Gadsimtu gaitā vairākkārt izpildījusies vēsturiska sakarība — Krievija izskatās stipra tik ilgi, kamēr spēj iekarot jaunas teritorijas, bet iekšēji sabrūk pēc zaudēta ārējā kara. Apspiestajām tautām rodas iespēja izrauties. Bet vai ir jēga prognozēt, kad tas notiks nākamreiz?
Pilnmēroga kara pirmajā ziemā, uzdodot jautājumu “kad tā Krievija vienreiz sabruks?!” mūsu Austrumeiropas politikas un drošības pētniekam Andim Kudoram, atbilde skanēja: “Esmu nosvērts un konservatīvs cilvēks, tāpēc azartspēles nespēlēju!” Viņa atbildē ar humoru raksturota neiespējamība racionāli aprēķināt notikumus, kuru pamatā bieži vien ir tādas iracionālas lietas kā sabiedrības noskaņojums, vērtību maiņa, spēja paciest varas trulumu utt., kas vienā brīdī izbeidzas. Pirms 100 gadiem pazīstams kļuva piemērs: sēdēdams Šveicē, Ļeņins esot izteicies — “mēs savas dzīves laikā nepieredzēsim lielo revolūciju”; faktiski Februāra revolūcija Krievijā sākās pēc sešām nedēļām, kas pavēra iespēju pusgadu vēlāk boļševikiem turpināt griezt sabiedrību ar kājām gaisā, veicot nākamo apvērsumu un nosaucot to par savu Oktobra revolūciju. Mūsdienām tuvāks piemērs — Baltijas valstis jau bija “de facto” izstājušās no PSRS, kad 1991. gada 1. augustā toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais teica runu Augstākajā Radā, uzslavējot Gorbačovu un reklamējot PSRS saglabāšanu reformētā veidā — Bušs atteicās kaut vai tikai aprunāties ar ukraiņu neatkarības aktīvistu pārstāvjiem; trīs nedēļas vēlāk Ukraina jau plānoja neatkarības referendumu, tās prezidentam Leonīdam Kravčukam gada beigās parakstot formālo papīru par PSRS likvidāciju.
Literatūrā šī krievu caru dilemma parādās, piemēram, C. S. Forestera romānā “The Commodore” (pirmizdevums 1945. g.), kurā darbība notiek Napoleona karu laikmetā Baltijas jūrā un kulmināciju sasniedz Rīgā 1812. gadā: šeit romāna protagonists, britu kapteinis Hornblovers vienā brīdī nonāk Pēterburgā pieņemšanā pie cara un reflektē, kādu svaru vēsture likusi uz jaunā cara pleciem — pēc neveiksmīgas iesaistes Eiropas karos XVIII gs. beigās tika nogalināts cars Pāvels I, tāpat kā vairāki viņa priekšteči. Krimas kara laikā mira Nikolajs I, atstājot valsti reakcionāras birokrātijas rokās un katastrofālā ekonomiskā stāvoklī, atstājot likteni krist no slepkavas rokas nākamajam caram — Aleksandram II, kurš īstenībā bija reformators, piemēram, atceļot dzimtbūšanu Krievijā.
Ieejot XX gadsimtā, Krievijas realitāte kļuva nežēlīgāka: cara vai dažādu augstmaņu nāves tagad bija mazākais, kas varēja notikt. Sakāve 1904. gada karā pret Japānu noveda līdz Piektā gada revolūcijai un tās izraisītajām sabiedrības pārmaiņām — lai arī tobrīd Krievijas impērija vēl neizjuka, Piektais gads izrādījās lielisks “ģenerālmēģinājums” Baltijas valstu neatkarības idejai un ukraiņu anarhistu aktivitātēm. Sakāve Pirmā pasaules kara Austrumu frontē noveda pie cara patvaldības likvidācijas Februāra revolūcijā un Romanovu dinastijas piederīgo apšaušanas pēc Oktobra revolūcijas, bet jau gadu vēlāk Baltijas valstis bija demokrātiskas republikas, Polija bija atkarojusi neatkarību, un Krievijas impērija bija sabrukusi visā tās iekšienē — cara spēku paliekām (“baltajiem”) neizdevās nekur atjaunot savu varu, un tās vietu lielākajā bijušās impērijas teritorijā ar asinīm sagrāba jaunā “sarkanā” impērija.
Pirmo pasaules karu Krievija zaudēja, toties uzvarēja Otrajā — ieguva jaunas zemes, pakļāva nacistiem atņemtās teritorijas un padarīja tās prokrieviskas, ļaujot PSRS nostiprināties uz pārdesmit gadiem, apspiežot Ungārijas nemierus 1956. gadā, “Prāgas pavasari” 1968. gadā un eksportējot komunismu uz jaunattīstības valstīm. Uzvaras kulta un nesodāmības iedrošināti, padomju līderi 1979. gada Ziemassvētkos uzsāka iebrukumu Afganistānā, kas kļuva par beigu sākumu padomju režīmam — zaudējums karā pret kalniešu mudžāhedīniem bija kapu zvans PSRS, jo impēriskais karš izsūca padomju resursus, pretī dodot vienīgi negatīvus “guvumus”.
Tā kā pašreizējais pilnmēroga karš Ukrainā drīz tuvosies šausminošajai trešajai “jubilejai”, tad var sākt lielos vilcienos salīdzināt, kā Kremļa ģeopolitiskās afēras (ne)virzījās astoņdesmitajos gados un kā tās nepildās šobrīd.
Padomju iebrukums Afganistānā ilga nedaudz vairāk par deviņiem gadiem un beidzās ar sakāvi. Maskava ne vien pārrēķinājās attiecībā uz afgāņu pretošanās spējām un viņu motivāciju to darīt, bet arī faktu, ka ar katru gadu arvien lielāki un daudzveidīgāki ārzemju spēki sāka pabalstīt afgāņus — ne tikai amerikāņi, bet arī Persijas līča bagātās naftas valstis, kam izrādījās mazāk grūti nosūtīt faktisko militāro atbalstu Kremļa pretiniekiem nekā to vispirms sakoordinēt (šeit iesakāms noskatīties uz patiesiem notikumiem balstīto Toma Henka filmu “Čārlija Vilsona karš”, kur tas smalki parādīts). Tāpat kā tagad, arī astoņdesmitajos Maskava pārāk paļāvās uz naudu no savu energoresursu eksporta, tāpēc Reigana administrācija vienojās ar Saūda Arābiju, ka pēdējā turēs zemas naftas cenas apmaiņā pret tehnoloģisko atbalstu no ASV (tagad, kā zināms, brīvā pasaule krievu naftu un gāzi vienkārši vairs nepērk, bet vēl atlikušās importētājvalstis maksā atbilstoši globāli noteiktajiem cenu griestiem, no kā faktiski vairāk iegūst Indija un Ķīna nekā eksportētāja Krievija).
1980. gadā PSRS iedzīvotāju skaits sasniedza 262 miljonus un turpināja kāpt, lielākoties pateicoties dzimstības līmenim Vidusāzijā un Kaukāzā. Šī sabiedrība ar savu potenciālu spēja nodrošināt karu pret kaimiņvalsti deviņu gadu garumā, pat ja stabili lielākā daļa no sabiedrības bija pret šo karu, un padomju propagandas mašinērija nespēja to padarīt populāru.
2022. gadā Krievijas Federācijas iedzīvotāju kopskaits jau vairākus gadus turējās aptuveni 144 miljonu līmenī, dzimstības kritumu aizstājot ar viesstrādniekiem no Vidusāzijas, Moldovas un citām vietām. Tātad Kremlis pašreizējos apstākļos kontrolē aptuveni 55% no tā iedzīvotāju skaita, kas Kremļa pakļautībā bija iebrukuma sākumā Afganistānā. Pēc šādas ļoti virspusīgas analoģijas iznāktu: ja 262 miljonus lielā PSRS varēja spēt karot pret Afganistānu deviņus gadus, tad 144 miljoni šobrīd spētu karot pret Ukrainu, maksimums, piecus gadus un divas nedēļas. Kas, protams, ir mazāk nekā Otrais pasaules karš, taču ilgāk nekā Pirmais.
Šāds ārkārtīgi vienkāršs aprēķins neietver sevī zaudējumu apmēru: visu deviņu gadu laikā PSRS zaudēja līdz 26 tūkstošiem kareivju (ieskaitot nāvīgi ievainotos un sakropļotos, slimībās un negadījumos bojā gājušos), bet tagad šādu personālsastāva daudzumu Krievija zaudē vidēji katru mēnesi. Tehnikas zudumi jau pirmajā pilnmēroga kara gadā pret Ukrainu sasniedza tos, kādi PSRS bija deviņu gadu laikā Afganistānā, un šajā gadā auguši vēl, jo afgāņu kalniešiem nepiemita nekādas iespējas veikt triecienus pa pašas Krievijas teritorijā esošajām munīcijas, raķešu un lādiņu noliktavām vai bumbvedēju lidlaukiem.
Tomēr ir vēl viens ekonomiskais un cilvēciskais faktors, kurš PSRS pēdējā piecgadē iztukšoja padomju impēriju tikpat nopietni kā iebrukums Afganistānā. 1986. gada kodolkatastrofa Černobiļā radīja nekavējošu un strauju nepieciešamību finansēt avārijas seku sakopšanu, cietušo un apstaroto, kā arī vēža slimnieku ilgstošu ārstēšanu, tuvējo iedzīvotāju pārcelšanu uz jaunām dzīvesvietām utt. Izmaksas tam visam pirmajā gadā sasniedza 18 miljardus rubļu, kas (pārrēķinot naudas maiņu un inflāciju) mūsdienu cenās atbilstu 84 miljardiem dolāru, un arī tālākajos gados prasīja ievērojamas summas. Tas bija viens no faktoriem, kas noveda pie nebeidzamas nabadzības, deficīta, komandekonomikas “uzkāršanās” un melnā tirgus uzplaukuma, Maskavai drukājot arvien jaunus rubļu miljardus, bet nespējot saražot preces un pakalpojumus, ko par šo naudu varētu nopirkt.
Vēl viena fundamentāla atšķirība — astoņdesmito gadu PSRS iekšienē bija savi disidenti, intelektuāļi, autori, mūziķi un citi brīvdomātāji, kas nepakļāvās padomju sistēmai un veidoja veselīga prāta alternatīvu Kremļa propagandai. Baltijā, Ukrainā, Kaukāzā un citur bija dzīvi cilvēki, kas atcerējās izaugšanu citos laikos, bet no dzimtenes padzītie Krimas tatāri kreatīvos veidos rieba padomju varai, jo tas bija vienīgais veids, kā viņi varēja cerēt atgriezties mājās. Šodien Krievijas iekšienē nekas tāds vairs nav atrodams: visa iespējamā opozīcija ir vai nu kapos, vai cietumā, vai ārzemēs, un Krievijā palikusī tauta neseko tādiem māksliniekiem kā mūziķim Makarevičam, dziedātājai Pugačovai vai komiķim Galkinam — tos publika uztver kā “soctīklu slavenības”, nevis reālus disidentus kā savulaik Valēriju Novodvorsku, Aleksandru Solžeņicinu vai Andreju Saharovu.
Tomēr, no otras puses, kā parādīja “vāgneriešu” dumpis un karagājiens uz Maskavu, Kremlis ir pilnīgi negatavs šādām situācijām. Ja nākamā sacelšanās būs izlēmīgāka, Putins var zaudēt galvu visai operatīvi. Un tam nav vajadzīgs īpašs intelekts — algotņu bandu vadonis Prigožins taču arī nebija nekāds tiesībsargs vai dziesminieks, drīzāk tieši otrādi. Vienlaikus jāatzīmē, ka Putina gāšana vēl nenozīmē Krievijas izvākšanos no Ukrainas un kara beigas: Prigožina dumpinieku prasība bija nevis izbeigt bezjēdzīgo asinsizliešanu Ukrainā, bet gan dot trūkstošo munīciju un lādiņus, lai uzbrukumus varētu intensificēt. Arī astoņdesmitajos gados iebrukums Afganistānā sākās Brežņeva laikā, turpinājās pie Andropova un Čerņenko, līdz konfliktu “mantoja” Gorbačovs, kurš neko nedarīja tā izbeigšanai, lai arī paralēli kļuva slavens pasaulē ar savām demokratizācijas, pārbūves un atklātības virziena reformām, atbruņošanās līgumiem, atkāpšanos no Aukstā kara saspīlējuma utt., taču no Afganistānas krievi izvācās tikai tad, kad tika sakauti — Gorbačovam to nenāca prātā darīt labprātīgi.
Līdz ar to stingrākais cipars, pēc kā aprēķināt Krievijas sabrukuma potenciālo ātrumu, ir iedzīvotāju skaita salīdzinājums padomju laikā un iebrukuma sākumā tagad. Visticamāk, ka šis aprēķins, kas balstās tikai uz vienu vienīgu faktoru, būs nepareizs un nepilnīgs. Šis apzināti vienkāršotais salīdzinājums varētu prognozēt Krievijas sabrukumu 2027. gada martā. Tādā gadījumā kara lielākā puse būtu aiz muguras, tomēr diez vai prognoze būs tik vienkārša, lai piepildītos. Popkornu un šampanieti pa īstam varēsim meklēt ne brīdī, kad Ostankinas TV rādīs “Gulbju ezeru” vai Putina bēru ceremoniju, bet gan drīzāk tad, kad no Groznijas aizbēgs Kadirovs ar savējiem, tajā ieies demokrātisko čečenu bataljoni, bet blakus ēkās atvērsies Ukrainas un Latvijas vēstniecības Ičkerijas Republikā.
