6.lapa
Nejaukām leģendām apvīto Draņķozolu nezina atrast pat daudzi vietējie. Jau 15. un 16. gadsimta hronikās tas minēts kā ļoti liels, pieaudzis ozols, pie kura kārtas un dedzinātas raganas un velna kalpi. Dzimtbūšanas laikā ozola zaros kārušies līdz izmisumam novestie zemnieki. Arī jaunākajos laikos šajā vietā notikušas mīklainas cilvēku bezvēsts pazušanas. Koks nogāzās 2015. gada rudenī pēc tam, kad vandāļi to dedzināja, taču vieta savu enerģētiku nav zaudējusi.
“Draņķozols aug trīs ūdens āderu krustā. Lai tādā vietā izdzīvotu, jākļūst par draņķi, gribi vai negribi. Kokam ir varena negatīvā enerģija. Skudriņas, kas skrien pār muguru, stāvot tā tuvumā, aprakstījis arī Ralfs Kokins grāmatā “Kurzemes vilkaču nostāsti.” Taču visinteresantākā vieta ir grāvis tieši līdzās - duālās pasaules robeža starp pozitīvo un negatīvo enerģētiku. Nekur citur dabā nav redzēta tik izteikta robežšķirtne - kā ar zobenu nocirsta.,” tā par šo vietu izteicies zintnieks Māris Zvaunis.
