Lai nodrošinātu igauņiem vilcienu uz Eiropu, latviešiem pamatīgi jāceļ nodokļi?

© Dmitrijs Suļžics/MN

Pēc gadiem divdesmit igauņi, baudot poļu alu, pa vilciena logiem vēros jostas savilkušos latviešus sērīgi raugāmies uz ne pārāk ātri ritošo vilcienu Eiropas virzienā – latviešiem nav laika vizināties, viņiem jāatdod ārējie parādi un čakli jāmaksā augstie nodokļi – aptuveni šādu ainu uzbur lasītais Valsts kontroles publiskotā dokumentā ““Rail Baltica” projekta situācijas izpēte (Kopīga situācijas izpēte Tallina, Rīga, Viļņa, 2024. gada 11. jūnijā)”.

Visā stāstā ir viena priecīga ziņa - Valsts kontrole izrāda drošsirdību publiski pateikt politiķiem netīkamo skaudro patiesību.

Jau no dokumenta satura rādītāja vien top skaidrs, ka visus šos garos gadus no valsts un citu atbildīgo institūciju puses “Rail Baltica” projekta virzību neviens tā īsti nav uzraudzījis. Liela nauda kaut kā tērējusies un veiksmīgi arī notērējusies. Tagad, kad naudas vairāk nav, visi tie, kuriem nu par kaut ko kaut vai teorētiski vajadzētu atbildēt, korītī plāta rokas un šļupst kaut ko nesakarīgu.

Par visaptverošās bezatbildības kalngalu liecina pat Valsts kontroles dokumenta satura rādītājs: “Joprojām pastāv būtiska nenoteiktība par RB projekta budžetu; Ne visas projekta izmaksas ir iekļautas budžeta aplēsēs; Galvenais projekta risks ir finansējuma trūkums vajadzīgajā laikā; Projekts atpaliek no grafika vismaz piecus gadus; Vēl jāpabeidz detalizētu būvprojektu izstrāde un zemes atsavināšana; RB projekta risku un izmaiņu vadības sistēma vēl jāievieš; Valdības un parlamenti ne vienmēr tiek informēti par problēmām; Lēmums par dzelzceļa līnijas ekspluatācijas un pārvaldīšanas modeli nav pieņemts; Nav lēmuma par “RB Rail” AS nākotni.”

Projektā kaut kas darīts, bet nekas tā īsti nav izdarīts. Tikmēr projekta ieviešanai Baltijā kur bijis kur ne uzradies 10-19 miljardu eiro budžeta deficīts - Igaunijai izmaksas kopš 2017. gada ir pieaugušas no 1,35 miljardiem eiro līdz 4,03 miljardiem eiro, Latvijai - no 1,97 miljardiem eiro līdz 9,59 miljardiem eiro, Lietuvai - no 2,47 miljardiem eiro līdz 10,23 miljardiem eiro. 2024. gada maijā Latvijas Finanšu ministrijā iesniegts valsts budžeta līdzekļu pieprasījums vairāk nekā 2,8 miljardu eiro apmērā, lai īstenotu projekta aktivitātes 2025.-2027. gadā. Vēl jau jāpērk arī paši vilcieni (mēs taču labi protam vilcienus nopirkt), 300 miljoni eiro, un jāatceras, ka ir dzelzceļa līnijas gada ekspluatācijas izmaksas ir 500 miljoni eiro.

Kur ņemt naudu? Vienīgais drošsirdīgais politiķis uz šī fona tagad izrādās finanšu ministrs Arvils Ašeradens, sakot, ka jāceļ PVN par 1% no līdzšinējā 21% uz 22%. Viņš gan no premjeres Evikas Siliņas tika skarbi apsaukts. Pamatoti? Valsts kontroles atzinums saka skaidri un gaiši - ja gribam dzelzceļu, vajadzīga nauda! Un to var paņemt tikai no mazāk aizsargātājiem, proti, no iedzīvotājiem. Neba nu skandināvu un citām ārvalstu bankām nodokļus celt! Mūsu finanšu ministrs to nepieļaus! Aritmētika saka - būs vien PVN jāceļ, un ne jau tikai par vienu procentu. Būs jāceļ arī citi nodokļi. Dzelzceļam uz Eiropu būt! Tas nekas, ka naudas var nepietikt to dzelzceļu Rīgā ievadīt. Latvieši lai pastāv pie ratiem, pacietīsies. Varēs tikmēr paskatīties, kā igauņiem iet ar to dzelzceļa braukšanu.

Visam pāri galvenais jautājums - ja reiz projekts virzās tik ērkšķaini un fiskāli asiņaini, tad kāds ir bijis ekonomiskais pamatojums šim projektam? Vai patiesi tas dos 6,6 miljardu eiro plusu - un 80% peļņas patiesi būs pasažieru transporta ieguvumi? Tie ir pieņēmumi vai reāli aprēķini? Ja aprēķini, tad uz ko tie balstīti? Sanāk, ka projekts atpelnīsies tikai labi ja pēc 70 gadiem. Nav dzirdēts, ka kādā ātrvilcienu līnijā sliedes kalpotu 70 gadus. Bet kāpēc gan ne? Interesanti, cik pasažieru katru dienu brauks šajā līnijā un cik maksās biļete? Tā taču būs lētāka nekā Martina Gausa vadītās aviosabiedrības lidmašīnās? Uz šiem un citiem jautājumiem “Neatkarīgā” jau ilgāku laiku mēģina rasts atbildes, aptaujājot kompetentās amatpersonas. Pagaidām vai nu nesaņemam skaidras atbildes, vai monolīts klusums, it kā vagons depo būtu iebraucis un durvis deguna galā aizcirtušās.

Deputātiem medusmaize - parlamentārās izmeklēšanas komisija. Pareizi! Par to taču papildu samaksa pie algas! Raugāmies, ko par saimniekošanu ar “Rail Baltica” naudām un lēmumu pieņemšanu projektā teiks viedie vīri Rīgā, Kalpaka bulvārī 6 (Ģenerālprokuratūra). Pagaidām klusums. Nav kur steigties. Protams. Cita lieta, ja to visu varētu kaut kā sasaistīt ar Aivaru Lembergu vai Ainaru Šleseru. Bet ko tur pārējiem pārmest. Gan jau viss kaut kā nomudžināsies un pieklusīs.

Komentāri

Mēs nebijām tikušies gadiem. Jānis pēc aktīvās politikas posma dzīvoja diezgan savrupi, dienas dalot ar meitu Madaru un sievu Baibu. Kad uzzināju traģisko vēsti par Jāņa bojāeju, sirdī iedzēla senas atmiņas kā dadža pogaļas, un es nodomāju: kādam ir jābūt izmisumam, lai izvēlētos nāvi, nevis iespējamu izeju no šķietamas bezizejas?... Jānis, kuru ieraudzīju atvadu brīdī, atbildi nesniedza. Jānis Straume, savulaik kaismīgs un principiāls politiķis, vienlaikus – mazliet sentimentāls, sevī vērsts vienpatis ar latvieša dvēseli.

Svarīgākais