Neatkarīgā iesaka: Bezmaksas TOP 10 kultūras pasākumi līdz 5. novembrim

© Publicitātes foto

***

Ansim Epneram - 85

26. oktobrī 85 gadi apritēja vienam no spilgtākajiem Latvijas kino dokumentālistiem, plaša interešu loka entuziastam un studentu mīlētam pedagogam Ansim Epneram (1937-2003).

Nacionālā Kino centra portālā «filmas.lv» izveidota jubilejas kolekcija - 15 filmas (1970-2003), spilgtākie darbi no Anša Epnera ļoti garās un ļoti daudzveidīgās filmogrāfijas.

Anša Epnera jubilejas kolekcija veidota ciešā sadarbībā ar Latvijas Nacionālā arhīva Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvu, kas nodrošinājis filmu digitalizāciju un vairākām arī kvalitatīvu restaurāciju; kolekcijas veidošanā piedalījās arī režisora dēls Kristaps Epners, kurš aprūpē tēva radošo mantojumu. Visas kolekcijā ievietotās filmas tiešsaistē pieejamas sabiedrībai bez maksas un bez laika ierobežojuma visā Latvijas teritorijā un dažādās ierīcēs.

Ansis Epners jau ar savu ienākšanu satricināja Latvijas dokumentālā kino poētisko tradīciju, pirmajā filmā «Dzīvs» (1970) realizējot pārdrošu provokāciju - vēstures skolotājs aizved vidusskolas klasi uz mežu un rāda, kur un kā te kara laikā nošauti 178 ciema iedzīvotāji, tikai viņam vienīgajam izdevies aizbēgt.

Arī nākamajās filmās izpaužas Anša Epnera temperaments - piemēram, kopā ar Hercu Franku viņš izveido efektīgu bezvārdu miniatūru «Gājiens ar zirdziņu» (1973), kur harmonisks cilvēka un zirga attiecību attēlojums dažādu laikmetu mākslā kontrastē ar visai nežēlīgām vilcējzirgu sacensībām. Sadarbībā ar Hercu Franku tapusi arī pavisam atšķirīgā īsfilma «Nostāsti» (1976) - vērīga ielūkošanās gleznotājas Maijas Tabakas daiļradē.

Vēl viens režisora temperamenta apliecinājums ir radošais atvēziens 1978. gadā veidotajā un 2022. gadā restaurētajā montāžas filmu diloģijā «Sergejs Eizenšteins. Priekšvārds» un «Sergejs Eizenšteins. Post Scriptum», kur Ansis Epners ar baudu pārmontē dižā klasiķa filmu kadrus un poētiski interpretē sarežģītās biogrāfijas faktus.

Nopietnu vietu Anša Epnera filmogrāfijā ieņem filmas par sportu, jo arī viņš pats bija kaislīgs sportists - šķēpmetējs, šahists, maratonu skrējējs. Jubilejas kolekcijā šo tēmu loku pārstāv filma «Mihails Tāls. Pēc 20 gadiem» (1980), kur sadarbībā ar operatoru Andreju Apsīti radoši atklāts paņēmiens, kā ne tikai portretēt pasaulslaveno šahistu, bet arī parādīt domas kustību un laika ritējumu.

Tajā pašā gadā Ansis Epners pabeidza filmu «Lielvārdes josta» (1980), kur aizrautīgi seko igauņu grafiķa un mākslas vēsturnieka Tenu Vinta pētījumiem dažādu tautu senajās kultūrās, secinot, ka arī latvju etnogrāfiskajās zīmēs iekodēta informācija pat no «pasaules radīšanas» laikiem. Vēlāk režisors atzinis, ka «darbs pie Lielvārdes jostas bija pagrieziena punkts manā dzīvē - es sāku saskatīt zīmes, kas ved uz mūsu patieso būtību».

80. gadu filmogrāfijā ietilpst arī divas nelielas filmas, kas veidotas kopā ar Anša Epnera ilggadējo domubiedru, operatoru Kalvi Zalcmani - skaistas sagadīšanās dēļ viņi abi 50. gados mācījušies Mazsalacas vidusskolā un 1983. gadā par savu skolu uzņēma īsfilmu «Atbalss» (1983), bet divus gadus vēlāk tapusi filma «Virsdiriģenti» (1985) - bez vārdiem, tikai ar prasmīgi tvertu un montētu attēlu izteikta Dziesmu svētku un diriģenta misijas būtība.

Par to, ka Ansis Epners klusībā jau sen loloja sapni par spēlfilmas režiju, liecina Latvijas Televīzijas apvienībā «Telefilma-Rīga» veidotais darbs «Ibsena motīvs» (1984). Tolaik Latvijas teātra vidē lielu ievērību izpelnījās divu Ibsena lugu iestudējumi - «Brands» Dailes teātrī un «Pērs Gints» Jaunatnes teātrī -, un Anša Epnera filmā eksistenciāli askētiskā ainavā - tikai smiltis, jūra un debesis - abu izrāžu aktieri Juris Strenga un Uldis Pūcītis satiekas ar savu varoņu monologu fragmentiem un Ilmāra Blumberga scenogrāfijas elementiem.

Atmodas laikā Ansis Epners vairākus gadus strādāja pie apjomīgās lielfilmas «Es esmu latvietis» (1990), izmantojot pirmo iespēju filmēšanas grupai sākt ceļot pa pasauli un visur meklēt latviešus, veidojot stāstu par «mājas un gara vertikālēm». Filmas pārlaicīgo vērtību papildina arī dzejnieka Imanta Ziedoņa līdzdalība scenārija un aizkadra teksta radīšanā; trimdas latvieši atrasti gandrīz visos kontinentos un daudzi no viņiem arī Latvijas sabiedrībā ir labi pazīstami.

90. gadu sākumā Ansis Epners beidzot tika pie sava lielā sapņa realizēšanas - jau gandrīz 20 gadus viņš bija strādājis pie ieceres pārvērst spēlfilmā Alberta Bela romāna «Būris» raisīto iedvesmu un teicis, ka uzņemt šo filmu viņam ir «dzīves jēgas jautājums». 1993. gadā filma beidzot bija gatava, galvenajā lomā tikka aicināts Austrālijā iepazītais latviešu izcelsmes aktieris Ivars Kants. «Būris» saņēma Nacionālo kino balvu «Lielais Kristaps» kā gada labākā spēlfilma, bet tā arī palika Anša Epnera vienīgā aktierfilma.

Anša Epnera jauneklīgais gars vienmēr bijis atsaucīgs jauniem piedzīvojumiem, tāpēc 90. gados viņš ar prieku sāka daudzveidīgi izmantot video tehnoloģiju sniegtās iespējas. Par to liecina biogrāfiskos motīvos balstītā filma «Esmu dzimis Rīgā» (1995), kur Ansis Epners, pats būdams gan scenārija autors, gan režisors un operators, izmēģināja dažādus tehniskos paņēmienus, savu poētisko autora komentāru pirmoreiz rakstot uz attēla, nevis lasot aizkadrā.

Cita video tehnoloģiju radīta iespēja ir viegla un ērta filmēšana ceļojot, un arī Ansis meta videokameru plecā un devās pasaulē, no dažādām eksotiskām vietām pārvedot mājās «video dienasgrāmatas» kā apliecinājumu tam, ka var un spēj radīt kino arī šādos ceļojuma apstākļos. Pirmā no šīm dienasgrāmatām ir «No Everesta līdz paradīzei» (1998), kas režisoru pašu pārsteidza, atnesot «Lielā Kristapa» balvu kā labākajam dokumentālā kino operatoram.

Jubilejas kolekciju noslēdz dokumentālā filma «Ansis Epners» (2003) no cikla «Kino gadsimts Latvijā», ko veidojuši scenārists Agris Redovičs un režisore Agita Cāne-Ķīle. Filmā iemūžinātas gan mazā Anša pirmās fotogrāfijas, gan kinostudijas kolēģu stāsti, gan pedagoga pēdējā lekcija studentiem tikai vienu dienu pirms aiziešanas mūžībā.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā

Pasākumi

Teju vai neticama ziņa – jau šoruden pie saviem daudzskaitlīgajiem cienītājiem atgriežas tradīcijām bagātais mūzikas un mākslas festivāls “Bildes”, kas bija iepauzējis uz četriem gadiem un kura sakarā nekas neliecināja, ka šogad tas varētu atdzimt! Tiesa, nebija ne mazāko šaubu, ka uzņēmīgā “Bilžu” “māte” Tija Auziņa festivālu atjaunos, taču neticējās, ka tas notiks tik spēji un tik drīz – festivāls sāksies jau pēc mēneša!