Latvija vairākos būtiskos statistikas rādītājos ir Eiropas Savienības (ES) valstu lejasgalā, atpaliek arī no Igaunijas un Lietuvas. Tas acīmredzami ir saistīts ar sistēmiskiem trūkumiem valsts darbinieku atlasē – politikā un valsts pārvaldē darbojas nevis paši enerģiskākie, spējīgākie un izglītotākie, bet pavāji kadri. Kā no šīs ķezas tikt ārā? Piedāvājumi ir dažādi.
Kad 1993. gadā tika ievēlēta 5. Saeima, visi 100 deputāti bija spilgtas, tautā labi pazīstamas personības. Starp deputātiem bija mūziķi, aktieri, literāti, dakteri, kuru kompetence likumu rakstīšanā varbūt nebija pati augstākā, taču tās bija personības. Tolaik bija arī dīvainais trimdas darbinieku un “labo komunistu” saplūdums partijā “Latvijas ceļš”, bet arī šos cilvēkus tauta labi pazina. 5. Saeima - leģendas, godājami priekšstāvji. Starp viņiem arī deputāti ar Kremli un PSRS sirdī, taču arī tie bija pazīstami.
Atjaunojot Satversmi un vēlēšanu likumu, kāds bija līdz 1934. gadam, viss bija pareizi - ar to tika ievērota Latvijas Republikas konstitucionālo pamatu pēctecība, un vēlēšanu likums tika atjaunots tāds, kāds tas bija
pirms Ulmaņa apvērsuma un padomju okupācijas - tika atjaunota proporcionālā parlamenta vēlēšanu sistēma ar vienu pielabojumu. Lai novērstu pirmskara šausmīgo Saeimas sadrumstalotību, tika ieviesta 4% barjera sarakstiem. 1995. gadā barjera tika paaugstināta uz 5%.
Ar šo vēlēšanu sistēmu esam dzīvojuši 30 gadus, un sākotnēji tā lieliski strādāja.
Taču ar katru nākamo Saeimu lēnām un pakāpeniski deputātu kvalitāte ir pazeminājusies, kamēr nupat pēdējos trijos sasaukumos var teikt, ka parlamenta cilvēkresursam pamanāmas degradācijas un deģenerācijas pazīmes. Plašāka publika varbūt varētu pazīt 10-20 Saeimas deputātus. Kas ir šie pārējie vīriņi un sieviņas, jaunietes un jaunieši, no kuras partijas viņi ir? Ne viņi kāpj tribīnē, lai ko teiktu, ne kādus priekšlikumus izsaka. Tikai piedalās balsošanas procesā, spiežot pogas. Tas attiecas uz visiem spēkiem - ne tikai uz opozīciju, bet arī uz pozīciju.
Ļoti necils ir pēdējo parlamentu darba rezultāts - ir panākts, ka Eiropas Savienības konkurencē Latvijas makroekonomiskie un tautsaimniecību raksturojošie rādītāji ir pašā lejasgalā vai pat pēdējā vietā. Arī no Lietuvas un Igaunijas Latvija nožēlojami atpaliek vai visās nozarēs un rādītājos.
Sportā, lai spēle kļūtu interesantāka, vēsturē ir notikušas izmaiņas noteikumos - futbolā vārtsargs nedrīkst ņemt rokās bumbu, ja to viņam atripina savas komandas spēlētājs, basketbolā ieviesti trīspunktu metieni, un NBA aizliegta zonas aizsardzība, regbijā par piezemējumu ir 5 punkti, nevis 4, kā tas bija līdz 1992. gadam utt.
Iespējams, ir pienācis laiks mainīt noteikumus arī Latvijas Saeimas ievēlēšanā, lai politikas process atdzīvotos un izrautos no apnicīgās rutīnas, kur iestartē partiju “lokomotīves”, kuras ievelk sev līdzi teju vai nejaušus garāmgājējus?
Gandrīz pirms katrām vēlēšanām dzimst arī kāds jauns spēks, taču vienmēr ir viens un tas pats “grābeklis” - jaunais ātri sasmird un iekļaujas kopējā plūdumā vai vispār tiek no politikas izlidināts uz neatgriešanos. Jauna spēka līderiem nopakaļ velkas pelēku vīriņu kavalkāde, kuri vai nu pazūd, vai tiek uzsūkti jau pastāvošajā politiskajā vidē.
Neapmierinātība ar pastāvošo proporcionālo sistēmu ir gruzdējusi visu laiku jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem, taču vienmēr tās partijas, kas ir bijušas pie varas, sistēmas maiņu ir noraidījušas.
Proporcionālajai sistēmai ir trūkumi, un galvenais, ka 5% barjeras dēļ ļoti liela elektorāta daļa paliek bez pārstāvniecības - visi, kas nobalsojuši par tām partijām, kuras neiekļūst Saeimā, savu balsi ir izmetuši vējā. Nu un, protams, jau minētā nelaime, ka sarakstu līderi ievelk sev līdzi personāžus, kuri varbūt nav nemaz cienīgi saukties par tautas priekšstāvjiem.
Arī jebkurai citai vēlēšanu sistēmai ir trūkumi. Taču pirmajā brīdī, vismaz pirmajos pāris Saeimu sasaukumos, pārmaiņām drīzāk varētu būt pozitīvs efekts. Ar vēlēšanu sistēmas maiņu būtu cerības, ka politikā atnāk “jaunas asinis”, citādas vēsmas, kāds vēl nebijis skatījums uz lietām.
Ļoti pat cerīgs bija izcilā teātra režisora Alvja Hermaņa uznāciens ar ideju “bez partijām”. Protams, bez partijām tas nebūtu, bet vēlēšanu sistēmu Hermanis piedāvāja citu - pārnesamās balss vēlēšanu sistēmu. Šajā variantā būtu nevis partiju saraksti, bet kandidātu vārdi. Turklāt vēlētājs varētu pat rakstīt klāt kādus vārdus, kas viņam tīkami - veidot pats savu sarakstu. Latvija tiktu sadalīta 17 vai 20 vēlēšanu apgabalos. Vēlētāji nebūtu piesaistīti pie viena sava apgabala, bet varētu braukt balsot, uz kuru apgabalu vēlas.
Šādā veidā būtu cerības, ka parlamentā varētu iekļūt arī cilvēki, kas nav iesaistījušies kādā partijā, bet ir ļoti godājami, cienījami un visai tautai varbūt labie. Pašreizējā politiskā spektra kvalitāti tas varbūt varētu uzlabot.
Hermaņa piedāvājumam nav nepieciešami Satversmes grozījumi, jo arī šī sistēma ir proporcionālā un nerunā pretī Satversmei, kurā teikts, ka Saeima jāievēlē proporcionāli.
Iepriekš minētā ideja ir ļoti līdzīga tai sistēmai, kāda jau kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem ir Īrijā.
Te gan arī ir problēmas. Par kaut kādu digitālu balsu skaitīšanu būtu jāaizmirst vismaz uz kādu laiku, kamēr datori tiks apmācīti vairāk. Kandidātu listes Īrijā ir teju vai metru garš papīrs, un balsis jāskaita ar rokām. Ne vēlēšanu komisija, ne dators nespēj atpazīt visādus ieķēpājumus listēs, ko vēlētāji mēdz tajās iekleksēt. Līdz ar to liela daļa vēlēšanu zīmju tiek atzīta par nederīgām.
Īrijas vēlēšanu sistēma vēsturiski radās tāpēc, ka Īrija bija “pulvera muca” ar katoļu un protestantu kopienu pretstāvi. Katoļu priesteri nevarēja oficiāli iesaistīties politiskās partijās, dumpīgas organizācijas nevarēja reģistrēties un piedalīties, tāpēc tika izdomāts veids, kā traucēkļus apiet. Tādā veidā tautas viedokļa veidotāji varēja iekļūt parlamentā un piedalīties politikas procesos.
Lai vai kā, mūsdienu Īrijā ļaudis nežēlojas par vēlēšanu sistēmu - viņiem urnās jābāž milzīgi papīra “palagi”, kas ir vienīgā neērtība, ko viņi jūt. Īrijā ir pārliecība, ka tie, ko viņi ir izvēlējušies, tiešām ir vislabākie un citādu vēlēšanu uzvarētāju nevar būt.
Īrijas sistēma neiznīcina partijas - vismaz 70% ievēlēto kandidātu parasti ir partiju virzīti un atbalstīti.
Latvijai nav aktuāli veidot vēlēšanu sistēmu, lai apietu svešas varas uzliktus ierobežojumus, taču kādu daļu deputātu tādā veidā varētu ievēlēt bez viņu oficiālas saistības ar kādu partiju un tās listi.
Partiju listes spiež vēlētāju izvēlēties “mazāko ļaunumu”, bet ar pārnesamās balss sistēmu viņi varētu izvēlēties “lielāko labumu” - tā kustības “Bez partijām” mājaslapa reklamē savu piedāvājumu.
Ir arī citas idejas, kuras deklarētas vairāku partiju programmās. “Apvienotais saraksts - Latvijas Zaļā partija, Latvijas Reģionu apvienība, Liepājas partija” sola jaukto vēlēšanu sistēmu, kurā “deputāti būs tieši atbildīgi savu apgabalu vēlētāju priekšās”. Ieviest jaukto vēlēšanu sistēmu piedāvā arī “Latvija pirmajā vietā”, savukārt “Stabilitātei!” ir par mažoritāro sistēmu.
Jauktā sistēma būtu tāda, kur puse deputātu tiek ievēlēta proporcionāli, bet otra puse - vienmandāta apgabalos. Šāda sistēma pastāv Lietuvā Seima un
pašvaldību vēlēšanās. Tā ir ļoti sarežģīta sistēma. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās daļai vēlētāju bija jāaun kājas un jāiet balsot otru reizi, jo virknē vienmandāta apgabalu neviens kandidāts nebija ieguvis pietiekamu balstu skaitu un bija jārīko vēlēšanu otra tūre.
Par mažoritāro vēlēšanu sistēmu iestājas arī Jānis Urbanovičs, kurš ir Saeimā neievēlētās partijas “Saskaņa” līderis, taču politiķis ar milzu pieredzi un pašlaik arī aktīvākais mudinātājs uz vēlēšanu sistēmas maiņu.
“Acīmredzami, ka spēkā esošā proporcionālā vēlēšanu sistēma nespēj nodrošināt, lai Saeimā nonāktu patiešām spējīgākie, gudrākie, tālredzīgākie, patriotiskākie valsts pilsoņi, kas spētu pārlauzt valsts neveiksmju trajektoriju.
Proporcionālās vēlēšanu sistēmas galvenais trūkums ir nepersonalizēta atbildība. Vēlētājs balso par sarakstu, nevis konkrētu kandidātu. Līdz ar to nav konkrēta deputāta, no kura viņš var prasīt atbildību, kuram uzdot konkrētus darbus, kuru vajadzības gadījumā arī sodīt, atsaucot vai izbalsojot nākamajās vēlēšanās,” uzskata Urbanovičs. Oktobrī “nra.lv” viņu intervēja. Rakstu lasiet šeit. .
Urbanovičs pauž: “Mažoritārās vēlēšanās, kad katrā apgabalā konkurenti tieši sacenšas cits ar citu, nav iespējams paslēpties aiz kāda muguras. Lai kā tev patiktu partijas līderis tālajā Rīgā, tu gribi, lai tavā Viļakā vai
Aizputē uzvar spēcīgākais kandidāts ar labāko piedāvājumu. Šī sistēma likvidē vagoniņu principu, kad viens līderis ievelk Saeimā desmit nevienam nezināmu kandidātu - mehānisku pogu spiedēju bez sava viedokļa. Viņi ir atkarīgi nevis no vēlētāja, bet no savas partijas hierarhijas. Ja kandidāts pats savas partijas programmas ietvaros ir izcīnījis vietu parlamentā, izgājis individuālu vēlēšanu sietu, tūlīt mainās politiskā ainava Saeimā. Deputātam ir jācīnās par savu vēlētāju, un katram ir ko zaudēt.”
Politiķis uzskata, ka dažādu kalibru populisti un afēristi, kas ar skandalozu kampaņu un “telefongrāmatā atrastiem gadījuma kandidātiem” ik pa laikam iekļūst parlamentā, mažoritārās vēlēšanās uzvarēt nespēs. Lai iegūtu vērā ņemamu pārstāvniecību, partijām vajadzēs krāt pieredzi, rūpīgi atsijāt katru kandidātu, sagatavot viņu tautas priekšstāvja darbam, pastāvīgi audzināt maiņu, pilnveidot un piezemēt savas programmas. Sabiedrībai ir vajadzīgas tieši šādas - darbīgas partijas, kas īsteno atbildīgu politiku.
Lai pārietu uz mažoritāro sistēmu, būtu nepieciešami grozījumi Satversmē vai pat referendums.
Ne tikai vēlēšanu sistēma ir liela ievēlēto institūciju problēma. Lai gan Eiropas Savienības līmenī apkopojoša statistika jau ilgu laiku nav fiksēta, diezgan droši var apgalvot, ka Latvija ir negatīva ES čempione ar vismazāko iedzīvotāju iesaisti politiskajās partijās. Latvijā partijās ir labi ja 1,25% balsstiesīgo, kamēr, piemēram, Igaunijā to ir 4,5%. Turklāt partiju
biedru skaits Latvijā pēdējos trijos četros gados ir vēl vairāk samazinājies - no apmēram 27 tūkstošiem uz 23 tūkstošiem. Pirms vairāk nekā 10 gadiem bija pētījums, kurā tika konstatēts, ka Austrijā partijās ir 17%, Somijā - 8%, Grieķijā - 7%, Bulgārijā - 5,5%, Šveicē - 4,5%, Lietuvā - 3%.
Laika gaitā nezin kāpēc īpaši tieši Latvijā lielā sabiedrības daļā ir izveidojies uzskats, ka partija un politika ir kaut kas nešķīsts, aizdomīgs un tumšs, ar ko godīgam cilvēkam nevajadzētu nodarboties. Līdz ar to ir maza sabiedrības iesaiste politikā un attiecīgi maza konkurence, kā rezultātā vājš ir arī parlaments, vāja ir valdība. Diemžēl Hermaņa “Bez partijām” šo aizspriedumu vēl vairāk pabaro, jo apriori tiek pieņemts, ka partijas ir ļaunums.
Tāpēc iedzīvotāji un partijas ir tālu viens no otra un katrs dzīvo savu dzīvi. Kā sabiedrības līdzdalības imitācija te veikli šiverē virkne nevalstisko organizāciju, kuras pēc būtības ir tikai viena liberālā politiskā spēka izpalīdzes propagandas druvā.
Turklāt ir pieņemti tādi likumi, kas jau pašā saknē attur no vēlmes iesaistīties partijās un politikā. Atverot bankas kontu, stājoties kādās līgumattiecībās vai pat tikai atbildot uz jautājumiem sociologu aptaujai, bieži dzirdams jautājums: “Vai jūs esat politiski nozīmīga persona?” Un var gadīties, ka politiski nozīmīgajai personai kādas darbības ar tās naudu tiek atteiktas. Pie politiski nozīmīgām personām tiek pieskaitīti arī politiķa radi, un labi, ka vēl ne arī mājdzīvnieki. Ierēdņiem ir vēl sliktāk - par politiski nozīmīgiem tikšot uzskatīti arī viņu pusbrāļi un pusmāsas.
Politiski nozīmīgajai personai nākas vilties, ka par tādu kļuvusi - iestāšanos partijā nākas vērtēt gandrīz kā iekāpšanu mēslu čupā. Iekāpt viegli, bet nomazgāties grūti. Pret saukšanos par politiski nozīmīgu nelīdz pat mažoritārā vēlēšanu sistēma, jo ievēlētais deputāts tāpat iegūst šo statusu.
Vārdu “partija” vajadzētu reabilitēt, nevis vēl vairāk diskreditēt. Vajadzētu, lai cilvēki vairāk iesaistās partijās, lai veidojas konkurence to iekšpusē un aktīvākie un profesionālākie lai nonāk partiju vadībā un kandidātu listēs. Par vēlēšanu sistēmas maiņu iestājas politiķi, kas nav pie varas, taču arī valdošajiem spēkiem derētu par to padomāt, jo neko nemainīt nav diez cik viedi - ar to tie dara pāri paši sev.
