Ukrainas pilsētā Zaporižjā tiesā Krievijas karavīru, kurš apsūdzēts ukraiņu karagūstekņa nošaušanā. Šī lieta ir precedents Ukrainas tiesiskumam. Šī ir pirmā reize, kad persona, kas apsūdzēta šādas kategorijas kara noziegumos, patiešām atrodas uz apsūdzēto sola. Apsūdzētajam draud 10 līdz 15 gadu cietumsods vai mūža ieslodzījums, raksta “Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība” savā interneta portālā "currenttime.tv".
Saskaņā ar izmeklēšanu, Krievijas militārpersona Dmitrijs Kurašovs nošāva Ukrainas militārpersonu Vitāliju Godņuku 2024. gada 6. janvārī, kad viņš padevās. Tas notika laikā, kad Krievijas militārpersonas uzbruka Ukrainas aizsardzības spēku pozīcijai "Vilks". D. Kurašova vienības kaujinieki tiesā liecina pret viņu.
Dmitrijs Kurašovs gaida tiesas spriedumu pirmstiesas aizturēšanas centrā. Gaidīšana var ilgt līdz sešiem mēnešiem. Tiesa viņam izvēlējās drošības līdzekli - arestu. Apsūdzētajam draud 10 līdz 15 gadu cietumsods vai mūža ieslodzījums.
Ekskluzīvu interviju ar apsūdzētajiem un šo notikumu lieciniekiem veicis "Radio Svoboda Krym.Realii" žurnālists.
26 gadus veco krievu karavīru Dmitriju Kurašovu ar iesauku Stalkers tiesas zālē ieveda eskorta pavadībā. Viņš tiek apsūdzēts par ukraiņu karagūstekņa nošaušanu.
"Es to nedarīju. To izdarīja cits cilvēks, kura tur vispār vairs nav... Viņu nogalināja divas automāta kārtas, pirmā izgāja cauri plaušām, otra cauršāva ložu necaurlaidīgo vesti, un viņa jaka lidoja. Ja es būtu izšāvis, visa viņa galva būtu sadragāta kreisajā pusē. Es šauju pa galvu, es nešauju pa rumpi," sacīja apsūdzētais krievu karavīrs D. Kurašovs.
Lieta tiek izskatīta Zaporožjas Zavodskij rajona tiesā. Viņa vienības cīnītāji liecina pret D. Kurašovu. Kopā ar apsūdzēto viņi cīnījās Krievijas bruņoto spēku 5. austrumu militārā apgabala 128. tanku pulka 127. motorizētās strēlnieku divīzijas vienībā "Štorm-V". Drošības apsvērumu dēļ liecinieki atrodas citā tiesas zālē. Trīs krievu karagūstekņi liecinās, izmantojot video saiti.
2024. gada 6. janvārī apmēram pulksten 5 no rīta Krievijas armijas vienība "Štorm-V" no Smeloje ciema Zaporižjas reģionā devās uz Prijutnoje ciematu. Saskaņā ar izmeklēšanu, 18 kaujinieku grupa, ieskaitot lieciniekus un pašu apsūdzēto, iekāpa divos bruņutransportieros un tanka pavadībā devās uzbrukt Ukrainas aizsardzības spēku pozīcijām.
Aptuveni četrus kilometrus uz dienvidaustrumiem no Novodarovkas ciema atradās pozīcija ar nosaukumu "Vilks". To aizsargāja Ukrainas bruņoto spēku teritoriālās aizsardzības 127. atsevišķās brigādes 226. bataljona karavīri. Dienu pirms uzbrukuma turp devās vecākais kareivis Vitālijs Godņuks ar iesauku Pingvīns. Militāristi šai vienībai pievienojās tikai pirms dažām dienām. V. Godņuks bija pieredzējis cīnītājs: no 2015. līdz 2020. gadam viņš piedalījās pretterorisma operācijā Donbasā. Pilna mēroga iebrukuma sākumā viņš atkal ieradās, lai piedalītos Ukrainas aizstāvēšanā.
226. bataljona komandiera vietnieks Romāns Šiško ar iesauku RiM tajā dienā atradās komandpunktā. Viņš sacīja, ka lielās miglas dēļ viņi nevarēja redzēt, kas tieši notiek pozīcijā.
"Mūsu droni, "maviki" - izlūki, nelidoja, nevarēja novērot. No radiostacijas sapratām, ka mums uzbrūk, bet mēs nezinājām ne skaitu, ne to, kāda veida ieroči viņiem ir, tāpēc mēs tikai varējām dot komandu atklāt uguni. Kad migla nedaudz izklīda, mēs pacēlām izlūkošanas dronu, sapratām, ka pozīciju ir sagrābuši rašisti (Krievijas militārpersonas), un virzījām rezervi - tā jau bija aizgājusi, un koriģējām mūsu cīnītāju uzbrukumu," stāsta 127. atsevišķās vienības 226. bataljona komandiera vietnieks Romāns Šiško.
Dažas stundas vēlāk Ukrainas militārie spēki atguva kontroli pār pozīciju. Seržants Baha toreiz bija viens no uzbrukuma grupas. Viņš saka, ka viņi tuvojās krievu karavīriem, un tie sākuši kliegt, ka viņi padodas. Visi pieci Ukrainas kaujinieki, kas atvairīja krievu uzbrukumu, tika nogalināti. Baha vēsta, ka pievērsis uzmanību divu mirušo kaujinieku ķermeņiem. Viņi gulēja pie ierakumiem neapbruņoti un cīņai netipiskās pozās.
"Viņiem nebija savu ieroču, tā ir pirmā lieta. Un viņi gulēja nedabiski, ne tā, kā, piemēram, viņi gulētu pie ložmetēja un magazīnām. Ja ir "espeška" (novērošanas postenis) un viņš tur atrodas, pirmkārt, ar muguru pret pozīciju un ievainojumiem, lodes brūcēm, kas nav saņemtas kaujas laikā," atgādināja Ukrainas bruņoto spēku 127. atsevišķās brigādes 226. bataljona jaunākais seržants Oleksandrs Deineženko.
Uzbrukuma laikā pozīcijai Ukrainas cīnītāji sagūstīja deviņus Krievijas karavīrus. Starp tiem bija ierindnieks Dmitrijs Kurašovs. Viņš kaujā zaudēja aci.
Tiesā liecinieki - krievu karagūstekņi - sniedza savas liecības. Pēc viņu teiktā, trīs grupas pa sešiem karavīriem katrā ukraiņu pozīcijās iekļuva trīs dažādos virzienos. Grupa, kurā bija Kurašovs, gāja centrā. Viens no lieciniekiem redzēja, kā tika nošauts ukraiņu karagūsteknis.
"Pirms man aiz muguras notika sprādziens, es redzēju, kā iznāca karagūsteknis, tad šāvieni, un ķermenis nokrita, tas arī viss, es neko citu neredzēju," videokonferencē sacīja liecinieks.
Ženēvas konvencija prasa humānu attieksmi pret karagūstekņiem, tāpēc žurnālisti neatklāja viņu vārdus. 40 gadus vecais grupas komandieris no Permas Krievijā tika notiesāts uz 25 gadiem. "Es nogalināju divus narkomānus, kuri pārdeva narkotikas. Līgumu es parakstīju stingrā režīma kolonijā. Tas ir, termiņš bija 25 gadi, es biju nosēdējis 19 gadus. Šķiet, ka mums tiek piešķirta uzraudzība uz 10 gadiem, tas ir, jūs nevarat izkļūt no cietuma. Aizsardzības ministrija man piedāvāja parakstīt līgumu uz gadu, sākt dzīvi no baltas lapas. Es piekritu," viņš stāstīja.
Vēl viens liecinieks, 43 gadus vecs, dzimis Krasnokamskas pilsētā, tika notiesāts uz deviņiem gadiem. "Es nokļuvu šeit, lai dzēstu savu sodāmību. Man bija notiesājošs spriedums par smagiem miesas bojājumiem. Es iesitu ar ķieģeli, viņš nomira nākamajā dienā. Atsēdēju septiņus gadus. Līdz termiņa beigām bija atlikuši divi gadi," stāstīja liecinieks.
Liecinieki un apsūdzētais D. Kurašovs Krievijas armijā nonāca no cietuma. 2023. gada septembrī Krievija sāka vervēt notiesātos atsevišķām Krievijas armijas vienībām ar nosaukumu "Štorm-V". Šajās vienībās bija tikai krievi, kuri izcieta cietumsodu.
Grupas, kurā bija apsūdzētais D. Kurašovs, komandieris saka, ka uzbrukuma laikā viņš redzēja, kā neapbruņots ukraiņu karavīrs iznāk no ierakumiem ar paceltām rokām.
"Kad šķērsojām "ērkšķus" (dzeloņdrātis), uz mums sāka lidot šāviņi. Es paslēpos bedrē un ieraudzīju ukraiņu karavīru iznākam no kreisās malas ierakumiem ar paceltām rokām. Tas ir, mums, šķiet, bija pavēle vispār nevienu neņemt gūstā. Bet viņi teica: labāk ir skatīties pēc situācijas. Ja situācija ir labvēlīga, labāk ir ņemt gūstā. Es dzirdēju šāvienus. Ķermenis nokrita. Tad es ātri piecēlos un skrēju uz kreiso ierakumu, uz pirmo.” Viņš redzēja, kā ķermenis jau guļ miris. Un labajā pusē bija D. Kurašovs. “Bet kā jūs sapratāt, ka viņš viņu nošāva?” "Jo tajā laikā viņš tur bija viens, tuvumā neviena cita nebija," sacīja krievu karagūsteknis.
To pašu notikumu versiju atkārto arī citi liecinieki gan tiesā, gan sarunā ar "Krym.Realii". "Es redzēju tikai Stalkeru, es neredzēju nevienu citu. Viņš kliedza: "Iznākt ar paceltām rokām!" No turienes iznāca kareivis, viņam bija ukraiņu maza zila un dzeltena nozīmīte, tur bija tāda emblēma, viņš bija ar paceltām rokām, viņš nometās ceļos, nometa automātu. Tad tas atkal sākās, kasešu mešana, šaušana. Tieši tā, es redzēju šo cilvēku, kurš bija ar paceltām rokām, viņš nokrita uz sejas - un viss. Viņu nošāva Stalkers, jo es redzēju tikai viņu redzeslokā, es neredzēju nevienu citu, nevienu vispār," stāstīja cits liecinieks.
Grupas komandieris piebilda: mācību poligonā viņiem tika dots norādījums neņemt gūstā Ukrainas karavīrus.
"Rīkojums bija šāds - iebrukt ukraiņu pozīcijās, nevienu neņemt gūstā." Tas ir, nogalināt?" “Jā, pat ja kāds padodas, labāk neņemt gūstā. Tas ir, mest granātas ierakumos. Pulkvedis Tumans mums teica, ka gūstā labāk neņemt. Jūs varat skatīties pēc situācijas, ja situācija to atļauj, tad jūs varat ņemt, ja jums ir nepieciešam papildu smagums, lieka nasta, tad jūs varat ņemt." "Un kas ir pulkvedis Tumans?" “5. armijas komandieris. Es zinu tikai pēc segvārda. Vārdu, uzvārdu, to mums nesaka," stāstīja krievu karagūsteknis.
Pulkveža vārdu un uzvārdu nebija iespējams noteikt. Kāpēc viņi runā pret savējiem, viņš paskaidroja šādi.
"Es uzskatu, ka viņš šajā situācijā izdarīja nedaudz nepareizi. Tāpēc es liecinu pret viņu, jo, manuprāt, mēs nenokļūtu gūstā, bet būtu varējuši izglābt cilvēka dzīvību un, iespējams, būtu varējuši atgriezties. Izmantot viņu kā aizsegu, ja mēs būtu noturējušies līdz vakaram," stāstīja karagūsteknis.
Starptautiskās tiesības, jo īpaši Ženēvas un Hāgas konvencijas, aizsargā militārpersonas, kas atkāpjas no kaujas, noliek ieročus un padodas. Karagūstekņiem ir aizliegts nodarīt jebkādus miesas bojājumus. Uzbrukums un nāves izraisīšana ārpus kaujas ir līdzvērtīga nogalināšanai.
"Iepriekš Krievijā mani notiesāja uz diviem termiņiem. Šī otrā termiņa laikā es piekritu doties karot Ukrainā. Pilni pieci gadi, seši mēneši. Bija palikuši pieci pilni gadi. Pirmais termiņš bija par uzbrukumu dežurējošam policistam, bēgšanu no brīvības atņemšanas vietas. Un otrais termiņš bija par zādzību, laupīšanu, piesavināšanos," stāstīja apsūdzētais D. Kurašovs.
Vispirms viņš tiesā noliedza un pēc tam atzina savu vainu. Lai gan viņš saka, ka to darīja tikai tādēļ, lai paātrinātu procesu un viņu varētu iekļaut apmaiņas sarakstos.
"Puiši saka, ka es to izdarīju, bet es to nedarīju. To izdarīja cits cilvēks, kura tur vairs nav. Es atzīstu, lai tas beigtos. Mani notiesās, es ceru, iedos sodu, aizsūtīs uz nometni, kur es mierīgi varēšu gaidīt vai nu šī kara beigas, vai apmaiņu," sacīja D. Kurašovs.
Pēc viņa teiktā, ukraiņu karavīru Vitāliju Godņuku, kurš padevās, nošāva viņu vienības sanitārs ar iesauku Sirmais. Tajā pašā dienā viņš krita kaujā. D. Kurašovs sacīja, ka padevās divi ukraiņu kaujinieki. Sākumā likās, ka no ierakuma iznāca viens karavīrs, Sirmais viņu aizveda nezināmā virzienā. Kad sanitārs atgriezās, no ierakuma iznāca otrs kareivis.
"Viņš iznāca ārā, bija ievainots pakausī, viņam trāpīja šāviņa fragments. Atstājot ierakumus, viņš nogāja apmēram pusotru metru. Sirmais lūdza viņu apgriezties un doties pie viņa. Viņš stāvēja ar muguru pret viņu, vienreiz pagriezās. Kā es to saprotu, viņš nesaprata, ko viņam teica, pagriezās - un tie paši vārdi viņam tika atkārtoti. Viņš uz tiem nereaģēja un saņēma divas ložu kārtas no automāta. Pēc tam viņš nokrita uz ceļiem un nomira. Es jautāju, kāpēc viņš to darīja. Viņš teica, ka "es esmu izdarījis savu darbu, ko man atliek darīt, neārstēt taču viņu, mums nav zāļu, pirmās palīdzības komplektu”," sacīja apsūdzētais.
Apsūdzētais piebilda: ja viņš būtu izšāvis, viņš būtu mērķējis galvā. Tā viņš nogalināja ukraiņu karavīru ierakumā, šajā slepkavībā viņš atzīstas.
"Es nevarēju liecināt SBU (Ukrainas Drošības dienestam), kad es iegāju vienā no ierakumiem, tur bija kāds ievainots ukrainis. Viņš mani nobiedēja, es nodevu pa viņu vienu kārtu un izšķaidīju galvu. Es negrasījos šaut uz ķermeni, jo zinu, ka tur ir ložu necaurlaidīga veste. Vieglāk ir sašķaidīt galvu, vieglāk cilvēkam šaut galvā.” "Ievainota cilvēka nošaušana arī ir kara noziegums," sacīja žurnālists. "Es zinu, ka tas ir kara noziegums, bet tobrīd jau nebija izvēles. Ja jau nevar izglābt, ko man atlika darīt," sacīja apsūdzētais.
Neskatoties uz to, tāpat kā citi krievu karagūstekņi, D. Kurašovs apgalvoja, ka viņš uz Ukrainu devās nevis cīnīties, bet gan rakt ierakumus.
"Es domāju, ka man būs jāpalīdz būvēt ierakumus, nest kastes. Es nedomāju, ka man būs jāņem rokās ieroči, jāiet kādu nogalināt. Es par Ukrainas eksistenci vispār uzzināju 2022. gadā. Es iepriekš nezināju, ka tā pastāv. Es sapratu, ka, godīgi sakot, nav skaidrs, kas šeit notiek. Tas vispār nav skaidrs. Es nezinu, kāpēc Vladimiram Vladimirovičam tas bija vajadzīgs. Droši vien tikai alkatības dēļ. Alkatība vienkārši pārņēma, un viņš nolēma doties tālāk," secināja apsūdzētais.
Izmeklētāji veica izmeklēšanas eksperimentu un vairākas pārbaudes. Tika noskaidrots, ka sanitārs Sirmais, uz kuru apsūdzētais novēla vainu noziegumā, nebija pozīcijā "Vilks".
"Izmeklēšanas darbības tiek veiktas ar katru no lieciniekiem atsevišķi. Ir diezgan grūti saskaņot viņu nostāju, ņemot vērā viņu izglītības līmeni kopumā, vispār viņu līmeni. Ir diezgan grūti vienoties par tādu nostāju, kas būtu piemērota izmeklēšanai. Jautājums nav tikai par viņu liecībām, tas ir jautājums par objektīviem pierādījumiem, kas savākti pa mazām daļiņām, kurām būtu jāsaliekas vienā puzlē un jāpierāda, ka tikai šī persona šajos apstākļos varēja izdarīt šo noziegumu," saka Zaporižjas reģiona SBU departamenta izmeklēšanas nodaļas vadītāja Darja Luhova.
Mirušo ukraiņu karavīru Vitāliju Godņuku varēja apglabāt tikai pagājušā gada maijā. Pastāvīgi notiekošo kauju dēļ līķi nevarēja evakuēt gandrīz četrus mēnešus. Līdz šim nav bijis iespējams no pozīcijas savākt visus mirušo ukraiņu līķus. Pašlaik šo teritoriju pārņēmusi Krievijas armija. Attiecībā uz citiem Ukrainas karavīriem, kuri, iespējams, tika nošauti pozīcijā "Vilks", izmeklēšanai nav pierādījumu bāzes, uzskata prokurors. Tāpat kā par ievainotā ukraiņa slepkavību, kurā atzinās D. Kurašovs.
Kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma Ukrainas Ģenerālprokuratūra ir konstatējusi 212 faktus par Krievijas kaujinieku izpildīto nāvessodu Ukrainas karagūstekņiem. Prokurors piebilda, ka visā frontes līnijā šādu noziegumu ir daudzkārt vairāk. Tomēr tos ir ļoti grūti reģistrēt un pierādīt. Parasti izmeklētājiem nav piekļuves nozieguma vietai, viņiem nav ieroču, un nav iespējams veikt tiesu ekspertīzes.
Viņš atzīmē, ka nāvessodus bieži filmē Krievijas militārpersonas un publicē sociālajos tīklos. Šāda rīcība, kā saka prokurors, liecina par toleranci pret kara noziegumiem un Krievijas Federācijas apzinātu politiku.
"Mums ir informācija par attiecīgo vienību komandieru dotajām pavēlēm, un, tā kā šīs pavēles tiek dotas pa visu frontes līniju, mums ir pamats uzskatīt, ka šīs pavēles tika dotas daudz augstāk. Mēs šobrīd strādājam, lai identificētu cilvēkus, kas dod šādus rīkojumus. Tomēr tie noteikti nav daži atsevišķi fakti vai atsevišķu karavīru pārmērības. Principā par to liecina skaitļi.
Ja runājam par 2023. gadu, mēs fiksējām 11 cilvēku nāvessoda izpildes faktu. Šobrīd, tikai pirmajās trijās šā gada nedēļās, 2025. gadā, mēs jau runājam par 11 cilvēkiem. Ja mēs runājam par pagājušo gadu, 2024. gadu, tad tie ir 133 cilvēki. Un šis skaitlis faktiski var būt daudz lielāks. Tas ir, mēs noteikti runājam par šādu noteiktu izpildes dinamiku. Ka tās nebija personas, kas kaut kādu iemeslu dēļ nolēma izdarīt noziegumu, bet tas ir atbilstošs rīkojums, atbilstoša Krievijas Federācijas politika nesagūstīt Ukrainas bruņoto spēku karavīrus," sacīja Ukrainas Ģenerālprokuratūras Bruņotajā konfliktā izdarīto noziegumu apkarošanas departamenta priekšnieka vietnieks Tarass Semkivs.
Kopš 2024. gada augusta beigām Krievijas armijas karavīri Ukrainas militārpersonām veikuši 79 nāvessodus. Šie dati ir asi un satraucoši. Krievijas varas iestādes nav komentējušas jaunākās apsūdzības, tāpat kā citas pirms tām. Krievija noliedz savus militāros noziegumus Ukrainā, neskatoties uz pārliecinošiem un pieaugošiem pierādījumiem.
Pēc Ukrainas karagūstekņu nāvessoda izpildes faktiem aizmuguriski tika notiesāti tikai divi krievu karavīri. Aizmuguriski notiek tiesas process vēl pret trijiem. Viņi visi atrodas Krievijā, viņi tika iekļauti meklēto sarakstā. Tagad Ukrainas Ģenerālprokuratūra vāc pierādījumus atsevišķai tiesvedībai pret komandieriem un tiem, kas deva pavēli neņemt gūstekņus.
