Šīs nedēļas sākumā publicētā Latvijas karte ar teritorijām, kurās vienīgais medicīnas pakalpojums būs nomiršana aprūpes slimnīcās, apstiprina pirms 27 gadiem izteiktus paredzējumus par Latvijas nākotni līdz 2050. gadam.
Medicīnas iestāžu reformu karte vienādi labi der vēl divām reformām.
Karte parāda teritorijas, no kurām tūlīt jāpazūd sabiedriskajiem autobusiem un ļoti drīz jāpazūd skolām. Atteikšanās no skolām un autobusiem bija nosacījums, lai Latvija drīkstētu pieņemt 2026. gada valsts budžetu pēc budžeta projekta saskaņošanas Eiropas Komisijā. Skolu slēgšanai raksturīgie trači gaidāmi mazliet vēlāk, kad “2008. gadā dzimušie nākamgad vai aiznākamgad absolvēs vidusskolas. Aiz tagadējiem pirmklasniekiem nāks daudz mazāks bērnu skaits, ar kuriem nepietiks pirmo klašu atvēršanai daudzās skolās, kurās šogad tādas klases vēl izdevies izveidot.” Tad par spīti visiem iebildumiem varēs skolas slēgt atbilstoši tiem Izglītības likuma pantiem, par kādiem Saeima nobalsoja 2025. gada 3. decembrī.
Izglītības likums bija ielikts valsts 2026. gada budžeta likumu pavadošo likumu grozījumu paketē kā valsts 2026. gada un turpmāko gadu izdevumu ierobežošanas likumīgais pamats. Savukārt attiecībā uz autobusiem budžeta deficīta robežas ievērošana prasīja dotāciju samazināšanu, kas atbilda 16% autobusu reisu slēgšanai. Praktiski tas nozīmētu plašu apgabalu atstāšanu vispār bez autobusu satiksmes, jo nav taču jēgas no autobusa, kas kādā apdzīvotā vietā iebrauc vienu un pat divas reizes dienā: maz cilvēkiem tāds darba, mācību vai ārsta apmeklēšanas grafiks, ka viņi var aizbraukt no rīta un atgriezties mājās ar to pašu reisu nākamajā rītā u.tml.
Autobusu reisi bija jāslēdz jau kopš 1. janvāra, bet Evikas Siliņas valdība ir nobijusies no pašas pieņemtā lēmuma sekām, kad kļuva nenoliedzami skaidrs, kādas tad šīs sekas būs. Tāpēc tagad valdība atlikusi lēmuma izpildi uz brīdi, kad valsts šā gada budžetā beigsies nauda pasažieru autobusu kustības dotēšanai. Ja visam gadam noteiktās dotācijas izmaksā par lielāku - nesamazinātu - pārvadājumu apjomu, tad attiecīgi sarūk laiks, cik ilgi valstij būs nauda dotāciju izmaksāšanai. Dotācijas saņemošie pasažieru autotransporta uzņēmumi cenšas šo laiku izmantot protesta akcijām. Viņi iesnieguši E. Siliņai lūgumrakstu atlaist satiksmes ministru Ati Švinku un sola sarīkot streiku, lai iedzīvotāji un valsts iestādes praktiski pārliecinās, kā tas būs, kad sabiedriskā autotransporta ārpus pilsētām vispār nebūs.
Trīs uzskaitītās nozares, kuras valsts vairs nevar uzturēt līdzšinējā veidā, nebūt neizsmeļ visu to, ko valsts vairs nevar. Taču šī nevarība pagaidām nesaduras ar sabiedrības gaidām tādā veidā, kāds izpaudās 2009. gada 13. janvāra grautiņā pie Saeimas un tālāk Saeimas atlaišanā 2011. gada 28. maijā ar sagudrotu ieganstu, bet īstenībā tāpēc, ka tādējādi valsts aparāts pārtvēra un pats noveda līdz galam 13. janvāra prasību izpildi, iegrozot to sev nekaitīgā veidā.
Nav nepārprotama norādījuma, ka tieši tagad vai vairs nekad šo rindu autoram jāizvelk dienas gaismā pirms gandrīz 27 gadiem publicētas un kopš tā laika zem milzīgiem rakstu blāķiem apglabātas rindas. Varēja to darīt pirms gada un varētu, ja nekāda katastrofa līdz tam laikam nebūs notikusi, vēl pēc gada vai dažiem gadiem, kad apritēs 30 gadi kopš publikācijas “Telekomunikāciju izejviela un produkts ir nauda” avīzes “Rīgas Balss” 1999. gada 26. oktobra numurā.
Citiem vārdiem sakot, sabiedrībai kopumā un valsts pārvaldes aparātam vēl ir laiks apdomāt un pieņemt lēmumus, kā no trijām kartēm, kas iezīmē Latvijas teritorijas bez medicīnas, skolām un sabiedriskā transporta, vispareizākajā veidā izveidot vienu karti. Tajā jāņem vērā vēl arī citu nozaru intereses pašsaglabāties vismaz tajā Latvijas teritorijā, ko spējīgs apsaimniekot Latvijā palikušais - strauji sarūkošais pēc skaita un darba spējas novecošanas dēļ vēl straujāk zaudējošais - iedzīvotāju daudzums. Mums visiem klāsies daudz sliktāk, ja birokrātisku procedūru, personisku nesaskaņu u.c. afektu un - visbiežāk - krāpšanas un zagšanas dēļ trīs jau nosauktās un vēl vairākas citas kartes parādīs skolu 100 km attālumā no tuvākās slimnīcas un otrādi, lieliski salabotu tiltu ne tikai meža, bet arī sabrukuša ceļa vidū utt.
Uz pāreju no problēmu noklusēšanas vai, tieši otrādi, no to atzīšanas par bezgalīgu diskusiju tēmām uz kaut jel kādu rīcību mudina Latvijas aizsardzības budžeta lēciens tieši šajā gadā. Tā nauda, kas aizies raķešu pirkšanai, nebūs izmantojama citu problēmu “aizsmērēšanai” ar īstermiņa risinājumiem, kādus pieņemts izmantot ilgtermiņa risinājumu atlikšanai.
1999. gada raksts radās no iespējas apmeklēt Šveices pilsētā Ženēvā ik pa četriem gadiem rīkotu pasaules telekomunikāciju izstādi, kurā ar trīsstāvīgu stendu piedalījās toreizējā Latvijas valsts telekomunikāciju uzņēmuma “Lattelekom” līdzīpašniece", somu “Sonera”. Dažus gadus vēlāk tika realizēta sarežģīta somu un zviedru kapitālu saplūdināšanas shēma, kuras rezultātā Latvijas valsts ieguvusi savu ļoti kaprīzo pušelnieci telekomunikāciju nozarē “Telia”.
Somu un zviedru kapitālu saplūdināšana apliecināja 1999. gada publikāciju, sākot ar tās virsrakstu, ka telekomunikāciju nozarē nauda ražo naudu. No tā izriet, ka vairāk naudas iegūs tas, kam naudas jau sākotnēji bijis vairāk. Rakstā uzskaitīti piemēri, kā telekomunikāciju uzņēmumi no visas pasaules sacentās savu finansiālo iespēju izrādīšanā. Somi un zviedri no tā izsecināja, ka jāsamet nauda kopā, lai varētu piedalīties šādā konkurencē.
Naudas ieguldīšana naudas pelnīšanai nav šķiešanās ar naudu bez aprēķina, kā tieši noguldījumus atpelnīt. Proti, kā pārdot telekomunikāciju pakalpojumus iedzīvotājiem un uzņēmumiem ar visiem lietotāju saraksta paplašinājumiem (valstīm ar to armijām, pašas telekomunikāciju nozares attīstības vajadzībām u.tml.). Rakstā minēts, ka telekomunikāciju uzņēmumi sacenšas ne tikai ar greznākajiem stendiem izstādē, bet arī ar ieguldījumiem, kas toreiz cēla telekomunikāciju pakalpojumu cenas no Latvijas lietotāju viedokļa neaizsniedzamos augstumos.
Kas pagājušā gadsimta 90. gadus apzinīgā vecumā Latvijā piedzīvojis, tas atceras, cik skaļi bija protesti par “Lattelekom” tarifu celšanu. Droši vien tāpēc “Lattelekom” aicināja žurnālistus uz izstādi, kurā tika parādīts, ka telekomunikāciju tarifus nav iespējams pazemināt ar protesta mītiņiem, Saeimas debatēm un likumiem. Izstāde pārliecināja, ka vienīgā iespēja, kā telekomunikācijas Latvijā palētināt, ir tās palētināt attiecībā uz vienu lietotāju, ja lietotāju skaits pieaug. Tajā skaitā labi der juridisko personu skaita palielināšana, taču arī tā galu galā atduras pie atziņas, ka “Latvijai jāieved telefonu lietotāji".
Pamatojumam piesaukts telekomunikāciju tornis, kādus pasaulē projektē un ražo, rēķinoties ar daudz lielāku lietotāju blīvumu, nekā uz vienu kvadrātkilometru sastopami Latvijā. Tāpēc Latvijā dzīve dārgāka nekā bagātākās valstīs, kur sakaru torņa, satiksmes tilta vai ceļa kilometra uzturēšanai naudu var no viena iedzīvotāja ņemt mazāk, bet kopā saņemt vairāk, ja iedzīvotāju vairāk.
Gala secinājumi, kas 2026. gadā kļuvuši daudz aktuālāki nekā bija 1999. gadā, nosauca divus ceļus, pa kuriem varētu pietuvoties šveiciešu dzīves līmenim, pēc kāda mēs alkām un alkstam. Kas tad kopš 1999. gada mainījies? Tas, ka toreiz runa bija par labākas, t.i., pārticīgākas dzīves “burkānu”, bet tagad "burkāna" vietā “pātaga” - iespēja, ka valsts beigs savu pastāvēšanu ļoti pārskatāmā nākotnē, aizraujot sev līdzi daudzus cilvēkus apmēram tāpat, kā to izdarīja Padomju Savienība kopumā un Latvijas administratīvajā teritorijā tajā skaitā. Ar to domāti statistikas dati, ka mirstība Latvijā pieauga no 32,6 tūkstošiem 1989. gadā līdz 41,8 tūkstošiem 1994. gadā un normālajā 32-33 tūkstošu līmenī atgriezās 1999. gadā. Mirstības rādītāji ir nozīmīgi arī tāpēc, ka pēc tiem kā pēc piramīdas virsotnes augstuma var spriest par tās pamatnes platumu - par skaitliski daudz vairāk cilvēkiem, kuri izdzīvoja par spīti tam, ka dažkārt palika bez ēdiena un siltuma, sabojāja biogrāfijas ar sodāmībām, netika pie iecerētās izglītības.
Pat nelielās Latvijas mērogā vienmēr ir daudz cilvēku, kurus piemeklē likstas un ķibeles tad, kad sabiedrībai kopumā klājas labi, taču tagad ļaudīm pamats par savu nākotni nervozēt vairāk nekā parasti. Psiholoģiski tā tas nav, jo cilvēki nervozē vienmēr. Mūsu izdzīvošanas instinkti koncentrē uzmanību uz katru nākamo momentu, saskatot tur briesmas, kas jau pēc mirkļa izrādās bijuši māņi.
Tomēr nevar sacīt, ka cilvēks pārlieku nervozs, ja viņš satraucas par tādu rādītāju kā Latvijā jaundzimušo skaita noslīdēšanu zem viena tūkstoša mēnesī jau aizpagājušā gada beigu un pagājušā gada sākuma drēgnajā periodā. Pagājušā gada dažos siltajos mēnešos dzimstība atgriezās virs tūkstoša, bet gads finišēja ar 898 jaundzimušajiem decembrī (sākotnējie dati, kas tiks mazliet precizēti). Lai gan no praktiskā viedokļa nav atšķirības starp 1 001 un 899 jaundzimušajiem mēnesī, skaitļu simboliskajai nozīmei ir arī praktiskas sekas. Cilvēki nevar izlikties nesaprotam, ka jau šodien jāgatavojas tam, ka paaudzei, ko veido mazāk nekā tūkstotis vienā mēnesī dzimušu cilvēku, nespēs aizvietot paaudzes ar 2-3 tūkstošiem mēneši dzimušu cilvēku, kuru darbs uztur Latvijas infrastruktūras objektus, ražošanu, armiju, pārvaldi, izglītību, medicīnu, mākslu, sportu tagadējā veidā.
Triju iemeslu dēļ Latvijas iedzīvotājiem nav vēl pārdesmit gadu, pēc kuriem sākt domāt, ko tad nu tālāk darīt, kā dzīvot.
Pirmkārt, cilvēku darbspējas zūd ātrāk nekā paši cilvēki, kuri mūža nogalē mēdz pārvērsties no sevis un citu apgādniekiem par apgādībā esošiem. Veco cilvēku īpatsvara pieaugums atņem sabiedrībai darba spējas straujāk nekā katram cilvēkam atsevišķi. Proti, aizvien lielāka daļa no kopējā darba jāatņem visiem citiem uzdevumiem un jāizlieto veco cilvēku uzturēšanai sabiedrības stabilitātes dēļ. Tāpēc jau sacerēta latviešu tautas pasaka, kas māca nevilkt vecīšus un vecenītes ar ragaviņām uz mežu. Viņi jāvelk uz aprūpes slimnīcām, kādas valsts sola atstāt arī tur, kur citu medicīnas pakalpojumu nebūs.
Otrkārt, nenoniecināsim paši sevi, ka neviens šeit nepamanīs nākotnes draudus un nedarīs neko citu, kā vien to, ko dara Latvijas politiķi un ierēdņi, Viņu kaut vai kopš 1999. gada izteiktie solījumi veikt pārmaiņas, reformas un sazin ko vēl būtu apkopojami ne mazāk kā 100 sējumu izdevumā. Mēģinājumi pāriet no vārdiem pie darbiem būs, pat ja tās izrādīsies mētāšanās no viena grāvja otrā grāvī.
Treškārt, Grenlandes piemērs rada, ka teritorijas iekārojamība un tālāk iekarojamība proporcionāla tās mazapdzīvotībai. Turklāt veci un slimi cilvēki no iekarotāju viedokļa var netikt skaitīti par cilvēkiem.
Labi, ka 1999. gada raksts izvelkams no laikiem, kad avīzes tika drukātas uz papīra, kas gandrīz droši sargā no aizdomām, ka kāds uzdod savu šodienas gudrību par pravieša spējām.
Turpat tālāk brīdinājums, ka "abi varianti kā valsts politika šķiet vienlīdz nepopulāri un nerealizējami demokrātijas apstākļos". Tāpēc abi šie varianti realizējas stihiski. Daudzas teritorijas pamestas atbilstoši tam, kā Latvijas iedzīvotāju skaits sarucis no 2 386 200 cilvēkiem 1999. gada oktobrī līdz 1 824 800 (mīnus 561 400) 2025. gada decembrī, un iedzīvotāju etniskais sastāvs mainās acīm redzami. Valstī, tajā skaitā pašvaldībās valdošie politiķi un partijas turpina izlikties, ka viņiem nav nekādas daļas ne gar teritoriju pamešanu, ne gar imigrāciju. Valsts iestādes piedalās šajos procesos bez nekādiem kopīgiem mērķiem un plāniem, jo politiķi pareizi uzskata, ka sabiedrība atalgos viņus par izvairīšanos no sabiedrībai nepatīkamu jautājumu apspriešanas ar ievēlēšanu treknos amatos.
Ja 2026. gada sākumu ņem par pieturas punktu Latvijas maršrutā no 1999. gada uz 2050. gadu, tad atlikuša gadsimta ceturksnī Latvija pagūs gan savākt atlikušos iedzīvotājus nelielā teritorijā, gan atdot atbrīvoto teritoriju apmēram tā, ka kopējais iedzīvotāju skaits dubultotu 1999. gada oktobra statistikā ietverto iedzīvotāju skaitu: 2 386 200x2=4 772 400.
