Kas notiks, ja Krievija uzvarēs karā pret Ukrainu? Cik lieli ir jauna kara draudi pret NATO? Viens no slavenākajiem vācu militārajiem analītiķiem, profesors Karlo Masala no Bundesvēra universitātes par to uzrakstījis grāmatu "Ja Krievija uzvar", ziņo Vācijā bāzētā raidorganizācija "Deutsche Welle" (DW) savā interneta portālā "dw.com".
Profesors Karlo Masala no Bundesvēra universitātes ir viens no ietekmīgākajiem vācu militārajiem analītiķiem. Profesors apraksta scenāriju, kurā Ukraina faktiski ir spiesta kapitulēt un zaudē vairāk nekā 20% savas teritorijas. Viņš raksta, ja tas notiks, tas jau būs līdzvērtīgs Krievijas uzvarai.
Karlo Masala norāda: "Tādā gadījumā Krievija būtu uzvarējusi. Tāpēc, ja Krievija saglabās to, ko tā tagad okupē, tā jau būs Krievijas uzvara. Jautājums par to, vai Krievija ir sasniegusi savus militāros mērķus, ir sekundārs, jo pamiers, miers, lai kāds tas būtu, Krievijai būs pamats, lai nostiprinātu savus teritoriālos ieguvumus.”
Uz DW žurnālista jautājumu, vai tas nozīmē, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins var teikt: "Labi, vienkārši izbeigsim šo karu", K. Masala atbildēja, ka šobrīd tas ir maz ticams, jo Putinam ir tālākejoši mērķi. Viņš arī vēlas atbrīvoties no Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska. Citiem vārdiem sakot, viņš vēlas situāciju, lai Ukrainā notiktu jaunas vēlēšanas, bet tajā pašā laikā viņš arī tiecas sasniegt mērķus, kas nav saistīti tikai ar Ukrainu.
K. Masalas scenārijs paredz, ka Ukrainai ir jāuzņemas konstitucionālie neitralitātes pienākumi, tas ir, nepievienoties NATO. Miera uzturēšanas spēki, kas sastāv no Eiropas un Ķīnas karavīriem, uzrauga pamieru Ukrainā, bet pārkāpumu gadījumā neiejaucas. Pasaules Banka finansē atjaunošanas darbus ne tikai tajā Ukrainas daļā, kas atrodas Kijivas kontrolē, bet arī Krievijas okupētajās teritorijās. Ukrainas ekonomika ir vāja, noskaņojums valstī ir drūms, un tā rezultātā pie varas nāk prokrieviskās partijas.
Rodas jautājums: kā ir ar dalību Eiropas Savienībā (ES)? Vai šajā gadījumā ES, sekojot Vašingtonas piemēram, Ukrainu atstās likteņa varā?
"Nē, es tā nedomāju. Es to nepieminēju, jo pievienošanās ES ir ilgs process. Mana scenārija notikumi notiks 2028. gadā, un es vēlos teikt, ka pat tad, ja ES atteiksies izpildīt dažus kritērijus, kas parasti jāizpilda, lai kļūtu par ES dalībvalsti, Ukraina joprojām būs dažu gadu attālumā no faktiskās pievienošanās Eiropas Savienībai 2028. gadā. Bet pat tad, ja tai būtu kāda loma, Ukrainas pievienošanās ES nav kaut kas tāds, kas varētu atturēt Krieviju drošības politikas ziņā," intervijā DW paskaidroja K. Masala.
Viņš piebilda, ka Eiropai, lai gan tās līgumos ir klauzula par kolektīvo palīdzību, nav struktūru, lai veiktu liela mēroga militāru operāciju. ES viena pati nevar tikt galā ar tādu scenāriju kā pilna mēroga kodollielvaras karš pret ES dalībvalsti. Nav līdzekļu, lai to izdarītu, jo no 40 līdz 70 procentiem no NATO iespējām veido amerikāņi.
K. Masala netic, ka ES turpinās sniegt palīdzību Ukrainai, kā tā ir darījusi līdz šim. Saskaņā ar viņa loģiku, tas var notikt tāpēc, ka Eiropā pie varas nāks citas valdības. Analītiķis raksta, ka 2027. gadā Francijā pie varas nāks prezidenta amata kandidāts no partijas "Nacionālā apvienošanās", bijušās Nacionālās frontes, un tad Francija un, iespējams, citas valstis bloķēs palīdzību Ukrainai.
"Jā, es pieņemu, ka, ja tagad būs pamiers un Krievija rīkosies taktiski kompetenti, tas ir, neuzrādīs nekādas pazīmes par otru uzbrukumu Ukrainai nākamajos divos gados vai uzbrukumu tur izvietotajiem karaspēkiem, tad Eiropā ļoti ātri sāksies diskusija par to, vai visai šai palīdzībai Ukrainai ir jēga.
Vai tā nav pārāk liela nauda, kas faktiski būtu jāizmanto citiem mērķiem, tas ir, sociālajām programmām, programmām iekšējai lietošanai? Es pieļauju iespēju, ka, ja Ukraina zaudēs šo karu, populistu vai ekstrēmistu partijas teiks, ka tas būtu varējis notikt jau pirms trim gadiem. Un es pieņemu, ka tas tiks sadzirdēts. Pēc tam šīs partijas nostiprināsies visās vēlēšanās," K. Masala intervijā DW ieskicēja šādu scenāriju.
Profesors pauda viedokli, ka netic, ka Krievija uzvedīsies "kompetenti" un pēc pamiera vairs neuzbruks Ukrainai. "Es arī uzskatu, ka Krievija atkal sāks karu, bet tai ir vajadzīgs laiks, lai atjaunotu savus bruņotos spēkus. Tātad tas nebeigsies sešu mēnešu laikā, tas ir process, kas var ilgt pusotru gadu, pēc kura Krievija būs gatava. Bet ar šo pusotru gadu pietiks, lai sāktu diskusiju Eiropas sabiedrībā," sacīja K. Masala.
Viņš arī apraksta diezgan neparastu scenāriju pašai Krievijai - prezidents Putins negaidīti atkāpjas no amata un ieceļ sev pēcteci - finanšu ekspertu. Kāpēc Putinam tas ir vajadzīgs?
Intervijā DW K. Masala paskaidroja, ka uzrakstījis daļēji literāru scenāriju. "Ja es būtu uzrakstījis tīri zinātnisku scenāriju, tad epizode ar jauno Krievijas prezidentu, iespējams, nebūtu notikusi. Tas ir paredzēts, lai pievienotu intrigu. Protams, šeit ir zināma analoģija, jo šī figūra ir mulsinoša. Tādas personas klātbūtne, kas nav nākusi no Putina aparāta, uzreiz nerada aizdomas," viņš skaidroja tēla izveidi.
Taču grāmatas galvenā ideja ir, ka Krievija uzbrūk NATO trīs gadus pēc pamiera Ukrainā.
"Krievija izraisa migrācijas vilni no Āfrikas uz Eiropu. Tā ir militārā loģika: ja es vēlos sasniegt mērķi, varbūt gudrāk ir sasaistīt pretinieka spēkus kaut kur citur, pirms es sāku galveno uzbrukumu. Eiropā Eiropas spēki ir iesaistīti Vidusjūras reģiona drošības nodrošināšanā no jauna migrācijas viļņa. Vai ir tik maz ticams, ka Ķīna palīdzēs Krievijai? Nē, tas ir diezgan iespējams, jo Ķīnai ir savas teritoriālās intereses. Tāpēc, ka ķīnieši, tāpat kā krievi, ir ieinteresēti, lai pasaules kārtība mainītos viņu labā," uzskata K. Masala.
Grāmatas autors Eiropā apraksta hipotētisku Krievijas uzbrukumu Igaunijas pierobežas pilsētai Narvai un tās straujo okupāciju. Kāds ir šī uzbrukuma mērķis?
"Mērķis ir pārbaudīt NATO, alianses stabilitāti, kas ir saistīta ar ļoti aprēķinātu risku Krievijai. Ja es pārņemu Igaunijas pilsētu, Narvu, kurā dzīvo 50 000 iedzīvotāju, un saku, ka vēlos aizsargāt krievu minoritāti, tad tā ir ierobežota militārā darbība. Un tad es uzdodu jautājumu, kā reaģēs NATO? Vai alianse to uzskatīs par misiju saskaņā ar Kolektīvās drošības līguma 5. pantu, vai arī virsroku gūs spēki, kas teiks, ka nav vērts provocēt pilna mēroga militāru konfliktu ar Krieviju Narvas dēļ, kas vienmēr jāapsver saistībā ar kodolkomponenti?
Ja NATO ar tās trim kodollielvalstīm nonāk pilna mēroga konfliktā ar kodollielvalsti Krieviju, tad pār šo konfliktu vienmēr stāvēs kodolieroču izmantošanas draudi, tas ir, galu galā, ja mēs pārspīlējam trešā pasaules kara uzliesmojumu.
Un Krievija var pieņemt, ka dažas NATO valstis var teikt, ka mēs neesam gatavi mirt Narvas dēļ. Ja NATO tomēr aktivizēs 5. pantu, Krievija varēs ļoti ātri izvest savus karaspēku, un NATO nekad nevirzīsies uz Krievijas teritoriju pēc tam, kad Krievija izvedīs savu karaspēku no Narvas. Ja NATO neiedarbinās 5. pantu, tad ar NATO būs cauri," uzskata vācu militārais analītiķis.
Viņš apraksta ne tikai Narvas okupāciju, bet arī nelielas salas sagrābšanu Baltijas jūrā, ko veic krievu karaspēks. Vai NATO var novērst kaut ko līdzīgu, jautāja DW žurnālists.
"Nē, ja tas notiek salīdzinoši ātri. Man bija svarīgi šajos scenārijos aprakstīt lietas, kas ir līdzvērtīgas pārsteiguma uzbrukumam. Hījumā sala šajā scenārijā ir tik svarīga, jo tai var draudēt jūras blokāde. NATO tas savukārt nozīmē, ka, ja jūs vēlaties doties tur no jūras, jūs saskarsieties ar Krievijas spēkiem un riskēsiet iekļūt karā. Tas ir par ātrām, negaidītām situācijām, kas liek otrai pusei domāt, kas patiesībā notiek. Tāpēc manā scenārijā neviens nereaģē, jo jūs gaidāt stundas, lai saprastu, kas šeit patiesībā notiek. Sākas politiskās diskusijas, kas galu galā noved pie tā, ka NATO manā scenārijā neizmanto 5. pantu. Tas nozīmē, ka NATO ir mirusi," notikumu virzību savā grāmatā skaidroja K. Masala.
Vai ir iespējams, ka, nepanākot vienošanos NATO, kaimiņvalstis Austrumeiropā, Ziemeļeiropā rīkosies neatkarīgi un nekavējoties iesaistīsies karā?
"Jā, tas ir pilnīgi iespējams. Bet ir jāsaprot, ka mums, eiropiešiem, nav daudz priekšnoteikumu, lai uzsāktu pilna mēroga karu pret Krieviju. Mums nav pretgaisa aizsardzības. Ja es būtu Krievija, nekas no tā nav grāmatā, bet iedomāsimies. Ja es būtu Krievija, es mēģinātu neļaut, piemēram, Polijai vai Vācijai aktīvi iejaukties karadarbībā, sūtot ballistiskās raķetes ar parastajām kaujas galviņām uz šīm valstīm.
Mums nav tādas pretgaisa aizsardzības, lai tās visas atvairītu. Vācijā mēs nekavējoties sāksim apspriest, vai vispār ir vērts nosūtīt Bundesvēru saskaņā ar šādu scenāriju. Mums trūkst gaisa transporta. Bet pat no Polijas lielas militārās vienības būs nepieciešams pārvietot ar lidmašīnu. Jūs nevarat tās pārvietot kājām, bet mums nav pietiekami daudz smago transporta lidmašīnu.
Ja jūs izvietojat gaisa spēkus, tiem ilgu laiku jāpaliek gaisā. Tas nozīmē, ka viņiem ir jāuzpilda degviela gaisā, bet mums nav šādu iespēju. Mums trūkst tā saucamo tālās darbības ieroču. Izšķirošais punkts ir tas, ka mēs visi esam daļa no NATO integrācijas sistēmas un esam ļoti atkarīgi no amerikāņu satelītu izlūkošanas. Mums tā nav attīstīta tādā pašā mērā kā amerikāņiem, vēl jo vairāk atsevišķās valstīs. Bet, ja amerikāņi to nenodrošina, tad mēs paliekam salīdzinoši akli. Tātad tas nav viegls scenārijs," secināja militārais analītiķis.
Uz jautājumu, kā varētu novērst tādu scenāriju, K. Masala atsaucās uz Francijas prezidenta Makrona sacīto, ka, visticamāk, būs vajadzīgi pieci līdz desmit gadi, līdz Eiropa kļūs suverēna aizsardzības politikas ziņā. "Un es teiktu, ka tas prasīs desmit, nevis piecus gadus. Bet mums ir tikai trīs vai četri gadi. Tas nozīmē, ka tagad mums pēc iespējas ātrāk ir jāiegādājas pēc iespējas vairāk aprīkojuma un tas jāintegrē mūsu bruņotajos spēkos," viņš piebilda.
Uz jautājumu, vai tic sarunām, ko pašlaik ved ASV un Krievija, K. Masala atbildēja:
"Es daudz negaidu no sarunām. Tikai tad, ja lietas notiks virzienā, ka Tramps dos krieviem visu, ko viņi vēlas. Bet tad ir jautājums, ka Ukrainai ir jāpieņem šāds rezultāts, bet bez stingrām militārās drošības garantijām Ukraina nevar tam piekrist. Ja tas nenotiks, Ukraina nevarēs pieņemt šādu vienošanos, par kuru notiek sarunas.
Tāpēc viss ir ļoti atkarīgs no tā, vai eiropieši spēs aizstāt to, ko amerikāņi vairs nesniegs ukraiņiem. Tad Ukraina varēs turpināt cīnīties. Galu galā tas ir jautājums par krievu militārās loģikas maiņu. Proti, viedoklis, ka viņi gūs lielāku labumu no kara turpināšanas, nevis no tā izbeigšanas. Un tas pašlaik ir iespējams tikai ar militāru atbalstu Ukrainai un ekonomiskajām sankcijām pret Krieviju. Krievija novājinās un nevar turpināt karu bezgalīgi ar tik lielu intensitāti un šādu zaudējumu tempu."
