Gan Ukrainas, gan Krievijas spēki turpina gatavoties Ukrainas gaidāmajam pretuzbrukumam, par kuru pagaidām zināms vien tas, ka tāds būs, taču par ofensīvas virzienu un laiku, kad tā notiks, var izteikt tikai minējumus.
Lai gan iebrucēji turpina ierīkot nocietinājumu līnijas un pievest munīciju un bruņojumu, militārie analītiķi norāda, ka šāda ilgstoša palikšana pozīcijās un ienaidnieka trieciena gaidīšana karavīriem, jo vairāk ne īpaši motivētiem, ir apgrūtinoša, tādēļ Maskavas interesēs esot izprovocēt ukraiņu spēkus uzsākt uzbrukumu pēc iespējas ātrāk.
Ukrainas aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs, šīs nedēļas sākumā uzstājoties televīzijā, norādījis, ka “veiksmīgas ofensīvas pamatā ir pietiekami daudz bruņojuma un munīcijas, kā arī labi apmācīti karavīri, kuri skaidri zina, kā savā līmenī konkrētā situācijā rīkoties, negaidot pavēles no štābiem”, raksta AP. Ne mazāk svarīgi ir arī laika apstākļi un militāro taktiķu viedoklis par to, kurā brīdī visizdevīgāk doties uzbrukumā, taču visādi citādi Ukrainas bruņotie spēki jau ir tuvi situācijai, kad droši varēs sacīt - jā, viss ir sagatavots, sacījis ministrs.
“Deutsche Welle” raksta, ka šā gada pirmajos četros mēnešos Ukraina saņēmusi lielu daļu no rietumvalstu solītās smagās tehnikas - gan modernus tankus un bruņutransportierus, gan jaunas artilērijas un zalvju raķešu sistēmas. Tiesa, ne viss no solītā pašlaik nonācis līdz Ukrainai, piemēram, Francijai radušās problēmas ar munīcijas piegādi. Taču pietiekams skaits artilērijas lādiņu un raķešu (jo tālāka darbības rādiusa, jo labāk) Ukrainai ir ļoti nozīmīgs, jo gaidāmā pretuzbrukuma laikā munīcijas tiks tērēts daudz. Kijivai gan tikušas piegādātas padomju ražojuma kara lidmašīnas un moderni rietumvalstu helikopteri, tomēr aviācijas ziņā Krievijai joprojām ir ievērojams pārsvars. Tādēļ uzbrukuma sagatavošanā būs jāpaļaujas uz maksimāli precīzām artilērijas un raķešu sistēmām, ar kuru palīdzību jāpanāk, lai okupantiem uzturēties savās aizsardzības līnijās kļūtu pavisam neomulīgi.
Izdevums “Ukrainska Pravda” lēš, ka Bruņotie spēki un Nacionālā gvarde beidzamo mēnešu laikā ir no jauna izveidojuši, apbruņojuši un apmācījuši vismaz 16 brigādes, kurās kopumā mobilizēti vismaz 50 000 karavīru. Vēl aptuveni tikpat liels skaits esot pulveri jau ne reizi vien ostījušie karavīri, kuri beidzamo laiku atradušies rezervē un gatavoti tieši šai nozīmīgajai ofensīvai. Precīzi skaitļi, protams, ir kara noslēpums, ko Ukrainas militārā un politiskā vadība negrasās izpaust. Gluži tāpat kā to, kādā virzienā tiks vērsts galvenais trieciens - vai tas būs Donbasa reģions, Zaporižjas apgabals, vai varbūt Hersonas apgabals ar cerību pārraut krievu izveidoto sauszemes koridoru uz 2014. gadā anektēto Krimu, ar perspektīvu pārņemt kontroli pār pussalu.
Krievija ienaidnieka gaidāmajam triecienam, protams, gatavojas, taču tas notiek krieviem ierastajā haotiskajā manierē. Britu militārā izlūkdienesta speciālisti norādījuši, ka okupantu bruņotajiem spēkiem nenāk par labu nepārtrauktās komandieru maiņas, uz kurām, spriežot pēc visa, uzstāj Kremļa saimnieks Vladimirs Putins. Viņš gan meklē grēkāžus, kuriem uzvelt atbildību par “speciālās militārās operācijas” neveiksmēm, gan cenšas, balstoties uz sev vien zināmu informāciju, sabalansēt dažādu Krievijas elites grupējumu intereses un nodrošināt, lai neviens no tiem nekļūtu tik ietekmīgs, ka varētu apdraudēt arī paša Putina varu.
No otras puses - neviens no šiem ģenerāļiem jau netika atlaists tāpat vien. Beidzamais piemērs ir aprīļa sākumā no amata atbrīvotais aizsardzības ministra vietnieks (viens no 12, kuriem ir šāds amats) ģenerālpulkvedis Mihails Mizincevs. Putina nežēlastībā viņš krita ne jau Mariupolē sarīkotā slaktiņa dēļ, bet gan tādēļ, ka kā atbildīgais par okupācijas karaspēka materiāli tehnisko nodrošinājumu savus pienākumus pildījis tik nolaidīgi, ka frontes līnijā esošie krievu karavīri joprojām sūdzas par munīcijas, bruņojuma, degvielas un reizēm pat pārtikas trūkumu.
Vairāk nekā 14 mēnešus pēc kara sākuma Krievija tā arī nav spējusi sakārtot savu spēku apgādes līnijas. Lielā mērā tas saistīts ar Ukrainas armijas precīzajiem un veiksmīgajiem triecieniem pa dažādām frontes aizmugurē esošām noliktavām un transporta ceļiem, taču savu lomu nospēlējusi arī no padomju laikiem ierastā nolaidība un bezatbildība, kā arī tas, ka Krievija agresīvajā iebrukumā iesaistījusi ne tikai regulāro armiju, bet arī dažādām iestādēm pakļautus spēkus - sākot ar bēdīgi slavenajiem “vāgneriešiem” un “kadiroviešiem” un beidzot ar Nacionālās gvardes un policijas vienībām. Tās savā starpā konkurē gan par to, kurai pienāksies lielākie lauri par kādiem panākumiem, gan vēl vairāk par to, kuram tiks kara laupījums.
Diezgan nervozs ir arī Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, raksta AP. Šīs nedēļas sākumā sanāksmē, kurā piedalījās augstākās militārpersonas, viņš sacījis, ka valsts kontrolē esošajam uzņēmumam, kas ražo taktiskās raķetes, būtu jādubulto produkcijas apjoms, turklāt tas jāpaveic “jo ātrāk, jo labāk”. Tā ir vēl viena pazīme tam, ka Krievijai sāk izsīkt augstas precizitātes raķešu krājumi, kurus Kremlis vēl pirms dažiem mēnešiem draudēja izmantot, lai bez kavēšanās iznīcinātu rietumvalstu smago bruņojumu, kas piegādāts Ukrainai. No šīs ieceres nekas nav sanācis, spriež britu un amerikāņu militārie eksperti.
