Starptautiskie mediji dāsni komentē pasaules, tostarp Krievijas, reakciju pēc ASV militārās operācijas Venecuēlā. ASV prezidents Donalds Tramps paziņojis, ka kontrolēs Venecuēlu “līdz situācijas stabilizācijai”. Tramps pieprasīja Venecuēlai no savas teritorijas izraidīt “naidīgas valstis”: Ķīnu, Krieviju, Irānu un Kubu, ar kurām vietējām varas iestādēm ir jāpārtrauc visi ekonomiskie sakari, ziņoja “ABC News”. Operācijas gaitā tika likvidēta daļa Maduro apsardzes, nogalināti “nevainīgi civiliedzīvotāji”, Maduro izvirzītas apsūdzības narkotiku un ieroču tirdzniecībā, vēstīja raidsabiedrība BBC.
Kā zināms, ASV 3. janvārī veica militāru operāciju Karakasā, lai gāztu sev nevēlamo režīmu Venecuēlā, aizturēja un uz ASV izveda valsts prezidentu Nikolasu Maduro kopā ar viņa dzīvesbiedri Sīliju Floresu. Venecuēla turpmāk drīkst iegūt naftu tikai sadarbībā ar ASV. Tramps sola ļaut Venecuēlai saglabāt savu ekonomiku, ja šie nosacījumi tiks izpildīti.
Kremlis Trampu nekaitina, bet ir nobažījies
Maskava jau sen uztur aktīvus kontaktus ar Nikolasa Maduro režīmu Venecuēlā un tam simpatizē. Tomēr Kremlis pēc ASV militārās operācijas reaģēja atturīgi, lai nekaitinātu prezidentu Trampu. Krievijas Ārlietu ministrija parasti dienas garumā nepublicē piecas preses relīzes par vienu notikumu, tikai izņēmuma kārtā, komentē laikraksts “Neue Zürcher Zeitung”. Venecuēlas ārkārtas gadījumā, neskatoties uz Jaungada brīvdienām Krievijā, diplomāti acīmredzot rīkojās citādi - paziņojumu tonalitāti raksturo bažas un sašutums. “Putina ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs un viņa diplomāti aprobežojās ar tekstiem par “atbalstu Venecuēlas tautai un valdībai, stingri nosodot ASV rīcību”, secina laikraksts. Īpašu Kremļa sašutumu izraisīja Venecuēlas līdera Nikolasa Maduro aizturēšana. Maskava pēkšņi atcerējās, ka pastāv “starptautiskās tiesības”, un nekavējoties paziņoja, ka ASV rīcība bija Venecuēlas suverenitātes, bet militāra iejaukšanās - “starptautisko tiesību pārkāpums”.
Putina draugs Maduro
Kremlis uzskata, ka Maduro joprojām ir likumīgais Venecuēlas prezidents un viņš nekavējoties jāatbrīvo. Daudzo paziņojumu plūdi nespēja slēpt faktu, ka Krievija sev tuvā Maduro režīma demontāžas laikā bija tikai bezspēcīga ģeopolitisko procesu vērotāja, kamēr Putins nekādus komentārus nesniedza. Venecuēla, tāpat kā Kuba, bija Krievijas svarīgākā sabiedrotā Latīņamerikā. Daudzus gadu garumā Kremlis atbalstīja Venecuēlu finansiāli - vispirms Hugo Čavesa, pēc tam Maduro režīmu, piegādājot arī bruņojumu. Putinam simpātisko diktatoru svītas regulāri devās uz Maskavu, 2025. gada 9. maijā Maduro apmeklēja “Uzvaras dienas svinības”. Toreiz Putins ar Venecuēlu parakstīja jaunu stratēģiskās partnerības līgumu, kas stājās spēkā rudenī, taču tajā nebija paredzēta “militārā palīdzība”. Decembra vidū, kad Amerikas draudi kļuva arvien taustāmāki, Maduro un Putins sazinājās telefoniski. “Putins Venecuēlas līderim solīja atbalstu un “apsprieda ekonomisko un militāro sadarbību”. Jau toreiz kļuva skaidrs, ka Kremlis aprobežosies tikai ar uzmundrinājumiem, bet reāla rīcība nesekos,” secina “Neue Zürcher Zeitung”.
Kremlis zaudē ģeopolitisko ietekmi
Krievijas mediju paziņojumi par Krievijas atbalstu Venecuēlai ar papildu bruņojuma piegādēm oficiālu apstiprinājumu līdz šim nav guvuši, turpina “Neue Zürcher Zeitung”. Publiski par to izteicās tikai viens no Kremlim ne pārāk uzticamiem “parlamentāriešiem” KF Valsts domē. Putinam pavisam noteikti būtu vēlama cita notikumu attīstības gaita, jo Kremlis atkal nespēja pasargāt “sabiedrotos” no amerikāņu spiediena, līdzīgi kā 2025. gada vasaras sākumā, kad ASV uzbruka Irānai, vai 2024. gada decembrī, kad tika gāzts Sīrijas diktators Bašars al Asads. Tas ir stratēģisks dubulttrieciens: Kremlis zaudē ģeopolitisko ietekmi pasaules reģionos, bet potenciālie partneri vairs neuzticas, jo Putins nespēj pildīt solījumus un nodrošināt sabiedroto aizsardzību. “Acīmredzot Maduro aizturēšanas foto Kremlī izraisīja neviltotu satraukumu un pat riebumu. Gāzto diktatoru Muamara Kadafi un Sadama Huseina sagūstīšana savulaik jau pietiekami spēcīgi iespaidoja Putinu. Turklāt Krievija joprojām uzskata sevi par “vienu no atlikušajiem starptautisko tiesību un ANO statūtu aizstāvjiem”. Paradoksāli, bet arī karš Ukrainā netraucē Kremlim deklarēt, ka tas rīkojas “starptautisko tiesību ietvaros”, un apgalvot, ka “aizstāvas”. Tikmēr Krievijā arvien biežāk izskan viedokļi par atteikšanos no “vispārpieņemtām normām”, paredzot laikmetu, kad ikviens rīkosies tikai atbilstoši savām ģeopolitiskajām interesēm. Šie komentētāji gadiem ilgi izsmēja Rietumos pieņemtās tiesību normas un kārtību. Bet tagad, kā ar nožēlu komentēja kāds Kremlim lojāls autors, pasauli “apdraud jaunā kārtība, ko balsta brutāls spēks”.
Ukrainas kara paralēles
Tomēr daudzos Kremļa piekritējus amerikāņu militārā operācija pret Maduro sajūsmināja. Daži Putinam lojālie komentētāji brīnījās, kāpēc Krievija tāpat nerīkojas Ukrainā. Prokremliskie propagandisti - karadarbības eskalācijas piekritēji - jau sen pieprasa skarbāku rīcību pret prezidentu Zelenski un Ukrainas vadību, atgādinot par Krievijas spēku kaujas operācijas fiasko pirmajā pilna mēroga iebrukuma dienā Ukrainā 2022. gada 24. februārī, kad Kremlis cerēja ieņemt Kijivu triju dienu laikā. Toreiz Krievijas Gaisa desanta spēki cieta pilnīgu sakāvi, mēģinot ieņemt Antonovas (Gostomeļas) militāro lidlauku netālu no Kijivas un “zibensoperācijā gāzt Kijivas režīmu”.
ASV operācija Karakasā kļuva par pretstatu Krievijas neveiksmīgai rīcībai Ukrainā. Savukārt Zelenskis to uzslavēja, jo Maduro aizturēšanu var attiecināt arī uz citiem diktatoriem, un ir skaidrs, ka Ukrainas prezidents viņa vietā vēlas redzēt Putinu.
Putins cenšas izdabāt Trampam
ASV spēka demonstrācija un Krievijas bezpalīdzība sakrita ar valstu prezidentu mēģinājumiem panākt tuvināšanos un Maskavas cerībām, ka Vašingtona atkal izturēsies pret Kremli kā līdzvērtīgu partneri.
Putina domu gājienu nosaka viņa redzējums par pasaules sadalījumu ietekmes sfērās, bet Venecuēla acīmredzami šajā kategorijā neietilpst. Putina vēlme lieki nekaitināt Trampu jūtama jau daudzu mēnešu garumā, arī Venecuēlas jautājumā. Krievija, pat ja vēlētos, nevarētu pretoties ASV militārajai klātbūtnei Karību jūras reģionā. Trampa lēmumi pat Amerikas prezidenta pielūdzējiem Krievijā nodemonstrēja, ka ir naivi lolot cerības par ASV atteikšanos no vadošās pasaules lielvalsts lomas. Vēlme panākt līdzsvaru starp Krievijas interesēm un mēģinājumiem iegūt Trampa labvēlību nosaka arī Putina rīcību Ukrainas konfliktā. Visa aizvadītā gada garumā viņam izdevās novilcināt laiku, kavējot Trampa centienus panākt pamieru Ukrainā un pēc iespējas ātrāk izbeigt karu, vienlaikus saglabājot Amerikas prezidenta uzmanību. Tomēr Putina nevēlēšanās decembra nogalē piekrist Ukrainas, ASV un Eiropas miera līguma priekšlikumiem acīmredzot izrādījās izšķiroša. Pārmetumi Zelenskim par pavēli it kā “mērķtiecīgam dronu uzbrukumam Putina rezidencei Valdajā” bija domāti, lai palielinātu spiedienu uz Kijivu. Tomēr izrādījās, ka Tramps par to sajūsmā nebija, bet Kremļa pūliņi Balto namu nepārliecināja, jo trūka pierādījumu par “uzbrukumu”. Politisko notikumu komentētāji rakstīja, ka Putins mēģina sevi pasaulei pasniegt upura lomā, kamēr “Trampu iedvesmo tikai atklāta spēka demonstrācija”. Nav notikusi arī Putina solītā atriebība par “uzbrukumu”.
Kremlis sabiedrotos aizsargāt nespēj
Putins steidzami ieradās Kremlī, kur notika slēgtas diskusijas par situāciju Venecuēlā, ziņoja Krievijas varai tuvā “Telegram” kanāla “Insider-T” avoti. Maskava faktiski nespēj sniegt militāru palīdzību Karakasai. ASV kontrolē gaisa telpu, un jebkādi mēģinājumi pārvietot armijas vienības vai militāro aprīkojumu tiktu nekavējoties apturēti. Kanāla avoti apgalvo, ka neilgi pirms Maduro aizturēšanas Kremlis apsvēra “alternatīvus scenārijus” - viņa paša un tuvo personu evakuāciju uz Maskavu, ja “situācija strauji pasliktinātos”. Avoti piemin arī “emocionālo fonu”, jo Putinu ārkārtīgi nokaitināja Ārējās izlūkošanas dienesta (SVR) nespēja savlaicīgi brīdināt par ASV militāro operāciju.
Kremlī labi atceras, ka mēnesi pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā rietumvalstu medijiem tika nopludinātas “speciālās militārās operācijas” uzbrukuma operācijas kartes, kas pēc Venecuēlas notikumiem Kremlim tagad ir īpaši sāpīgi. Tomēr Kremļa amatpersonas apgalvo, ka nekādi radikāli lēmumi nav gaidāmi. Maskavas publiskā nostāja aprobežosies ar ASV rīcības nosodījumu, pasludinot militāru iejaukšanos par nepieļaujamu, un aicinājumu ievērot starptautiskās tiesības. Krievija nespēj savam sabiedrotajam sniegt militāru atbalstu vai efektīvi ietekmēt Vašingtonas rīcību. Kremlis labi apzinās, ka jebkāda kritika par ārvalsts militāro operāciju svešā teritorijā uz kara fona Ukrainā ir bezjēdzīga. Tāpēc retorika ir ārēji skarba, bet pēc būtības ārkārtīgi piesardzīga. Vienlaikus avoti norāda, ka Maskava šo situāciju neuztver kā īpaši traģisku. Gluži pretēji, kuluāros tiek atzīts, ka ASV operācija Venecuēlā objektīvi “novirza Vašingtonas resursus, uzmanību un politisko fokusu” no Ukrainas - gan militāri, gan finansiāli. Kremlis cer, ka jaunā konflikta apstākļos ASV atbalsts Kijivai pakāpeniski samazināsies, palielinoties iespējām veikt spiedienu uz Ukrainu.
Krievijas specdienestu izgāšanās
Kremlī ASV speciālā operācija pret Nikolasu Maduro tiek vērtēta kā nepārprotams Krievijas specdienestu, bet jo īpaši Ārējās izlūkošanas dienesta (SVR) fiasko. “Gadiem ilgi tika šķērdēti budžeti un kultivēts viedoklis par “pilnīgu situācijas kontroli”, kamēr kritiskā brīdī sistēma sabrūk,” komentē “Insider-T”. Maskava vienmēr uzskatīja Venecuēlu par drošu militārās un politiskās klātbūtnes placdarmu Latīņamerikā, jo diktatora Čavesa laikā “tika veidoti kontakti un panākta ietekme”.
Kremlis uzticējās izlūkdienesta informācijai, pieņemot, ka jebkādi Vašingtonas “speciālie pasākumi Karakasā” tiks savlaicīgi atklāti, bet Maduro tiks brīdināts. Kanāla aptaujātie avoti Krievijas specdienestos uzskata, ka SVR analītiskie ziņojumi jau ilgāku laiku tika pamatoti ar ērtu pieņēmumu: ASV turpinās spiedienu ar sankcijām un naftu, bet pret Maduro spēku nelietos. Signāli par ASV specdienestu pastiprinātu aktivitāti Venecuēlā, dienestu štata darbinieku un aģentu pārvietošanos, kontaktiem ar Venecuēlas politisko eliti un diasporu ASV tika noraidīti kā “rutīnas fona informācija”, nevis izskatīti kā konkrētas operācijas gatavošanas pazīmes. Kad kļuva acīmredzamas ASV slepenās operācijas aprises, brīdināt Venecuēlas līderi Maskavai vairs neatlika laika. Kremlis to novērtē ne vien kā izlūkdienesta vadības kļūdu, bet specdienestu “degradācijas simptomu” - dienests piegādā novecojušu informāciju. Kuluāru sarunās Kremlī procesus pielīdzina neveiksmēm Ukrainā, kad “nesamērīgi dārgā izlūkošanas mašīna uz papīra spēj uzburt skaistu ainu, bet izšķirošā brīdī nepilda savu pamatfunkciju”.
SVR imitē darbību, zaudē uzticamību un nokaitina Kremli
Kremļa vadības skatījumā aizvadīto piecu gadu laikā Ārējās izlūkošanas dienests (SVR) zaudējis savu nozīmi, apgalvo informēti avoti. Ar vairāku miljardu ASV dolāru lieliem budžetiem un slepeniem budžeta tēriņiem SVR nav spējis sagatavot nevienu stratēģiski precīzu prognozi svarīgu lēmumu pieņemšanai. Īpaši zīmīgs ir Ukrainas izlūkošanas virziens. SVR publiskie paziņojumi un prognozes arvien vairāk atgādināja nevis aģentūras izlūkošanas darba rezultātus, bet propagandistu fantāzijas.
Kopš 2022. gada februāra SVR Krievijas augstākajām amatpersonām piegādāja aptuveni 30 publiskas prognozes par Ukrainu, un neviena no tām nav apstiprinājusies. To vidū, piemēram: “Par Polijas plāniem līdz 2022. gada beigām anektēt Rietumukrainu”, “Par mobilizācijas vecuma samazināšanu Ukrainā līdz 16 gadiem”, “Par rietumvalstu nodomiem līdz 2023. gadam likvidēt Zelenski”, “Ukrainas netīrās bumbas” stāsts un virkne citu scenāriju, kas izrādījās pilnīgi nepamatoti. Tāpēc Krievija starptautiskajā arēnā uzstājās nevis kā spēcīga spēlētāja, bet valsts, kas izplata klaji melīgus naratīvus. Kremlim un Putinam tika nodarīts politisks kaitējums - Krievijas partneri un ģeopolitiskie pretinieki SVR paziņojumus pārstāja uztvert nopietni.
Līdzīga situācija vērojama arī citās dienesta darbības jomās. Prognozes par lielvalstu ģeopolitiku vai nu nepiepildījās, vai arī bija tik tālas no realitātes, ka lēmumu pieņemšanā tām nebija nekādas praktiskas vērtības. Par “pēdējo pilienu” kļuva situācija Venecuēlā. SVR būtībā “nogulēja” ASV speciālo operāciju, nespējot paredzēt notikumus un brīdināt valsts vadību. Kremlim tas bija nepatīkams signāls, jo dienests nepilda savu pamatfunkciju.
SVR kļuvis par dāsni atalgotu ierēdņu slēgtu birokrātu klubu, kur slepenības aizsegā dienesta vadība gadiem ilgi pelna miljonus un ģenerē sev tīkamas un ērtas prognozes, kas kaitē valsts interesēm, uzskata avoti. Šī situācija arvien vairāk nokaitinājusi Putinu. Diktatoram tuvās personas jau runā par SVR reformu, Putins saņēmis priekšlikumus “struktūru demontēt un veidot no nulles” - pēc rietumvalstu izlūkdienestu parauga. Tiek pieminēts arī SVR direktors Sergejs Nariškins un viņa “personīgā atbildība” ne tikai iespējamās atkāpšanās, bet arī daudz skarbākā kontekstā. “Kamēr amerikāņu izlūkdienesti uzzina par mūsu militārajiem plāniem ātrāk, nekā beidzas sanāksme Kremlī, mūsējie turpina stāstīt pasakas. Tā nav izlūkdienesta informācija - tā ir darbības imitācija. Visi to saprot, un pacietība izsīkst,” secina kāds “labi informēts avots”.
Notikumi Venecuēlā iedragā Putina pozīcijas
ASV operācija Venecuēlā daudziem Krievijas “elites pārstāvjiem” bija kā auksta duša. Donalds Tramps savu mērķu sasniegšanai īstenoja mērķtiecīgu un demonstratīvi nežēlīgu militāro operāciju. Uz šī fona Putina pozīcija Krievijā šķiet arvien nestabilāka, īpaši elites acīs, uzskata “Telegram” kanāla “Досье. Секретный контур” aptaujātie avoti. Pirms neilga laika Putins ar Ārlietu ministrijas starpniecību publiski paziņoja, ka “Kijivas režīms" it kā mēģinājis uzbrukt viņa rezidencei ar droniem. Šobrīd tas ir otršķirīgs jautājums, vai “uzbrukums” bija tikai propagandas triks, jo nesekoja atbilde, izņemot kārtējos Drošības padomes vietnieka un Krievijas eksprezidenta Dmitrija Medvedeva dusmu izvirdumus Kremļa oficiālajiem medijiem. Nekādas rīcības, nekādu seku, nekādas spēka demonstrācijas.
Militārie eksperti atzīst, ka Krievija var uzbrukt, bet tā nav bruņojuma problēma. Aviācijas un gaisa kosmosa spēki (ВКС) spētu veikt raķešu triecienus arī Kijivas centram. Problēma ir citur: tam nav nekādas militāras vai politiskas jēgas. Izlūkošanas tīkls Ukrainā faktiski ir sagrauts: Volodimira Zelenska un Ukrainas vadošo amatpersonu atrašanās vieta Krievijas specdienestiem nav zināma, izlūkošanas aģentūras tīkls ir iznīcināts, tāpēc precīzi mērķēti uzbrukumi nav iespējami.
Tas rada Kremlim visai netīkamu un bīstamu ainu. Propaganda cauru diennakti klaigā par “noziedzīgo Kijivas režīmu, par atriebību un sodu”, taču Putins “Zelenska režīmu” gāzt nespēj. Krievijas triecieni posta Ukrainas infrastruktūru, kamēr cieš arī krievvalodīgie civiliedzīvotāji.
ASV prezidents skaidri identificēja Nikolasu Maduro “kā ienaidnieku”, problēmu atrisināja ar spēku un operatīvi, liekus attaisnojumus nemeklēja. Kremļa kuluāru sarunās arvien biežāk dzirdams vēstījums: Putins vairs nespēj sasniegt savulaik paša izvirzītos mērķus, jo degradējusies sistēma, ieskaitot SVR un “ārpolitisko bloku”. Specdienestu nespēja paredzēt ASV plānus, kur nu vēl glābt Maduro, bija kārtējais brīdinājums. Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumi par amerikāņu operācijas nosodījumu uz šī fona nav lielvalsts cienīga pozīcija, bet drīzāk absurda muļķība.
Tomēr “Kremļa elites” vēl nav gatavas radikālām varas maiņām - joprojām pārāk liela inerce un riski, uzskata avoti. Daudz bīstamāks kļūst “patriotisko masu” faktors. Gadiem ilgi Krievijas iedzīvotāji iedvesmojās ar Krievijas varenības, vēsturiskās misijas un taisnīguma atriebības alkām. Taču agri vai vēlu nāksies saskarties ar kognitīvo disonansi - Kremļa propagandas vārdu un darbu jeb iedomu un realitātes neatbilstību. Krievijas vēsture patiesi ir cikliska. Un galvenos notikumus gandrīz nekad neprovocē varas elites sazvērestības - tos rosina sabiedrības neapmierinātība, kad viltus cerības kļūst nesavienojamas ar realitāti.
