Pēc kārtējām Ukrainas apšaudēm ASV prezidents Donalds Tramps kritizē un nosauc Putinu par traku, kritikas deva tiek arī Zelenskim.
26. maijā ASV prezidents Donalds Tramps savā sociālajā tīklā ierakstīja: “Man vienmēr ir bijušas ļoti labas attiecības ar Vladimiru Putinu no Krievijas, bet ar viņu kaut kas notika. Viņš kļuvis pilnīgi traks! (He has gone absolutely CRAZY!)Viņš bezjēdzīgi nogalina daudzus cilvēkus, un es runāju ne tikai par karavīriem. Raķetes un droni bez jebkāda iemesla tiek palaisti uz Ukrainas pilsētām. Es vienmēr esmu teicis, ka viņš vēlas visu Ukrainu, nevis tikai tās daļu, un iespējams, ka tā izrādījusies taisnība. Bet ja viņš to patiešām panāks, tas beigsies ar Krievijas krišanu! (“… it will lead to the downfall of Russia!)” Tajā pašā laikā prezidents Zelenskis pavisam nepalīdz savai valstij, runājot tā, kā viņš runā. Viss, ko viņš saka, rada problēmas - man tas nepatīk, to vajadzētu izbeigt. Šis ir karš, kas nekad nebūtu sācies, ja es būtu prezidents. Tas ir Zelenska, Putina un Baidena, nevis “Trampa” karš. Es tikai cenšos nodzēst lielos un kroplos ugunsgrēkus, kas tika sakurināti acīmredzamās nekompetences un naida dēļ.”
Vēlāk Tramps, atbildot uz CNN žurnālistu jautājumu par turpmāko rīcību, atkārtoti kritizēja Putinu par Ukrainas apšaudēm, bet par sankcijām neieminējās: “Es nezinu, kas, sasodīts, notika ar viņu (Putinu - red.). Es viņu ilgi pazinu. Mēs vienmēr labi satikām. Bet tagad viņš apšauda ar raķetēm pilsētas un nogalina cilvēkus. Un man tas nemaz nepatīk. Skaidrs? Mēs sarunājamies, kamēr viņš apšauda Kijivu un citas pilsētas.” Jautāts, ko viņš ar to iesāks, Tramps no tiešas atbildes izvairījās, apsūdzot žurnālistu par “viltus ziņām”. “Redzēsim, ko mēs darīsim. Ko es jums varu pateikt? Jūs tak esat viltus ziņas, vai ne? Jūs esat pilnīgi viltoti. Vai vēl ir kādi jautājumi?” atteica Tramps.
Vai Tramps pamodās? Varbūt viņš beidzot sāk nojaust, kas ir Putins un ka ierastie politikas un diplomātijas instrumenti nedarbojas, lai atrisinātu mūžseno “Krievijas jautājumu”? Ja tā, tad viņu sagaida vēl neparasti daudzas “brīnišķīgas atklāsmes”. Trampam un viņa līdzgaitniekiem beidzot būs jāsaprot un jāatzīst, “kas ir Krievija”, kādā veidā 140 miljoni cilvēku pārvērtušies par “trakā” Putina režīma izejmateriālu. Un tad Tramps, iespējams, nolādēs to dienu, kad viņš atkal kļuva par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu, jo “krievu jautājums” ir neiedomājami smags un praktiski nepaceļams. Lai ko tādu paveiktu, lavierēšana, gumijas stiepšana un slēpšanās no realitātes nederēs, diplomātiskā ekvilibristika un manevrēšana nedarbosies. Turpmākās pļāpas par “draugu Vladimiru” ne vien darīs kaunu, graujot paša Trampa un ASV reputācijas paliekas, bet jau nelabi odīs pēc līdzdalības kara noziegumos un genocīdā.
Saistībā ar šiem ASV prezidenta paziņojumiem, Ukrainas mierizlīguma sarunu perspektīvām un Krievijas nākotnes vīzijām zīmīga šķiet pazīstamā krievu žurnālista emigrācijā, pašlaik Kārļa universitātes Prāgā asociētā profesora, žurnālista Sergeja Medvedeva 2025. gada Lenarta Meri konferencei (notika no 15. līdz 18. maijam Tallinā) veltītās tēzes par Krievijas un Rietumu sabiedrības attiecību cēloņsakarībām, kas ir sarunu un mierizlīguma strupceļa pamatā. Šīs atziņas publicētas Krievijas opozīcijas medijos.
Sergejs Medvedevs: “Uzstājos Lenarta Meri ikgadējā konferencē Tallinā, kas droši vien ir reprezentatīvākais drošības forums Baltijā un pat Austrumeiropā un Ziemeļeiropā. Konferences tēma ir lielā ziņā sakramentāla (atdzīvināta pēc zudušām cerībām par butaforiskām pamiera sarunām), proti: kā Rietumiem turpmāk veidot attiecības ar Krieviju pēc kara. Šai sakarībā piedāvāju četras tēzes:
Lieta ir tāda, ka Putins uzspieda šo karu Krievijai, Ukrainai un pasaulei, padarīja to par normu. Pasaule nonāca kvalitatīvi jaunā stāvoklī - tas bija mērķis, ko Putins vēlējās sasniegt vismaz 20 gadus kopš pirmās Ukrainas Pašcieņas (Maidana) un Oranžo revolūciju laikiem. Viņš uzspiež pasaulei savu darba kārtību - stratēģisko konfrontāciju ar Rietumu pasauli. Tas Rietumus novājina, parāda to neizlēmību un zemo efektivitāti, veicina Rietumu šķelšanos, dzenot ķīļus jau esošajās plaisās, sākot no Trampa atbalsta vēl viņa pirmās kadences laikā un beidzot ar jebkuru Rietumiem naidīgu spēku atbalstu - no ultrakreisajiem līdz ultralabējiem. Tas ir tieši tas, par ko Kremlī sapņoja jau no aptuveni 2000. gadu vidus, kad sākās aizraušanās ar Jurjeva grāmatu “Trešā impērija” (Mihaila Jurjeva politiskās fantastikas romāns - utopija, 2007 - red.). Ukraina ir tikai viena no globālās konfrontācijas platformām, kur panākumi ir svarīgi, bet nav kritiski svarīgi.
Turklāt trīs kara gadi deva Putinam divas negaidītas (vai drīzāk ne tik gaidītas) dāvanas. Pirmā ir Krievija, kas ieslīdēja šajā karā kā roka cimdā, - ar pazemību un pilnīgu līdzdalību pieņēma to, absorbēja, normalizēja, piegādājot lielgabalu gaļu. Bet galvenais resurss ir: vienaldzība.
Otra dāvana ir globālā pasaule, kas izrādījās daudz elastīgāka, gatava sadarboties ar Krieviju, veidojot alternatīvās globalizācijas mehānismus, apejot Rietumus. Tie ir Ziemeļkorejas karavīri un lādiņi, tie ir Irānas droni, ķīniešu čipi, Indijas naftas pircēji, Putina fani Latīņamerikā un Āfrikā, tie ir bezgalīgi sankciju apiešanas mehānismi un shēmas, lai tiktu pie kritiski nepieciešamām tehnoloģijām Rietumos, kas ļauj Putinam karot bezgalīgi, bet Krievijas iedzīvotājiem dzīvot visai bezbēdīgi. Faktiski tā ir atzīšanās, ka pasaule vairs nepieder Rietumiem - nedz ekonomiski, finansiāli un tehnoloģiski, nedz militāri. Pašlaik mēs atrodamies Tallinā, pārstāvot apmēram vienu miljardu cilvēku ar nosacīti vienotiem uzskatiem un interesēm, bet aiz šīs viesnīcas sienām ir vēl septiņi miljardi cilvēku ar citiem uzskatiem par Krieviju, Ukrainu, Putinu, karu un Rietumu lomu tajā.
Trešā - Rietumi šo karu Krievijai zaudē. Faktiski tas tiek pakāpeniski zaudēts jau kopš 90. gadu sākuma, kļūdaini pieņemot PSRS sabrukumu par vēstures beigām un pieņemot, ka Krievija ir pārstājusi būt par impēriju un ir kļuvusi par normālu valsti.
Tāpēc notiek bezgalīga pielabināšanās un pakļaušanās Krievijas “reformatoru” šarmam, ņemot vērā tās “īpašās intereses”, pieverot acis uz autoritārām tendencēm valsts iekšienē un impēriskām ambīcijām ārpusē. Abhāzija un Piedņestra, Baltā nama apšaude 1993. gadā un 1996. gada vēlēšanas, Kosova, Putina iecelšana amatā, iejaukšanās Ukrainas iekšējās lietās, Putina Minhenes runa-2017, Gruzija-2008, Krima-2014 - uz to visu Rietumi skatījās caur pirkstiem, izdabāja un tirgojās, apmeklēja Pasaules kausu futbolā 2018. gadā un citus nozīmīgus forumus. Kamēr pienāca 24. februāris.
Bet arī Krievijas iebrukuma situācijā Rietumu atbalsts Ukrainai joprojām ir piesardzīgs un minimāls - vien tādā līmenī, lai neļautu tai aiziet bojā pavisam (pēc tam, kad Krievijas iebrukuma pirmajā mēnesī Ukraina sitās viens pret vienu ar agresoru un izdzīvoja, radot Rietumos neviltotu izbrīnu, kamēr tie Ukrainu jau norakstīja). Tāpēc ka ir tikai viena lieta, no kuras Rietumi baidās pat vairāk nekā no Kijivas krišanas - tā ir Maskavas sakāve un situācijas neparedzamība Krievijā: Russia is too big to fail, kam seko stratēģiskā skatījuma trūkums un gribas paralīze Rietumos.
Ceturtā - un šeit parādās bīstamība: Krievijas problēma. Tā nav problēma ar pašu Putinu un viņa karu, tā nav pat PSRS sabrukuma problēma - tā ir Krievijas kā tādas esamības problēma. Salīdzinājumam - pasaule simt gadu - no 1860. līdz 1960. gadiem - saskārās ar Vācijas problēmu, vācu nācijas neapmierinātību ar tās teritoriālo formātu. Tas rezultējās ar trim Eiropas un diviem pasaules kariem, pasaules drošības sistēmas pārbūvi un vismaz 100 miljonu cilvēku nāvi, ieskaitot holokaustu (Ok, Vācija viena pati nav par to visu atbildīga, taču bija konfliktu avots). Problēma puslīdz tika atrisināta, sakaujot, dalot un okupējot Vāciju, ar tās turpmāko integrāciju daudzās starptautiskajās institūcijās, bet joprojām revanšisma gars ir dzīvs un atdzimst austrumos.
Līdzīgā veidā pasaule jau simt gadu saskaras ar Krievijas problēmu - līdz galam nesagrauto impēriju, kas nespēj tikt skaidrībā ar savām robežām. Divas pussabrukuma stadijas 1917. un 1991. gadā drupināja impēriju pa perimetra malām, bet neiznīcināja nedz tās struktūras, impērisko garu, nedz koloniālo raksturu, tā ir izraisījusi konfliktus, nestabilitāti un draudus, no pasaules revolūcijas 1920. gados līdz pasaules kontrrevolūcijai 2020. gadā. No Staļina līdz Putina impērijai Krievija ir problēma un eksistenciāls izaicinājums visai starptautiskajai drošībai, kas ir entropijas, haosa un baiļu galvenais ģenerators mūsdienu pasaulē (Surkovs neļaus samelot - kādreizējais Kremļa un Ukrainas kara ideologs, Putina palīgs Vladislavs Surkovs - red.).
Kā šo problēmu atrisināt? Viens risinājums ir acīmredzams - pēc 1945. gada Vācijas parauga - sakāve, okupācija un sadalīšana. Tehniski Rietumi to spētu, pat ņemot vērā kodolieroču faktoru - ir pieejami nenukleārie sakāves rīki, ja šī mērķa sasniegšanai būtu politiskā griba. Bet šīs politiskās gribas nav pat tuvu, Krievija, kā es rakstīju iepriekš, lielā mērā “is too big to fail”. Rietumiem ir bail pat iztēloties pasauli bez Krievijas, jo kā tad tā - šī milzīgā teritorija, kodolieroči, urāna raktuves, satelīti, Čaikovskis un Dostojevskis utt., u.tml.
Tāpēc acīmredzot pasaulei būs jāturpina sadzīvot ar šo milzīgo toksisko purvu Ziemeļeirāzijā, cerot, ka 21. gadsimtā šī līdz galam nesagruvusī impērija sevi sagremos pati un ģenerēs ārpasaulei draudzīgākas dzīvības formas. Bet līdz tam būs karš, kā jau minēts 1. punktā. Nav un nebūs nekādu “pēc kara” un “pēc Putina”, pastāv tikai iespēja - “pēc Krievijas”, bet no šodienas - 2025. gada skatupunkta - tas nav saskatāms.”
