Eirobirokrātija sākusi apjaust Krievijas plaša mēroga hibrīdkara briesmas un tā iespaidā spiesta sarosīties. Politiķi sāk apzināties, ka ES amatpersonu nespēja vienoties par saskaņotu rīcību Krievijas agresijas apturēšanai palielina apdraudējumu riskus. Tā kā ES netiek iesaistīta lielvalstu ģeopolitiskā trīsstūra ASV–Ķīna–Krievija saspēlē, tas iedrošina Kremli audzēt agresijas apmērus pret kaimiņvalstīm.
Izlūkdienesti un ar tiem saistītās domnīcas dažādās sociālās vietnēs un plašsaziņas līdzekļos publicē ziņojumus, amatpersonas izklāsta prognozes par Krievijas agresīvajiem plāniem ES un Baltijas valstu virzienā. Kremlis Ukrainas mierizlīguma sarunu aizsegā turpina audzēt militārās spējas, bruņojot vismaz 200 000 karavīru rezerves armiju. Kaujas spēju demonstrācijai septembrī Krievija rīkos militārās mācības “Zapad-2025” savā satelītteritorijā Baltkrievijā, Latvijas un Lietuvas pierobežā.
Publikāciju analīze liek pievērst uzmanību atsevišķu amatpersonu satraukuma pilnajiem paziņojumiem par Eiropas drošību.
Polijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Veslavs Kukula: “Mēs esam blakus Krievijas Federācijai un tās Baltkrievijas sabiedrotajam, tāpēc mums nav bufera starp mums un viņiem, un mums ir tikai ierobežots laiks, lai sagatavotos un reaģētu.”
Bijušais Polijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieka vietnieks Leons Komorņickis: “Krievi aizmugurē rada milzīgu armiju. Ja netiek noslēgts miers un NATO šķelšanās turpināsies, Krievija uzbruks Baltijas valstīm (..) tas var notikt šī gada beigās vai nākamā sākumā. Invāzija ir iekļauta viņu plānos.”
“Karam Ukrainā vajadzētu turpināties, lai Krievija nesāk apdraudēt Igauniju un Lietuvu. Šo valstu aizsardzības ministri iebilst pret pamieru Ukrainā,” raksta “Financial Times”. Ministri apgalvo, ka pamiers krasi palielinās Baltijas valstu drošības draudus, jo Krievija turpinās īstenot armijas modernizācijas plānus un karaspēka pārvietošanu uz NATO ziemeļaustrumu flangu.
Igaunijas aizsardzības ministrs Hanno Pevkurs: "Mēs visi saprotam, ka tad, kad karš Ukrainā tiks apturēts, Krievija ātri pārgrupēs savus spēkus. Tas nozīmē, ka draudu līmenis palielināsies ievērojami ātri." Viņš piebilda, ka 300 000 kareivju no 600 000 lielā Krievijas karaspēka, kas šobrīd atrodas Ukrainā, iespējams, tiks pārvietoti citos virzienos. Pevkura lietuviešu kolēģe Dovile Šakaliene izteicās līdzīgi: "Krievija izmantos pamieru militārā potenciāla attīstīšanai. Viņiem jau ir milzīga armija, kas apmācīta kaujas laukā, kas kļūs vēl lielāka."
Valērijs Zalužnijs, Ukrainas vēstnieks Apvienotajā Karalistē: “(..) nav nekāda NATO piektā panta, Baltijas valstis to saprot, Polija saprot - tā nebija un nebūs."
Augšminētie izteikumi rada jautājumu: kāda tad ir eirobirokrātijas rīcība un tās lemtspēja kara draudu situācijā?
Aizvadītajā nedēļā Eiropas Komisija aicināja ES iedzīvotājus sagatavoties iespējamam karam un veidot produktu krājumus vismaz trim dienām. Trauksmainie Briseles paziņojumi un aicinājumi sekoja pēc prognozēm par Krievijas iebrukumu Eiropā tuvāko 5-6 gadu laikā un apņēmības pilnā 800 miljardu ES bruņojuma programmas projekta izsludināšanas Krievijas uzbrukuma atvairīšanai.
Taču dažādu apsvērumu dēļ ES valstu valdības nespēj vienoties. Briseles iniciatīvas vairākas dalībvalstis neatbalsta. Dažas par to runā tieši, citas valdības to atklāti neapstrīd, ieskaitot publiski agresīvo Franciju.
Te būtiska ir kāda nianse. Jāņem vērā, ka aicinājums nāk no Eiropas Komisijas. De iure EK ir Eiropas Savienības augstākā izpildvaras institūcija, kuru vada Urzula fon der Leiena. Taču praksē Eiropas Komisijai lielu pilnvaru nav: tās uzdevumi - koordinēt, vērot, konsultēt, sniegt priekšlikumus un tamlīdzīgi. Līdzās Eiropas Komisijai darbojas Eiropas Parlaments. Formāli tas ir pilnvērtīgs - pārnacionāls parlaments, kas darbojas līdzīgi kā nacionālo valstu parlamenti: Eiropas Komisija rosina likumprojektus, Eiropas Parlaments tos pieņem, un tiem vajadzētu būt obligātiem izpildei visās ES dalībvalstīs. Taču praksē Eiroparlaments ir ES institūcija, kur tiek imitēta politiskā darbība. Šeit parādās piesauktā nianse: Eiropas Savienībā reālā vara pieder nevis EK un Eiroparlamentam, bet Eiropadomei, kurā nevienu neievēlē - tā sastāv no ES valstu vadītājiem - prezidentiem un premjerministriem, kuri visu faktiski arī izlemj. Atšķirībā no visām citām ES struktūrām, Eiropadomes lēmumiem ir juridiski obligāts spēks. Turklāt ir vēl viena ES padome, nejauciet ar Eiropadomi (kā arī Eiropas padomi), - ES Ministru padome (jeb ES Padome), kas faktiski ir ES parlamenta augšpalāta, kas arī netiek ievēlēta, un tajā ir iekļauti ieceltie ministri no katras ES valstis. Atšķirībā no Eiroparlamenta, ES Ministru padome likumprojektus var pieņemt nevis vienbalsīgi, bet gan ar kvalificētu vairākumu. ES Padomes klātbūtne padara Eiropas Parlamentu par gandrīz bezjēdzīgu institūciju un kopumā atņem pārējām pārnacionālajām varas iestādēm reālās pilnvaras - viss tiek izlemts valsts vadītāju līmenī, kas gan prasa vienprātīgu visu valstu vadītāju lēmumu.
Tāpēc pēc pieminētajiem Eiropas Komisijas paziņojumiem acīmredzams arvien pieaugošais ES un dalībvalstu valdību antagonisms. Dalībvalstu valdības, kaut arī pašas Briseles vadību iecēla, pakāpeniski sāk to kritizēt pat plašsaziņas līdzekļos. Rezultātā visas nesenās EK iniciatīvas izgāžas: fon der Leienas un Kajas Kallasas rosinātie ES bruņošanās plāni aizsardzības spēju stiprināšanai pieņemti netika.
Ir pāragri izdarīt tālejošus secinājumus, bet iespējams, ka mēs vērojam zināmu centrbēdzes procesu sākumu Eiropas Savienībā. Krievijas agresijas apdraudējuma situācijā nepieciešama izlēmība - Eiropa nevar atļauties darbību imitēt, tas ir izdzīvošanas jautājums. Tāpēc salīdzinoši nenovēršamā nākotnē būs grūti saglabāt ES pašreizējā formātā, un to, iespējams, gaida reorganizācija. Izmaiņas ir neizbēgamas.
