma 2025. gada janvārī bijis klusībā aizliegts: Krievijas eksprezidents un tagadējais Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs savā “Telegram” kanālā ierakstīja, ka uzbrukums Irānai atklājis Trampa “patieso seju”. Vadošais Kremļa televīzijas propagandists Vladimirs Solovjovs apsūdzēja Balto namu par “plēsēju cienīgu uzvedību, kas ar diplomātijas palīdzību novājina sava upura modrību un ievilina slazdā, pirms pārkost tam rīkli”.
Putinisma ideologs Aleksandrs Dugins pieļāva, ka līdzīgs scenārijs tagad var būt sagaidāms arī Krievijā.
“Irāna atbildējusi spēcīgāk un pārspējusi visas uz viņiem liktās cerības,” - tā karu Tuvajos Austrumos raksturo Putina iecienītā propagandas laikraksta “Комсомольская правда” komentētāji.
ASV uzbrukumu efektivitāti viņi novērtējuši ar “četrinieku”, Izraēlas darbības ar “trijnieciņu”. Hamenei nāve tiek saukta par Irānas ieguvumu: “pie valsts stūres stājušies jauni un enerģiski līderi”. Tiek arī spekulēts, ka ASV “izšķirsies par izmisīgu kodoltriecienu Irānai”, jo sauszemes operācijai Irānā amerikāņi ir “pārāk resni”, cita Putina iecienītā laikraksta “Московский комсомолец” lasītājiem skaidro “militārais eksperts” Staņislavs Krapivņiks. Viņaprāt, karavīru liekais svars samazina ASV armijas kaujas spējas: “Ja mēs atvaļināsim aptaukojušos karavīrus, vairs nebūs kas dienē. Kurš tad viņus aizstās?”
“Operācija vairs nenotiek saskaņā ar Vašingtonas plānu,” pārliecināts Krievijas valdības oficiālā laikraksta “Российская газета” eksperts, kurš trīs ASV iznīcinātāju bojāeju sauc par “lidmašīnkriti” (“самолетопад”). ASV armijas neveiksmēs viņš vaino mākslīgo intelektu, ko Pentagons integrējis militāro operāciju plānošanā - “eksperts” uzskata, ka tas darbojas kļūdaini.
Kremļa ziņu aģentūra “РИА Новости” prognozē ilgstošu militāru konfliktu Tuvajos Austrumos. Irānai ir jānoturas piecas nedēļas, lai izjauktu ASV militāros plānus, apgalvo bijušais ASV izlūkdienesta virsnieks Skots Riters, viens no kaismīgākajiem Kremļa algotajiem propagandistiem ārvalstīs un pastāvīgs Krievijas televīzijas propagandas šovu dalībnieks. Viņš uzskata, ka amerikāņiem piecu nedēļu laikā beigsies munīcija.
“Z blogeri”: tā ir Krievijas katastrofa
“Kamēr Krievijas oficiālie mediji cenšas sameklēt ASV neveiksmes karā pret Irānu, tā dēvētā Z blogeru kopiena bažījas, ka Maskava kļūs par Rietumu nākamās militārās operācijas mērķi. Maskavas mediji cenšas pasniegt ASV un Izraēlas operāciju Irānā kā neveiksmi. Taču militārajiem korespondentiem un blogeriem ir pavisam cits viedoklis,” raksta “Telegram” kanāls “Можем объяснить”.
“Z emuāru” autori nobažījušies, ka Krieviju varētu piemeklēt tāds pats liktenis kā Irānu. “Hamenei slepkavība ir katastrofa, nāves spriedums Krievijai: mums nav kur bēgt!” brīdina ortodoksālā oligarha, pareizticīgo fundamentālista Konstantīna Malofejeva tīmekļa kanāls “Царьград”. “Šodien Krievija nokļuvusi stratēģiskā izolācijā. Kamēr mūsu karavīri piecus gadus mirst ierakumos, amerikāņi izmanto metodes, kas globālas problēmas atrisina vienas dienas laikā. Vai nu Krievija atcerēsies, ka ir lielvara un pasaule nepieder tikai vienai hegemonijai, vai arī kļūs par nākamo mērķi ASV operāciju sarakstā.”
Arī propagandists Sergejs Karnauhovs uztraucies, ka pēc Irānas ASV dosies uzbrukumā Krievijai: “Viņi tagad izturēsies pret mums tāpat un Krievijai uzbruks vēl nežēlīgāk!”
“Krievu pasaules” ideologs Jegors Holmogorovs uzskata, ka “Krievijas režīms 2026. gadā var iet Irānas pēdās”. Viņaprāt, tam par iemeslu ir “sīkumainā aizliegumu mānija, kas Irānā kultivēja naidu pret ajatollu režīmu”.
“Salīdzinot ar amerikāņiem, mūsu “ģeostratēģi”, atklāti sakot, izskatās visai nožēlojami,” atzīst “Z futurologs” Maksims Kalašņikovs. “Tā vietā, lai likvidētu ienaidnieka (Ukrainas) vadošo kliķi un paralizētu frontes aizmuguri, izniekotas tūkstošiem spārnoto, ballistisko raķešu un dronu (..) Tagad Tramps visiem viltīgajiem plānotājiem noslaucīs degunus.”
Putina prioritātes - Ukraina un personiskā drošība
Irānas jautājumā Kremlis ieņēmis piesardzīgu nostāju. Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs pauda vien “vilšanos" par ASV un Irānas diplomātisko sarunu neveiksmi, taču pateicās Vašingtonai par tās “miera centieniem” Ukrainā, uzsverot, ka Krievija “uzticas tikai sev” un plāno “sasniegt savus mērķus". Vēstījums ir skaidrs: formālās līdzjūtības Irānai nemaina galveno mērķi - sagrābt Ukrainu.
“Putins nav gatavs riskēt ar savu personīgo drošību, lai palīdzētu irāņiem, ziemeļkorejiešiem, ķīniešiem vai kādam citam,” uzskata Londonas Karaliskās koledžas Krievijas politikas profesors Sems Grīns. Turklāt Maskavai Irānas krīze sola vairākus ieguvumus īstermiņā, piemēram, naftas cenu kāpumu un Vašingtonas uzmanības novēršanu no kara Ukrainā. Piedevām Putinam ir pasaulē lielākais kodolieroču arsenāls, kas gan negarantē aizsardzību pret iekšējiem draudiem. Putinu nebiedē viņa sabiedroto diktatoru likteņi - viņam vienaldzīgi triecieni citām valstīm, jo vairāk uztrauc iespējamās galma intrigas. Grīns apgalvo: “Kremļa līderis labi apzinās, ka diktatori valdnieka troni mēdz pamest vai nu pēc aresta, vai zārkā.”
“Strauji tuvojas slidenais “varas tranzīta” laiks, kas varētu sākties jau 2030. gadā. Tāpēc labāk turēt bailēs sev pietuvināto galma svītu, nevis dzīvot bailēs pašam. Daudz drošāk ir veikt preventīvus “kadru tīrīšanas” pasākumus, lai tuvākie līdzgaitnieki ar savām spēlītēm pēkšņi neizplānotu kādu sazvērestību. Ja tiks tiesāts Putina tuvākais līdzgaitnieks, bijušais aizsardzības ministrs, tagadējais Krievijas Drošības padomes sekretārs Sergejs Šoigu, tas būs signāls viņa tuvāko lokam: Putina tuvumā neaizskaramo vairs nav,” raksta “Telegram” kanāls “Ламповый Преемник”.
Citu diktatoru liktenis Putinam vienaldzīgs
Vai Hamenei nāve satricināja Putinu? “Nē un vēlreiz nē. Un mēs paskaidrosim, kāpēc,” raksta “Telegram” kanāla “Воля/Volya” autori.
“Neviens Kremlī pat nepieļauj domu, ka ASV, ES vai kāds cits varētu nodarīt Krievijai to pašu, ko Izraēla un ASV nodarīja Irānai. Jo Krievijai, atšķirībā no Irānas, ir kodolieroči. Patiesībā tieši tāpēc, lai neļautu Irānai tos iegūt, viņi pašlaik uzbrūk. Putina ieskatā kodolieroči garantē drošību un nesodāmību. Ir skaidrs, ka ar zināmiem nosacījumiem tie negarantē neko, bet ja jūs neapdraudat ASV vai Ķīnu tieši un ar militāru spēku, jums ļauts darīt visu, ko vien vēlaties - to pierāda pilna mēroga kara Ukrainā piektais gads. Plaši izplatītais viedoklis, ka Krievija tiek novājināta, pakāpeniski zaudējot sabiedrotos, ir liels malds. Par piemēru var minēt Venecuēlu, jau atkal bloķēto Kubu un jo īpaši Irānu. Daudzus gadus Venecuēla Putinam sagādāja galvassāpes un bija drīzāk kā “čemodāns bez roktura”, nevis nopietna sabiedrotā. Militārā un ekonomiskā palīdzība plūda nevis no Nikolasa Maduro uz Krieviju, bet gan no Krievijas pie Maduro. Venecuēla bija ērts placdarms Kremļa specdienestiem un ar tiem saistītajiem biznesa projektiem Centrālamerikā, bet ne vairāk. Krievijas izlūkdienesti ar daudz plašāku vērienu darbojas, piemēram, Kolumbijā.
Arī Kuba nespēj palīdzēt Krievijai, vienīgais atbalsts - kubiešus nelielā skaitā vervēja karam Ukrainā. Kuba šobrīd vairāk atgādina kuģa vraku, nevis nopietnu sabiedroto. Kas attiecas uz Irānu, kopš 2025. gada vasaras tās piegādātā bruņojuma, militāro un divējāda lietojuma komponentu apjoms Krievijai ir samazinājies praktiski līdz nullei. “Shahed” bezpilota lidaparātus un to rezerves daļas Krievija ražo Tatarstānā, drīzumā darbu sāks divas jaunas rūpnīcas. Irānas artilērijas un mīnmetēju lādiņi nodrošināja nelielu daļu no piegādēm, kas kopš pagājušā gada otrās puses tika pārtrauktas. Nišu pilnībā aizpildīja Ziemeļkoreja - Krievijas armija tika vaļā no artilērijas un mīnmetēju munīcijas trūkuma problēmas.
Putina sabiedrotie ir mīts
Pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Krievija no ietekmīga ģeopolitiskā spēlētāja ir pārvērtusies par citu pasaules lielvaru politiski atstumto. Putina armija nespēj realizēt plaša mēroga militāras operācijas lielā attālumā ārpus savas teritorijas. Turklāt Ukrainas karā Krievijas armija zaudējusi lielu daļu profesionālo virsnieku kadru, bet mobilizētie militārām operācijām ārvalstīs nav derīgi.
Šajā ziņā ASV un Izraēlas karš ar Irānu Putina diktatora pozīcijas nav ietekmējis. Neviens nezina, cik personiski Putins uztver Hamenei vai Maduro likteņa pavērsienus - tas būtu jāprasa pašam Putinam, kurš, būdams izlūkdienesta virsnieks, labprātīgi uz šādu jautājumu nekad neatbildēs. Taču zinot, kā pret “sabiedrotajiem” Kremlī un Putinam pietuvināto lokā izturējās pirms pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un izturas pašlaik, tomēr iespējams izdarīt dažu secinājumus un pieņēmumus.
“Pret viņiem izturas kā pret “noderīgiem zvēriņiem - jaunākajiem partneriem”. 2023. gada sanāksmē, apspriežot bruņojuma un munīcijas iepirkumu apjomus Ziemeļkorejā un Irānā, Putins, kā tika mēļots, izteicās: “Cik daudz vispār spēj piegādāt mūsu mazie brāļi? “Krievijas elitē” Ziemeļkorejas vadoni Kimu Čenunu iesaukuši par “kimči” vai vienkārši “šķībacaini” (“косоглазый”). Irāņus Kremlī saukā par “čurkām” vai “melnajām pakaļām”, bet talibus par “dušmaniem” vai “duhiem”. Putins un viņam pietuvināto loks uzskata sevi par lielajiem baltajiem kungiem, kurus neskar un vispār neuztrauc “nemazgātu iezemiešu” problēmas un nāve. Tāpēc nevajag biedēt īstu diktatoru ar mirušu ajatollu,” komentē “Воля/Volya”.
Izraēlas un ASV triecieni Irānai Putina bezdarbības fonā ir kārtējais piemērs patiesajai putinisma varas sistēmas būtībai. Tiklīdz sākās reāla krīze un bija jādemonstrē militārā jauda un diplomātiskā ietekme, izbeidzās “stratēģiskā partnerība ar Irānu”, bet propagandas uzpūstā lielummānija izgaisa.
Krievija nevēlas un vairs nav spējīga palīdzēt sabiedrotajiem.
