Neatkarīgā ved pikapu uz kara plosīto Ukrainu. Kad tas nonāk Ukrainā, karavīri uz tā uzmontē ložmetēju, un tas kļūst par noderīgu, mobilu ierīci, lai triektu nost ienaidnieka dronus.
Kremļa diktatora Putina sāktais karš Ukrainā katru dienu rada aizvien jaunas traģēdijas, kareivju un civiliedzīvotāju bojāeju, sagrautu infrastruktūru, bēgļus un nebeidzamas ciešanas. Ir Latvijā cilvēki, kuri ne tikai jūt līdzi un morāli atbalsta ukraiņus, bet arī atrod veidus, kā palīdzēt praktiski.
Uz Ukrainu armijas un civilo administrāciju vajadzībām tiek sūtīti transporta līdzekļi un visu veidu humānā palīdzība - apģērbs, medikamenti, pārtika. Pazīstams ir “Tviterkonvojs”, kuru organizē Reinis Pozņaks. Šie braucieni notiek katru nedēļu, un palīdzība tiek vesta līdz Ļvivai. Ir arī virkne uzņēmēju, kuri par saviem līdzekļiem nopērk, saremontē un nosūta uz Ukrainu trīs, četrus, piecus džipus, iekrauj tajos transformatorus, kas ļoti nepieciešami brīžos, kad kara plosītajā valstī notiek elektroenerģijas padeves pārrāvumi.
Visnotaļ prāvu palīdzību Ukrainai regulāri organizē Ogres novada mērs Egils Helmanis, kura aktivitātei pateicoties uz Ukrainu ir nogādāti jau vairāk nekā 90 dažādu transporta līdzekļu - džipi, pikapi, ātrās palīdzības automašīnas, kvadricikli un motocikli. Cilvēki sēžas pie stūres, lai mērotu tālo 2000 kilometru ceļu līdz Ukrainas pilsētai Čerņihivai, un daļa no viņiem pēc tam brauc vēl gandrīz tūkstoti kilometru līdz Donbasa, Luhanskas, Zaporižjas apgabaliem, kur palīdzība tiek nogādāta tieši rokās armijai un pašvaldībām.
Pagājušajā nedēļā arī pats kā brīvprātīgais šoferis pieteicos šādā misijā, lai redzētu, kā un kas notiek.
Agrā 2. jūnija rītā pie Ogres novada domes notiek vēl pēdējā instruktāža un lūgšana, un varam doties ceļā. Ir sarūpētas septiņas ātrās palīdzības automašīnas, kas vairs nav pirmā svaiguma, bet vēl ir gana modernas, lai kalpotu. Vēl ir mazizmēra kravas automašīnas jeb pikapi, mikroautobusi un džipi. Pikapos ir iekrauti daži kvadricikli un motocikli. Ir arī viena automašīna - saldētava. Lielākā daļa spēkratu ir līdz augšai piekrāmēti ar dažādām mantām - konserviem, silto veļu, medikamentiem. Alus darītava “Tērvete” piedalās pasākumā, līdzi dodot milzīgu daudzumu kvasa, kas arī aizņem ne maz vietas.
Automašīnas tiek izlozētas, un man iegadās “Nissan 300” pikaps, kas man pārī ar juristu un kādreizējo Nacionālās apvienības ģenerālsekretāru Aigaru Lūsi jāaizved līdz Ukrainas pilsētai Čerņihivai. Kravas kastē ir 300 litri dīzeļdegvielas, kas paredzēta, lai pa ceļam varētu uzpildīties, ja kādam aptrūkstas degvielas. Atlikušais dīzelis kopā ar pilnām un tukšām kannām paredzēts Ukrainas armijai. Jā, kannas frontē ir liela vērtība - to allaž pietrūkst. Kad pikaps nonāks Ukrainā, karavīri uz tā uzmontēs ložmetēju, un tā būs noderīga, mobila ierīce, lai triektu nost ienaidnieka dronus.
Ir sarunāts, ka nebraucam kolonnā, bet katrs par sevi - kā kurš prot un spēj. Saziņa ar kolēģiem notiek kopējā čatā un izmantojot rācijas. Caur Lietuvu ceļš sekmējas viegli un ātri. Ievēroju, ka Lietuvā tikpat kā nav manāms, ka notiktu kāda priekšvēlēšanu cīņa - aģitācijas plakātu tikpat kā nav. Toties Polijā tie ir biezā slānī - lieli un mazi, pilsētās un šosejas malā. Par mūsu favorīti kļūst kāda glīta politiķe Marta ar blondu bizi. Nezin kā viņai būs sekmējies, vai būs tikusi Eiropas Parlamentā?
Polijā kolēģiem sākas tehniskas problēmas, kas pēc tam turpinās arī Ukrainā. Kādam saplīst lupatās riepa, viena ātrās palīdzības mašīna vairs nevar doties tālāk, un tai jāpaliek vismaz viena lieka diena Varšavas priekšpilsētas autoservisā. Juriste un zemessardze Ginta Vilcāne vada sarkanu mikroautobusiņu, kas sāk laist melnus dūmus pa izpūtēju un ik pēc 300 kilometriem noslāpst. Autobusiņš atsakās braukt tālāk arī pie kontrolposteņa Ukrainā, kur karavīri to nostumj malā. Pēc tam tas kaut kā tiek atkal iedarbināts, taču stundas braucienā pirms galamērķa nomirst pavisam un tiek uzcelts uz treilera.
Automašīnas nav pirktas salonos un ir lietotas. Garais ceļš ir kā tests, kurā uzpeld iepriekš nezinātas problēmas, kuras pēc tam tiks atrisinātas - ukraiņu armija automašīnas vēlreiz pārbaudīs, saremontēs un tad varēs lietot frontē vai civilām vajadzībām.
Mūsu “Nissan” gan priecīgi rūc un laimīgi aizripo visus 2000 kilometrus. Mēs ceļā varam samainīties, taču lielākā daļa kolēģu brauc vienatnē, kas nav viegli - sāp kājas, krusti, un nāk miegs. Dažiem gadās kļūdīties, pārkāpjot ātruma ierobežojumus. Ukrainā sodi nav bargi - tikai kādi septiņi eiro no grivnu pārrēķina, taču Polijā viens braucējs šķīrās no vairākiem simtiem zlotu, kas ir vairāk nekā 100 eiro.
Pagalam nelāgi bija ar Polijas un Ukrainas robežas šķērsošanu. Nē, kravas automašīnu rindā nebija jāstājas, jo humānajai palīdzībai ir “zaļais koridors”. Taču Ukrainas valstī teju vai ik pēc pāris mēnešiem tiek grozīti likumi un spēkā stājas atkal jauni normatīvie akti, kas attiecas uz muitas procedūrām. Izrādās, ka vecā parauga deklarācijas vairs neder un jāraksta jaunas. Nakts vidū tiek sazvanītas ukraiņu meitenes no Čerņihivas apgabala administrācijas, kuras izurbjas cauri jaunajiem noteikumiem un palīdz deklarācijas sarakstīt pareizi. Visa šī aizķeršanās notiek vairāk nekā piecas stundas. Nelaimīgi ir arī muitnieki, kuri nedrīkst atkāpties no likumu burta. Nu varētu taču būt vienkāršāk! Bet nevar.
Beidzas viss laimīgi, un visas automašīnas ar visām precēm var doties iekšā Ukrainā.
Nakti pārlaižam netālu no Ļvivas, pirms tam izslēdzot mobilos tālruņus. Tāpat darām, arī tuvojoties Čerņihivai. Tas ir, lai krievu armijas IT speciālisti nevarētu pamanīt aizdomīgu Latvijas mobilo tālruņu numuru koncentrēšanos vienā punktā, lai nosūtītu uz turieni kādu raķeti. Ukrainas viesnīcām jau sen nav tāda pakalpojuma kā numuriņu “nobukošana” lielākām grupām internetā, kur ienaidnieks visu redz kā uz delnas. Viesnīcu pasūtīšana notiek citos veidos.
Čerņihiva atrodas pie Desnas upes, kurai ir plašas palienu pļavas un pārpurvojušās vecupes, kur brīnišķa vide vairoties odiem un knišļiem. Odi kož arī Latvijā, taču to nevar salīdzināt ar melniem asinssūcēju mākoņiem, kas siro Čerņihivā. Viņi uzbrūk vakarā, naktī un pat dienā, kad saules svelme. Turklāt tas ir pilsētā, kur lielveikali, sabiedriskais transports, viesnīcas, kafejnīcas un parki. Viņi kož kājās, kaklā un galvā, lien acīs, degunā un ausīs.
Taču čerņihiviešiu lielākā problēma nav odi, bet citi asinssūcēji - Maskavas režīma sūtītās zaldātu ordas, kas 2022. gada 24. februārī sāka plaša mēroga karu, kam nav jēgas un iemesla. Čerņihiva atrodas 100 kilometrus no frontes, kas nav tuvu, taču palaikam arī uz šo pilsētu kaut kas atlido.
Viesnīcai, kurā esam apmetušies, liela daļa stiklu ir izsisti un aizlāpīti ar pagaidu saplākšņiem. Netālu redzamas arī sadegušas automašīnas un vāze ar ziediem, kas, kā noprotams, atstāta piemiņai kādam nejaušam gājējam, kurš gājis bojā. 17. aprīlī viena no Krievijas raķetēm bija nokritusi teju vai puskilometra attālumā, taču radījusi spēcīgu sprādziena vilni, kas izsita vai visus stiklus apkārtējās dzīvojamajās mājās un arī mūsu viesnīcai. Sprādziens nogalināja arī cilvēkus, kuri atradās pat tālu no epicentra.
17. aprīlī viena no raķetēm trāpīja astoņstāvu dzīvojamajā ēkā netālu no pilsētas centra, nogalinot 18 cilvēkus. Vēl 60 tika ievainoti, tostarp arī bērni. Ukrainis, ar kuru kopā apskatījām šo vietu, pastāstīja, ka tur bojā gājusi arī viņa pasniedzēja, kuru studenti ļoti cienījuši. Ēkai nograuta visa viena kāpņutelpa. Sprādziens ir izrāvis ārējo sienu, atsedzot iekštelpas. Astotajā stāvā pie sienas šķībi karājas virtuves skapītis. Zemākos stāvos var saskatīt bērnu mantiņas, traukus, spilvenus, drēbes. Cilvēki dzīvoja savu dzīvi, strādāja, auklēja bērnus, bet maniakam no kaimiņvalsts labpatika viņiem šo dzīvi atņemt.
Man personīgi atmiņā ir traģēdija Jelgavā. 1969. gada 12. janvārī sprāgstot gāzei, kas bija sakrājusies dzīvojamās ēkas pagrabā, Jelgavā, Raiņa ielā 9, gāja bojā 41 cilvēks, viņu vidū bija 14 bērni. Starp šiem bojā gājušajiem bija arī meitene no manas bērnudārza grupiņas, vārdā Spīdola. Biju mazs, bet šobaltdien atceros, ka sagrautajā mājā augstu gaisā pie sienas karājās sienas pulkstenis. Kaut kā ērmīgi tas uzskatījās. Līdzīgas sajūtas bija, arī skatoties uz ēku Čerņihivā.
Nevar teikt, ka šī pilsēta būtu cietusi kā pilnībā nopostītie ciemi piefrontes joslā vai video sižetos redzamā Mariupole, taču šur un tur vīd Krievijas raķešu, artilērijas, tanku, aviācijas bumbu un kasešu bumbu postījumi. Pašā centrā ir nograuti visi augšējie stāvi viesnīcai, kuras adrese rūgti ironiskā kārtā ir Miera prospekts 33.
Blakus jau pieminētajai astoņstāvu blokmājai, kas celta vēl padomju laikā, atrodas arī mūsdienīga daudzstāvu ēka, kurai krievu aviācijas bumba vienā no uzlidojumiem bija izsitusi caurumu apmēram piektā sestā stāva augstumā. Šī ēka ir saremontēta, un tur atkal dzīvo čerņivieši. Varbūt divreiz bumba tajā pašā vietā nekrīt?
Krievijas armija pašā kara sākumā pirmām kārtām centās šaut uz militāriem, policijas un administratīviem objektiem, taču ar tēmēšanu ir bijis pašvaki, un ir trāpīts bērnu stomatoloģijas klīnikai, pilsētas slimnīcai, augstskolai. Sagrautas ir arī Gagarina stadiona tribīnes. Tur pašā kara sākumā pagaidu štābu bija izvietojusi Ukrainas armija, un kāds nodevējs bija noziņojis par to krieviem. Raķetes trāpījumā pa tribīnēm vienā mirklī gāja bojā 18 Ukrainas aizstāvji, pavisam jauniņi karavīri.
Nezin kas tas ir bijis par baisu ieroci, bet privātmāju rajonā, kas pilsētas nomalē, redzams, ka biezi metāla vārti ir šķembu sacaurumoti kā siets. Ja tur tuvumā bija kāda dzīva būtne, tad skaidrs, ka tika saplosīta sīkos gabaliņos. Šādi sacaurumoti ir ne tikai vieni vārti, bet vārti arī blakus vēl vienai mājai un vēl vienai, un vēl vienai...
Čerņihivieši stāsta, ka pats kara sākums ir bijis baigs - jau uzreiz pilsētu aplenkusi Krievijas armija ar vairāk nekā 200 tankiem un gatavojusies iet iekšā. Ukrainas armija pretī varējusi likt tikai kādus 20 tankus. Izrādījies, ka no visiem policistiem pilsētā palikuši lojāli Ukrainai tikai kādi desmit, bet pārējie laidušies lapās. Diviem varonīgiem ukraiņu karavīriem, prasmīgi izmantojot tanku dūres, izdevies sablefot, ka pie pilsētas robežas krievus sagaida daudzskaitlīga un sīva pretestība. Krievijas armija līdusi virsū, bet sabijusies un apstājusies. To kavējis arī tas, ka tilti pār Desnu bijuši ukraiņu pašu uzspridzināti. Pašlaik tilti jau ir daļēji atjaunoti.
Pilsētā bijis daudz vīru, kuri savulaik piedalījušies PSRS iebrukumā Afganistānā. Tātad ar pieredzi karadarbībā. Šie paši vīri, kam pāri 50, ķērušies pie ieročiem, lai aizstāvētu dzimto pilsētu no PSRS mantinieces, kuras diktators Putins reiz nosauca padomijas sabrukumu par “lielāko ģeopolitisko katastrofu”. Šādu bijušo “afgāņu” bijis vairāk nekā simts, bet tikai nedaudzi ir palikuši dzīvi pēc stāšanās pretī milzīgajam pārspēkam kara pirmajās dienās.
Čerņihivā dzīvo Nacionālās gvardes karavīri - zemessargi, kuri Krievijas iebrukuma pirmajās dienās nonāca gūstā, jo augstāka priekšniecība pavēlēja padoties. Tie bija Čornobiļas kodolstacijas apsargi, kuriem nebija iespēju pretoties. Armijas vadība bažījās, ka, ja viņi šaus pretī, tad var izcelties milzīga kodolkatastrofa, kas būs ne mazāka kā 1986. gada 26. aprīlī.
Romans, kurš ir bijis Latvijā un ar kuru iepazinos Rīgā pirms gada, bija viens no šiem gūstekņiem. Pēc deviņiem mēnešiem viņš tika iemainīts atpakaļ Ukrainai. Pirms kara viņš svēra 105 kilogramus, pēc gūsta pat mazāk nekā 50. Tagad viņš ir atkopies un atkal ir dienestā. Viņš ir mazrunīgs un nestāsta par šo laiku, taču no citiem ukraiņiem, kurus pazīstu, dzirdēju, ka orki viņu sadistiski spīdzinājuši. Un vispār ikviens, kas pabijis Krievijas gūstā, ir pieredzējis to pašu. Romana mājas fasādi Čerņihivā pašlaik grezno divi karogi - Ukrainas un Latvijas. Viņa ģimene kā bēgļi vairākus mēnešus pabija Latvijā, bet pēc tam atgriezās mājās.
Viņa vārdabrālim un dienesta biedram tajā pašā Čornobiļā Romanam Horilikam bija veicies mazāk, un viņš krievu gūstā atradās divus gadus. Pagājušajā nedēļā pasaules presē (BBC u.c.) parādījās fotoattēli, kuros redzams cilvēks, kuram nav miesas - tikai kauli un āda. Viņš bija vecākais kontrolpunkta kontrolieris Čornobiļas atomelektrostacijas aizsardzībai. Krievi viņu un vēl 168 zemessargus aizveda gūstā un 2022. gada martā caur Baltkrieviju aizveda uz Krievijas Federāciju. Projekta "Es gribu dzīvot" ietvaros Romans tika atgriezts Ukrainā apmaiņas laikā 31. maijā.
"Visu laiku, kamēr Romans un pārējie 74 Ukrainas karagūstekņi, kas tika atgriezti, atradās Krievijas gūstā, Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas novērotāji viņus ne reizi nav apmeklējuši. Neļaut novērotājiem apmeklēt karagūstekņus ir Ženēvas konvencijas nosacījumu pārkāpums,” lasāms Ukrainas Aizsardzības ministrijas paziņojumā.
Tagad Romans Horiliks ir mājās, un cerams, ka atgūs veselību. Ukraiņi ir stipri un negrasās padoties.
Turpmāk vēl.
