5.lapa
Trešdien, 6. aprīlī, pirmizrāde Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē - Sirku Peltolas lugu «Mazā naudiņa» iestudējis režisors Regnārs Vaivars.
«Mazā naudiņa» ir izrāde par 21. gadsimta lipīgākajām slimībām - vienaldzību un vientulību. Slimībām, kurām nav iespējams izmērīt temperatūru. Tas ir stāsts par vienu no divdesmit diviem tūkstošiem ļoti neredzamu Latvijas pilsoņu. Tomēr nopietnā tēma iestudējumā atslēgta nepiespiestā, gaisīgā un asprātīgā atmosfērā.
Lugas galvenais varonis Jāsons savai mammai ir vienīgais bērns, un 40 gadu vecumā pienācis laiks ļaut viņam pašam doties pasaulē jeb šajā gadījumā - uz pilsētu. Naudiņa šajā stāstā nav tikai summa bankas kontā, ar ko Jāsonam ir iespēja un tiesības rīkoties, tā ir metafora uzticības kredītam, un tāpēc - maza. Mammai ir bail par savu Jāsonu, vai viņš tiks galā ar dzīvi?
«Es negribu melot un stāstīt, ka agrāk esmu ārkārtīgi interesējies par problēmām, kas saistītas ar cilvēkiem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem. Lugu es izvēlējos tamdēļ, ka bija ļoti labs sižets, ļoti piemērots dramaturģijai. Tad, strādājot pie izrādes, sāku meklēt vietas, kur es varētu šādus cilvēkus satikt. Braucu uz dienas aprūpes centriem, uz pansionātiem, biju mājās, ģimenēs, runāju ar šādu cilvēku vecākiem, tuviniekiem. Es sapratu, ka problēma tomēr ir, mums Latvijā ir 22 000 neredzamu cilvēku, cilvēku ar smagiem garīga rakstura traucējumiem. 22 000 neredzamu Latvijas pilsoņu. Mēs viņus neredzam ne uz ielas, ne TV, ne masu medijos, mums vienkārši viņu nav. Un it kā - par ko tur vajadzētu uztraukties, jo tātad mēs viņiem arī neesam... Bet es tomēr sāku uztraukties,» stāsta jauniestudējuma režisors.
«Vienā no dienas aprūpes centriem, biedrībā «Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi», es uzzināju, ka ir tāds sapņu projekts - «Miljons sveču grupu mājai». Cilvēki ar smagiem garīga rakstura traucējumiem lej sveces. Grupu māja ir ideālais scenārijs, kā palīdzēt šiem cilvēkiem socializēties, tas ir atsevišķs dzīvoklītis katram no viņiem. Mājā ir sociālie darbinieki, kas nepieciešamības gadījumā viņiem palīdz. Man šis projekts likās ļoti skaists un naivs, tas man atgādināja to japāņu meiteni Sadako Sasaki, kura pēc amerikāņu atombumbas uzmešanas Hirosimai otrā pasaules kara beigās saslima ar radiācijas izraisītu leikēmiju un tamdēļ locīja 1000 papīra dzērvīšu, lai izdzīvotu. Mēs teātrī ļoti bieži nodarbojamies ar naivām lietām. Labi, es neteikšu «mēs», jo, iespējams, ļoti daudzi teiks - es nē. Es ļoti bieži teātrī nodarbojos ar naivām lietām, bet šis sapnis man liekas reāls. Mēs Latvijā esam vairāk nekā miljons, un, ja mēs katrs nopirktu no viņiem vienu svecīti un ieliktu savā logā, tad viņiem būtu šī māja. Tas nenozīmē, ka obligāti jāpērk svecīte, šis piemērs ir simbols, ir arī citi dienas aprūpes centri, tajos auž segas, zīmē un izšuj apsveikumu kartītes, cep kūkas, viņi dara vēl daudzas un dažādas lietas. Vienvārdsakot, izdarīt kaut ko, kaut vai aizbraukt pie šiem cilvēkiem. Es tur daudz esmu bijis un zinu, cik ļoti viņiem gribas sarunāties. Viņiem milzīgu prieku sagādā jebkurš cilvēks, kurš izrāda patiesu interesi. Būtībā ar jebkuru šādu soli jūs būsiet izdarījuši tikpat daudz, cik mēs ar savu izrādi. Mēs neaicinām uz izrādi, jums nav obligāti jānāk. Vienkārši pasperiet vienu soli, jo man liekas, ka darīt labu - tas ir forši,» saka Regnārs Vaivars, piebilstot, ka šīs izrādes žanrs ir gandrīz komēdija, un režisors uzskata, ka par tik smagām tēmām ir jārunā maksimāli viegli, jo tikai tā mēs tapsim sadzirdēti. «Ja es pie šiem cilvēkiem gāju ar smaidu un es šo smaidu saņēmu atpakaļ, tad domāju, ka arī mana izrāde ir pelnījusi smaidu, jo smaidi rada jaunus smaidus.»
Scenogrāfs Valters Kristbergs, kostīmu māksliniece Madara Botmane, muzikālais noformējums Gints Rutks, video mākslinieks Toms Zeļģis, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
Lomās: Kaspars Zvīgulis (attēlā), Indra Burkovska, Dace Bonāte, Liene Sebre, Igors Šelegovskis, Dāvids Paičs vai Krišjānis Botmanis
Regnārs Vaivars un Kaspars Zvīgulis par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām:
