Vērts redzēt, dzirdēt, izlasīt: Geka un Saulītis, Jansone un Eņģele, Butāns un Šipkēvics, Makss un Morics
Pieminot mūžībā aizgājušo režisoru Askoldu Saulīti (1966-2021), Nacionālā Kino centra portālā «filmas.lv» skatāma 14 filmu kolekcija - gandrīz visas režisora filmas, sākot ar 1993. gadā uzņemto debiju un gadsimtu mijas dokumentālajām filmām, kas apbalvotas ar vairākām «Lielā Kristapa» balvām.
Režisors, operators un producents Askolds Saulītis (5.06.1966.-10.03.2021.) dzimis Liepājā un jau tur vidusskolas laikā aizrāvies ar kino, iesaistoties Eduarda Tisē vārdā nosauktajā Tautas kinoamatieru studijā. 1987. gadā viņš dodas uz Rīgu meklēt darbu kinostudijā, strādā Aivara Freimaņa spēlfilmas «Dzīvīte» (1989) un Arvīda Krieva spēlfilmas «Ievas paradīzes dārzs» (1990) uzņemšanas grupās, bet 1993. gadā filmu studijā «Kaupo Filma» debitē ar dokumentālo filmu «Kas dzīvo komunalkā».
1996. gadā Askolds Saulītis iestājas Latvijas Kultūras akadēmijas TV režijas kursā, kā studiju darbs top dokumentālā filma par gleznotāju Aiju Zariņu - «Eiropas nolaupīšana» (1998), bet par diplomdarbu kļūst dokumentālā filma «Sarkanais un brūnai» (1999), ar kuru Saulītis pirmoreiz pieskaras savai «mūža tēmai» - dažādos karos lauztās latviešu tautas likteņiem. Par šo darbu Askolds Saulītis saņem savu pirmo «Lielo Kristapu» kā labākais dokumentālā kino režisors. Pavisam viņš saņēmis četras «Lielā Kristapa» balvas dažādās kategorijās, vēl četri «Kristapi» dažādos gados piešķirti kolēģiem par darbu Saulīša filmās.
Tajā pašā 1999. gadā Askolds Saulītis debitē arī spēles kino un animācijā, studijā «F.O.R.M.A.» uzņemot dinamisku spēles īsfilmu «Tristans un Izolde», bet studijā «Rija» kopā ar mākslinieku Jurģi Krāsonu - asprātīgu un vizuāli izteiksmīgu animācijas īsfilmu «pieaugušajiem» «Clara un Rubinšteins».
Turpmākajos gados Askolds Saulītis kļūst par tobrīd titulētāko jauno režisoru Latvijas dokumentālajā kino, saņemot «Lielo Kristapu» arī par režiju Baldonē uzņemtajā filmā «Jaunības avots» (2001), bet plašāko starptautisko atzinību izpelnās filma «Keep smiling!» (2003) - tas ir stāsts par «racējiem», kuri Latvijas mežos meklē bez vēsts pazudušu karavīru pēdas.
Interesantu rakursu uz tradicionāliem rituāliem piedāvā dokumentālā filma «Svētku anatomija» (2005), kas seko 18. novembra svētku gatavošanas mehānismiem un aizkulišu norisēm. Šeit armijas parāde ir tikai viens no elementiem, bet jau nākamajā filmā «Parāds Afganistānai» (2008) Askolds Saulītis cieši sadarbojas ar Latvijas armiju, kopā ar politiķi Ati Lejiņu braucot uz Afganistānas karstajiem punktiem meklēt modžahedu komandieri, kurš 80. gados glābis Lejiņa dzīvību.
Ar nākamo filmu «Bermontiāda» (2009) sākas konsekvents periods Askolda Saulīša filmogrāfijā - informatīvi piesātināti un detalizēti izsmeļoši darbi par būtiskiem Latvijas vēstures pagrieziena punktiem, veidoti kopā ar konsultantiem vēsturniekiem, bagātīgi izmantojot arhīvu materiālus, datorgrafiku un inscenējumus, jaunākajos laikos - arī laikabiedru liecības. Tādā veidā Saulītis izpētījis gan Atmodas laika notikumus («Atmodas antoloģija», 2013), gan Dziesmu svētku vēsturi («Dziesmuvara», 2018), vērienīgākais no šiem darbiem ir Simtgades filma «Astoņas zvaigznes» (2018).
