Latvijā šonedēļ “Stambulas” dēļ cita uz citu rūca, bet beigās nomierinājās koalīcijas partijas. Līdzīgi procesi, bet par citu tematiku notiek arī tepat kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā.
Lietuvā šovasar bija politiskas jukas, kas laimīgi beidzās ar jaunas valdības sastādīšanu. Pašreizējā valdība darbu sāka 2025. gada 25. septembrī, un to premjerministres amatā vada Inga Ruģiniene. Valdība ir veidota uz sociāldemokrātu, politiskās partijas "Nemuno Aušra" un Lietuvas Zemnieku, zaļo un kristīgo ģimeņu savienības koalīcijas pamata.
Lai sastādītu šādu koalīciju, Ruģinienei bija jāpieņem savā valdībā arī “Nemunas ausma” (“Nemuno Aušra”), kas solījās būt konstruktīva un atbildīga. “Nemunas ausmu” ar būtiskām vairākām atšķirībām varam pielīdzināt “Latvija pirmajā vietā” vai “Apvienotais saraksts”. Svarīgi ir tas ka mūsu politiķi neatļaujas tendēties uz tādiem antisemītiskiem izteikumiem, kādus 2023. gada maijā pauda partijas “Nemunas ausmas” toreizējais līderis Remigijs Žemaitaitis. Ģenerālprokuratūra pat uzsāka izmeklēšanu par Žemaitaiša izteikumiem. 2023. gada 19. maijā partija "Brīvība un taisnīgums" izbeidza Žemaitaiša dalību partijā, un par partijas pagaidu priekšsēdētāju kļuva Artūrs Paulausks.
Bet nu miera zem Lietuvas “olīvkokiem” īsti vēl nav. “Facebook” tiek izplatīts iepriekš publicēts “Nemunas ausmas” kultūras ministra Ignota Adomaviča ieraksts par aizsardzības finansējumu. Tajā politiķis skaidro, ka, ja aizsardzības finansējums tiktu samazināts, “mēs kā valsts iegūtu 10 reizes”. "Pagaidām mierīgi turpinu stāstīt par to, kā, izrādās, ES nav naudas, un tagad mums pašiem jārūpējas par sevi. Tāds ir attēls, kad viņi saka: tagad mēs ēdam jūsu, un tad katrs ēd savu. Tā jūs paliekat bez biksēm. Aizsardzībai pietiktu ar 2 procentiem, ja tos izmantotu efektīvi. Tagad viņi aizsardzību pārvērš melnajos caurumos, kas dedzina naudu," teikts Adomaviča ierakstā, kura fotoattēls piektdien tika izplatīts “Facebook”. Tajā Adomavičs skaidro, ka, ja NATO būtu korporācija, tā jau būtu bankrotējusi, jo aizsardzības efektivitāte, ko rada investors, viņam šķiet, ir ne vairāk kā 0,2 USD.
Šāds ieraksts ir izsaucis diezgan jau nu baigu sabiedrības un politisko konkurentu reakciju.
Vēl Lietuvas jaunais kultūras ministrs Ignots Adomavičs ir izraisījis strīdus par savām atbildēm par Ukrainu intervijā “lrytas.lt”. Adomavičs jautājumus par Krimas statusu un Kijivas kara mērķiem nosauca par "provokatīviem", atsakoties uz tiem atbildēt. "Tie ir provokatīvi jautājumi, tāpēc pat neiedziļināsimies tur, jo mēs šeit pat nerunājam par Kultūras ministriju," sacīja Adomavičs, kad viņam jautāja, "kam pieder Krima". "Nē, nespēlēsim šīs spēles. Jūs saprotat, mums ir jābūt... Ir robeža, pie kuras mums jāapstājas. Mums ir jāapstājas tieši šeit. Pie šiem jautājumiem," viņš turpināja, kad viņam to spieda.
Vēlāk viņš lūdza precizēt savu atbildi: "Tā ir okupēta Ukrainas teritorija, kas tagad atrodas Krievijā." Jautāts, ko viņš uzskata par Ukrainas uzvaru, Adomavičs sacīja, ka tas ir jautājums, uz kuru jāatbild Ukrainai, nevis viņam. "Nu... tas ir ļoti grūts jautājums. Tiešām. Šodienas kontekstā tas ir ļoti grūts jautājums. Ukraiņi droši vien vislabāk zina, kāda ir viņu uzvara. Ne jau mēs," viņš teica. "Mēs varam tikai palīdzēt, dot savu ieguldījumu. Mūsu palīdzība var palīdzēt viņiem sasniegt šo uzvaru. Bet tikai viņi paši var definēt, kāda šī uzvara varētu būt. Jūs nevarat atbildēt par kādu citu."
Lietuvas kultūras darbinieki ir pat nupat gājuši protestēt pret šā ministra iekļaušanu valdībā. Lietuvā daži politiskās virzības procesi ir aizgājuši mazliet citā virzienā nekā Latvijā - populāra un ietekmīga joprojām ir sociāldemokrātija, kas Latvijā ir sen jau beigta. Kā alternatīva tai ir diezgan prasts populisms. Bet lietuvieši savu ekonomiku prot attīstīt veiksmīgāk nekā latvieši un arī igauņi.
Tikmēr Igaunijā visu vasaru notika opozīcijas partiju centieni nodabūt nost no amata Tallinas mēru Jevgeņiju Osinovski. Centra partija un EKRE bija ierosinājusi neuzticības izteikšanu Osinovskim, apsūdzot viņu par sliktu vadības kultūru un nekārtību publiskajos iepirkumos. Beigu galā šie nepārliecinošie un vārgie mēģinājumi izgāzās līdzīgi kā neuzticības izteikšanas mēģinājumi Latvijas premjerei Evikai Siliņai Latvijas Saeimā. Arī Igaunijā pēc debatēm priekšlikums tika noraidīts. Tagad politiķi gan Latvijā, gan Igaunijā ir nedaudz nomierinājušies. Igaunijas mediju un valdošo politiķu uzmanība pašlaik centrējas uz NATO austrumu flanga un jo īpaši tās "dronu sienas" stiprināšanu, kura ir “izšķiroša Igaunijas un Eiropas drošībai”, kā to sacīja premjerministrs Kristens Mihals (Reformu partija).
Vēl ir diezgan liela trokšņošana mediju telpā par ārvalstu darbaspēku - vai to vajag vai nevajag Igaunijai.
“Valdība vēlas piesaistīt Igaunijā vairāk ārvalstu darbaspēka, taču opozīcija šo plānu sauc par bezatbildīgu. Darba devēji apgalvo, ka ieradīsies tikai speciālisti, kas rada pievienoto vērtību,” - šādi ir Igaunijas lielāko laikrakstu virsraksti Pašlaik nedaudz vairāk par sešiem procentiem Igaunijas iedzīvotāju ir bez darba - vairāk nekā 40 000 ir reģistrēti darba meklētāji. Ieskaitot tos, kuri ir pārtraukuši darba meklēšanu, skaitlis pārsniedz 60 000. "Lai ignorētu darbaspēka trūkumu, būtu jābūt patiesi aklam. Šodienas nodarbinātības līmenis ir viens no augstākajiem Igaunijas vēsturē, lai gan esam piedzīvojuši vairākus ekonomiskās recesijas gadus. Mums noteikti ir jārisina bezdarba problēma, un mani īpaši uztrauc divas grupas. Pirmā ir jaunieši līdz 25 gadu vecumam, kur bezdarba līmenis ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā - 25 procenti. Viens no mūsu lielākajiem izaicinājumiem ir atrast veidu, kā iesaistīt jauniešus darba tirgū vai nodarbinātībā," ETV sarunu šovā "Esimene stuudio" sacīja Igaunijas Darba devēju konfederācijas izpilddirektors Hando Suters, piebilstot, ka cilvēki ar samazinātu darbspēju ir vēl viena bažu joma. "Darba tirgū ir nepieciešamas visas rokas, un mēs nevienu nevaram atstāt malā. Mēs meklējam risinājumus visos veidos. Vēl viens svarīgs aspekts ir
tas, ka šis gads, visticamāk, nesīs trešo skumjo rekordu pēc kārtas - zemāko dzimstību Igaunijā pēdējo 100 gadu laikā. 20. gadsimta septiņdesmitajos gados ik gadu piedzima aptuveni 25 000 bērnu; šogad, manuprāt, šis skaitlis būs tuvāk 9000. Tas ir divarpus reizes lielāks kritums," sacīja Suters. Secinājums: aizvadītās dienas mūsu valstu politikās līdzīgas, bet katram no mums ar savu politiskās garšas kārpiņu un pēcgaršas piesitienu.
