Ukrainas neatkarības 33. gadadienā bija sarindoti vairāki pārsteigumi — ne tikai sekmīgais pretuzbrukums nu jau pašas Krievijas teritorijā, ne tikai Indijas premjerministra vizīte un Rietumu paziņojumi par jaunu atbalstu, bet arī pirmais sauszemes trieciens pa Voroņežas apgabalu ar jauno raķeti “Paļanycja” – latviski karaša.
Kā neatkarības dienā paziņojis prezidents Volodimirs Zelenskis, pirmajos mērķos trāpījusi jauna vietējā ražojuma tāldarbības spārnotā raķete ar turboreaktīvo dzinēju “Paļanycja”. Tā izstrādāta rekordīsā laikā — pusotrā gadā, tās lidojuma rādiuss netiek izpausts (taču spēj trāpīt krievu militārajos objektos pie Kaukāza, tātad raķetei vajadzētu spēt aizsniegt Maskavu), un to ir izgatavojuši vietējie speciālisti ar vietējām tehnoloģijām. Tas ir būtiski, jo tās rietumvalstis, kas Ukrainai nodevušas sava ražojuma raķetes “Storm Shadow” un ATACMS, kopumā joprojām neļauj ar tām izdarīt triecienus pa Krievijas teritoriju. Ar tām var šaut pa okupācijas armijas objektiem Donbasā, jo tas ir Ukrainas pašas daļa, un Krimā, jo arī tā starptautiskās sabiedrības acīs ir Ukrainas teritorija. Taču pa Maskavu vai Novorosijskas ostu — nē.
Raķešu izstrādei Ukrainā ir senas un stabilas tradīcijas — kā nekā abi Krievijas kosmiskās un militārās raķešbūves izcilākie līderi, leģendārais galvenais konstruktors Sergejs Koroļovs un viņa lielākais sāncensis, intrigants Valentīns Gluško, kurš centās Koroļovu ar VDK palīdzību iesēdināt gulagā, bija attiecīgi no Žitomiras un Odesas. Padomju laikos vadošais raķešu konstruktoru birojs “Južnij” atradās toreizējā Dņipropetrovskā pie “Južmaš” rūpnīcas, un šīs abas organizācijas nekur nav pazudušas: tagad attiecīgais valsts uzņēmums saucas “Південмаш” (“Dienvidmašīnbūve”) un citu produktu starpā ražo, piemēram, “Antares” nesējraķetes, kā arī ir viens no partneriem, kas iesaistījies Īlona Maska “Hyperloop” tehnoloģijas izstrādē.
Tieši īstajā brīdī, nepilnu gadu pirms pilnmēroga iebrukuma, cits konstruktoru birojs “Luch” pabeidza izstrādāt un nodeva bruņojumā kuģu iznīcināšanai domātu jaunu spārnoto raķeti R-360 “Neptun”. Tieši ar ukraiņu pašu ražojuma “Neptun” tika nogremdēts bēdīgi slavenais krievu Melnās jūras flotes flagmaņkuģis — kreiseris “Maskava”: kamēr divi droni novērsa kuģa uzmanību, no Čūsku salas puses pielavījās pāris metrus virs viļņiem lidojošas divas “Neptun” raķetes, kas lidojuma fāzē ir neredzamas radariem, jo lido pārāk zemu, un nogremdēja kreiseri. Pagājušajā gadā Donbasā tika pirmoreiz izmantota “Neptun” zeme-zeme modifikācija, savukārt vēl 2011. gadā ražošanā tika palaista “Skif/Stuhna-P” prettanku raķete.
Jaunu raķešu izstrāde tika intensificēta pilnmēroga kara otrajā gadā, kad bija skaidrs — ātri krievus padzīt neizdosies, tāpēc jāķeras pie jaunu tehnoloģiju izstrādes. Tajā brīdī regulāru publisku kritiku par pašmāju militāro tehnoloģiju neattīstīšanu izteica Aleksejs Arestovičs, kas bija aizgājis no prezidenta ofisa padomnieka amata un tāpēc bija brīvs izteikt dažu nepatīkamu patiesību. Kā redzams, kritika ņemta vērā, uzsākts intensīvs darbs, kas dod pareizos rezultātus.
Jaunā raķete saņēmusi tīšuprāt ukrainisku nosaukumu, kas latviski tulkojams kā “karaša” — tradicionāla rupja maluma maize, kas tiek cepta apaļā formā un kam ukraiņi izdara pusloka iegriezumu augšpusē, lai pēc izcepšanas kukulis izskatītos “smaidošs”. Lieta tāda, ka vārds “Паляниця” ir tik ukrainisks, ka cittautieši, ieskaitot krievus, ilgi trenējas, lai to varētu izrunāt. Pirmie četri burti “paļa-” lasāmi vienādi gan ukrainiski, gan krieviski, taču tālāk sākas problēmas. Ukraiņu paveida kirilicā “и” burts ir cietais “i” (līdzīgi kā latgaliešu rakstībā “y”), kas nozīmē, ka pirms šī burta redzamā “n” skaņa nemīkstinās. Līdz ar to krieviem, mēģinot izrunāt šo vārdu, sanāk “pāļaņicca”, tāpēc pilnmēroga invāzijas sākumā Ukrainas armijnieki ar šo vārdu regulāri pārbaudīja aizdomīgus cilvēkus, lai pārliecinātos, ka tie nav civildrēbēs saģērbušies krievu diversanti — ja tie bija īsti ukraiņi, viņi atbildēja “paļanycja” un tika atzīti par savējiem, bet pretējā gadījumā sekoja arests un tālākas pārbaudes.
Prezidents V. Zelenskis: “Divarpus gadu laikā Krievija uz Ukrainu palaidusi 10 tūkstošus dažāda tipa raķešu un vairāk nekā 33 tūkstošus KABu (planējošās bumbas). Apturēt šādus uzbrukumus mūsu pilsētām var ar triecieniem pa vietām, kur glabājas šie ieroči un bāzējas to nesēji — krievu kara lidmašīnas militārajos aerodromos. Raķešu un dronu skaits palielināsies, tāpat kā palielinās tāldarbības dronu skaits, kuru darba rezultātus mēs redzam gandrīz katru dienu.”
Šie ir fakti, kas attiecas tikai uz Ukrainas ražojuma raķešu izstrādi, taču der paturēt prātā, ka vienlaikus ukraiņi izstrādājuši savu pašgājējas artilērijas iekārtu “Bohdana”, vairāku tipu jūras dronus “MAGURA 5” un “Sea Baby”, zemūdens dronu “Marichka”. Ukraiņu panākumi vairākos šādos virzienos uzreiz parāda, ka tādi ir iespējami, un liek mums uzdot jautājumu — kur ir Latvijas iestrādes šādos virzienos? Pie mums dronu un bruņumašīnu rūpniecība pēdējo divu gadu laikā attīstās valsts iestādēm par spīti, nevis pateicoties to aktīvam atbalstam.
