Vienīgā un galvenā Latvijas problēma pie pilnīgi jebkādas vēlēšanu sistēmas ir, ka Latvijā nav profesionāli politiķi. Varbūt ir dažādas spilgtas un spēcīgas personības, bet ne politiķi. Lai rastos tādi politiķi ir jābūt stingrai partiju hierarhijai. Ja partija tiek ievēlēta, tad automātiski partijas līderis top par ministru prezidenta kandidātu, un savukārt valdībai krītot tiek ievēlēts jauns partijas līderis, kuras atkal kandidē uz ministru pezidenta krēslu. Tā tas ir daudzās Eiropas valstīs. Bez tam Latvijas partijām nov stabilas sistēmas, kā radīt jaunus politiķus, kā jaunus cilvēkus iesaistīt politikā. Ir kautkādas mistiskas partiju jaunatnes organizācijas, bet tās nopietni nav saistītas ar partiju biedru pēctecību.
Mums principā nav partijas bet gan interešu grupas, kas, būtībā neatšķiras viena no otras. Ar ko atšķiras nacionāļi, progresīvie, centristi, liberāļi, konservatīvie, zemnieki, zaļie viens no otra? Vai viņi nonākot pie varas realizē attiecīgu politiku? Nē!
Jaunākais piemērs koalīcija Rīgas domē, bet tik pat labi var skatīt esošo un visas iepriekšējās valdības.
Un vēl. "Partijām" nav nekādu uzņemšanas kritēriju, var atnākt jebkurš "no ielas", no "cietuma", no "Saskaņas", salietojies, piedzēries u.t.t.
Un šiem jau nav nekādas lomas partijās. Partijas rullē četri, pieci čomaki, kas arī priekš tā šīs "partijas" ir dibinājuši.
Nosauciet kaut vienu, kaut vienas partijas kongresu, kur notiek kas būtisks!
Nu gluži kā pskp laikos, cukurotas runas, iepriekš sagatavotu sarakstu apstiprināšana, iestiprināšanās bufetē pārtraukumu laikā.
Kur cīņa par balsīm starp vairākiem līderiem?
Kur strīdi par nostādnēm, stratēģiju, taktiku vēlēšanās u.t.t.?
Kur konkurence partiju iekšienē?
Un kam vajag, ja visi tāpat zin, ka, piemēram, konkrētā partija tiek regulēta no piejūras pilsētas piepilsētas mežiem.
Komentāri: Mainīt vēlēšanu sistēmu. Varbūt mainīsies uz augšu arī politikas kvalitāte
Vienīgā un galvenā Latvijas problēma pie pilnīgi jebkādas vēlēšanu sistēmas ir, ka Latvijā nav profesionāli politiķi. Varbūt ir dažādas spilgtas un spēcīgas personības, bet ne politiķi. Lai rastos tādi politiķi ir jābūt stingrai partiju hierarhijai. Ja partija tiek ievēlēta, tad automātiski partijas līderis top par ministru prezidenta kandidātu, un savukārt valdībai krītot tiek ievēlēts jauns partijas līderis, kuras atkal kandidē uz ministru pezidenta krēslu. Tā tas ir daudzās Eiropas valstīs. Bez tam Latvijas partijām nov stabilas sistēmas, kā radīt jaunus politiķus, kā jaunus cilvēkus iesaistīt politikā. Ir kautkādas mistiskas partiju jaunatnes organizācijas, bet tās nopietni nav saistītas ar partiju biedru pēctecību.
Mums principā nav partijas bet gan interešu grupas, kas, būtībā neatšķiras viena no otras. Ar ko atšķiras nacionāļi, progresīvie, centristi, liberāļi, konservatīvie, zemnieki, zaļie viens no otra? Vai viņi nonākot pie varas realizē attiecīgu politiku? Nē!
Jaunākais piemērs koalīcija Rīgas domē, bet tik pat labi var skatīt esošo un visas iepriekšējās valdības.
Un vēl. "Partijām" nav nekādu uzņemšanas kritēriju, var atnākt jebkurš "no ielas", no "cietuma", no "Saskaņas", salietojies, piedzēries u.t.t.
Un šiem jau nav nekādas lomas partijās. Partijas rullē četri, pieci čomaki, kas arī priekš tā šīs "partijas" ir dibinājuši.
Nosauciet kaut vienu, kaut vienas partijas kongresu, kur notiek kas būtisks!
Nu gluži kā pskp laikos, cukurotas runas, iepriekš sagatavotu sarakstu apstiprināšana, iestiprināšanās bufetē pārtraukumu laikā.
Kur cīņa par balsīm starp vairākiem līderiem?
Kur strīdi par nostādnēm, stratēģiju, taktiku vēlēšanās u.t.t.?
Kur konkurence partiju iekšienē?
Un kam vajag, ja visi tāpat zin, ka, piemēram, konkrētā partija tiek regulēta no piejūras pilsētas piepilsētas mežiem.
Jā, desmitniekā!
Komentēt