“Krievija ir manāmi satraukta par Kremļa sabiedrotā Nikolasa Maduro arestu, taču Maskavai prezidenta Donalda Trampa iebrukums Venecuēlā vienlaikus nozīmē arī atgriešanos pie lielvaru politikas – pasaules kārtības, kad lielākas imperiālistiskas valstis nesodīti dominē savās reģionālajās ietekmes sfērās,” norāda laikraksts “The Washington Post”. Arī citi analītiķi uzskata, ka Kremlis piesardzīgi vēro Amerikas mēģinājumus kontrolēt Karakasu un rūpīgi pēta ilgstoša naftas cenu krituma riskus, kas Krievijai radīs zaudējumus.
Cerības atgriezties lielvaru politikā
Ja Amerikai neizdosies Venecuēlu kontrolēt pilnībā, Kremlis klusībā cer sagaidīt, ka Vašingtona var tikt iesaistīta ilgstošā konfliktā Latīņamerikā. Tomēr jebkurā gadījumā Maduro gāšana Kremļa režīmam nāk par labu, jo novērš pasaules uzmanību no agresijas Ukrainā un Putina atteikšanās atbalstīt Trampa miera plānus. Krievija uzmanīgi vērtē konkurējošas lielvalsts nesodītu rīcību savu interešu aizsardzībai - tas var stimulēt Putina mēģinājumus apliecināt savu ietekmi Ukrainā un visā postpadomju telpā. “Notikušais zināmā mērā atbilst Krievijas nostājai, ka “liberālā kārtība” beigusies un vietā nāks jauna, kas balstīta ietekmes sfēru kategorijās,” laikrakstam apgalvo avots Krievijas diplomātiskajās aprindās.
Krievija notikumus Venecuēlā komentē atturīgi
Kremļa reakcija pēc Nikolasa Maduro režīma bojāejas Venecuēlā izrādījusies visai atturīga un lielākoties formāla. Krievijas Ārlietu ministrija nāca klajā ar standarta paziņojumiem par “acīmredzamiem neokoloniālisma draudiem un ārēju bruņotu agresiju”.
“Protams, ka Kremlis pieprasīja ASV sagūstīto Nikolasu Maduro atbrīvot, Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs militāro operāciju nosauca par “nelikumīgu”, taču viņa izteikumos bija jaušama zināma apbrīna. Medvedevs runāja par ASV prezidenta Donalda Trampa konsekvenci un apņēmību aizstāvēt Amerikas nacionālās intereses,” raksta “Politico” komentētājs Džeimijs Detmers. “Putins vēl nav izteicies par sava bijušā sabiedrotā nolaupīšanu. Tikai divas dienas pēc Maduro ieslodzīšanas Ņujorkas cietuma kamerā Kremlis ātri piekrita bijušās viceprezidentes Delsijas Rodrigesas apstiprināšanai valsts pagaidu vadītājas statusā.”
“Vai Venecuēlas jaunās varas iestādes ir gatavas sadarboties ar ASV? Formāli nē. Pēc Maduro sagūstīšanas viņa konstitucionālās pilnvaras tika nodotas Rodrigesai, kura pieprasīja viņu atgriezt un pierādījumus, ka prezidents ir dzīvs,” informēja raidorganizācija “Deutsche Welle”. Rodrigesa paziņoja, ka Venecuēla “nekļūs par koloniju nevienam” un Maduro joprojām ir vienīgais leģitīmais prezidents. Tramps apgalvo, ka privātās sarunās Rodrigesa paudusi vēlmi sadarboties, un piebilda, ka viņas liktenis atkarīgs no turpmākās uzvedības: ja sadarboties atteiksies, viņa var “samaksāt lielāku cenu nekā Maduro”.
Komentētāji Trampa nostāju skaidro ar Baltā nama ģeopolitisku aprēķinu. “Maduro arests kaitēs Libānas “Hezbollah”. Maduro priekšgājēja Ugo Čavesa valdīšanas gados Venecuēla kļuva par Irānas Islāma Republikas galveno sabiedroto ārpus Tuvajiem Austrumiem. Sadarbības sekas ir “Hezbollah” infiltrācija Dienvidamerikas valstu biznesa struktūrās, politikā, kriminālajā pasaulē, un tas nav tikai kokaīns. Organizācija darbojās kā Teherānas ietekmes struktūra ārvalstīs un Venecuēlā iesakņojusies tik dziļi, ka pat ar Maduro arestu būs par maz, lai dabūtu to ārā no valsts,” komentē “The Insider”.
Džeimijs Detmers: “Visumā varēja gaidīt daudz spēcīgāku Kremļa reakciju. Galu galā, Putina alianse ar Venecuēlu aizsākās 2005. gadā, kad viņš atbalstīja Maduro toreizējo bosu Čavesu. 2018. gadā abas valstis parakstīja virkni sadarbības līgumu: Krievija pārdeva Venecuēlai bruņojumu miljarda ASV dolāru vērtībā, attiecības starp valstīm uzlabojās, pateicoties kopīgām militārajām mācībām. “Vienpolārā pasaule sabrūk un izbeidzas. Alianse ar Krieviju ir daļa no šiem centieniem veidot daudzpolāru pasauli,” toreiz paziņoja Maduro. No 2006. līdz 2019. gadam Maskava piešķīra Venecuēlai 17 miljardu ASV dolāru aizdevumus. Tad kāpēc tik atturīga retorika? To var skaidrot ar Kremļa ģeopolitisko kaulēšanos.”
Putinam ar Trampa ārpolitiku jābūt apmierinātam
“Kamēr notiek aktīva konkurence ar Kijivu par ASV prezidenta Trampa labvēlību, Maskava, visticamāk, Venecuēlas jautājumā nevēlas radīt saspīlējumu attiecībās ar Vašingtonu. Putinam labpatiktu, ja Tramps vispirms zaudētu pacietību sarunās ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un atbrīvotos no viņa, nevis Putina. Turklāt Krievijai acīmredzot nav vēlmes popularizēt veiksmīgo ASV militāro operāciju Venecuēlā, kas tikai izceltu bezspēcību Latīņamerikā un nespēju aizsargāt savu bijušo sabiedroto. Patiešām, ir pamats uzskatīt, ka Kremlis bija ļoti aizkaitināts par Maduro režīma demontāžu un brutālu ASV spēka demonstrāciju.”
“Krievijas ultranacionālisti un “stingrās līnijas” piekritēji to uztvēra tieši tāpat: “Visa Krievija tagad jautā: kāpēc mēs ar saviem ienaidniekiem nerīkojamies līdzīgi?”, uzrakstīja neoimperiālisma filozofs Aleksandrs Dugins, iesakot Krievijai rīkoties “tāpat kā Tramps, bet labāk nekā Tramps. Un ātrāk”. Pat Kremļa propagandas rupors Margarita Simonjana atzina, ka ir iemesls “skaudībai”,” rakstīja “Politico”.
No Krievijas skatupunkta tas ir saprotami, īpaši ņemot vērā, ka Putina iebrukums Ukrainā bija plānots kā Zelenska likvidācijas zibensoperācija, lai viņu aizstātu ar prokremlisku līderi. Tomēr pēc četriem kara gadiem beigas nav saskatāmas.
Venecuēlā notika amerikāņu militārā spēka demonstrācija, kas izraisīja jautājumus par Krievijas ietekmi un spēju aizsargāt “sabiedrotos”. Kāpēc tam papildus būtu jāpievērš lieka uzmanība? Kremlim Venecuēlas notikumu galvenais iznākums ir “nevis sabiedrotā zaudēšana, bet Trampa administrācijas ārpolitika. Par spīti visiem reputācijas un ekonomiskiem zaudējumiem, Kremlim jābūt apmierinātam: Tramps faktiski ieviesis jaunu pasaules kārtības modeli, kur prioritāte ir spēks, nevis starptautiskās tiesības”, komentē Putina ilggadējā oponenta Mihaila Hodorkovska atbalstītais Jauno Eirāzijas stratēģiju centrs Vašingtonā.
Pēc Maduro režīma gāšanas intervijā CNN līdzīgi izteicās arī ietekmīgais Baltā nama kancelejas vadītāja vietnieks Stīvens Millers: “Mēs dzīvojam reālā pasaulē, kur visu nosaka spēks un varenība”, skaidrojot, kāpēc Grenlandei būtu jāpieder ASV, un nav svarīgi, kāds ir Dānijas, Grenlandes iedzīvotāju vai kāda cita viedoklis. “Putins šo valodu lieliski saprot. Tāpēc ģeopolitiskā kaulēšanās jāsāk ar Irānu,” secina Džeimijs Detmers.
Maduro gāšanu Krievija var izmantot savās interesēs
Kremļa retoriskajai atturībai ir arī citi skaidrojumi. “Maduro gāšana ir diezgan neveikla situācija, bet, atklāti sakot, Latīņamerika ir Krievijas ārpolitikai vismazāk svarīgais reģions,” komentē diplomāts un bijušais Austrālijas vēstniecības Maskavā vadītāja vietnieks, grāmatas “Krievija un jaunā pasaules nekārtība” (“Russia and the New World Disorder”) autors Bobo Lo. ASV operācijai Venecuēlā var būt Kremlim “vairākas iepriekš neparedzētas, bet kopumā pozitīvas sekas. Tā novērš uzmanību no konflikta Ukrainā, samazina spiedienu uz Putinu un vitāli svarīgu nacionālo interešu aizsardzībai vai ietekmes sfēru pārdalei leģitimizē spēka lietošanu. Tā grauj liberālo priekšstatu par noteikumos balstītu pasaules kārtību”, skaidro Lo. Viņa viedoklim pievienojas Fiona Hila, Krievijas eksperte Brukingsa institūtā, kura Trampa pirmā prezidentūras termiņa laikā pārraudzīja Eiropas un Krievijas politiku: “Krievija Trampa spēka demonstrāciju Venecuēlā un viņa apņēmību kontrolēt valsti izmantos savās interesēs, lai pēc tam apgalvotu: ja Amerika atļaujas būt agresīva “kaimiņu sētā”, tad Krievijai ir tādas pašas tiesības arī savās “tuvajās ārzemēs”.” Turklāt vēl 2019. gadā Hila ASV Kongresā ziņoja, ka Kremlis ir signalizējis par vēlmi “samainīt Venecuēlu pret Ukrainu”. Tas viss atgādina divu mafijas bosu sarunas par teritorijas pārdali.
Venecuēlā Krieviju sauc par “papīra tīģeri”
Venecuēlas amatpersonas pēc Maskavas atteikšanās glābt Maduro paziņoja, ka Karakasas un Maskavas partnerība drošības jomā bijusi vienīgi uz “papīra”, bet Krievija ir “papīra tīģeris”, ziņoja “Bloomberg”. Venecuēlas augstākie ierēdņi ir neapmierināti ar Krievijas nespēju palīdzēt un aizsargāt prezidentu, kuru ASV varēja sagūstīt. Frāzi “papīra tīģeris” “Bloomberg” lieto aplinkus, un nav skaidrs, vai tas attiecas uz precīzu formulējumu vai avotu tiešās runas interpretāciju, bet ziņu aģentūra detalizēti apraksta no Maskavas nesaņemto atbalstu. Karakasa paļāvās uz Krievijas un Kubas izlūkdienestu informāciju, kas nespēja identificēt riskus, sniegt savlaicīgu un apsteidzošu informāciju par draudiem Maduro, apgalvo Venecuēlas amatpersonas. “Bloomberg” iztaujātie avoti sūdzējās par Krievijas “S-300” un “Buk” pretgaisa un pretraķešu aizsardzības kompleksu trūkumiem, norādot, ka Krievija nesniedza tehnisko atbalstu sistēmu efektīvai izmantošanai, lai pretotos Maduro sagrābšanai. Venecuēla paļāvās uz Krievijas tehnisko atbalstu kiberaizsardzības jomā, bet tas izrādījās nepietiekams. Mediji ziņoja, ka pirms Maduro gūsta ASV veica kiberuzbrukumus, lai vairākos Karakasas rajonos pārtrauktu elektroenerģijas padevi.
Izdevums “Agentstvo”, komentējot “Bloomberg” publikāciju, atgādināja, ka arī Donalds Tramps iepriekš nosauca Krieviju par “papīra tīģeri”. “Krievija jau trīsarpus gadus turpina bezjēdzīgu karu, kur patiesi spēcīgai militārai lielvarai būtu jāgūst uzvara vismaz nedēļas laikā, tāpēc Krievija neizskatās labi. Patiesībā tā izskatās pēc “papīra tīģera”.” Kremlis atbildēja, ka “Krievija nav tīģeris, bet lācis”, un ka “nemēdz būt papīra lāči”.
“Politico”: “Putins nekomentēja ASV draudus Krievijas sabiedrotajiem Venecuēlai, Irānai un Kubai. Maskavas nespēja tos aizsargāt iezīmēja Putina lielvaras projekta “ēras beigas (..) Tas mazinājis Venecuēlas un Kubas uzticību partnerībai ar Krieviju”.
“Bloomberg”: “Nikolasa Maduro pēcteces Delsijas Rodrigesas vienīgā izvēle bija piekrist ASV sadarbības piedāvājumam un vājināt vecās saites ar Maskavu un Havanu. Krievijas amatpersonas bija “sašutušas par ASV operāciju Venecuēlā (..) Attiecības ar Vašingtonu Maskavai pašlaik svarīgākas nekā ar Karakasu”, aģentūrai pastāstīja avots, kurš pārzina Kremļa nostāju. “Maduro gūsts bija Kremlim nepatīkams, bet tā tomēr nebija katastrofa. Lielākas problēmas Maskavu sagaida Irānā”.”
Izirst diktatoru alianse: Putins gatavs “atdot” Trampam arī Irānu
Ar Teherānu Maskavai bijusi liela sadarbība, īpaši militāri tehniskajā jomā. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Irāna piegādāja Krievijai militāro aprīkojumu trīs miljardu ASV dolāru vērtībā, ieskaitot simtiem ballistisko, zenītraķešu un miljoniem šāviņu. Maskava var atbalstīt Teherānu publiski, taču reālu atbalstu nesniegs. Tāpat kā Sīrijā un Venecuēlā, Putins neplāno palīdzēt ajatollas režīmam, kur notiek protesti un pastāv ASV militārās iejaukšanās draudi.
Krievija un Irāna pirms gada parakstīja “visaptverošas stratēģiskās partnerības” līgumu, kas stājās spēkā 2025. gada oktobrī, bet maz ticams, ka ar tik ierobežotiem resursiem Putins spēs iejaukties Irānas situācijā. Viņa prioritāte joprojām ir Ukraina, un visdrīzāk viss noslēgsies ar paziņojumiem “par atbalstu”. Brūk diktatoru alianse un savulaik solītā palīdzība. “Putins gatavs Irānu “nodot” tāpat kā Bašaru al Asadu un Maduro.” Attiecību uzlabošanai ar Balto namu Putins gatavs atteikties arī no sabiedrotās Irānas, rezumē “Bloomberg”.
