Emanuels Makrons un Krievijas diktators Vladimirs Putins gatavojas divpusējām sarunām par Ukrainu: Kremlis paudis vēlmi iesaistīties dialogā – Elizejas pils reaģējusi pozitīvi.
Putins un Makrons gatavi runāt
Putins ir gatavs dialogam ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu, paziņoja Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs. “Viņš (Makrons) izteicās par gatavību runāt ar Putinu. Droši vien svarīgi atcerēties, ko prezidents (Putins) teica “tiešās līnijas” laikā. Arī viņš pauda vēlmi iesaistīties dialogā ar Makronu. Tāpēc, ja pastāv politiskā griba, to var vērtēt tikai pozitīvi,” Putina runasvīrs paziņoja Kremļa ziņu aģentūrai “RIA Novosti”, precizējot, ka jebkurai iespējamai valstu vadītāju saziņai jāveicina “abpusēja izpratne”, nevis jāpievēršas “notāciju lasīšanai (..) Putins savu nostāju sarunu biedriem vienmēr gatavs izskaidrot detalizēti, sirsnīgi un konsekventi”.
Makrons bloķē Krievijas aktīvu izmantošanu Ukrainas labā
Makrons ir izjaucis Eiropas Komisijas plānus par Krievijas iesaldēto aktīvu izmantošanu Ukrainas labā, raksta “Politico”. ES līderu 18. decembra samita laikā Briselē Francijas prezidents paziņoja, ka Eiropai jāizbeidz ignorēt Krievija un “jāatjauno kontakti”. Makrons jau šī gada jūlijā pēc vairāku gadu pārtraukuma zvanīja Putinam, tomēr šoreiz viņš uzstājās visas Eiropas vārdā. Izdevuma avoti apgalvo, ka tieši Francijas prezidents bloķēja ES iniciatīvu. Francija iepriekš rīkoja konfidenciālas sarunas ar vairākām valstīm, tostarp Ungāriju, lai “novērstu alternatīvu risinājumu”. Makrons ES samita rezultātus nosauca Ukrainai par “ļoti labiem”, neskatoties uz finansēšanas avota maiņu par labu kredītam, kas garantēts no Eiropas Savienības (ES) budžeta, nevis iesaldēto Krievijas aktīvu rēķina. Kremlis “reaģēja pozitīvi”, bet Francija paziņoja par turpmākiem atbildes soļiem, solot izstrādāt priekšlikumus sarunu atsākšanai. Lai gan Parīze apgalvo, ka par sarunu gaitu informēs gan Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, gan citu sabiedroto valstu līderus, tās vadīs pats Makrons, nevis EK prezidente Urzula fon der Leiena vai ārlietu komisāre Kaja Kallasa.
Eiropai tik un tā būs jārunā ar Putinu, komentē britu žurnāls “The Spectator”. Makrona ideja par sarunām ar Putinu izklausās loģiska kaut vai tāpēc, ka “Krievija nekur nepazudīs”. Rakstā tiek atgādināts, kā daži ES līderi gadiem ilgi mēģināja pārliecināt sabiedrotos vispār neiesaistīties sarunās ar Maskavu. Taču šī politika rezultējās ar to, ka sarunas par Ukrainas un Eiropas drošību nosaka nevis Eiropa, bet ASV prezidents Donalds Tramps un viņa komanda.
Makrona rīcības politiskie motīvi
Vēl ir pāragri nākt klajā ar prognozēm vai minējumiem, tomēr politisko procesu vērotāji atgādina par sarunu kontekstu: Makrons ir valsts līderis ar otru lielāko ekonomiku ES, un tuvojas noslēgumam viņa otrais prezidenta pilnvaru termiņš. Drīzumā viņu sagaida politiskā pensionēšanās, iespējams, karjera ES vai NATO amatos. Viņa politiskais reitings nav šķērslis nepopulāriem lēmumiem, jo ar Francijas vēlētāju viedokli pašlaik var nerēķināties. Makrons otro prezidenta pilnvaru termiņu veltīja galvenokārt ārpolitikai un guva ievērojamus panākumus, iedragājot Vācijas līderību Eiropā. ES samitā atklājās bloka iekšējā krīze: valstis nav spējušas vienoties par Krievijas aktīvu izmantošanu, un tas neaprobežojas tikai ar Beļģijas pretestību. Arī Francija bija valstu vidū, kas atteicās konfiscēt Krievijas aktīvus Ukrainas labā (Francijas bankās glabājas aptuveni 18 miljardi eiro Krievijas naudas).
EK prezidentes Urzulas fon der Leienas plānu izjauca Itālijas un Francijas demaršs, nevis Beļģija, izolējot Vācijas kancleru Fridrihu Mercu, rakstīja “Financial Times”. Incidents atklāj konfliktu starp divām lielākajām Eiropas valstīm - proaktīvo Vāciju un lēnīgo Franciju, ko ierobežo valsts ārējais parāds. Mēģinot pārliecināt ES līderus izmantot Krievijas līdzekļus Kijivas atbalstam, Mercs kādā brīdī palika bez sabiedrotā Makrona. Dažas nedēļas pirms Briseles samita Makrons publiski neiebilda Vācijas priekšlikumam, lai gan viņa komanda kuluāros šaubījās par Kremļa aktīvu konfiskācijas tiesisko pamatojumu, tāpat kā Beļģija, kur “Euroclear” depozitārijā glabājas lielākā daļa Krievijas iesaldēto līdzekļu. Itālija nostājās Beļģijas pusē, bet Makrons “pievienojās un ideju iznīcināja (..) Makrons nodeva Mercu, un viņš zina, ka par to būs jāmaksā augsta cena. Taču viņš ir tik vājš, ka viņam nebija citas izvēles kā vien noslēpties aiz (Itālijas premjerministres) Džordžas Meloni”, FT pastāstīja par sarunu gaitu kāds labi informēts augsta ranga ES diplomāts.
Makrona pragmatisms
Acīmredzot Francijas prezidenta rīcību nosaka ģeopolitiskie apsvērumi un “viņa redzējums par turpmāko notikumu virzību”, komentē “Telegram” kanāls “artjockey”. Proti, konflikta eskalācija turpinās, Ukraina uzbrūk tirdzniecības kuģiem ar neitrāliem karogiem Vidusjūrā, kas skar Francijas ekonomiskās intereses; Krievijas armija turpina uzbrukt; Ukrainas izredzes kaujas laukā ir niecīgas; Krievijas ekonomiskā izsīkuma plāns ir maz ticams un nedarbojas; Putins Krievijas Aizsardzības ministrijas kolēģijas sēdē skaidri paziņoja, ka karu turpinās; karš var turpināties visu 2026. gadu, un jau atkal būs jāmeklē finansējums Ukrainai; ES piešķirto 90 miljardu 2027. gadam nepietiks; pastāv iespēja, ka Ukraina kaujas laukā zaudēs - līdz ar to arī visa Eiropa.
Eiropas šķelšanās - Francijas politiskā iespēja
Makrons vēlas padarīt Franciju par Eiropas līderi, izmantojot sabiedrības pieprasījumu pēc kara beigām. ES līderu vidū notikusi šķelšanās - vienā pusē nostājusies Francija un Itālija - otrā un trešā bloka ekonomika, otrā pusē - ES vadība un Vācija, kas ir mūžīgā Francijas konkurente. Būtībā ES ir sašķelta divās daļās, un tam par iemeslu nav tikai Ukraina. Francija nonākusi konfliktā ar EK par ES brīvās tirdzniecības nolīgumu “Mercosur” ar Dienvidamerikas valstīm. Eiropas Komisijai un Vācijai tā ir problēma, bet Francijai - ģeopolitiskā iespēja. Ja EK uzvarēs, status quo tiks saglabāts un Makrons neko nezaudēs, bet ja virsroku gūs Francija, visticamāk Vācija uz visiem laikiem zaudēs ES līderību. Praksē Makrons var darboties kā “miera uzturētājs”, bet tikai izdarot spiedienu uz Ukrainu, jo pret Kremli viņam ietekmes sviru nav. Toties tas stiprinātu viņa pozīcijas un uzlabotu attiecības ar Trampu. Šajā situācijā zaudētāji būtu Mercs un fon der Leiena. Sekas var būt nopietnas - lai gan fon der Leienas pilnvaru termiņš ir pagarināts, viņas neveiksmīgā politika, arī Ukrainas konflikta risināšanā, var beigties ar atkāpšanos no amata.
Kremlis sajūsmā par Makrona un Merca konfliktu
Kamēr Eiropa saskaras ar eksistenciāliem jautājumiem, pieaug spriedze Vācijas kanclera un Francijas prezidenta starpā. Berlīne iespējamās Putina un Makrona sarunas komentēt nevēlas, jo Francijas līdera iniciatīva ar Frīdrihu Mercu acīmredzot nav saskaņota un kancleram nav citas izvēles kā vien jautājumu ignorēt, ja viņš vēlas izvairīties no atklātas konfrontācijas ar Franciju, raksta “Der Spiegel”.
Taču Kremlis ir sajūsmā - Putins esot gatavs dialogam, apgalvo Maskava.
Makrona negaidītais priekšlikums atklāj Vācijas un Francijas domstarpības, un tās arvien grūtāk noslēpt. Sabrūk kādreiz daudzsološais Merca un Makrona tandēms Eiropas konsolidācijai. Abi līderi savās valstīs ir iekšpolitiski novājināti un cenšas stiprināt ietekmi ārpolitikā. Abi demonstrē ES līderu ambīcijas, vēlas to pārstāvēt pārējā pasaulē, lai sacenstos ar lielvarām - ASV, Krieviju un Ķīnu. Taču brīdī, kad Ukraina un visa Eiropa saskaras ar izdzīvošanas jautājumiem, kontinenta vadošais tandēms nonāk arvien dziļākās pretrunās.
Makrons zaudē Mercam
Vācijas kanclers faktiski kļuvis par vadošo Eiropas politiķi, aizēnojot Makronu, kurš šo lomu centies uzņemties gadiem ilgi. To nosaka arī Francijas prezidenta nekonsekventā nostāja Ukrainas jautājumā, komentē Spānijas laikraksts “El Pais”. ES līderu samitā atklājās Francijas prezidenta autoritātes un ārpolitiskās ietekmes kritums, kamēr Mercs aktivizējis savu darbību gan ES, gan starptautiskajā diplomātijā ar spēcīgiem, bet riskantiem soļiem. Kanclers nostiprina savas pozīcijas un ir galvenais Eiropas sarunu vedējs ar Trampu. Francijai kā kodolvalstij ir priekšrocības militārajos jautājumos, taču, pateicoties Mercam, Bundestāgs atbalstīja konstitucionālu reformu, atceļot budžeta ierobežojumus bruņošanās izdevumiem - Vācijas armijai jākļūst par lielāko Eiropā. Tas ir svarīgi Trampam, kurš vēlas samazināt ASV atbalstu NATO. Apliecinājums tam ir Zelenska un divu Trampa sūtņu Vitkofa un Kušnera tikšanās vietas maiņa no Parīzes uz Berlīni. Mercs kļuvis par galveno Krievijas aktīvu izmantošanas atbalstītāju, kamēr Makrons ES samitā no šīs prasības atkāpās un atbalstīja Itālijas premjerministri Džordžu Meloni.
Makrons cīnās par politisko izdzīvošanu
Francijas valdība nokļuvusi sarežģītā situācijā valsts parāda un politiskās nestabilitātes dēļ. Par ārpolitisku problēmu kļuvis arī Makrona atlikušais pilnvaru termiņš - 18 mēneši. Vēl nesen Francijas prezidents draudēja sūtīt karaspēku uz Ukrainu, bet šodien sācis runāt par “dialogu ar Putinu”.
Tā nav jauna atklāsme, bet gan politiskās agonijas simptoms - Francijas nepopulārākais prezidents izmisīgi meklē glābiņu. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Makrons stāstīja, ka Krieviju “nedrīkst pazemot”, un imitēja dialogu, pēc tam ātri pārģērbās par “vanagu”, mēģinot izlikties par Eiropas “agresīvo” līderi, un biedēja sabiedrotos ar vīzijām par Rietumu karaspēku frontes līnijās. Tagad viņš iejuties “miera uzturētāja” lomā, pēkšņi pieprasot steidzamas sarunas ar Kremli.
Makrons maina “principus”, jo izmisīgi cīnās par politisko izdzīvošanu, viņa reitings ir vēsturiski viszemākais - prezidentam uzticas tikai katrs desmitais francūzis, viņu neatbalsta aptuveni 80% pilsoņu. Makrons un premjers Sebastjēns Lekornī ir visnepopulārākais varas tandēms mūslaiku Francijas vēsturē. Francijas ārējais parāds Makrona prezidentūras laikā audzis par 1,2 triljoniem eiro, turpinot solīt miljardus Ukrainai.
Prezidenta kritiķi trāpīgi izsakās, ka Makrons “sevi reklamē šodien, iznīcinot valsts nākotni jau rīt”. Runājot par “mieru”, viņš cenšas mazināt finanšu slogu, ko pats izveidojis. Makrons uzvedas kā bezprincipu oportūnists, gatavs izpildīt jebko īstermiņa politisko ieguvumu dēļ. Vienu dienu viņš ir kareivīgs līderis, bet jau nākamajā - pragmatisks “miera balodis”. Viņa vārdiem nav vērtības, starptautiskajā arēnā viņam vairs neuzticas. Makrona nekonsekvence iznīcinājusi Francijas tradicionāli spēcīgās attiecības ar partneriem, pārvēršot ārpolitiku tukšu paziņojumu burbulī. Makrona aicinājums uz dialogu ar Kremli nav stratēģija, bet glābšanas riņķis slīkstošam karjeristam. Taču Francija un Eiropa ir nogurušas no viņa ciniskajiem salto. Emanuela Makrona laiks tuvojas beigām, un šī nožēlojamā izrāde tikai paātrina viņa politisko bojāeju. Kremlis panāk sev vēlamo, kamēr jebkādi kontakti, vienošanās, diplomātiskie rituāli, “garantijas” un diskusijas ar Kremļa diktatoru tikai vairo Putina agresiju.
