5.lapa
Āža kalns ir 480-520 metru garš un it kā 109 m (pēc citiem avotiem - 123 m) augsts. Kāpiens kalnā ir kā mazs piedzīvojuma piedāvājums, tādēļ to varam dēvēt par Āža taku. Jautāti, kad un kā radies kalna vārds, pat senākie apkārtnes iedzīvotāji tikai rausta plecus: “Tā formas dēļ. Āzis kas āzis!” Patiešām! Kalna reljefs veido āža ķermeni profilā: aste, krusti, līkā mugura, galva ar ragu vietām un purniņš. Stāvums no Āža pieres uz leju pa degunu ir gandrīz biedējošs, teikts Visittukums.lv.
Āža kalnā ir vairāki pieturas punkti - Āža aste, Āža krusti, Āža mugura, skausts un piere. Katrā no tām ir spēcīga āderu enerģētika.
Āža astē uz vienas līnijas izvietojušies tālas apkārtnes lielākie un nozīmīgākie kalni. Igaunijā - Munameģis, pāri jūras līcim - Milzukalns, te - Āža kalns, savukārt tālāk - Zantē - Smiltiņkalns un vēl tālāk - pie Liepājas - Krīvu kalns. Visi šie kalni iezīmē Saules ceļu Lielajā dienā, kas ir 19-20. martā, kad diena pieveic nakti. Tāda josla uz Zemes ir tikai viena, un tā šķērso Raudas mežu un Tukumu. Arī pašā Tukumā ir unikāla vieta - vecākā observatorija Austrumeiropā; stāvot Tukuma pilskalna dienvidaustrumos un skatoties caur Lielā kalna ierobu kā caur tēmekli, var sveikt Pavasara Saulgriežu saullēktu.
No Āža krustiem skaidrā laikā no šīs vietas var redzēt Durbes pili, bet neko vairāk. Taču Tukums ir 20 000 cilvēku pilsēta! Kā tas iespējams, ka uzkāpjot apkārtnes augstākajā punktā redz vien pāris jumtus? Par to domāts jau 13. gadsimtā, kad nebija ne šoseju, ne dzelzceļa - vien ūdens ceļi un stigas mežā. Nebija arī Durbes pils. Pilsēta apzināti izvietota tā, lai nelabvēļi to neredzētu pat no tuvās apkārtnes augstākajiem kalniem. Tukums ir īpaša pilsēta īpašā vietā. Tukums atrodas uz simboliski spēcīgās latvju zīmes - uz Māras līkloča jeb trīs kalnu viļņiem. Pirmo veido Milzukalns un Āža kalns, kam seko ieleja ar Melnezeru un avotu kaskādi. Pati pilsēta uzcelta vidū - uz otrā viļņa, un šis novietojums ir ārkārtīgi vieds. Trešo vilni veido Lielais kalns, Pavārkalns un pilskalns.
Kalns ir izteikti attīstoša un iedvesmojoša vieta. Rīkstnieks Māris Zvaunis zina teikt, ka Āža kalnā nav ūdens āderes. Tuvākās ūdens āderes Āža kalna tuvumā ir rietumu pusē lejā pie dīķa, kurā vasarās zied ūdensrozes, bet austrumos - tur, kur Āža muguras otrā sāna ielejā saskatāms purviņš. Dienvidos Āzis ir uztaisījis peļķīti zem astes - ūdens ir meteorīta krāterī jeb Zināšanu Acī, bet ziemeļos - apmēram 100 m aiz Āža purviņa Raudas ceļa tuvumā ūdens ādere ir tur redzamais dīķītis. Arī oficiālā zinātne veic dažādus pētījumus par āderu tēmu. Āderu starojums tiek skaidrots ar elektrostatiskā lauka izpausmēm. Iespējams, ka to nerada vienots izraisītājs, bet atšķirīgas norises zemes dzīlēs. Biežāk minētais ir virsējo gruntsūdeņu āderu starojums. To rada ūdens dzīslas, kas atrodas grunts augšējos - irdenajos slāņos vai mālā.
Āža skausts ir vārti uz Svētbirzi un senču ritu vietu. Te jāapstājas un jāparaugās apkārt. Āža kreisās acs vietā aug 200 gadu sena padsmit žuburu liepu birzs: vienai no liepām ir 14, citai pat 18 stumbri no vienas saknes. Otra šāda - dabiski izveidojamies daudzžuburu liepu apļa Latvijā nav.
Arī Āža kalnu saistās vilkaču nostāsti, par kuriem savā grāmatā "Kurzemes vilkaču nostāsti" rakstījis teologs Ralfs Kokins. Tos vari izlasīt šeit.
