Eiropas Komisija decembrī ir publicējusi datus, kas raksturo dzīves līmeni Eiropas Savienības (ES) valstīs, un attiecīgi var spriest arī par ES valstu ekonomiku veselību. Latvija tajos ir lejasgalā un pašā pēdējā vietā.
Vienlaikus nav arī tik ļoti slikti - atšķirības ar tuvākajiem konkurentiem nav lielas. Lielas atšķirības ir tad, ja salīdzinām sevi ar Luksemburgu, Beļģiju, Ziemeļvalstīm.
Vēl būtiski uzsvērt, ka dati ir par 2024. gadu, jo “Eurostat” tos ir gatavojis ilgi un rūpīgi, šie aprēķini ir sarežģīti. Šā gada laikā šis tas ir mainījies - kaut arī nedaudz, bet uz labu.
Faktiskais individuālais patēriņš Latvijā viszemākais ES
2024. gadā faktiskā individuālā patēriņa (AIC) līmenis ES valstīs svārstījās no 72% līdz 146% no ES vidējā rādītāja, kas ir noteikts 100. AIC uz vienu iedzīvotāju tiek izteikts pirktspējas līmeņos (PSL) un tiek izmantots kā mājsaimniecību materiālās labklājības mērs.Pagājušajā gadā 10 valstīs AIC uz vienu iedzīvotāju bija vienāds ar ES vidējo rādītāju vai augstāks par to. Luksemburga bija līdere ar līmeni, kas bija par 46% augstāks par ES vidējo rādītāju, tai sekoja Nīderlande (par 20% augstāks) un Vācija (par 19% augstāks). Viszemākais AIC līmenis uz vienu iedzīvotāju bija reģistrēts Latvijā (28% zemāks par ES vidējo rādītāju), Bulgārijā un Ungārijā (abās valstīs par 27% zemāks).
Zemāk par ES vidējo rādītāju ar atšķirību vairāk par 20% ir arī Igaunija, Slovākija, Horvātija un Grieķija.
Šie dati nenozīmē spēju pirkt, bet to, cik daudz naudas dažādu valstu iedzīvotāji ir patiešām tērējuši 2024. gadā - proti, varbūt viņi ir varējuši atļauties tērēt vairāk, taču ir bijuši taupīgi, bažījoties par rītdienu. Te nav ierēķināta arī iedzīvotāju nevienlīdzība. Teorētiski var būt, ka daži bagātnieki nopērk briljantus un simtiem jahtu par simtiem miljonu eiro un kopējais indekss uzreiz paaugstinās.
Igaunijas premjerministrs Kristens Mihals, ieraugot savas valsts ciparu (74% no ES vidējā), uzreiz sāka publikai stāstīt, cik ļoti viņš saprot cilvēku sāpi. Intervijā laikrakstam “Maaleht” politiķis paskaidroja, ka viņš nav atrauts no realitātes, jo ir iegādājies mājokli ar hipotēku, pats veicis remontu, audzinot bērnus un pat spēj salabot automašīnu, ja nepieciešams. Mihals arī apsprieda savu finansiālo situāciju, sakot, ka cenšas tērēt mazāk. Viņš teica, ka, kad vien iespējams, palielina pensiju iemaksas, veic iemaksas trešajā līmenī un iegulda nākotnē.
Mihals saņem 9013 eiro mēnesī. Nu jā - nav diez cik daudz. Mūsu Evika Siliņa saņem vairāk - 10 568 eiro mēnesī.
IKP uz vienu iedzīvotāju
2024. gadā ES iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju (pirktspējas paritātes līmenī) svārstījās no 66% no ES vidējā rādītāja Bulgārijā līdz 245% no ES vidējā rādītāja Luksemburgā.
Var konstatēt, ka starp valstīm ir lielākas atšķirības IKP rādītājā uz vienu iedzīvotāju nekā faktiskajā individuālajā patēriņā.
IKP uz vienu iedzīvotāju, kas izteikts pirktspējas paritātē (PPS), kas ir ekonomiskās aktivitātes rādītājs, uzrādīja būtiskas atšķirības starp ES valstīm, un 10 valstīs IKP uz vienu iedzīvotāju pārsniedza ES vidējo rādītāju. Augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju tika reģistrēts Luksemburgā (245% no ES vidējā rādītāja), Īrijā (221%) un Nīderlandē (134%). Savukārt zemākais IKP uz vienu iedzīvotāju tika reģistrēts Bulgārijā (66% no ES vidējā rādītāja), Latvijā (68%) un Grieķijā (69%).
Šie skaitļi kopā jau ļauj pilnvērtīgāk saskatīt to, kas ir “dzīves līmenis”. Latvija ir lejasgalā arī šādā griezumā.
Taču arī IKP uz vienu iedzīvotāju tikai daļēji raksturo to, kā “tauta dzīvo”. Luksemburgā un Īrijā tas ir gluži fantastiskos augstumos un dubultkārt pārsniedz pārējās valstis, taču te laikam ir tā, ka Īriju par savu reģistrācijas vietu ir izvēlējušās vairākas milzīgās, globālās tehnoloģiju kompānijas un gigantiski ārvalstu investori - “Apple”, “Amazon”, “Bank of America”, “Huawei”, “Meta Platforms”, “JP Morgan”. Šie uzņēmumi ir saražojuši milzīgu kopproduktu, taču Īrijas faktiskais individuālais patēriņš ir ES vidējā līmenī. Īrijai nāk ļoti par labu, ka izdodas piesaistīt lielas investīcijas - ar to tiek iegūta nodokļu nauda budžetam, taču lielākā šo gigantu peļņas daļa, loģiski, nepaliek Īrijā, jo tās ir globālas kompānijas.
Jebkura statistika zināmā mērā ir “vidējā pacientu temperatūra palātā”. Vēl būtu jāizvērtē iedzīvotāju nevienlīdzība. Varbūt valstī daudz pelna tikai maza saujiņa ļaužu, bet pārējie staigā noplīsuši un utu noēsti?
Diemžēl Latvijai nekas spožs nav arī šajā rādītājā. Džini koeficients, kas parāda iedzīvotāju ienākumu atšķirības valstī, saskaņā ar “Eurostat” datiem, 2024. gada decembrī Latvijā bija 34,2 procenti.
Vēl lielāka nevienlīdzība ir tikai dažās ES valstīs - Lietuvā un Bulgārijā.
No tā var lēst, ka Latvijā bagātāko ļaužu ienākumi vairāk nekā sešas reizes pārsniedz nabadzīgāko ienākumus.
Taču laika gaitā nevienlīdzība ir stipri vien samazinājusies - pirms 20 gadiem Latvijā Džini koeficients bija 38,9% - kā kādā Latīņamerikas banānu republikā.
Efektīva nevienlīdzības mazināšanas metode ir nodokļi - 2017. gadā Džini koeficients bija 36,6%. 2018. gadā tika ieviesta IIN un UIN progresīvā nodokļu sistēma, un tagad ir 34,2%. Nu kaut kāda virzība nevienlīdzības mazināšanā ir vērojama.
Agrāk tradicionāli visvienlīdzīgākās bija Ziemeļvalstis ar savām teju vai sociālistiskajām nodokļu sistēmām, taču pēdējā laikā, 2024. gadā, Džini koeficienti ir bijuši zemāki Slovākijai (21,7%) un Slovēnijai (23,8%).
Džini koeficients viens pats, ja uz to skatās atrauti no reālajiem procesiem, tomēr nesniedz pilnu ainu par valsti - Šveicē, kas nav ES valsts, Džini koeficients ir apmēram tāds pats kā Latvijā, taču Šveicē nevienlīdzība ir starp superbagātniekiem un “parastiem” bagātniekiem, kamēr Latvijā - starp bagātniekiem un nabagiem.
Tik slikti kā 2024. gadā vairs nav
Bet ir arī šis tas pozitīvs. 2024. gads bija īpaši depresīvs. IKP bija nevis ar pieaugumu, bet mīnus 0,4%. Tam var būt visādi skaidrojumi - dažu lielu cerēto investīciju projektu neizdošanās, aplauziens ar ES fondu līdzekļu izmantošanu. Bet bija arī ļaužu maciņu “mikroekonomikās” liela piesardzība - tautas bažas par nākotni, vājš patēriņš. Visur Eiropā bija kovids, kam uzreiz sekoja Krievijas iebrukums Ukrainā. Kamēr ļaudis, kas dzīvo tālāk no Ukrainas, turpināja bezbēdīgi tērēt, latviešiem šis karš ir “tuvāk pie ādas”, un nekādu dižo optimismu situācija neraisa.
Šā gada rezultātam vajadzētu būt labākam. Vajadzētu būt IKP pieaugumam aptuveni 2%. 3% varbūt ir pārāk optimistiski, bet nebūtu slikti.
2% nevar saukt par strauju attīstību, taču arī ne par stagflāciju vai recesiju. Recesija var uznākt, kad plīsīs pārmērīgais burbulis vērtspapīru spekulācijās ar mākslīgo intelektu, taču tas, cerams, nenotiks jau rīt. Tad cietīs visas pasaules ekonomikas, kā tas jau bija ar kovidu.
Pozitīvas noskaņojuma pārmaiņas
Taču 2025. gadā ir bijusi atdzīvošanās rūpniecībā, investīciju piesaistē, mazliet pieaugusi ir kreditēšana. Ir pieaudzis patēriņš, vidējā alga, bezdarba līmenis nav sevišķi augsts.
Varētu saukt visādus skaitļus, piemēram, ka salīdzinājumā ar pagājušā gada oktobri Latvijā rūpniecības apjomu pieaugums ir bijis lielākais ES - 8,8%. Būvniecības produkcijas apjoms salīdzināmās cenās 1. pusgadā bija par 7,8% lielāks nekā 2024. gada attiecīgajā periodā. 2. ceturksnī pieauguma temps bija 7,1%, salīdzinot ar 2024. gada 2. ceturksni. Tiesa gan, palielinājums bija uz jaunu infrastruktūras projektu rēķina, kamēr ēku būvniecība samazinājās.
Tomēr kopumā 2025. gads ir bijis daudz labāks nekā iepriekšējie četri. Kā norādījusi Latvijas Banka, uz tautsaimniecības atveseļošanos norāda arī ekonomikas sentimenta rādītājs, kas atspoguļo uzņēmēju un patērētāju noskaņojuma pārmaiņas.
Jā, Latvija kuļas pa ES makroekonomikas ciparu lejas galu, taču tie ir cipari - tas ir kā sports, kurā gribas “iekabināt” leišiem, apspēlēt igauņus, taču kaut kā nesanāk. Slīgstot depresijā un vaimanājot, šajā sportā panākumus nevar gūt. Patiesībā šo ciparu dēļ Latvija necik būtiski sliktāk par kaimiņiem nedzīvo. Ja salīdzina ar pagātni, tad vēl ne tik.
Balkānu valstis, kas vēl nav iekļuvušas ES, ir ar daudz vājākiem rādītājiem - Ziemeļmaķedonija, Serbija, Melnkalne, Kosova, Albānija, Moldova nevaldāmi priecātos, ja to individuālais reālais patēriņš uz vienu iedzīvotāju varētu būt 72% no ES vidējā kā Latvijai.
Ja ne pirmā, tad vismaz 51. laimīgākā valsts pasaulē
Makroekonomikas dati ir interesanta lieta, kurus var visādi pētīt un interpretēt, taču varbūt labāks kritērijs dzīves līmenim ir tas, kā iedzīvotāji paši jūtas?
“World Happiness Report” ir publikācija, kurā iekļauti raksti un nacionālās laimes reitingi, kas balstīti uz respondentu vērtējumiem par viņu pašu dzīvi, ko ziņojums korelē arī ar dažādiem dzīves kvalitātes faktoriem. Cilvēkiem nav banāli jautāts, vai viņi ir laimīgi, bet viņi ir iztaujāti krustu šķērsu, ar uzvedinošiem jautājumiem noskaidrojot, vai viņi savā sabiedrībā jūtas droši, ka saņems līdzcilvēku atbalstu grūtā brīdī, un vai paši dalās ar citiem, ja citiem ir grūti. Un tādā garā. Ziņojumā galvenokārt izmantoti dati no “Gallup World Poll”. 2025. gada martā un astoņus gadus pēc kārtas Somija ir atzīta par laimīgāko valsti pasaulē. Otrajā vietā ir Dānija, trešajā ir Islande. Lietuva ir pārsteidzoši augstajā 16. vietā uzreiz aiz Īrijas.
Lielākā pasaules lielvara ASV ir 24. vietā, Igaunija ir 39. vietā.
Latvija ir 51. vietā, taču apsteidz tādas valstis kā Japāna, kas ir 56. vietā, arī Kipru (67. vieta), Ungāriju (69. vieta). Turcija ir pavisam tāla no augšgala - 94. vieta. Krievija ir 66. vietā. Pašā pēdējā, 147. vietā ir Afganistāna, zem Sjerraleones, Libānas un Malavi.
Neba vienā gadā Latvija pacelsies reitingā, lai konkurētu ar Somiju, taču 51. vieta ir pārāk zemu. Latvija var būt laimīgāka. Latvijai vajag daudz laimes, un to novēlēsim cits citam nākamajā, 2026. gadā!
