6.lapa
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Rīgā, Skārņu ielā 10) atklāta stikla mākslinieces Andas Munkevicas personālizstāde «Pārmijas».
Anda Munkevica ir vadošā stikla māksliniece Latvijā, kura ar šo mediju strādā jau vairāk nekā 30 gadus. Alegoriskos un simboliskos tēlos viņa iemieso eksistenciālas pārdomas un risina ētiskas dilemmas. Autores vērienīgajām telpiskajām instalācijām un izvērstajiem darbu cikliem raksturīgs filozofisks apcerīgums. Māksliniece brīvi pārvalda plašu stikla tehnoloģiskās apstrādes spektru. Stikls tiek tonēts, kausēts, liekts, būvēts, griezts, plēsts, pulēts, gravēts un apstrādāts vēl daudzos citos veidos, ietiecoties autortehnikas laukā. Ar apbrīnojamu meistarību Anda Munkevica izmanto materiāla plastiskās un vizuālās īpašības, komponē krāsas un gaismas saspēli, radot savdabīgu, stiklam vien piemītošu jutekliskumu. Tēlnieks Gļebs Panteļejevs uzskata, ka «viņas skulptūrās spilgti atklājas tēlnieciski būtiskais».
Andas Munkevicas personālizstādē «Pārmijas» Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā ir aplūkojamas pēdējos piecos gados tapušās kompozīcijas. Lielāko daļu darbu māksliniece radījusi tieši šai izstādei. Projekta tematiskais vadmotīvs ir pārejas brīdis, krustceles. Tās ir laika krustceles un rīcības krustceles, kad saskaries ar eksistenciāliem izaicinājumiem un nekādi ārēji marķieri nepalīdz tajos orientēties - nākas ieskatīties sevī, uzdot jautājumus savai sirdsapziņai, izdarīt izvēles un atrast gaismu tālākam ceļam.
«Pārmiju» tēmu izstādē izspēlē divas galvenās kompozīcijas. Tās ir instalācija «Identitātes taka» un kopa «Laika varā», kas sastāv no trim cikliem: «Melnie zirgi», «Baltie zirgi» un «Zilie zirgi». T.s. «zirgu ciklā» tiek pretnostatīts miers, samierināšana, erotika un līdzsvarojošs maigums iepretim radošajam, urdošajam garam, spēkam un iznīcībai. Tās ir alegoriskas kompozīcijas, kuras iemieso pilnu dzīves gājumu ar tā stabilajiem un kontrastējošajiem punktiem - dzīves kardiogrammu. Savukārt «Identitātes taka» ir kā šķīstītava - tā rituāli izved cauri likteņa triecienu pieredzei, kas sākotnēji pazemo, bet tad, soli pa solim, rosina atdzimt un pacelties pāri. «Sabiedrība», «Sīzifi», «Novērotāji» un citi darbi paplašina izstādes tēmu, ļaujot to sajūgt ar konkrētu sociālās realitātes dimensiju vai arī mudina interpretēt ekspozīcijā redzamo pārlaicīgās kategorijās.
«Jau vairāk nekā 30 gadus stikls man ir kā dzīvesbiedrs. Ar īpašu un unikālu satiksmi starp mums. Kāpēc stikls? Es strādāju, dzīvoju un domāju šajā materiālā. Tas vienlaicīgi ir spēcīgs un trausls, ugunīgs un ledains. Materiāls, kas nepiedod kļūdas. Tas paņem laiku, spēku, sviedrus un asaras, pretī dodot prieku, svētku un neaprakstāmas laimes sajūtu. Izmantoju šo materiālu, lai atklātu domu un sajūtu telpu, tās iekšējo struktūru un būtību, iepludinātu tajā gaismu,» tā Anda Munkevica raksturo savu noturīgo interesi par materiālu.
