Ja nebūtu citu pietiekamu pierādījumu Krievijas raķetes triecienam pa Kijivas bērnu slimnīcu “Ohmadit”, tad par šādu pierādījumu varētu izmantot uzbrukuma laiku 8. jūlijā agri no rīta atbilstoši manierēm, kādas Krievijas diktators Putins pārņēmis no sava elka, Vācijas diktatora Hitlera.
8. jūlija rītā Krievija izšāva vismaz 40 raķetes, kas visas bija notēmētas uz Ukrainas pilsētām - tikai un vienīgi uz civiliem objektiem. Galvenais uzbrukuma mērķis bija Ukrainas galvaspilsēta Kijiva. Pāris dienas pēc uzbrukuma apkopotajos datos vēstīts, ka Kijivā nogalināti 33 cilvēki un ievainots 121 cilvēks, trijās citās Ukrainas pilsētās nogalināti kopā 13 cilvēki. 8. jūlija uzbrukums ieies vēsturē ne ar upuru kopskaitu, bet ar to, ka viens no uzbrukuma mērķiem bija Kijivas, līdz ar to arī visas Ukrainas lielākā bērnu slimnīca “Ohmadit". Šāds nosaukums izveidots kā saīsinājums kopš padomju laikiem lietotam slimnīcas nosaukumam, kas ukraiņu valodā skan “охорона материнства та дитинства“ (mātes un bērna aizsardzība). Uzbrukuma brīdis kā speciāli izvēlēts tāds, lai piepildītu vārdus, kuri tūlīt pēc Otrā pasaules kara sākuma tika ielikti jau iepriekš dziedāšanai ar citiem vārdiem sacerētā melodijā. Kara sākuma notikumus dzejā izteicis mazpazīstams literāts Boris Koviņovs (1903-1970). Viņa teksta divi pirmie panti latviešu valodā varētu skanēt šādi:
Jūnijā divdesmit otrā
Ceturtā stunda kad ies,
Kijivu bombardē, ziņa tiek dota,
Ka karš ir iesācies.
Iesāka karu rītausmā,
Lai nomaitāt vairāk var spēt
Bērnus un vecākus miegā bez jausmas,
Ka Kijivu sāk bombardēt.
Oriģinālteksts viegli atrodams tīmeklī pēc dzejoļa nosaukuma, par kuru kalpo tā pirmā rinda: “22 июня ровно в 4 часа.” 8. jūlijā plkst. 4 bija ne raķešu trieciena, bet raķešu palaišanas brīdis. Pieejami ir arī vairāki dziesmas izpildījuma varianti. Piemēram, var atvērt šādu videoklipu
un tagad kaut divus pirmos pantus piedziedāt latviešu valodā.
Raķešu apšaudes datums bija pieskaņots Ukrainai karā ar Krieviju palīdzošas militārās savienības NATO 32 valstu vadītāju ikgadējai sanāksmei, kurā Latviju pārstāvēja valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Sanāksme notika ASV galvaspilsētā Vašingtonā, jo tieši tur pirms 75 gadiem tika parakstīts līgums, kas kļuva par pamatu tagadējā NATO pastāvēšanai. Ukraina jau ilgus gadus izsaka vēlēšanos iestāties NATO. Ar smago raķešu triecienu Ukrainai Krievija deva ziņu, ka NATO ir bezspēcīga un bezjēdzīga organizācija, kuras solījumi palīdzēt Ukrainai nav vērā ņemami. NATO sanāksmes dalībnieki atbildēja ar apņemšanos atbalstīt Ukrainu gan ar naudu, gan ar ieročiem, tajā skaitā ar pretgaisa aizsardzības sistēmām. Dažas uzbrukuma raķešu notriekšanas raķešu sistēmas Ukrainai jau ir iedotas, dažas tikšot iedotas. Vēl efektīvāks līdzeklis cīņai pret Krievijas raķetēm varētu būt NATO lietotās lidmašīnas, kas spējīgas notriekt gan raķetes, gan lidmašīnas, no kurām palaiž lielu daļu raķešu. Runas par šādu lidmašīnu nodošanu Ukrainai, tajā skaitā par lidmašīnām kā par jau nodotām Ukrainai, kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai skanējušas tik bieži, ka labāk tās šeit neatkārtot. Lai nu būtu tā, ka lidmašīnas tomēr atlido!
Var domāt dažādi, vai trieciens bērnu slimnīcai bija speciāli plānots, lai Krievijas vēstījums Ukrainai, NATO un pasaulei būtu maksimāli spēcīgs, jeb Krievija trāpīja tam, ko gribēja tikai pabaidīt ar stipru sprādzienu tieši līdzās. Otro variantu Krievija jau ir izmantojusi, apšaudot Zaporižjes atomelektrostaciju tā, lai kodolkatastrofas draudi šķistu reāli, bet lai katastrofa tomēr nenotiktu. Pirmais variants tika izmantots, slepkavojot Ukrainas civiliedzīvotājus Kijivas piepilsētās tad, kad 2022. gada pavasarī Krievija izrādījās nespējīga turpināt kaujas ap Kijivu un bija spiesta no šīs teritorijas atkāpties. Otro reizi pilnīgu nerēķināšanos ar karošanas normām Krievija demonstrēja, 2023. gada 6. jūnijā uzspridzinot Kahovkas hidroelektrostacijas aizsprostu. Tādējādi Krievija izraisīja ūdens straumi, kas aizšķērsoja ceļu Ukrainas armijai, kad tā itin sekmīgi atkaroja valsts teritoriju, ko Krievijai bija izdevies sagrābt pāris dienās pēc uzbrukuma Ukrainai 2022. gada 24. februārī. Zem straumes pagadījās un noslīka Ukrainas civiliedzīvotāji un Krievijas karavīri.
Krievijas uzbrukuma brīdis 24. februārī bija noteikts tā, lai tas sakristu ar Vācijas uzbrukumu Polijai 1939. gada 1. septembra rītā un uzbrukumu Padomijai 1941. gada 22. jūnija rītā. Abi šie uzbrukumi nozīmēja sākumu cīņai par kundzību visā pasaulē. Hitlera izmantotā pulksteņa laika atkārtošanai kara sākumam bija jākalpo par Putina pieteikumu uz šādu kundzību. Pasaulei no tā vajadzēja nobīties, bet vismaz Ukraina nenobijās. Ukraina attiecībā pret Krieviju ir pārāk maza, lai to sakautu tikai ar saviem spēkiem. Citas valstis (politiķi, militāristi, lieluzņēmēji u.tml.) joprojām pārdomā, vai tiem izdevīgāka karā vājināta, vai karā sakauta Krievija. Šādām pārdomām nepieciešamais laiks tiek nopirkts ar ļoti ierobežotu palīdzību Ukrainai.
Krievijas trieciens bērnu slimnīcai ir Putinam riskants pasākums, jo tam vajadzētu pabīdīt gan plašas sabiedrības, gan valstu vadītāju domas virzienā uz tikšanu vaļā no Putina. Vai tagad kāds vēl tic, ka cilvēkam, kurš pavēl apšaudīt bērnu slimnīcu, kādos citos gadījumos būs nepārkāpjamas robežas, - valstu robežas tiešā nozīmē vai rīcības robežas jebkurā citā nozīmē? Cilvēku pašsaglabāšanās instinktiem it kā vajadzētu vērsties pret Putinu. Putins, turpretī, uzskata, ka rietumeiropiešiem un viņu pēctečiem citās pasaules daļās nekādu pašsaglabāšanās instinktu vairs nav. Cik nu instinktu atlicis, tie likšot paklausīt stiprākajam, lai tas atļautu padzīvot vēl kaut brītiņu.
Slēdziens par bērnu slimnīcas apšaudes patiesajām sekām parādīsies tikai kopā ar visa kara rezultātu traktējumu. Ja Putins tiks sakauts, tad viņš tiks pasludināts par piemēru tam, ka morāles normu neievērošana noved pie nelaba gala. Ja Putins izgrozīsies, tad apstiprināsies, ka visu līdzekļu izlietošana dod labākus rezultātus nekā brīvprātīga atsacīšanās no apkaunojošiem (to vidū, kuri tic šādiem māņiem un aizspriedumiem) līdzekļiem. Abi pretējie secinājumi jau tagad cirkulē un cirkulēs mūžīgi, bet uz Putinu jeb uz Krieviju vienā brīdī būs pareizāk attiecināt vienu, citā brīdī - otru secinājumu.
Pat tūlītējās sekas slimnīcas apšaudei kopumā novērtēt nereāli, bet dažas šķirbiņas to aplūkošanai var atrast. Šajā reizē skats pa tādu šķirbiņu, pa kuru redzama seku neesamība. Par vienu no Šveices zīmoliem uzskatāmais izdevums “Neue Zürcher Zeitung” ir tik laipns, ka dalās ar savu elektronisko publikāciju lasāmības statistiku.
Tad nu izrādās, ka 24 stundu laikā no 8. jūlija pēcpusdienas līdz 9. jūlija pēcpusdienai lasītākais raksts bijis par to, ka kaut kādi bodnieki 2020. gadā slēguši savu bodi netālu no Cīrihes dzelzceļa stacijas, bet tagad paziņojuši par bodes atjaunošanu pāris gadu laikā. Otrais lasītākais raksts attiecas uz Francijas parlamenta vēlēšanu rezultātiem. Trešais attiecas uz Ukrainu, bet ne uz raķešu triecienu. Rakstā rūpīgi analizētas kaujas ap Harkivu un šo kauju ietekme uz sēņošanu piepilsētas mežos. Te nav piesiešanās vienam teikumam garā rakstā, jo viena no raksta sadaļām saucas “Keine Pilze mehr” (vairs nav sēņu). Ziņa par 8. jūlija raķešu triecienu avīzē ir bijusi, bet tās lasāmība zema.
Nākamās diennakts lasītākais gabals ir bijis par tiesāšanas problēmām futbolā un konkrēti Eiropas meistarsacīkšu mačā starp Nīderlandi un Angliju. Arī tālākajās vietās Ukraina neparādās ne saistībā ar konkrēto traģēdiju, ne vispār. Raudzīsimies, vai avīze rakstīs un lasītāji lasīs par to, ka arī Šveices produkcija atrasta starp Krievijas raķetes atlūzām.
Krievijas varas iestāžu un propagandistu pozīcija ir raķešu triecienu bērnu slimnīcai noliegt. Slimnīcai esot trāpījusi Ukrainas pretgaisa aizsardzības raķete. Tās ir acīm redzamas muļķības. Jā, acīm redzams, ka sprādziens nodarījis daudz lielākus postījumus, nekā būtu spējusi pretgaisa aizsardzības raķete, kurai jāiznīcina viens neliels mērķis, kāda ir uzbrukuma raķete (lidmašīna). Šādam mērķim pietiek ar pārdesmit kilogramiem sprāgstvielas, turpretī uzbrukuma raķete atnes vairākus simtus kilogramu sprāgstvielas un izraisa sprādzienu, kas iznīcinājis vienu un nopietni sabojājis vairākus slimnīcas korpusus.
Foto un videoreportāžas no slimnīcas sākas jau ar uzbrukuma mirkli, kurā redzama slimnīcai trāpījusī raķete.
Nespeciālists nevar to atpazīt, bet tas nu gan saprotams, ka nenotiek nekāda cīņa starp uzbrukuma un aizsardzības raķetēm. Uzbrukuma raķete iet uz mērķi un sasniedz to.
Nav, protams, visur Krievijā reportāžas no 8. jūlija uzbrukuma vietām viegli iegūstamas, bet galvenais tomēr ir cilvēku nevēlēšanās uzzināt to, kas uztrauc, kas būs nepatīkams. To mēs no šveiciešu piemēra redzam, ka labāk taču interesēties par vēl vienu lielveikalu uz tirdzniecības ielas, kur lielveikali no vienas vietas.
Nobeigumā pats svarīgākais, ka varbūt tas arī bija Putina mērķis, lai iedzīvotāji propagandai nenoticētu. Lai no skaļās, pat izmisīgās liegšanās visi uzzinātu un saprastu, kas tad īstenībā noticis: jā, sagrāvām (no Krievijas iedzīvotāju skatpunkta) bērnu slimnīcu. Ko nu?! Proti, ko ar mums darīs ukraiņi? To pašu darīs un jau dara - Krievijas pilsētās ar saviem droniem šo to spridzina, un tajās vairs nav droši pat neraugoties uz to, ka neviena ticama pierādījuma par dronu uzbrukumu nemilitāriem mērķiem nav. Tātad jākaro dūšīgāk, lai karu izbeigtu ar spožu uzvaru. Tā dotu pārliecību, ka Krievijas pilsoņus pasaulē neapsaukās par bērnu slepkavām, ar kuriem nesēdēs pie viena galda utt. Ja tāda uzvara nav iespējama, tad jāizcīna vismaz miers, pamiers vai jebkas, kas izbeidz dronu, raķešu un tālāk pat pašu ukraiņu uzrašanās draudus.
Hitlers savulaik tik tiešām kāpināja sava karaspēka un visas sabiedrības gatavību cīnīties, iesaistot cilvēkus holokausta noziegumus. Pašā Vācijā tie pa īstam sākās pēc tā sauktās Vanzē konferences 1942. gada 20. janvārī. Šis datējums nav nejaušība, bet reakcija uz zibenskara pilnīgu izgāšanos pēc kaujām par Maskavu 1941. gada decembrī. Tajā brīdī vajadzēja vai nu izmantot vēl atlikušo militāro spēku kā argumentu (pa)miera piedāvājumos pārmaiņus Padomijai un tās Rietumu sabiedrotajiem, vai palielināt kara likmes ar praktiski visu vāciešu (ģimeņu) iesaistīšana noziegumos. Tādējādi Hitlera Vācija atstāja piemēru, kā lielā ķezā iekūlusies valsts var pretoties daudz ilgāk un sīkstāk, nekā to varēja gaidīt, mehāniski salīdzinot pretējo pušu karavīru, tanku un lidmašīnu skaitu. Kamēr NATO atdot Ukrainai tikai mikroskopisku daļu no saviem resursiem, Krievijas spēku mobilizācija ar bērnu slimnīcas apšaudīšanu un līdzīgiem noziegumiem Ukrainā patiešām var kāpināt Krievijas spējas karot vēl nenosakāmi ilgi.
