Ar izrādi “Apbrīnas ieleja” Latvijā atgriežas no Atmodas laikā izdotās “Mazas grāmatas par lielu atmiņu” zināmais sižets, kas papildināts ar dažiem Tuvo Austrumu literatūrā izlolotiem pavērsieniem.
Iestudējuma režisors Matīss Kaža piesaka savu darbu ar tādiem vārdiem, ka ““Apbrīnas ieleja” būtiski atšķiras no maniem iepriekšējiem teātra darbiem ar to, ka izrādei šķietami nav šodienas realitātē balstītas sociālas vai politiskas aktualitātes.” Taču īstenībā izrāde tik aktuāla kā reti kad. Īstenība ir sagādājusi tik krāšņu sakritību kā “Apbrīnas ielejas” pirmizrādi 5. februārī tūlīt pēc ziņām, ka “SIA "Daugavpils reģionālā slimnīca" janvāra pēdējā darba dienā ir atlaidusi teju 50 darbinieku - Krievijas un Baltkrievijas pilsoņu"; “Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca ir pārtraukusi darba attiecības ar desmit Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem, jo to prasa Nacionālās drošības likums"; “Austrumu slimnīca pārtraukusi darba attiecības ar 13 Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem...”
Iespējams, ka Latvija tieši tagad ir iedarbinājusi pašiznīcināšanās mehānismu, ar kura aprakstīšanu Herodots iesāka Rietumu pasaules laicīgo vēsturi. Tas par gadījumu ar Psammētihu (664-610 pirms Kristus), kurš kļuvis par Ēģiptes valdnieku tieši tāpēc, ka, lai viņš nekļūtu par valdnieku, nolemts "aizraidīt viņu uz purviem", kur viņš "apzinādamies, ka viņam nodarīta pārestība, nodomājis atriebties saviem ienaidniekiem" ("Teiksmainā senatne", R., 1969, 113.-117. lpp.).
Tātad Latvija radījusi cilvēkus, kuru neaptverami lielā vēlēšanās atriebties Latvijas valstij ir atbilstoša viņu pārliecībai par atlaišanas nepamatotību, jo viņi taču nebūtu nodarījuši Latvijai un latviešiem neko ļaunu nekad un nekā, taču ar vienu vienīgu izņēmumu - ja Latvija nebūtu izdarījusi to, ko tā tagad izdarīja. Turklāt runa nav tikai par pieminētajiem 50+10+13 cilvēkiem, bet par nepārskatāmi lielāku cilvēku pulku. Tajā vēl tādi, kuru atlaišana neizpelnījās vietu aģentūras LETA ziņās, tajā atlaisto radi un draugi un varbūt arī tādi, kuri var paši piesaistīsies šim gadījumam ar slēdzieniem, ka pārāk jau nu bezcerīga (dumja, atkarīga no ārzemju diktāta...) izskatās Latvija, ja tai jāķeras pie tāda salmiņa kā ārstu - indētāju iznīdēšana pēc kādreizējā Padomijas diktatora Staļina parauga. Un tagad taču zinām, cik ilgi, t.i., pavisam neilgi, šis salmiņš Staļinu noturēja. Taču tikpat pamatota kā šausmināšanās ir arī priecāšanās un pārliecība, ka varas izrādīšana Latvijas valsts pastāvēšanu nostiprinās un paildzinās.
Cilvēku pilnīgi pretējās reakcijas vienā un tajā pašā situācijā mēdz izskaidrot ar notiekošo viņu galvās, bet tur notiekošo izskaidrot vēl nevienam nav izdevies. Par to vēsta izrāde “Apbrīnas ieleja”, kuras skatītājiem gandarījums par pārliecināšanos, ka viņi (skatītāji) un, plašāk skatoties, visi mēs, kam pamats ieskaitīt sevi starp izglītotiem cilvēkiem, neesam ne par matu dumjāki kā visi pārējie izglītotie cilvēki visā pasaulē.
Lai līdz gandarījumam nonāktu, vieniem jāuztaisa izrāde un otriem jādzīvo tai līdzi, vērojot smadzeņu darbības izzināšanas paņēmienus, kuri dažos brīžos rada iespaidu, ka tagad gan kaut kas tiks atklāts, bet tad atkal tiek pierādīts un parādīts, ka tādā veidā nekas nesanāk un citā veidā arī nesanāk. Skatītāji, to, protams, jau zina. Ja līdz 2026. gada 5. februārim cilvēce būtu tikusi tālāk spējā paredzēt cilvēku uzvedību, ne kā bija pirms 100 gadiem vai pirms 1 000 gadiem, tad šī sensācija būtu izplatīta daudz operatīvāk, nekā caur teātra izrādēm. Taču tieši tāpēc tas ir teātris, kura pamatrepertuārā izrādēs no lugām u.c. literāriem darbiem, kurus cilvēki jau zina sižetu un daudzkārt pat tekstu līmenī. “Apbrīnas ieleja” dod iespēju identificēties ar lugas personāžiem kā ar zaudētājiem, kuru teatrālā bezpalīdzība cilvēku dvēseles un prāta izzināšanā ļauj vieglāk samierināties ar sadzīvisko bezpalīdzību, bet pie reizes nolūkot paņēmienus, kā pārvērst bezpalīdzības defektus par efektiem, kā tas gan zinātniekiem, gan māksliniekiem bieži vien izdodas.
Izrādei vajadzīgs teksts, tekstam - sižets un autori. Sižets ir ņemts no dzīves: “Pie autora - tolaik vēl jauna psihologa - laboratorijā ieradās kāds cilvēks un lūdza pārbaudīt viņa atmiņu. Šis cilvēks - sauksim viņu par Š. - bija kādas avīzes reportieris, un iniciators nācienam uz laboratoriju bija avīzes nodaļas redaktors,” stāstu par gadus četrdesmit seniem notikumiem sāka kādreiz jaunais, bet stāsta rakstīšanas laikā dzīves pieredzes un nopelniem bagātais Aleksandrs Lurija (1902-1977). Viņa pirmā tikšanās ar Š. notikusi pagājušā gadsimta 20. gados, aprakstīta 60. gadu vidū un publicēta 1968. gadā krievu valodā izdotā grāmatā “Маленькая книга о большой памяти". Tās tulkojums angļu valodā drīz vien kļuvis par bestselleru Amerikas Savienotajās Valstīs. Šis fakts norādīts grāmatas latviešu 1989. gada izdevuma anotācijā. Grāmatas ietilpšana cilvēka plaukstā apstiprina savā virsrakstā ietverto vārdu "maza":
S. Lurijas rakstītais par tikšanos ar Š. ir iestrādāts lugas tekstā. Lugu no grāmatas izveidojuši Pīters Bruks (Peter Brook 1925-2022) un Marī Elēna Estjēna (Marie-Hélène Estienne, 1944) un no angļu valodas pārtulkojis Matīss Kaža. Angļu valodā luga pazīstama ar nosaukumu “The Valley of Astonishment” un ar tikai diviem autoriem, kuriem latviešu versijā pievienots arī A. Lurija.
S. Lurijas pieteiktais Š. nav nekāds noslēpums, bet uzziņu literatūrā fiksēts Solomons Šereševskis (1886-1958). A. Lurija un pēc tam vēl vairāki padomju psiholoģijas zinātnē iezīmējušies darbinieki ir pārliecinājušies par Š. spējām no vienas noklausīšanās reizes iegaumēt un atkārtot praktiski neierobežotu vārdu, ciparu, burtu un vēl citu simbolu virknes, turklāt atkārtot šīs virknes arī pēc 10 vai nezin cik gadiem.
Kā iespējams tas, ko cilvēki pilnīgi pamatoti uzskata par neiespējamu? Š. atbilde tāda, ka katru iegaumējamo vārdu, burtu vai skaņu viņš pārvēršot visu maņu - redzes un dzirdes, taustes un garšas - sajūtu kompleksā un piešķir šim kompleksam vietu kādā vienkāršā sižetā. Parastais sižets tāds, ka Š. iedomājas ceļu uz mājām un šajā ceļā izvieto visus šos kompleksus. Kad viņam prasīja atkārtot nosauktās zīmes, viņš atcerējās nevis tieši šīs zīmes, bet savus daudz spilgtākos tēlus. Un spilgtus tēlus atcerēties taču ir ļoti vienkārši!
Ja no Š. sacītā vispār kaut ko var izlobīt, tad tikai to, ka cilvēka atmiņas un droši vien arī visu pārējo garīgo spēju pierakstīšana tikai un vienīgi galvai (smadzenēm) ir pārspīlējums. Ja superspēju izpausme, lūk, skaidri parāda sasaisti ar visu ķermeni, tad mazāk uzkrītoša veidā šai sasaistei jāfunkcionē arī cilvēku ikdienas jeb normalitātes režīmā.
Tikpat droši, ka Š. atcerēšanās paņēmiens nav pamācība nevienam citam, kurš sajuktu prātā, ja mēģinātu pāriet no kaut dažu zīmju atcerēšanās uz šo zīmju izplešanu pa vairāku maņu veidos izsakāmiem tēliem. Kam šī izplešanās nenotiek pati no sevis, tiem jāiztiek ar to, ko mums visiem mēģina iemācīt skolā: mēģina pagarināt atmiņā noturamo zīmju skaitu, liekot atskaitīt dzejolīšus un risināt kaut vienkāršus matemātiskos uzdevumus, kādi prasa lietot simbolus, kas vēl jo tālāki no cilvēku sajūtām visiem, kuri nav matemātiķi. S. Lurijas grāmatā ir arī tāds fragments, kā Š. pārrunājis ar matemātiķi, kādā veidā tam izdodas tikai matemātisko simbolu izvēršana tēlos, lai varētu ar tiem operēt brīvāk, nekā to dara normālie cilvēki, kuriem matemātiskie simboli ir vienīgi zīmes uz papīra, datorā vai prātā.
Stāsts par Š. nav stāsts par aizlaikiem, kas tomēr ticams tāpēc, ka daudzu, turklāt īpaši kvalificētu cilvēku apliecināts. Kaut internetā iespējams palūkoties uz cilvēku, kura spējām ne identiska, bet līdzīga ievirze un vēriens kā kādreiz Š. Ik pa laikam atrodas bērni, kuri spējīgi uz klavierēm nospēlēt nevis gammas, bet koncertus, un pašsaprotami tas, ka gadus desmit vecs tagadējais bērns lasa notis mobilajā telefonā, nevis no papīra lapas, bet acīm redzamais neticamais ir tas, kas šeit redzams:
Videosižeta jēga tāda, ka zēns apgūst solo klavierkoncertus vai simfoniju klavierpartijas, stundām ilgi griežoties ap savu asi un turot acu priekšā mobilo telefonu, kura kustība iekustina pa ekrānu slīdošo nošu rindu, nedeldējot ne telefona ekrānu, ne pirkstus ar telefona ekrāna skrullēšanu. Tātad uztver daudzus tūkstošus zīmju garu nošu rindu un tūlīt pat esot spējīgs to nospēlēt publiska koncerta formātā.
S. Lurijas grāmatas kļūšana par bestselleru angļu valodas pasaulē piesaistīja stāstam par Š. uz visvisādiem eksperimentiem tendētā P. Bruka uzmanību. Šis no Anglijas cēlies teātra darbinieks gadu desmitiem tika popularizēts Padomju Latvijā.
1956. gada 10. janvārī “Padomju Jaunatne” atgādināja, “ar kādām grūtībām varēja dabūt biļetes uz Pītera Bruka angļu trupas izrādēm” 1955. gadā, kad Padomijai naidīgas valsts mākslinieku ielaišana Padomijā bija izmantota kā relizācijas veids, tajā skaitā kā zīme par “atkusni” sauktam periodam Padomijas vēsturē. P. Bruks attaisnoja dāvāto uzticību, jo 1965. gada 18. decembrī “Rīgas Balss” varēja pieminēt P. Bruku starp 46 mākslas darbiniekiem, kuri bija ievietojuši ASV un visā pasaulē pamanāmajā avīzē “New York Times” uzsaukumu pret ASV karošanu Vjetnamā. Tur tolaik bija izveidota arēna, kurā Padomija badījās ar ASV pēc tam, kad Anglija (Lielbritānija) jau bija nobīdīta vēstures nomalē. Tālāk viss gāja kā pa sviestu. 1973. gada 7. jūlijā “Literatūra un Māksla” nepalaida garām to, ka “Pīters Bruks brauc uz Āfriku", jo “pēc vairākus gadus ilga darba Parīzē pazīstamais angļu režisors Pīters Bruks nolēma izpētīt vēl neapgūtus mākslas novadus”. Līdzīgi var sacīt par to, ka P. Bruks pārstādājis mākslas darbā no Padomijas jeb no Krievijas nākušu zinātnieka sacerējumu, papildinot to ar Āzijā uzietiem mākslas darbu elementiem. P. Bruka bieža pieminēšana turpinājās līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai, kad mums uzradās pašiem savi Āfrikas apceļotāji.
Padomijā par P. Bruku ne vien jūsmoja, bet pat izjuta satraukumu, ka ar viņu var notikt kas ļauns. 1964. gada 7. martā “Literatūra un Māksla” pārdrukāja no Maskavas saņemtu ziņu, ka “angļu režisors Pīters Bruks, kura nesenais “Karaļa Lira” iestudējums “Royal Shakespeare” teātri guva lielu atsaucību, ķēries pie jauna, ļoti apšaubāma eksperimenta”. Proti, kādā mazā teātrītī iestudē sirrēlisma lugas un - galvenais - atsaucoties uz franču autoru Antonēnu Arto (Antoine Artaud, 1896-1948), kurš nomiris trako namā un pirms tam paguvis pasludināt, ka “teātris var būt tikai tādā līmenī, kurā vēl nav nekā cilvēcīga". Būtu žēl, ja P. Bruks aizietu pa A. Arto pēdām. Tomēr ar P. Bruku viss beidzās labi.
A. Arto “nežēlības teātra” lozungs tiek likts lietā gan P. Bruka un M. E. Estjēnas lugā, gan M. Kažas veidotajā izrādē, kurā Viļa Daudziņa un Gerda Lapoškas atveidotie “doktori” mēģina izmantot Š. sieviešu dzimumā personificētās Gunas Zariņas īpašās spējas kā šķirbiņu, caur kuru ieraudzīt vai jebkādā citā veidā noskaidrot ko tādu, ko pirms viņiem neviens nav noskaidrojis. Protams, ka viņiem nekas no iecerētā neizdodas, kas kaut kādā ziņā pat dod gandarījumu, jo nekauņas dabūja to pašu neko, ko pelnījuši.
G. Zariņa “Apbrīnas ielejā” attīsta to pašu tēmu, ko pavisam nesen pirmizrādi piedzīvojušajās “Docentēs”, bet apgrieztā veidā: tur viņa ir sociālo zinātņu darbiniece, kas “saiet sviestā” tad, kad viņas pētījums pat bez viņas gribas sāk saistīties ar viņas dzīvi, bet “Apbrīnas ielejā” viņa no cilvēka, kuru zinātnieki izmanto, sāk reflektēt par šiem pētījumiem. Tādā veidā viņa kaut daļēji izķepurojas jeb distancējas no patiešām nepatīkamiem brīžiem, kuros cilvēks tiek padarīts par izmēģinājuma trusīti vai, padomiskās psiholoģijas sistēmā, par Pavlova suni.
Var atsaukties gan uz to, ka JRT Mazajā zālē viņa skatītājiem tuvāk nekā Jaunajā zālē, gan uz saspēles koncentrēšanos starp tikai trijiem aktieriem, kas visi JRT premjeri, gan uz M. Kažas režisora spējām visus šo resursus pārvaldīt, bet gala rezultātā tiem, kurus “Docentes” saistījušās tēmas dēļ, jāpārceļas uz “Apbrīnas ieleju” izrādes dēļ. Lai tur notiekošais atstātu vajadzīgo iespaidu, gādājuši arī “telpogrāfs un kostīmu mākslinieks” Reinis Dzudzilo, kustību māksliniece Ramona Levane un komponiste Elīza Dombrovska.
