Kādas nepilnības vērojamas mūsu vēlēšanu sistēmā; vai patiesi proporcionālās vēlēšanu sistēmas galvenais trūkums ir nepersonalizēta atbildība – par šiem un citiem jautājumiem “nra.lv” saruna ar vienu no pieredzējušākajiem politiķiem un politikas apskatniekiem Latvijā, partijas “Saskaņa” idejisko tēvu Jāni Urbanoviču.
Septembra sākumā jūs jau bijāt “nra.lv” studijā (intervija un video skatāms šeit), bet ir vēl daži papildjautājumi - ne par pašlaik notiekošajām jezgām Saeimā un valdībā, bet par Latvijas politiskās sistēmas pamatproblēmām. Kas, pēc jūsu domām, nav kārtībā, kāpēc Igaunijā un Lietuvā ekonomika attīstās straujāk?
Drošība un stabilitāte, attīstība un izrāviens, saimnieki savā zemē, vienoti spēkā, par latvisku Latviju, par mieru un stabilitāti, pacelsim Latviju - tāds un līdzīgs ir partiju apsolījums katrās vēlēšanās. Partiju piāristi ik pa četriem gadiem atkal no jauna piemeklē iedvesmojošus vārdus, kas skan labi, bet neuzliek nekādus pienākumus. Jo šo lozungu izpilde nav izmērāma, un tie paliek tikai vārdi, vārdi...
Ar stūrgalvīgu neatlaidību vēlētājs jau 30 gadus kāpj uz viena un tā paša grābekļa, meklējot īstos priekšstāvjus, kas iecels Latviju saulītē. Jau 30 gadus viļas, kad "šie" rīkojas tieši tāpat kā "iepriekšējie". Nākamajās vēlēšanās izvēlas vairs ne labākos, bet "mazāko ļaunumu". Un tā pa apli. Latvijas politika šādi pamazām pārpurvojas. Rezultātu var redzēt visos Eiropas pārskatos ar valstu attīstības rādītājiem - Latvija ir smagā arjergardā, arvien vairāk atpaliekot no savām Baltijas kaimiņvalstīm, kam nav nekāda objektīva pamata.
Ja atkārtotas darbības noved pie viena un tā paša rezultāta, loģikas likumi prasa mainīt rīcības algoritmus. Acīmredzami, ka spēkā esošā proporcionālā vēlēšanu sistēma nespēj nodrošināt, lai Saeimā nonāktu patiešām spējīgākie, gudrākie, tālredzīgākie, patriotiskākie valsts pilsoņi, kas spētu pārlauzt valsts neveiksmju trajektoriju.
Proporcionālās vēlēšanu sistēmas galvenais trūkums ir nepersonalizēta atbildība. Vēlētājs balso par sarakstu, nevis konkrētu kandidātu. Līdz ar to nav konkrēta deputāta, no kura viņš var prasīt atbildību, kuram uzdot konkrētus darbus, kuru vajadzības gadījumā arī sodīt, atsaucot vai izbalsojot nākamajās vēlēšanās.
Protams, plusi un mīnusiņi reizēm nostrādā, taču tie biežāk atspoguļo partiju iekšējās cīņas, ne vēlētāju vērtējumu. Partijām būtiskas ir tikai "lokomotīves", pārējie kandidāti sakāpj apgabalu "vagoniņos" un tā arī paliek vēlētāja neizvērtēti. To apliecina kaut vai tas, ka partijas itin bieži pazūd no politiskās skatuves ar visu savu piedāvājumu, bet līderi atkal un atkal reinkarnējas.
Proporcionālās vēlēšanu sistēmas kritika ir skanējusi jau 30 gadus, taču tie likumdevēji, kas ir bijuši pie varas, to vienmēr ir noraidījuši vai vispār nav pat dzirdēt gribējuši. Bet kas tad īsti būtu labāks, ja Latvija pārietu uz mažoritāro vai jaukto vēlēšanu sistēmu?
Mažoritārās vēlēšanās, kad katrā apgabalā konkurenti tieši sacenšas cits ar citu, nav iespējams paslēpties aiz kāda muguras. Lai kā tev patiktu partijas līderis tālajā Rīgā, tu gribi, lai tavā Viļakā vai Aizputē uzvar spēcīgākais kandidāts ar labāko piedāvājumu. Šī sistēma likvidē vagoniņu principu, kad viens līderis ievelk Saeimā desmit nevienam nezināmu kandidātu - mehānisku pogu spiedēju bez sava viedokļa. Viņi ir atkarīgi nevis no vēlētāja, bet no savas partijas hierarhijas. Ja kandidāts pats savas partijas programmas ietvaros ir izcīnījis vietu parlamentā, izgājis individuālu vēlēšanu sietu, tūlīt mainās politiskā ainava Saeimā. Deputātam ir jācīnās par savu vēlētāju, un katram ir ko zaudēt.
Pašreizējā vēlēšanu sistēmā mūsu partijas lielā mērā ir "fikcija", tās nenodrošina demokrātijā absolūtu nepieciešamo vēlētāju pārstāvniecību. Proti, tās cenšas šo pārstāvniecību iegūt, apsolot "visiem visu", nevis konkrēti sazemējoties ar katru vēlēšanu apgabalu un apņemoties paveikt to, ko prasa un gaida šī apgabala cilvēki. Tikai tā partijai var veidoties saknes. Kad partijas ir iesakņotas konkrētās vietās, konkrētos cilvēkos, tām ir pamats augt, kļūt stiprākām un reāli pārstāvēt savu vēlētāju
Ja izmantotu salīdzinājumu ar Angliju, mūsu parlaments izskatās pēc "lordu palātas", kur gandrīz vieni un tie paši spēlētāji "manto" savu vietu Bruņinieku namā un ienāk tajā ar savu svītu. Svīta, iespējams, mainās, bet "lordi" paliek. Taču Latvijai kā demokrātiskai republikai ir nepieciešams, lai Saeima būtu "pārstāvju palāta".
Mēdz apgalvot, ka mažoritārās vēlēšanās ievēlēti 100 deputāti, kas savā apgabalā ir izgājuši līderības sacensību, Saeimā nespēs vienoties valstiskos jautājumos, katrs vilks uz savu pusi. Uzskatu, ka tieši pretēji. Pašreiz parlamentā koalīcija var "cieti" stāvēt pret katru opozīcijas piedāvājumu. Spēkā ir "partijas disciplīna", nevis vēlētāju vajadzības. No konkrēta apgabala ievēlēts deputāts nevar ignorēt mazākumu, viņam jābūt moderatoram savu cilvēku interešu aizstāvībai.
Līdz ar to ir daudz vairāk cerību diskusijā nonākt līdz valstiski labākajam risinājumam, nevis pielāgot to kādas konkrētas partijas interesēm. Vienmandāta apgabalā ievēlēti deputāti par nepopulārām, bet nepieciešamām lietām būs spiesti vienoties godīgi, liekot galdā argumentus, nevis piesedzoties ar atbildi - tas bija politisks lēmums. "Politisks lēmums" bez paskaidrojumiem - tā notikušas Latvijas lielākās afēras. Visādi oiki, miglainas privatizācijas utt. Ja deputātam ir individuāla atbildība, tas neies cauri. Cilvēki neļaus aizmirst.
Tātad jūs domājat, ka mažoritāras vēlēšanas izārstēs visas vainas?
Visas vainas vienā dienā nav izārstējamas, taču jā - zāles partiju kvalitātes uzlabošanai tās būs. Nav tā, ka pāreja no proporcionālām uz vienmandāta vēlēšanām apdraudētu partiju vietu mūsu demokrātijā. Tieši pretēji - partijas būs spiestas attīstīties.
Dažādu kalibru populisti/afēristi, kas ar skandalozu kampaņu un telefongrāmatā atrastiem gadījuma kandidātiem ik pa laikam iekļūst parlamentā, mažoritārās vēlēšanās uzvarēt nespēs. Lai iegūtu vērā ņemamu pārstāvniecību, partijām vajadzēs krāt pieredzi, rūpīgi atsijāt katru kandidātu, sagatavot viņu tautas priekšstāvja darbam, pastāvīgi audzināt maiņu, pilnveidot un piezemēt savas programmas. Sabiedrībai ir vajadzīgas tieši šādas - darbīgas partijas, kas īsteno atbildīgu politiku.
Mažoritārā sistēma ir Latvijai nepierasta, sarežģītāka. Ko tā dos vēlētājiem, kuri jau tāpat kļūst aizvien neaktīvāki?
“Par politiku neinteresējos, uz vēlēšanām neiešu, tāpat nekas nemainīsies, viņi visi tur vienādi,” ļoti bieži saka apātisks pilsonis. Tāda nostāja veidojas, jo vēlētājam nav tiešas saiknes ar savu pārstāvi. Ievēlētie deputāti nav spiesti atskaitīties sava apgabala cilvēkiem, un viņi arī nesaskata iespēju ietekmēt sava priekšstāvja rīcību.
Kad apgabalā jāiedod viens mandāts, samērojot vairākus kandidātus, arī vēlētājam ir jārīkojas kā atbildīgam pilsonim. Viņam ir iespēja un pienākums izvēlēties labāko, sekot līdzi viņa darbam, tikties un pieprasīt konkrētus lēmumus. Tādējādi vēlēšanu sistēmas maiņa stimulēs aktīvākas pilsoniskās sabiedrības veidošanos. Un pilsoniska sabiedrība prasīs atbildīgumu un caurspīdīgumu gan politikā, gan dažādu iestāžu lēmumos, tiesu spriedumos - visā, kas notiek mūsu valstī.
Manā ieskatā vēlēšanu sistēmas maiņai jābūt 2026. gadā ievēlamās Saeimas galvenajam debašu jautājumam. Latvija ir zaudējusi ļoti daudz laika, pieļaujot varas nemainīgumu un bezatbildību kā proporcionālās vēlēšanu sistēmas blakni. Nākamā sasaukuma parlamentāriešiem ir jāsagatavo nepieciešamās izmaiņas likumos, lai grābeklis kārtējo reizi sāpīgi netrāpītu pa vēlētāja pieri.
