Jau daudzus gadus Latvijas valsts budžeta likumu uzdevums ir salāgot valsts pastāvēšanu ar aizvien mazāku iedzīvotāju skaitu, tāpēc ļoti pamācoši, ka pirmais mezgla punkts 2026. gada budžeta likumu paketes izskatīšanā bija par skolu slēgšanu, jo bērnu skaits valstī sarūk straujāk nekā iedzīvotāju kopskaits.
“Pēc garām debatēm balsojam,” debates noslēdza Izglītības likuma grozīšanas gaitu vadījusī Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja Anda Čakša. Debatēs aizstāvēt valdības pozīciju bija kāpusi arī Ministru prezidente Evika Siliņa. Balsojumā valdošā koalīcija uzvarēja ar 49 balsīm, kurām opozīcija pretojās ar 42 deputātu balsošanu pret likuma grozījumiem un vienu atturējušos deputātu.
Likuma grozījumu būtība ir dot tiesības valdībai noteikt minimālo skolēnu skaitu skolās un klasēs, lai valdība uzņemtos skolu līdzfinansēšanu. Vairākus gadus ilgās un sīvās diskusijās ir it kā panāktas vienošanās par šiem minimumiem, kas atšķiras starp skolām pilsētās un laukos, starp skolām laukos un tālos laukos, starp skolām atkarībā no izglītības programmām dažādu vecumu un īpašu vajadzību bērniem. Rezultātā sanāk gandrīz tā, ka minimālo skolēnu skaitu izrēķinās jeb noteiks katrai skolai atsevišķi. Visi šie aprēķini strauji sarūkoša skolēnu skaita apstākļos tik smalki un mainīgi, ka tos nevar noteikt ar likumu, bet noteikšot ar valdības noteikumiem. Saeimas deputātiem bija iemesls būt ērcīgiem, ka no viņiem prasīja atteikties no deputātu varas par labu izpildvarai. Principā jāpiekrīt opozīcijas bažām, ka te var rasties politiskās korupcijas veids, ar kādu valdošajai koalīcijai pirkt pašvaldību pakļaušanos. Bet galu galā Saeimai nācās piekrist, ka skolu skaits jāsamazina, lai uzturētu atlikušas skolas: lai skolotāji neaizmūk, lai ēkas varētu apkurināt utt.
Citiem vārdiem sakot, tagadējo skolu reformu varētu pielīdzināt vēlēšanu sistēmas reformai pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas. Attiecībā uz skolām tad tika ieviests princips “nauda seko skolēnam”. Valsts deva skolām naudu proporcionāli skolēnu skaitam, ko varētu pielīdzināt tīri proporcionālajai Saeimas vēlēšanu sistēmai pagājušā gadsimta 20. un 30. gados. Taču tagad deputātu kandidātus Saeimā ielaiž ar nosacījumu, ka viņu partija savākusi noteiktu balsu minimumu procentos no nodoto balsu kopskaita. Kuras partijas pāri minimumam netiek, to savāktās balsis, t.i, balsīm atbilstošās deputātu kandidātu vietas pārdala starp partijām, kas pāri minimumam tikušas. Turpmāk tāpat rīkosies ar skolām. Kurās skolās skolēnu mazāk par minimumu, tās jāslēdz un nauda jāatdod lielākām skolām pēc skolēnu skaita.
Skolēnu koncentrēšana pēc iespējas lielākās skolās tiek pamatota ar skaitļiem, ka viena skolēna mācību gada izmaksas mazajās lauku skolās sniedzas līdz 3 500 eiro, kamēr pilsētu skolās šīs izmaksas parasti iekļaujas 1 500 līdz 2 000 eiro robežās. Taču ar šādu salīdzinājumu vien nepietiek, jo tad runa ir par to, ka nevis tikai skolēniem, bet visiem iedzīvotājiem - ģimenēm ar bērniem - jāpārceļas uz pilsētām. Citādi jautājums, kā tad skolēni no reti apdzīvotajām teritorijām nonāks skolās. Ja viņu pārvadāšanu uzņemas valsts savā vai pašvaldību personā, tad tas ir nopietns izdevumu postenis, kas mazina kopējās izmaksu atšķirības starp pilsētu un lauku skolām. Tādā stilā turpinot, izglītības izdevumos jāierēķina arī ceļu un - galvenais - tiltu labošana, lai skolēni varētu nokļūt skolās un atpakaļ mājās kaut cik samērīgā laika ilgumā.
Citā variantā lielo skolu pastāvēšana prasa atjaunot internātus, kas bija skolu sastāvdaļa kopš cara laikiem, par kuriem stāsta Jānis Poruks (1871-1911). Viņš tādā skolā gājis no 1881. līdz1885. gadam un uz šādas pieredzes pamata 1897. gadā sacerējis stāstu “Kauja pie Knipskas”. Nekā priecīga stāstā nav, tāpēc atjaunotā Latvijas Republika 1990. gadā uzņēma kursu uz internātu likvidāciju, ko tagad gandrīz vai pilnīgi pabeigusi. Ja slikto internātu fiziski vairs nav, tad slikto nevar aizslēpt aiz labo “dienesta viesnīcu” izkārtnes. Šādu viesnīcu ierīkošana prasa naudu, kuras trūkums ir tagadējās reformas sakne.
Deputāti debatēja ilgi un karsti ne tikai lauku skolu, bet arī privātskolu dēļ. Arī tās parasti ir mazas skolas jeb skoliņas, pat ja atrodas pilsētās. Viens no privātbiznesa pamatiem tādā gadījumā ir iespēja ietaupīt uz telpu rēķina, ja tās izdevies lēti iegūt, pielāgot skolas vajadzībām un maksimāli aizpildīt ar interesentiem šīs skolas finansēt vēl bez tā, cik skolām naudu piešķir valsts. Tiktāl viss būtu labi, bet daudzās privātskoliņās nav iespējams ietilpināt tik daudz bērnu, cik valsts gatavojas noteikt par kritēriju valsts naudas saņemšanai. Laikam gan tikai dažas privātskolas Latvijā gribētu un spētu iztikt vienīgi ar privātiem maksājumiem. Latvijā ļoti ierobežots cilvēku skaits spēj maksāt par privātskolas pakalpojumiem pilnu cenu, nevis piemaksāt par papildpakalpojumiem, kādus privātskola sola virs parastās skolas līmeņa.
Tieši tāpat kā opozīcija koalīciju, tā koalīcija opozīciju var turēt aizdomās par koruptīvu shēmošanu. Reālā korupcija var nenotikt tik prasti kā privātskolu maksājumi naudā opozīcijas partijām un deputātiem par privātskolu aizstāvēšanu. Šādu jautājumu kārtošanai pietiek ar pazīšanos un informatīvo nodrošinājumu. Konkrētajā gadījumā ar iespēju pieteikt privātskolas kā patvēruma vietas tādiem Cibiņiem, kādus aprakstījis Poruks “Kaujā pie Knipskas”. Savukārt deputātiem izdevīgi uzstāties kā šādu patvēruma vietu sargiem.
Gan ilgas sarunas pirms likumprojekta sagatavošanas, gan Saeimas debates beidzās ar to, ka lauku skolas un privātskolas tiks atdotas valdības žēlastībai. No vienas puses, privātskolām netikšot noteikti mazāki skolēnu skaita kritēriji, bet tiek solīts trīs gadu pārejas periods un sarunas par iespējamiem izņēmumiem.
Taisnība izglītības un zinātnes ministrei Dacei Melbārdei par ļaunām sekām no privātskolu īpaša statusa atzīšanas.
Pirmkārt, tādējādi tiktu diskreditētas parastās pašvaldību un valsts skolas kā nespējīgas mācīt un audzināt bērnus ar veselības un uzvedības problēmām. Te varētu piebilst, ka daži deputāti Saeimas sēdē šāva pār strīpu. Ja viņu sacīto pieņemtu burtiski, tad privātskolas šķistu kā slimu un nepaklausīgu bērnu pāraudzināšanas vietas, par kādām privātskolas diez vai grib pieteikties.
Otrkārt, valsts piekrišana tērēt vairāk naudas par katru skolēnu privātskolā nekā pašvaldības skolā mudinātu inovatīvas pašvaldības pārsaukt parastās skolas par privātskolām.
Saeimas sēde attiecībā uz Izglītības likuma grozīšanu ilustrēja parasto pretrunu, ka, no vienas puses, tiek prasīts pētīt, diskutēt un vienoties, bet, no otras puses, tiek gaidīts lēmums, nevis bezgalīgi strīdi un aizvien jauni varianti. Skolu reformas gadījumā situācija vēl ļaunāka, jo tagadējās vienošanās par skolēnu skaitu attiecas uz pēdējo brīdi, pēc kura skolēnu skaits strauji samazināsies Latvijā kopumā un gandrīz visā Latvijas teritorijā jeb pašvaldībās. Proti, pašlaik skolās vēl mācās 2008. gada dzimstības virsotnes bērni un jau mācās 2016. gada dzimstības virsotnītes bērni. Pēc šīm virsotnēm sekoja strauji jaundzimušo skaita kritumi:
| Gads | 2000 | 2008 | 2011 | 2016 | 2024 |
| Jaundzimušo skaits tūkstošos | 20,3 | 24,4 | 18,8 | 21,9 | 12,9 |
Avots: CSP
2008. gadā dzimušie skolas nākamgad vai aiznākamgad absolvēs vidusskolas. Aiz tagadējiem pirmklasniekiem nāks daudz mazāks bērnu skaits, ar kuriem nepietiks pirmo klašu atvēršanai daudzās skolās, kurās šogad tādas klases vēl izdevies izveidot. Ja skaitliskās izmaiņas izsaka grafiski, tad lejupejoša līkne pēc 2016. gada stāvāka un dziļāka, nekā pēc 2008. gada.
Atliek paļauties uz D. Melbārdes goda vārdu sarunā ar “Neatkarīgo”, ka Izglītības un zinātnes ministrija ir pakārtojusi Izglītības likuma grozījumus demogrāfiskajām prognozēm turpmāko 15 gadu laikā. Ar katru pašvaldību pārrunāts skolēnu skaita neizbēgamā samazinājuma grafiks un tā ietekme uz skolu skaitu un izvietojumu atkarībā no ceļu tīkla un citiem apstākļiem, kas nosaka bērnu nokļūšanu skolās. Praktiski tas nozīmēšot aizvien zemākas prasības skolēnu skaitam, lai valsts skolu finansētu.
Opozīcijas deputāti no Saeimas tribīnes regulāri atkārtoja, ka viņi šādiem solījumiem netic. Koalīcijas “progresīvo” sadaļas deputāte Antoņina Ņenaševa norādīja, ka opozīcija vienādi bieži prasa no koalīcijas finansējumu un pārmet tai izšķērdību, pārmet dzīvošanu uz parāda.
