Pasaulē lielākajā drošības forumā – Minhenes konferencē – ES un ASV pārstāvji, klātesot vairāk nekā 1000 delegātiem no 120 valstīm un 65 valstu līderiem, apsprieda domstarpības un sarežģītus lēmumus saistībā ar Ukrainas konflikta noregulējumu. Šogad Minhenes drošības konference kļuva par vadošo valstu stratēģiskā kursa indikatoru, kamēr miera formulas meklējumi atlikti uz vēlāku laiku. Spriežot pēc politiķu paziņojumiem, Ukrainas konflikta ātrs atrisinājums joprojām nav sagaidāms, reālāks kļuvis konflikta turpinājuma scenārijs.
Eiropas līderi līdz ar ASV politikas izmaiņām mēģināja likt pamatus neatkarīgai ārpolitikas stratēģijai. Lielākās diskusijas norisinājās par atbalstu Kijivai un alternatīvu risinājumu izstrādi gadījumā, ja Vašingtona vēl vairāk distancēsies no Eiropas drošības jautājumiem. Politiskā elite nonāk pie atziņas par neizbēgamām sistēmiskām reformām, lai ES kļūtu par neatkarīgu ģeopolitisku spēlētāju. Krievijas militāro draudu fonā galvenā dilemma joprojām ir eiropiešu spēja rīkoties bez ASV aizbildniecības.
Konferences ziņojums
Pirms Minhenes drošības konferences organizatori sagatavoja ziņojumu ar vadmotīvu, ka Eiropas labklājības ēra zem Amerikas “drošības jumta” oficiāli beigusies. Foruma priekšsēdētājs Volfgangs Išingers paziņoja, ka transatlantiskās attiecības nonākušas “būtiskā uzticības krīzē”. Ukraina kļuvusi par vienu no pirmajiem “jaunās pasaules kārtības” upuriem, kur gan globālie, gan reģionālie spēlētāji diktē noteikumus savās teritoriālajās ietekmes sfērās. ASV prezidents Donalds Tramps dokumentā nosaukts par “vecās pasaules kārtības grāvēju”, uzsverot, ka Eiropa palikusi bez ASV atbalsta, bet Ukrainas konfliktam pievērsta mazāka uzmanība nekā citus gadus.
Minhenē ASV prezidentu asi kritizēja viņa politiskā pretiniece Hilarija Klintone: “Tramps ar apkaunojošu nostāju Ukrainas jautājumā Rietumus nodeva.” Pēc bijušās ASV valsts sekretāres teiktā, “viņš var rīkoties nesodīti, tāpat kā Putins, kuram Tramps tagad mēģina līdzināties”. Karš kļuvis par ietekmīgu līderu sarunu tematu, kur teritorija, drošības garantijas un dabas resursi ir kaulēšanās objekts, teikts “Deutsche Welle” ekspertu publikācijā.
Eiropa turpina palīdzēt Ukrainai, taču ar dažādu intensitāti. Vērojamas lielas atšķirības starp kontinenta ziemeļaustrumu un dienvidrietumu bagātāko valstu atbalstu. Mēģinājums izmantot Krievijas iesaldētos aktīvus Ukrainas labā izrādījies neveiksmīgs un spilgti ilustrē Eiropas “kolektīvo atbildi Krievijas draudiem”.
Minhenes drošības konferences ziņojuma pamattēzes: Trampa administrācija ir skaidri norādījusi, ka Eiropas drošība un Ukrainas atbalsts, pirmkārt un galvenokārt, ir pašu eiropiešu atbildība. “Vislielākais drauds” NATO dalībvalstīm un Eiropas drošībai joprojām ir Krievijas agresija, Kremlis neizrāda nekādas pazīmes par nodomiem atteikties no saviem mērķiem. Krievija spēj atjaunot spēkus “reģionālajam karam” Baltijas jūras reģionā divu gadu laikā pēc iespējamā pamiera Ukrainā un izmanto hibrīduzbrukumus, lai pārbaudītu Eiropas aizsardzību, mēģinot provocēt sabiedroto nesaskaņas, iebiedēt sabiedrību un vājināt atbalstu Ukrainai. Eiropai jātiek galā ar turpmāko provokāciju novēršanu, vienlaikus izvairoties no eskalācijas.
Brūk vecā pasaules kārtība - Eiropai jārīkojas
62. Minhenes drošības konferences vadmotīvs ir “vecās pasaules kārtības sabrukums” un ASV prezidenta Donalda Trampa ārpolitikas radītie draudi. 2026. gada konference jau nodēvēta par vēsturisku: tā notiek Rietumu sabiedroto vienotības krīzes, Eiropas apjukuma un Ukrainas kara kulminācijas brīdī.
Organizatori nenoliedz liberālās pasaules kārtības krīzi - aug nevienlīdzība, neuzticība elitēm un “sociālās mobilitātes trūkums”. Pirms Minhenes konferences veiktajā socioloģiskajā aptaujā vairums respondentu Eiropā atzina, ka saviem bērniem paredz sliktāku nākotni, nekā piedzīvojuši paši.
Sabiedrotie vairs neuzskata ASV par uzticamu partneri, īpaši aizsardzības jautājumos, bet NATO - par uzticamu aizstāvi. Turklāt Donalds Tramps savas otrās prezidentūras pirmā gada laikā ir sanaidojies ar visām pasaules attīstītajām un vadošajām jaunattīstības valstīm, kas tagad Ameriku uzskata par apdraudējumu. Par to liecina konferences priekšvakarā publicētie izdevuma “Politico” aptaujas rezultāti: Vācijā, Kanādā, Francijā un Lielbritānijā 57% respondentu Amerikas Savienotās Valstis raksturoja drīzāk kā neuzticamu sabiedroto. Paradoksāli, bet vienlaikus “turīgāko rietumvalstu pilsoņi arvien mazāk baidās no Krievijas draudiem”, liecina Minhenes drošības indekss (Munich Security Index), kas novērtē globālos riskus un konferences ziņojumā tiek iekļauts kopš 2021. gada.
Liberālā politiskā elite saprot, ka pienācis pārmaiņu laiks un dzīvošana pagātnē nelīdzēs. Minhenē bija dzirdami aicinājumi rast alternatīvu “trampismam” un palielināt konkurētspēju cīņā ar ASV, Krieviju un Ķīnu, bet palika neatbildēts jautājums, kā to panākt. Krievijas draudiem, kas dominēja 2023. un 2024. gadā, diskusiju tēmu saraksta augšgalā pievienojās kiberuzbrukumi, finanšu krīzes, klimata katastrofas un nevienlīdzība. 2026. gada Minhene izrādījās ne mazāk spraiga kā Davosa: Eiropa nav radusi rīkoties bez ASV atbalsta, un, ja nav pierasts, kaut ko paveikt ir ļoti grūti.
ASV politikas faktoram šobrīd divējāda loma: no vienas puses, Vašingtona deklarē apņemšanos rast risinājumu, no otras - diplomātiskos pūliņus iespaido ASV iekšpolitika, jo Donalda Trampa administrācijai šobrīd ir svarīgākas Kongresa vidustermiņa vēlēšanas, kur izšķiroša nozīme ASV republikāņu koalīcijas stabilitātei būs vairākuma saglabāšana abās palātās pirms 2028. gada prezidenta vēlēšanu kampaņas. Sekojot šādai loģikai, pāragra Ukrainas mierizlīguma parakstīšana var kaitēt republikāņu panākumiem vēlēšanās. Baltajam namam racionālāka šķiet miera sarunu atlikšana uz vēlāku laiku ar tam sekojošu “diplomātisku izrāvienu” rudenī, komentē “Telegram” kanāls “Незыгарь”. Jārēķinās arī ar īslaicīgu aktīvās ASV starpniecības pauzi sarunās, kad Baltais nams pievērsīs uzmanību citiem konfliktiem, piemēram, Tuvajos Austrumos.
Kremlī vēro un gatavojas
Šāds scenārijs būtu izdevīgs Maskavai, kas cenšas nostiprināt pozīcijas frontē un nodarīt Kijivai maksimālus zaudējumus. Putins turpina karu ar mērķi panākt Ukrainas enerģētikas infrastruktūras un ekonomikas sabrukumu, demonstrējot panākumus frontē. Vienīgais, ar ko Krievija pašlaik var lepoties, ir energocīds - pilnīgi visi lielie enerģētikas infrastruktūras objekti, kas nodrošina ukraiņiem elektrību un siltumu, ir izpostīti vai bojāti. Vienlaikus Kremlis pieprasa no Putina pilnvarotajiem sarunu vedējiem un diplomātiskā dienesta likt pamatus mierizlīgumam.
Kompromisa miers, neatrisinot fundamentālas pretrunas, Eiropā tiek uztverts kā jauna kara atlikšana uz vēlāku laiku ar smagām tālejošām sekām. Brisele un NATO pavēlniecība pašlaik aktīvi apsver Krievijas armijas iebrukuma scenāriju Igaunijā. Izlūkdienesti ziņo, ka Pleskavas apgabalā, 30 kilometru attālumā no Igaunijas robežas, jau trīs mēnešus notiek desantnieku mācības, savukārt reģionālās varas iestādes piešķir ievērojamus budžeta līdzekļus tiltu un ceļu remontam Krievijas pierobežas rajonos.
ASV vēstījumi: Tramps uzbrucēju Vensu nomaina ar pieredzējušo pussargu Rubio
Pēc skandalozās parādīšanās Milānas ziemas olimpisko spēļu atklāšanā, kur pūlis skaļi izsvilpa ASV viceprezidentu Dž. D. Vensu, viņš no dalības konferencē atteicās. “Vensa lēmums neapmeklēt konferenci bija atvieglojums tiem, kuri strādā pie transatlantisko attiecību stiprināšanas,” rakstīja “Politico”. Pirms gada Minhenē Venss Baltā nama vārdā burtiski pieteica karu Eiropas elitēm, apstulbinot sanākušos ar verbālu uzbrukumu Amerikas tuvākajiem sabiedrotajiem Eiropā. ASV Valsts departaments paziņoja, ka delegāciju vadīs valsts sekretārs Marko Rubio, kuru arī grūti uzskatīt par transatlantiskās vienotības aizstāvi, komentēja ziņu aģentūra “Associated Press”. Tomēr Amerikas delegācijas vadītājs Rubio neizmantoja konferenci, lai uzkurinātu konfliktu ar Eiropu, aicinot stiprināt Eiropu, un centās ievērot samierniecisku toni. Vensa prombūtne bija zīme, ka Trampa administrācija pirms ASV starpvēlēšanām koncentrēsies iekšpolitiskiem jautājumiem. Neskatoties uz viceprezidenta prombūtni, ASV saglabāja augstu klātbūtnes līmeni. Rubio atveda lielu delegāciju ar vairāk nekā 50 kongresmeņiem un vairākiem augsta ranga ASV gubernatoriem.
Rubio 15. februāra uzstāšanos daudzi klātesošie uzskatīja par Minhenes drošības konferences galveno notikumu. Pēc skarbās Vensa lekcijas pirms gada, kad viņš norāja eiropiešus par atbalstu nelegālai imigrācijai, labēji konservatīvo partiju vajāšanu un kristīgo vērtību noliegumu, augsta ranga Eiropas NATO dalībvalstu pārstāvji Amerikas diplomātijas vadītāja runu gaidīja ar bažām. ASV ārlietu vadītājs izvēlējās kompromisu: viņš pateica būtībā to pašu, tikai pasniedzot elegantāk un maigākā formā. Rubio runāja par “nesaraujamo Amerikas un Eiropas saikni”, kamēr Eiropas līderi kārtējo reizi aicināja stiprināt kontinenta ģeopolitisko neatkarību. Rubio kritizēja ANO par zemo efektivitāti, Eiropu - par “muļķīgajām” liberālajām idejām (“pasaule bez robežām”), aicinot Eiropu sadarboties un atjaunot starptautisko attiecību sistēmu un draudzību ar ASV.
Rubio pieminēja, ka “neskatoties uz milzīgo potenciālu, ANO ir zaudējusi savu lomu, ko apliecina konflikti Gazā un Ukrainā (..) muļķīga ir ideja par Rietumu pasaules dominanci, spēju kontrolēt globālos procesus, izmantojot liberālās demokrātijas vērtības, brīvo tirdzniecību un atteikšanos no nacionālās suverenitātes elementiem (..) Bezprecedenta migrācija apdraud rietumvalstu vienotību un nākotni (..) Amerika nevēlas norobežoties, Rietumi nedrīkst atteikties no globālās sadarbības (..) ASV vēlas veidot kopīgu nākotni ar Eiropu (..) ES vajadzētu doties pa Donalda Trampa norādīto ceļu (..) Jā, mēs dzīvojam Rietumu puslodē, bet paliekam Eiropas bērni. Pirmās kolonijas dibināja angļi, un mūsu robežas iezīmēja īri un skoti.”
Eiropas nostāja, prioritātes un scenāriji
Eiropiešu politisko kursu savā runā ieskicēja Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Tā ir atteikšanās no vienpolāra pasaules modeļa, atgriešanās pie ģeopolitiskā revizionisma ekonomiskā nacionālisma laikmetā, kad salīdzinājumā ar liberālajām demokrātijām pieaug autoritāru režīmu efektivitāte. Mercs paredz pakāpenisku ASV dominances vājināšanos un lielāku Eiropas stratēģisko autonomiju.
Merca uzstāšanās iezīmē ES rīcības programmu un mērķus: paātrināts tehnoloģiskais un militārais progress, Ukrainas atbalsts, NATO austrumu flanga stiprināšana un kritiskās infrastruktūras aizsardzība. Vācijai ar Polijas atbalstu jākļūst par Eiropas ziemeļaustrumu reģiona drošības garantu, iesaistot Skandināvijas un Baltijas valstis.
Veidojas divi pamata scenāriji. Pirmais ir mēģinājums iesaldēt Ukrainas konfliktu līdz 2026. gada vasaras beigām, kam sekotu pagaidu politisks risinājums. Otrais ir 3-4 gadu izsīkuma karš, kas pašlaik šķiet ticamāks. Minhenes konference parādīja, ka konflikts Ukrainā vairs nav tikai reģionāla krīze. Eiropa cenšas kļūt par neatkarīgu varas centru, Amerikas Savienotās Valstis pārdomā savas līderības robežas, un kara iznākums arvien vairāk ir saistīts ar vadošo lielvaru iekšpolitiku. “Maz ticams, ka tuvākajos mēnešos miera procesā būs gaidāms izrāviens. Notiek gatavošanās nākamajām sarunu kārtām, to iznākums noteiks ne vien Ukrainas konflikta parametrus, bet arī nākotnes starptautiskās sistēmas kontūras,” secina “Незыгарь”.
ES augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Kaja Kallasa izvirzīja trīs Eiropas nākotnes prioritātes: pirmkārt, Eiropas aizsardzība, kas sākas Ukrainā, jebkādu turpmāku draudu novēršanai Eiropa strādā pie jaunas drošības stratēģijas. Otrā prioritāte - Eiropas stabilitāte. Šajā kontekstā ES paplašināšanās ir “pretinde Krievijas imperiālismam”. Trešā prioritāte ir starptautiskā sadarbība. ES izveidojusi lielāko brīvo tirgu pasaulē, un tagad ir īstais laiks veidot jaunas aizsardzības alianses. “Krievija vairs nav lielvara. Pēc vairāk nekā 10 gadu ilga konflikta Ukrainā tā guvusi necilus panākumus - par 1,2 miljonu upuru cenu. Krievija ir salauzta, izolēta no Eiropas enerģētikas tirgus, ekonomika sagrauta, iedzīvotāji pamet valsti. Galvenais drauds: Krievija pie sarunu galda var iegūt vairāk nekā kaujas laukā,” ES ārlietu vadītāju citēja raidorganizācija “Deutsche Welle”.
Brisele atsaka Ukrainai paātrinātu dalību ES
Tomēr vēlāk izrādījās, ka Kallasas paziņojums par ES paplašināšanos kā “pretindi Krievijas imperiālismam” un Eiropas nākotnes prioritāti bijusi vien labskanīga frāze. Atbildot uz jautājumiem konferences paneļdiskusijā, Kallasa sacīja: “Man ir tāda sajūta, ka ES valstis nav gatavas nosaukt Ukrainas uzņemšanas datumu ES.” Dienu iepriekš Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis faktiski pieprasīja ES noteikt konkrētu datumu Kijivas uzņemšanai, norādot, ka “Ukrainai ir ļoti svarīgi darīt visu iespējamo un būt gatavai dalībai ne vēlāk par 2027. gadu”. Ukrainas pievienošanās ES ir daļa no miera līguma nosacījumiem.
Kallasas paziņojumam pievienojās Latvijas prezidents Edgars Rinkēvičs: “Eiropas Savienība šobrīd nav gatava noteikt Ukrainas pievienošanās datumu (..) Patīk tas vai nē, Ukrainas dalība ES lielā mērā ir saistīta ar miera līgumu, taču nav pārliecības, ka Krievija šādam darījumam piekritīs.”
Minhenes Drošības konferences priekšsēdētājs Volfgangs Išingers: “Kā transatlantiskie partneri mēs varam darīt vairāk, lai izdarītu spiedienu uz Krieviju - nodrošināt Ukrainu ar nepieciešamo bruņojumu, koordinēt stingrākas Amerikas un Eiropas sankcijas pret Krieviju. Un pastiprināt cīņu pret ēnu floti. Mums ir citas iespējas, kuras mēs neesam pilnībā izmantojuši, lai palielinātu Krievijas izmaksas kara turpināšanai.”
Politiķu paziņojumi “Ukrainas jautājumā”
“Mēs nezinām, vai Krievija plāno piekrist pamieram”: Rubio skaidri norādīja, ka Ukrainas miera procesā vērojamas pozitīvas norises, taču par konkrētiem noregulējuma termiņiem runāt vēl pāragri.
“Mieru var panākt, tikai atjaunojot Krievijas un ES kontaktus (..) Ukrainas mierizlīguma sarunās Eiropai ir jābūt pie sarunu galda ar Krieviju,” uzskata Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji.
Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers norādīja, ka “Krievija pieļāva stratēģisku kļūdu (..) Londona nemeklē konfliktu ar Krieviju, bet ir jābūt gataviem pretoties potenciālajai Maskavas agresijai. Mums ir jādod Ukrainai visjaudīgākie ieroči un jāpalīdz pretoties Krievijai”.
Dānijas premjerministre Mete Frederiksena: “Atbalsts Ukrainai tikai jāpalielina, savādāk citi scenāriji nedarbosies.”
Jautājums par “Tomahawk” raķetēm Ukrainai: ASV Senāta Bruņoto spēku komitejas vadītājs, republikānis Rodžers Vikers debatēs ar Volodimiru Zelenski paziņoja, ka Kongress uzņemsies šādu iniciatīvu, taču lēmums būs pilnībā Donalda Trampa ziņā.
Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss apsūdzēja Putinu Ukrainas sarunu vilcināšanā: “Viņam ir jārīkojas.”
ASV pastāvīgais pārstāvis NATO Metjū Vitakers aicināja bagātās Eiropas valstis segt aizsardzības izmaksas. “Mums ir nepieciešams, lai Eiropa, bagātās un veiksmīgās valstis uzņemtos konvencionālās aizsardzības slogu. Tas ļaus ASV kopā ar mūsu sabiedrotajiem risināt problēmas citos reģionos.”
“Ukrainai ir jāuzvar,” pauda Norvēģijas finanšu ministrs un bijušais NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, kurš Krievijas karu nosauca par “galveno draudu Eiropas brīvības un demokrātijas vērtībām”, aicinot turpināt militāro atbalstu Kijivai.
ASV atbalsts Ukrainai
Pēc Rubio paziņojuma par Krievijas neskaidro nostāju pamiera jautājumā 14. februārī notika aptuveni 40 minūtes ilga Zelenska un Rubio neformāla tikšanās. Rubio Zelenskim skaidroja: “Mēs nepiegādājam ieročus Krievijai, mēs piegādājam ieročus Ukrainai. Mēs neieviešam sankcijas Ukrainai, mēs ieviešam sankcijas Krievijai.” Rubio gan neminēja, ka ASV bruņojumu Ukrainai pārdod, lai gan, protams, varētu atslēgt “Starlink”. Pašlaik ASV nodrošina Ukrainu ar izlūkošanas datiem, programmatūru, “Starlink” sakariem un pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmām. Ar bruņumašīnām, kājnieku ieročiem un artilēriju Eiropa sevi apgādā pati, bet no ASV mēnesī iepērk bruņojumu apmēram viena miljarda ASV dolāru vērtībā, kas ir 200 “PAC-3” pārtvērējraķešu cena. ASV gadā saražo aptuveni 1000, tāpēc paliek neatbildēts jautājums par pretgaisa aizsardzības raķešu krājumu izsīkumu un to turpmāku aizvietošanu.
ASV vairs nevar uzņemties vadošo lomu Ukrainas sarunās, jo gandrīz neko nemaksā par Kijivai piegādātajiem ieročiem, paziņoja Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis. Ja Krievijas karaspēks iebruks Polijā, NATO nekavējoties uzsāks karu: “Ja viņi šķērsos robežu un sāks nogalināt NATO valsts pilsoņus, Polijas pilsoņus, mēs sagaidām, ka sanāks Ziemeļatlantijas padome un aktivizēs ārkārtas rīcības plānu, kas būs ļoti vienkāršs: mēs uzvaram, viņi zaudē.”
Zelenskis: Putins Ukrainā neapstāsies
“Putins var uzskatīt sevi par caru, bet patiesībā viņš ir kara vergs,” Zelenski Minhenē citēja BCC. Ukrainas prezidents vēlreiz brīdināja, ka Putins Ukrainā neapstāsies, un pauda cerību, ka trīspusējās tikšanās (Ženēvā) būs “noderīgas, lai gan dažreiz šķiet, ka puses runā par pilnīgi dažādām lietām”. Prezidents komentēja Ukrainas piekāpšanos teritoriju jautājumā: “Amerikas puse ierosināja izveidot brīvo ekonomisko zonu. Mēs teicām, ka priekšlikumus esam gatavi apsvērt. Šī ir mūsu teritorija. Tai ir jāpaliek mūsu. Tur dzīvo 200 000 ukraiņu. Šī ir mūsu zeme. Mēs nevaram vienkārši aizbēgt. Mēs neaizbēgām kara pirmajā dienā, tad kāpēc mums tas būtu jādara šodien? Esam gatavi runāt par brīvo ekonomisko zonu. Varbūt tas varētu būt svarīgi kompromisam un Ukrainas atjaunošanai. Esam gatavi spert soļus. Jautājums ir, ko gatava darīt Krievija? Mēs nedzirdam nekādus kompromisus no Krievijas puses. Mēs vēlamies no viņiem kaut ko sadzirdēt. Mēs varam pasludināt pamieru, lai viņi varētu sarīkot vēlēšanas Krievijā.”
Ukrainas aprēķins
“Kijiva saņēmusi ASV apliecinājumus par 15 gadu drošības garantijām, bet plāno tās pagarināt līdz 30 vai 50 gadiem,” preses konferencē paziņoja Zelenskis un norādīja, ka tas atkarīgs no Donalda Trampa administrācijas nostājas. Dienu iepriekš Tramps vēlreiz atgādināja, ka lēmums par karadarbības izbeigšanu ir jāpieņem Zelenskim.
Kamēr Krievija sāk aptvert problēmas ekonomikā, Zelenskis sāk apzināties savas priekšrocības. Pretēji ASV un Eiropas vēlmēm, Zelenska balss kļūst manāmi “skaļāka”. Ukraina var atļauties karot vēl sešus mēnešus. Vai gadu. Neatkarīgi no tā, cik dārgi šodien sabiedrotajiem izmaksā Ukrainas atbalsts, ja Ukraina sabruks, Eiropai par savu aizsardzību būs jāmaksā daudz vairāk. ES pamazām sāk apzināties, ka Ukraina tik un tā būs jāapgādā ar visu nepieciešamo. Krievijas pilna mēroga iebrukuma pirmajā gadā jau izskanēja prognozes par Krievijas ekonomikas kritumu izsīkuma karā, tagad tas noticis. Kara laukā Krievija neko nav panākusi, un pamiers kļūst Putinam izdevīgs. Britu premjers Stārmers paziņoja: “Ja beigsies karš, Krievija kļūs tikai stiprāka, bet draudi Eiropai palielināsies.”
“Daudzi uzskata, ka Ukrainai par visu vajadzētu būt pateicīgai. Patiesībā, gluži pretēji, mums visiem vajadzētu būt pateicīgiem Ukrainai,” sacīja Polijas premjerministrs Donalds Tusks. Dānijas premjerministre Mete Frederiksena pieprasīja triecienus Krievijas teritorijas dziļumā, jo Kremlis “saprot tikai spēku (..) Ja Putins censtos panākt mieru, viņš tā nerīkotos. Temperatūra Kijevā ir mīnus 25 grādi, un šādos apstākļos tiek bombardēta enerģētikas infrastruktūra. Tikai Putins varēja nākt klajā ar šādu ideju. Krievija ir tāda valsts - tā nemainīsies. Vienīgā valoda, ko Krievija saprot, ir spēka valoda. Mūsu problēma Ukrainā ir tāda, ka Rietumu bruņojuma izmantošanai joprojām novilktas sarkanās līnijas. Mēs nevaram uzvarēt karā ar sasietām rokām. Mums jāatļauj triecieni dziļi Krievijas teritorijā, par ko turpinām diskutēt jau vairākus gadus.”
Miera sarunas
Zelenskis sarunā ar žurnālistiem pauda bažas, ka Putina lēmums par Krievijas delegācijas vadītāju trīspusējās Ukrainas, Krievijas un ASV miera sarunās Ženēvā iecelt savu padomnieku Vladimiru Medinski pieņemts ar nolūku sarunas novilcināt. Iepriekšējās sarunu kārtās janvārī un februārī AAE, Abū Dabī, Krievijas delegāciju vadīja Krievijas militārā izlūkdienesta (ГРУ) priekšnieks Igors Kostjukovs. Medinskis Krievijas delegāciju vadīja vairākās iepriekšējās Krievijas un Ukrainas “mazāk konstruktīvās” sarunu kārtās. “Tas ir pārsteigums (..) Es domāju, ka viņi vēlas atlikt lēmuma pieņemšanu. Bet varbūt esmu nedaudz pesimistisks,” Zelenski citēja “Interfax-Ukraine”. Ukrainas prezidents pauda cerību, ka “amerikāņi neļaus Kremlim šādi ar mums spēlēties”.
Medinskis palicis atmiņā ar mēģinājumiem atdarināt Putinu, pie sarunu galda oponentus izklaidējot ar savdabīgām Krievijas vēstures lekcijām. Acīmredzot pašreizējā situācijā Ukrainas delegācijai, ja Putina emisārs konstruktīvu priekšlikumu vietā turpinās apgaismot klātesošos par Krievijas vēstures mītiem, ir pamatots iemesls lūgt pārējiem Krievijas delegātiem Medinski aizvākt un turpināt dialogu bez viņa, jo Kremļa manipulāciju laiks ir beidzies. Zelenskis pilnīgi pamatoti “pavilka Putinu uz zoba”, kad ieteica sarīkot Krievijā vēlēšanas un paskatīties, cik lielu vēlētāju atbalstu saņems “nacionālais līderis”.
Ukrainai nāks palīgā Ķīna?
“Ķīna sniegs Ukrainai humāno palīdzību enerģētikas nozarē,” pēc tikšanās ar Ķīnas ārlietu ministru Vanu Ji Minhenē paziņoja Ukrainas ārlietu ministrs Andrijs Sibiha. Iepriekš ASV vēstnieks NATO Metjū Vitakers konferences paneļdiskusijā izteicās, ka Ķīna var izbeigt konfliktu Ukrainā tikai ar vienu telefona zvanu, vēstīja “Bloomberg”. “Ziniet, šo karu pilnībā atbalsta Ķīna,” sacīja ASV sūtnis.
“Patiešām, gan Ukrainu, gan Krieviju arvien vairāk atbalsta Ķīna. NATO un ASV Ukrainu apbruņojušas nepietiekami, tāpēc Ukrainas armija izmanto Ķīnas dronus, kamēr NATO valstis munīcijas ražošanu palielinās tikai nākamo piecu gadu laikā. Tāpat NATO un ES nespēj Ukrainai nodrošināt pietiekamu atbalstu enerģētikā, un tad palīgā nāk Ķīna. Ja karš turpināsies vēl vairākus gadus, tas varētu kļūt par pirmo vēsturē, kur abas karojošās puses būs pilnībā atkarīgas no vienas valsts, kas peļņas nolūkā nodrošina visu nepieciešamo karadarbības turpināšanai. Ukrainai vajadzētu paātrināt savu ballistisko raķešu ražošanu un uzsākt Krievijas teritorijas apšaudes, lai Ķīna varētu Krievijai izdevīgāk pārdot savas pretraķešu aizsardzības sistēmas, līdzsvaram arī Ukrainai piegādājot pretgaisa aizsardzības bruņojumu amerikāņu “Patriot” vietā,” drūmi ironizē “Telegram” kanāls “dragon-dances”.
“Eiropai būtu lietderīgi pārrakstīt starptautiskos likumus, samesties un Krievijas kodolatturēšanai iegādāties Ķīnas kodolieročus, lai padalītos ar Ukrainu. Amerikāņu apgalvojumi, ka Ķīna varētu apturēt karu ar vienu telefona zvanu, pēc tam, kad Tramps to neizdarīja 24 stundu laikā, izklausās visai ironiski. Tikmēr ķīnieši eiropiešus “troļļo”. Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji paziņoja, ka “Eiropai nevajadzētu būt ēdienkartē, bet jābūt pie sarunu galda. Un tagad mēs redzam, ka Eiropa mēģina saņemties drosmi un sēsties pie sarunu galda ar Krieviju”,” rezumē kanāls.
Minhenes konference - Eiropas liekulības paraugstunda
Mazāk pamanītā, bet, iespējams, viena no svarīgākajām Minhenes konferences ziņām ir Kajas Kallasas paziņojums, ka Eiropa vēl nav izšķīrusies par Ukrainas dalību ES. Zelenskis šogad cer karu izbeigt un pieprasa paātrinātu iestāšanos ES 2027. gadā - Eiropa Ukrainai atsaka. Par to paziņoja Kallasa un Rinkēvičs, bet nesen to pašu pateica arī Mercs.
Ukrainas intereses nonākušas pretrunā ar Eiropas interesēm, jo Kijiva tiecas uz ES un NATO, kamēr Eiropa cenšas saprast, vai spēs iztikt bez ASV atbalsta. Situācija ar Ukrainu ir lielisks eirobirokrātu liekulības piemērs. Latvijas prezidents Rinkēvičs, kurš vēl vakar solīja Kijivai atbalstu, Minhenē plāta rokas: pievienošanās datuma nebūs, Eiropa “nav gatava”.
Tas gan netraucē ES amatpersonām diskutēt par “sava kodolieroču vairoga” izveidi pēc ASV aizsardzības ministra vietnieka Elbridža Kolbija paziņojuma, ka Baltajam namam nav nodomu “kodollietussargu” novākt, bet Eiropai būtu lietderīgāk atvēlēt līdzekļus “konvencionālajai aizsardzībai”. Francijas prezidenta Emanuela Makrona un Vācijas kanclera Frīdriha Merca ideja par ES kodolieroču arsenāla izveidi tika sagaidīta ar lielu entuziasmu - arī Latvijas premjerministre Evika Siliņa uzskata, ka tas ir iespējams. Taču ir kāds sīkums: kodolbruņojuma atturēšanas programma nodokļu maksātājiem izmaksās desmitiem miljardu.
ES ekonomika piedzīvo grūtus laikus, strauji kritusies bloka konkurētspēja, bet tagad politiķi apspriež kodolieroču programmu, kas pašreizējos apstākļos drīzāk ir drošības fetišs un demonstrē nevēlēšanos ieguldīt kaujas spēkos “uz zemes”.
Konferences organizatori vienu no pamatprogrammas paneļdiskusijām nosauca: “Eiropieši kopā: vadības atgūšana skarbākā pasaulē”. Taču tas vairāk izklausās pēc palīdzības sauciena uz grimstoša kuģa: kamēr Kallasa un Rinkēvičs runā par “ietekmes atgūšanu”, Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīne Lagarda kopā ar eirokomisāriem turpina lauzīt galvas, kā lai izdzīvo tirdzniecības karā ar Ķīnu un ASV.
Kāds ir Eiropas aprēķins?
Tas ir pragmatisks: pamiers var kļūt par īslaicīgu atelpu Krievijai. Karš Ukrainā turpinās, lai novērstu vēl vienu karu, lai agresors tiktu pēc iespējas novājināts, bet uz Ukrainas rēķina un ar relatīvi zemām izmaksām, kas, protams, pašai Ukrainai neder. Ukraina tiecas izbeigt izsīkuma karu, kurā pati noasiņo, ar pēc iespējas labvēlīgākiem nosacījumiem - bez zaudējuma. Tas skaidri formulēts Zelenska mierizlīguma prasībās, kas reducējas divos galvenajos punktos: drošības garantijas un dalība ES. Eiropa vēlas, lai Kijiva cīnītos par tās interesēm, bet Kijivas labā neko vairāk darīt nav gatava, un sanāk, ka Ukrainas upuri Eiropā netiek novērtēti. Ukraina nevar un nevēlas karot bezgalīgi - ja miera sarunas izgāzīsies vai atkal tiks novilcinātas, tas būs kara turpinājums sabiedroto interesēs, kur Ukraina vairs neko neiegūst. Tāpēc pēc Minhenes Ukraina kļuvusi nedaudz motivētāka noslēgt mieru atbilstoši Trampa prasībām.
Minhene-2026 paliks atmiņā kā Eiropas neizlēmības un sadrumstalotības simbols. ES tiek plosīta panikā par iespēju palikt bez ASV aizbildniecības, vēlmi saglabāt reputāciju un bailēm no Krievijas. Runas par kodolieročiem maskē galveno: kamēr Eiropai nav ne gribas, ne naudas, ne saskaņota plāna, aiziet garām ģeopolitiskais vilciens.
