Jauno mācību gadu Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) ievadīja slaktiņš Minesotas štata lielpilsētas Mineapolisas Marijas Pasludināšanas katoļu skolas baznīcā šis skolas bijušā audzēkņa izpildījumā.
Uz mācība gada sākumam veltīto dievkalpojumu 27. augustā sanākušajiem skolas audzēkņiem tika šauts caur baznīcas logiem. Divi 8 un 10 gadus veci bērni gāja bojā, 15 bērni un 3 pieaugušie tika ievainoti. Nedēļas laikā nav ziņu, ka kāds no fiziski cietušajiem būtu miris. Slepkava nošāvies pats. Salīdzinoši mazais upuru skaits izskaidrojams ar baznīcas aprīkojumu - masīviem soliem, kādi raksturīgi kulta celtnēm arī Latvijā. Briesmu brīdī bija iespējams zem tiem palīst vai vismaz aizslēpties aiz to atzveltnēm, kas padarīja ievainojumus mazāk bīstamus nekā tieši ložu trāpījumi. Apšaude ilgusi divas minūtes, policija notikuma vietā ieradusies četrās minūtēs. Īsi pirms slaktiņa tā rīkotājs ievietojis “You Tube” platformā videoklipus ar saviem ieročiem lappusēm no apcerējuma par to, kāpēc viņš darīs to, ko tiešām izdarīja.
Līdzīgi notikumi ASV atkārtojas ar neapskaužamu regularitāti. Tāpēc ASV un pasaulē jau gatavi šabloni, pēc kādiem tādos gadījumos rīkoties. Konkrētais gadījums deva iespēju izvērst tos pilnā krāšņumā.
Pirmkārt, sērās par bojā gājušiem bērniem un rūpēs par bērnu drošību nākotnē telefonsarunas formātā saplūduši ASV prezidents Donalds Tramps ar Minesotas gubernatoru Timu Volcu, kurš gandrīz nupat vēl konkurēja ar D. Trampu vēlēšanās viceprezidenta kandidāta pozīcijās. D. Tramps licis uz pāris dienām visās ASV nolaist valsts karogus pusmastā un Melānija Trampa piebirdināja sociālos tīklus ar vārdiem kā ar asarām.
Otrkārt, pašsaprotami bija tas, ka uz ASV notikušo traģēdiju tūlīt pat reaģēja ne tikai visa šīs valsts katoļu baznīcas hierarhija, bet arī pats Romas pāvests Leons XIV. Slaktiņš Mineapolisā kļuva par pirmo šāda veida notikumu kopš ASV dzimušā Roberta Frensisa Prevosta iecelšanas pāvesta amatā, bet vēl jo iespaidīgāk tas, ka slaktiņš taču notika ne kaut kādā, bet katoļu skolā un ne mācību telpās, bet tieši baznīcā.
Treškārt, nācās ASV atkal atkārtot, ka “valstī mums ir vairāk ieroču nekā cilvēku, un mums visiem ir jāatzīst patiesība un realitāte, ka mēs nevaram vienkārši pateikt, ka tam nevajadzētu atkārtoties, un tad ļaut tam notikt atkal un atkal”. Tā šajā reizē izpaudies Mineapoles mērs Džeikobs Frejs (Jacob Frey). Diez vai iespējams viņa angļu valodā teiktos vārdus pārtulkot latviešu valodā sakarīgāk, jo šie vārdi savā ziņā adekvāti apliecina faktu, ka ne konkrētajai amatpersonai, ne ASV sabiedrībai kopumā nav ne ziņas, ne miņas, ko tad vajadzētu darīt, lai neatkārtotos tas, kas nedrīkst atkārtoties. No ieroču tirgotāju un viņu politisko pārstāvju puses atskanēja lāsti, lai slepkava tagad deg elles ugunīs.
Ceturtkārt, nācās prasīt, lai konkrētās personas grēki netiktu attiecināti uz grupām, kurās slepkava iekļaujams. Jāsāk ar Dž. Freja uzsvērto, ka “ikviens, kurš to izmanto kā iespēju nomelnot mūsu transpersonu kopienu vai jebkuru citu kopienu, ir zaudējis kopīgās cilvēcības sajūtu. Mums nevajadzētu darboties, naida vadītiem.” Citas kopienas, no kuru aprunāšanas vajadzētu atturēties, varētu būt gan slepkavam izglītību devusī konkrētā katoļu skola, kuras administrācijā strādājusi slepkavas māte, un baznīca plašākā nozīmē, gan kaņepju lietotāji un izplatītāji, kuru legālajā tīklā (cannabis dispensary) slepkava kādu laiku strādājis, gan krievu valodas pratēji, kādi Mineapolē nav sastopami uz katra stūra. Slepkava savas piezīmes rakstījis daļēji kirilicā tāpēc, lai tās nesaprastu kurš katrs, kam gadītos šādu tekstu uziet. Attēlā kirilica uz galvenokārt bērnu šaušanai paredzēto patronu aptverēm.
Informāciju par notikumu Mineapolē aģentūra LETA ir latviskojusi 27. augustā plkst.18.31 un 19.21, ziņas papildināto versiju ietilpinot astoņās rindiņās.
Noziegums Mineapolē nonācis starp tādiem noziegumiem, kuros nav jāmeklē vainīgais, jo tas jau atrasts gandrīz vai nozieguma veikšanas brīdī. Tāpēc iespējams visus spēkus veltīt tam, lai izpētītu nozieguma cēloņus un beidzot tomēr saprastu, kā tos novērst. Diemžēl vainīgais ir beigts un tagad neko pastāstīt virs nevar, taču viņš ir paguvis publiskot savas piezīmes, kurās atklāj gan tehnisko gatavošanos šaušanai, gan - galvenais - prātojumus, kāpēc viņš darīs to, ko patiešām izdarīja.
Ziņa par noziegumu tika sniegta praktisko kopā ar noziedznieka vārdu, kam ziņas latviskojumā vieta neatradās. Par vainīgo atzīts 2002. gada 17. jūnijā kā Roberts Pauls Vestmens (Robert Paul Westman) dzimusi persona, kuras nepilngadības laikā 2019. gadā viņa māte iesniegusi tiesai prasību mainīt dēla vārdu uz meitas vārdu Robina M. Vestmena. Tiesa 2020. gada janvārī šo prasību apstiprinājusi ar pamatojumu, ka Vestmena “identificējas kā sieviete un vēlas, lai viņas vārds atspoguļotu šo identifikāciju” (identifies as a female and wants her name to reflect that identification). Publikācijās nav ne vārda par to, vai un kā dzimumu maiņa ar nostiprināta ar hormonterapiju un dzimumorgānu ķirurģisku pārveidošanu.
Žurnālisti atraduši un publicējuši vienas un tās pašas personas fotogrāfijas skolas laikā 2017. gadā ar - kas bildē uzskatāmākais - ar frizūru kā piecpadsmitgadīgam zēnam un autovadītājas apliecībā ap 2023. gadu, kur personas dzimumu jeb dzimuma identifikāciju apliecina gari mati, ja pēchipiju laikmetā vēl turpinām vadīties no priekšstatiem par gariem matiem kā norādījumu uz sievieti. Aprakstītā persona no tāda pašidentifikācijas veida laikam taču vadījusies un daudzkārt eksponējusies sociālajos tīklos kā garmatains cilvēks (attēlā).
Slepkavas atstātais teksts pirmajā brīdī izraisa lielas cerības uz masu slepkavību veicēju motivācijas uzzināšanu, lai gādātu, ka turpmāk cilvēkiem šāda motivācija nerodas. Ar nāvi apliecināts teksts varbūt ir pat ticamāks, nekā dzīva cilvēka liecības, kuras viņš var grozīt šā vai tā, lai izpatiktu pratinātājiem, slēptu līdzdalībniekus utt. Lai Dievs dod, ka nozieguma izmeklētājiem izdodas sasniegt viņu izziņoto mērķi - izlobīt kaut ko derīgu no internetā un slepkavas, kā arī viņa vecāku mājās atrastajiem tekstiem. Diemžēl sabiedrības rīcībā esošie tekstu fragmenti brīdina, ka nekas prātīgs tur laikam nesanāks.
Tiklīdz “You Tube” administratori saprata, ka viņu tīklā eksponējies masu slepkava, viņi šis publikācijas izdzēsa, bet daži interneta vērotāji bijuši veiklāki un paguvuši šīs publikācijas pilnīgi vai daļēji nokopēt, dodot tām jaunas iespējas tikt atrastām internetā (attēlā).
Plašsaziņas līdzekļos jau sniegti psihologu. u.tml. ekspertu viedokļi par slepkavas izpaudumiem. Piemēram, CNN neuzskata par iespējamu saskatīt politisku nozīmi tādās frāzēs kā “nogalināt Donaldu Trampu” vai “6 miljoni nebija pietiekami” attiecībā uz holokosta iespējamo upuru skaitu. Frāzes seko viena otrai tādā secībā, t.i., bez saturiskas secības, ka tās esot tikai “apziņas plūsmas logs uz šāvēja satrauktā prāta stāvokli”. Droši vien taisnība arī Minesotas apgabala prokuroram Džozefam Tompsonam (Joseph H. Thompson) ka šāvēja rakstos pausts "tīrs, neselektīvs naids” (pure and indiskriminate hate) pret visu pasauli.
Starp R. Vestmenas pārmetumiem pasaulei arī tas, ka “es tiešām vēlos vietu, kur likt savas domas,” bet “es nevaru runāt ar terapeitu vai ģimeni, jo par mani nekavējoties ziņos un iekļaus vērošanas sarakstā!” (put on a wahtlist).
Jautājums, kā Latvijā rīkoties cilvēkiem, kuriem nākas aprakstīt sevi ar tādiem vārdiem kā R. Vestmenai, ka “es negribu, sasodīts, to darīt, es ienīstu sevi. Es nevaru atgriezties. Es nevaru sevi apturēt.” “Katrā skolā, kurā es mācījos, man kādā brīdī ir kāda fantāzija par apšaušanu manā skolā. Pat katrā darbā.” “Runājot par manu uzbrukuma motivāciju, es īsti nevaru nosaukt konkrētu mērķi. Tas noteikti nebūtu rasisms vai balto pārākums.” “Es nevēlos to darīt, lai izplatītu vēstījumu. Es to daru, lai iepriecinātu sevi. Es to daru, jo esmu slims.” Kur un kā Latvijā ārstēties no šādām slimībām?
Par vienu no Latvijas psihoterapijas zīmoliem kļuvušais Viesturs Rudzītis “Neatkarīgajai” pauda, ka ārstiem pacienti jāārstē, nevis jāziņo citām iestādēm, kādas Latvijā divas. Policija ir gatava saņemt informāciju par gatavojamiem vai jau paveiktiem noziegumiem un pastāv arī narkoloģiskās un psihiatriskās uzskaites reģistrs kā kaut kas līdzīgs “wahtlist”. Neviens ārsta vietā nevar izlemt, cik lielā mērā paļauties uz savu profesionalitāti, pēc kuras kritērijiem runas par nogalināšanu ne vienmēr nozīmē, ka runātājs tik tiešām grib un var kādu nogalināt: varbūt viņš tēlo traku, varbūt lielās, varbūt šantažē utt. Ja atpazīti varianti, kas pie slepkavībām nenovedīs, tad pacients un ārsts var palikt psihoterapijas sadaļā. Sliktākajā gadījumā ārstam jāparakstās, ka viņš norīko pacientam piespiedu hospitalizāciju, jo pacients apdraud citus un/vai sevi. V. Rudzītis atzīst, ka robežu starp draudu esamību un neesamību nosaka ne tik daudz konkrētais ārsts, cik sabiedrībā pieņemtie noteikumi: Ķīnā un Krievijā katrs pamatojums labs, lai cilvēku slimnīcā ieliktu, bet Latvijā vai ASV - lai neieliktu.
Latvija atšķiras no ASV jeb, precīzāk sakot, no daudziem ASV štatiem ar to, ka Latvijā dzimumu maiņu cilvēki piekopj daudz retāk. ASV tādu nodarbošanos kultivē varbūt tāpēc, lai psihiski slimajiem būtu, ar ko nodarboties, it kā nevienu neapdraudot. Tomēr skaitliskā korelācija starp masu slepkavībām un dzimumu maiņu ASV liek domāt, ka dzimumu maiņa psihisko slimību izpausmes nevis nomierina, bet uzkurina.
