Rietumu kultūras vainošanai visos nāves grēkos Jaunais Rīgas teātris liek pretī izrādi par labajiem nodomiem, ar kādiem šīs kultūras līdzradītāju vidū savulaik darbojušies Leonardo da Vinči (1452–1519) un Aragonas Tūlija (1501–1556).
JRT reklamē savu jauniestudējumu "Tūlija un da Vinči. Septiņas dienas" ar solījumu, ka "ir radīta oriģinālluga, kurā šie divi cilvēki sastopas un parāda mums neierastu pasaules uztveri”. Lai nu tā paliek, raksturojot lugu pāris teikumos. Lugas teksts pretendē būt sastatīts no pieteikto varoņu atstātajiem tekstiem, un pret to neviens neiebilst, ka 15.-16. gadsimta cilvēki, lai arī eiropieši, ir arī vārdos izpaudušies savādāk, nekā to dara 21. gadsimta eiropieši. Plašākā un niansētākā analīzē “mums neierastas pasaules uztveres” būtība da Vinči un Tūlijas atstātajos tekstos ir tāda, ka viņi izsaka mums visierastākos apgalvojumus vēl bez pārliecības, ka tie nu gan ir cilvēka gara un pasaules vēsturiskās gaitas augstākie sasniegumi, kādus vēlāk eiropieši sev pierakstīja vairāku gadsimtu garumā. Tagad daudz kas no šiem sasniegumiem izbrāķēts pat pašu eiropiešu vērtējumā, bet gadsimtu garumā par labām esam atzītas patiesības nevarēja rasties nekā savādāk kā vien mokās. Noteikti tur klāt bija arī mīlas mokas, kādas ceļ priekšā izrādes "Tūlija un da Vinči" autori un izpildītāji.
Lugā šaubas par mūsu domu pareizību noformētas tā, ka da Vinči apgalvo kaut ko, kas mums izklausās pašsaprotami, bet Tūlija atgādina, ka tādas autoritātes kā Avicenna (980-1037) un Aristotelis (384-322 pirms Kristus) apgalvojuši pavisam ko citu. Izrādē Vilim Daudziņam jātiek galā ar uzdevumu parādīt vienlaicīgi gan kaislīgu (fanātisku?) pārliecību par savu jaunatklāto patiesību, gan arī šaubas, kas neatņemama sastāvdaļa domāšanai vispār un kur nu vēl tik augstam domāšanas līmenim, kurā notiek intelektuālo pamatu likšana pilnīgi jaunai civilizācijai. Uzdevums smags, un tā izpilde padara izrādi smagnējāku, nekā gribētos, lai būtu pamats tikai un vienīgi jūsmot. Tas ar atrunu, ka šeit aprakstīta 22. oktobra pirmizrāde, pēc kuras trešā vai piektā izrāde varbūt uzņems knašāku gaitu.
Grūti prasīt un gaidīt tādu cilvēku pieslēgšanos izrādes piedāvātajai problemātikai, kuriem pašiem nenākas mocīties, ja jāizsakās skaidri un gaiši, skaļi un pārliecinoši, bet nav pārliecības par apgalvojumu un pavēļu pareizību vai par labām beigām, pie kādām jānonāk ar tādu rīcību, kādu šie cilvēki prasa no citiem un arī no sevis. Precīzāk sakot, reālajā dzīvē šādi mocīties nākas visiem, bet sekošana Tūlijas un da Vinči sarunām prasa jau esošas iemaņas reflektēt par šīm mokām.
Refleksija netiek cilvēkiem izsniegta līdz ar noteiktu izglītības posmu vai specialitāšu diplomiem un tālāk amatiem jeb dienesta pakāpēm. Papilnam mums profesoru, kam refleksija tikpat sveša kā citplanētiešu valoda, bet vairumā gadījumu viņiem pārpārēm spēju refleksiju imitēt. Teātrī to darīt vieglāk par vieglu, pievienojoties aplausiem izrāžu beigās.
No otras puses, nav izglītības cenza biļešu pirkšanai uz izrādi "Tūlija un da Vinči". Cenza vietā atsauksmes par lugu un izrādi gan rakstītā, gan izteiktā veidā. Ar tām vajadzētu pietikt, lai cilvēki minimizētu vilšanās varbūtību.
Pavisam vienkārši sakot, drošākais orientieris kļūšanai par Tūlijas un da Vinči faniem ir fanošana par JRT izrādi "Apbrīnas ieleja" šādiem skatītājiem pazīstamajā Mazajā zālē. Ar izrāžu nosaukuma nomainīšanu pietiek, lai par "Tūliju un da Vinči" varētu publicēt vārds vārdā to pašu, kas jau publicēts šā gada 15. februārī: "Cilvēku pilnīgi pretējās reakcijas vienā un tajā pašā situācijā mēdz izskaidrot ar notiekošo viņu galvās, bet tur notiekošo izskaidrot vēl nevienam nav izdevies. Par to vēsta izrāde “Tūlija un da Vinči”, kuras skatītājiem gandarījums par pārliecināšanos, ka viņi (skatītāji) un, plašāk skatoties, visi mēs, kam pamats ieskaitīt sevi starp izglītotiem cilvēkiem, neesam ne par matu dumjāki kā visi pārējie izglītotie cilvēki visā pasaulē."
Diemžēl nebūšana dumjākiem par citiem nenozīmē nebūšanu dumjiem. Citā vārdā to var nosaukt par bezpalīdzību, ka gan darbība, gan bezdarbība izraisīs citu cilvēku reakciju, kādu nevar iepriekš izskaitļot. Atsauksmē uz "Apbrīnas ieleju" minētais piemērs, kāpēc mums gandrīz vai izmisīgi jālien citu cilvēku galvās, bija šā gada februārī notikusī Latvijas slimnīcu u.tml. iestāžu tīrīšana no darbiniekiem - Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem. Tā, lūk, Latvija uzņēmās risku, ka kāds no tiem atradīs iespēju būtiski sariebt Latvijai tieši tāpēc, ka jūtas no darba atlaists pilnīgi bez pamata. Turklāt tas ir risks praktiski uz mūžīgiem laikiem, jo atriebību var realizēt arī nākamo paaudžu cilvēki.
Gads vēl nav pagājis, kad atkal izrāde par to pašu, un piemēri šīs izrādes aktualitātei tikpat spilgti. Nupat kā "Neatkarīgajā" tika aprakstīta pirms pāris gadiem skolās ieviestās valsts aizsardzības mācības (VAM) pētīšana un vētīšana Saeimā. Nācās atzīt, ka VAM dēļ "var rasties arī jauni cilvēki, kuri atbilstoši savai pieredzei secinājuši, ka īstā valsts aizsardzība ir tāda pati liekulība kā VAM, ja to realizē sliktākajos no iespējamiem variantiem". (https://nra.lv/neatkariga/izpete/532641-vai-vam-sagatavo-latviju-istam-uzbrukumam.htm) Tieši tas pats sakāms par vēl tikai topošo ģimenes veselības mācības priekšmetu skolai. Arī tas var pavērsties liekulības un tukšmuldēšanas virzienā un salikties kopā ar VAM ne saskaitīšanas, bet reizināšanas vai kāpināšanas apjomā. Protams, ne visur un ne visiem, bet pietiekami reāli, lai būtu bažas, ka Latvijas valsts nodarbojas ar pašlikvidēšanos.
Arī to var pieņemt par apliecinājumu bažu pamatotībai, ka divas JRT izrāžu veidotāju brigādes ar ļoti neilgu laika intervālu uzņēmušās darīt vienu un to pašu. Proti, pievērsties Eiropā pieņemtajiem postulātiem par saistību starp miesu un dvēseli. Ciniski formulētais jautājums ir tāds, vai iespējama tāda iedarbība uz miesu, lai sasniegtu dvēseli un padarītu to par garantu tādai fiziskai jeb miesas darbībai, kuras dēļ tika veikta sākotnējā iedarbība. Abās minētajās izrādēs runa ir par principiem, nevis par taktiku, kā nomaskēt gadījumus, kad sākotnējo iedarbību sekas vai nu pilnīgi pretējas, vai vispār nekā nekoordinējamas ar iedarbības mērķi.
Otrajā brigādē no pirmās brigādes palicis V. Daudziņš, uzņemoties ne tikai tēlotāja, bet arī lugas līdzautora pienākumus. Autoru trijotnē vēl Anna Viduleja, kura arī izrādes režisore, un Elīna Vildere. Scenogrāfe, kostīmu un video māksliniece Krista Vindberga-Auzeniece. Gaismas izrādei salicis Oskars Pauliņš, skaņas - Pēteris Vaickovskis un kustības kārtojusi Madara Luīze Rundzāne.
Visticamāk, ka tā ir lielā puse no lugām un vispār no daiļdarbiem, kuros visas vai dažas darbojošās personas nosauktas reāli dzīvojušu personu vārdos. Ir pilnībā noklāti visi varianti amplitūdā starp to, ka šo personu vārdi ir vienīgā sasaiste ar starp daiļdarbu un zināmo par šīm personām, un pretenzijām uz to, ka visi šiem tēliem piedēvētie vārdi ir ņemti no avotiem, ka viņi tā tiešām teikuši. Otrais variants izmantots, radot JRT zelta fonda izrādi un tālāk filmu "Baltais helikopters". Tam sekoja "Žižeks. Pītersons.Gadsimta duelis" un tagad "Tūlija un da Vinči. Septiņas dienas". No darba nosaukumā ietvertajiem personvārdiem visiem zināmam jābūt da Vinči, bet informāciju par Tūliju var meklēt, izmantojot viņas vārda oriģinālizteiksmi Tullia d'Aragona. Latviešu valodā viņu jauki aprakstījis "Daugavas Vēstnesis" 1944. gada 12. aprīlī (jā, īstais brīdis latviešiem apjūsmot Tūliju), cikla "Renesanses sievietes" trešajā publikācijā "Aragonas Tullija".
No Latvijas teātros jau bijušā atzīmējama divu vēsturiski zināmu personu satikšanās kā lugas un izrādes uzbūves pamats pirms desmit gadiem notikušajā vācu autora Paula Barca (1943-2013) lugas "Iespējamā tikšanās" iestudējumā Dailes teātrī. Tas par īstenībā nenotikušo tikšanos starp komponistiem Johanu Sebastianu Bahu (1685-1750) un Georgu Frīdrihu Hendeli (1685-1759), kuru dzīves gadu sakritība liek brīnīties, kāpēc gan viņi nesatikās. Savukārt jau pieteiktie da Vinči (1452-1519) un Tūlijas (1501-1556) dzīves gadi izslēdz viņu tikšanos tādā veidā, kādu rāda viņiem veltītā luga. Nebija iespējamas pat ne septiņas dienas, kurās vienlaicīgi viņam bija 56, bet viņai - 34 gadi, kā viņi par sevi saka. Ticēsim, ka tā viņi ir rakstījuši, bet katrs pats par sevi un ar pārdesmit gadu nobīdi pret brīdi, kad arī otrs reflektējis par savu tā brīža vecumu.
Privātās ziņas par vēsturiski eksistējušo Aragonas Tūliju (attēlā, par kuru īpašs stāsts "Daugavas Vēstnesī") iekļaujas tajā ņudzeklī, kādā Romas katoļu baznīckungi paaudzi pēc paaudzes stājušies viņiem aizliegtajos dzimumsakaros. Tūlija it kā esot šādu sakaru auglis un noteikti to turpinātāja, tādējādi nopelnot iztikas līdzekļus, uz kuru rēķina viņa radīja savus literāros darbus.
Itālijas un Renesanses saplūšanu tā, ka vēsturiskā kontekstā šos vārdus mēdz uztvert kā sinonīmus, var nosaukt par neparedzētām, paradoksālām sekām pāvesta Gregora VII (1073-1085) ieviestajam celibātam. Proti, augstie kungi daudzos gadījumos gādājuši arī par saviem slepenajiem bērniem, lai gan oficiāli to izrādīt nedrīkstēja. Acīm redzamo un taustāmo mantu vietā bērni saņēma izglītību, kas automātiski nozīmēja karjeru starp 90 un cik tur vēl procentiem analfabētu. Piedevām viņi saņēma arī lielāku brīvību nekā augstāko aprindu laulībās dzimušie, kuriem vajadzēja rūpēties par dzimtu godu un zemes īpašumiem. Tālāk daba, liktenis vai cilvēku brīvā griba izšķīra, kuram no viņiem tikusi vieta vēsturē, nevis tikai kāda valdnieciņa galmā vai komunālajā pārvaldē (maģistrātā, rātē u.tml.).
Celibātam tik tiešām var piešķirt lielu nozīmi skaidrojumā, kāpēc Itālija uz vairākiem gadsimtiem izvirzījās Rietumu kultūras priekšplānā. Tomēr nebija iespējams neko tādu plānot un nav iespējams atkārtot. Atliek vien uzrādīt 732. gada kauju pie Puatjē (un nesajaukt to ar 1356. gada kauju pie Puatjē) kā apliecinājumu, ka Eiropā radušies cilvēki ar paaugstinātu, savas civilizācijas nodibināšanai atbilstošu spēju līmeni. Par viņu indikatoru pieņemts saukt uzvaru pie Puatjē, ar ko tika apturēta islāmticīgo arābu ekspansija tagadējās Francijas teritorijā, bet praktiski tajā pašā laikā 722. gadā ar uzvaru Kovadongas sākās arī islāma izspiešana no tagadējās Spānijas un Portugāles. Šis pasākums noslēdzās 1249. gadā. Vēl plašāku Rietumu pretuzbrukumu jeb vienkārši agresiju apliecina Krusta kari kopš pirmā šāda karagājiena 1096.-1099. gadā līdz 1204. gadam uz Tuvajiem Austrumiem, bet laikā starp 1147. un 1387. gadu arī uz un ap tagadējo Latviju.
Rietumu civilizācija pirmos savas pastāvēšanas gadsimtus aizvadīja cīņā par savu pastāvēšanu, kad vieni izsitēji praktiski ne ar ko neatšķīrās no citiem izsitējiem. Arī pēc tam nebeidzās kari ne uz civilizācijas ārējām robežām (kā patrieca mongoļus, tā turki uzradās pie Vīnes 1529. un 1683. gadā, Krievija 1558. gadā iebruka Livonijā utt.), ne starp eiropiešiem. Tomēr gadus piecsimt pēc Puatjē eiropieši jau varēja sākt domāt ne tikai par to, kā dabūt vēl smagākas rungas, vēl asākus zobenus un vēl lielākus lielgabalus. Da Vinči un Tūlija izmantoja šādas iespējas, lai cilvēcei kļūtu labāk, bet sanācis ir kā vienmēr.
