8.lapa
Nacionālā ierakstu kompānija «SKANi» izdevusi Jāņa Ivanova «Vokalīzes», ko ieskaņojis Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā.
Pagājušā gadsimta 60. gados Jānis Ivanovs sacerēja piecas savas eksperimentālākās un ekspresionistiskākās simfonijas: no Nr. 9. līdz Nr. 13. Tas bija «skarbā stila» laiks latviešu mākslā, dzejā, mūzikā, kultūrā, un arī Ivanovs ar savām simfonijām iekļāvās šajā gaisotnē, turklāt atradās tās avangardā. Bet 1964. gadā Jānim Ivanovam tapa arī kas cits - neliela «a cappella» vokalīze jauktajam korim «Rudens dziesma». Kopš tā laika vokalīžu sacerēšanas laiks sniedzas līdz pat priekšpēdējam Jāņa Ivanova dzīves gadam, un tajās dominēja viņa vēlīnajam daiļrades periodam raksturīgā rudenīgi elēģiskā pamatnoskaņa.
Nacionālā ierakstu kompānija «SKANi» šodien vokalīzes izdevusi Sigvarda Kļavas vadītā Latvijas Radio kora ieskaņojumā, vienā no kompozīcijām pievienojoties arī pianistam Reinim Zariņam. Albums ierakstīts Rīgas Svētā Jāņa baznīcā 2022. gada janvārī.
Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās gluži jaunais Ivanovs nokļūst Vitebskā un Smoļenskā, kur kā alta balss īpašnieks pirms balss lūzuma dzied baznīcas koros, tā iepazīdams krievu skaņražu Bortņanska, Čaikovska un Rahmaņinova liturģiskos sacerējumus. No šejienes, jādomā, tie rezignēti hromatizētie toņi, kas veido pusi no vokalīžu krāsu paletes. Otra puse ir diatonika, kurā savu veidolu radušas vēl agrīnākas, taču ne mazāk spilgtas atmiņas - bērnu dienu ganu rīti pakalnu un ezeru ieskāvumā, Latgales un arī Vidzemes ainas un ainavas. Vokalīzes - skaņu ainavas ar tēlaini programmatiskiem nosaukumiem - atsauc atmiņā virkni Ivanova jaunības sacerējumu (simfonisko gleznu, solodziesmu un tautasdziesmu apdaru), kas tāpat bija veltīti dzimtenes dabai, tās skaistumam, svētumam un mūžam neatminamajai mīklai. Veidojas it kā arka no dzīves beigu cēliena uz sākotni. Tikai, salīdzinot ar agrīnajiem opusiem, vokalīzēs vairāk rāmi izlīdzināts un apskaidroti attālināts skats.
Iespējams, šī albuma klausītājs jutīsies pārsteigts, dažas no vokalīzēm izdzirdot divreiz. Diriģenta Sigvarda Kļavas nodoms ir bijis reprezentēt Ivanova šedevrus sava veida darbībā, attīstībā, tā respektējot laikrites atnestās jaunās interpretācijas idejas. Trijos gadījumos («Zīmējums», «Gubu mākoņi» un «Migla») te raduši vietu gan 1986. gada drukātā versija, gan nesen tapuši komponista Imanta Zemzara redakcionāli varianti.
Apcerot jaunās romantikas lomu Jāņa Ivanova daiļradē, muzikologs Mārtiņš Boiko raksta: «Savu vispilnīgāko un tīrāko izpausmi «dabas izjūta» atrod Ivanovam tik raksturīgajā vokalīzes žanrā. Te atklājas mākslinieka neparastā spēja dzirdēt krāsas un formas, redzēt skaņas, spēja, kuras attīstībā milzīgs ir muzikālā impresionisma ieguldījums, kura sekotājs un skolnieks lielā mērā Ivanovs mūsu priekšā ir savās vokalīzēs, un ne tikai tajās. Taču līdzās impresionistiskajai kolorīta un faktūras izsmalcinātībai šajos kormūzikas darbos gandrīz nemainīgi jaušamas trauslās romantiskās ilgas, kas savu izpausmi gūst minorīgumā, pagājības skumjajā izjūtā, dabas ar-dvēseli-apveltītības izjūtā. Turklāt ne jau atveide vai acumirklība mums ir svarīga Ivanova vokalīzēs! Kad tās dzirdi, īpaši dziļi un saprotami atmirdz Rilkes vārdi: «...vai gan ir kāda ainava, kuras tēli nebūtu pilni stāstījuma par to, kas tos redzējis».»
