Sandra Kalniete: pirmo 18. novembri piedzīvoju milicijas kordona ielenkumā

© Dmitrijs Suļžics/MN

Atceros Sandru Kalnieti Latvijas Tautas frontes (LTF) pirmsākumos: viņa bija vienlaikus vēsi līdzsvarota un karsti jūtīga. Sandras rokās 1988. gadā bija LTF pirmā kongresa organizēšana, un tas nebija vienkāršs darbs. Sandra toreiz bija LTF valdes priekšsēdētāja vietniece, tagad – Eiropas Parlamenta deputāte.

Mazliet vēstures. Sandra Kalniete piedzima 1952. gadā Sibīrijā, Tomskas apgabalā. Kad viņai bija četri gadi, ģimene atgriezās Latvijā. Pēc skolas beigšanas Sandra Kalniete iestājās Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas mākslas vēstures un teorijas nodaļā, to absolvēja 1981. gadā. 1997. gadā viņa ieguva mākslas maģistra grādu. Zināšanas ārpolitikā Sandra Kalniete papildinājusi Līdsas universitātē un Ženēvas Starptautisko attiecību institūtā.

1988. gadā Sandra Kalniete iesaistījās akcijas “Baltijas ceļš” organizēšanā, 2002. gadā Sandra Kalniete kļuva par ārlietu ministri. Pirms tam - vēstniece ANO Eiropas mītnē, Francijā, UNESCO. No 2006. gada darbs LR Saeimā, 2009. gadā - uzvara EP vēlēšanās. Viņa joprojām strādā EP.

Sandra ir talantīga rakstniece. Viņas rokai pieder grāmatas “Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza” - par LTF laiku, kā arī atmiņu stāstījums par Sibīriju - “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”.

Kopš šiem notikumiem pagājuši gadu desmiti. Kas ir mainījies? Šodien “Neatkarīgā” intervē Sandru Kalnieti, lai izprastu laiku lokus.

Tuvojas 18. novembris - Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Vai tu atceries savu pirmo 18. novembri? Vai arī tev prātā vairāk 1987. gada 14. jūnijs, kad - par spīti draudošajām represijām - ļaudis pie Brīvības pieminekļa pieminēja komunistu genocīda upurus? Starp tiem, kuri pieminēja, biji arī tu.

Abas šīs dienas man ir bijušas ļoti nozīmīgas. Pirmais 18. novembris, ko piedzīvoju, bija 1987. gadā. Es tolaik strādāju izdevniecībā “Liesma”. Faktiski jau no paša rīta viss kvartāls, kas ir ap Brīvības pieminekli, bija milicijas aplenkts. Man bija jāuzrāda sava caurlaide, ka es tiešām strādāju “Liesmā”. Tieši tajā vakarā mēs ar vīru gājām uz Operu. Tā sajūta… Tu izkāp no tramvaja, izej cauri milicijas blīvajam kordonam, tas bija ļoti drūmi. Tajā dienā es pirmo reizi apzinājos šīs dienas nozīmi.

Bet pirms tam bija 14. jūnijs. Kā pati stāstīji - puķes pieminekļa pakāje tu gan nenoliki.

1987. gada 14. jūnijs bija liels pagrieziena punkts manā dzīvē. Stāvot pie Brīvības pieminekļa, redzēju, kā laiku pa laikam kāds drosmīgs cilvēks, šķērsojot satiksmi, piegāja klāt piemineklim un nolika ziedus. Garām brauca trolejbusi, jo pie Brīvības pieminekļa bija galapunkts. Manī iekšā viss trīcēja: sevī neatradu drosmi aiziet un nolikt ziedus, lai gan lielākā daļa manas ģimenes bija palikusi Sibīrijā… Pēc šī pārdzīvojuma es biju gatava visam, kas sekoja pēc tam, visam, ko es darīju.

Tu biji viens no Latvijas Tautas frontes centrālajiem cilvēkiem, kas sevī apvienoja loģisku mieru un dvēselisku jūtīgumu, nodrošinot līdzsvaru lēmumu pieņemšanā.

Pārsteidzoši precīzs raksturojums. Manī visu mūžu ir sadzīvojis analītiskais un emocionālais pirmsākums. Tautas frontes veidošanas stadijā es iesaistījos pēc otrās diskusijas, kas notika Latvijas Televīzijā, un tēma bija par to, kā organizēt tautas kustību. Diskusija gāja pa apli: vieni bija par to, ka tāda ir vajadzīga, citi - par to, ka tāda nav vajadzīga. Un kāds būs nosaukums? Tā būs kolektīvo vai individuālo biedru kustība?

Nākamajā rītā pēc šīs diskusijas Mākslinieku savienībā ienāca Ojārs Rubenis un Edvīns Inkēns. Piedāvāju viņiem vienu telpu, kur varētu izveidoties koordinācijas centrs, kur mēs ievilktu vienu telefona līniju. Bet man nebija ne mazākā priekšstata par to, par ko šis posms izvērtīsies manā dzīvē.

Sākotnēji Latvijas Tautas frontē iestājās vairāk nekā 100 000 cilvēku. Visu cilvēku dati tika pierakstīti - tas bija gatavs izsūtāmo saraksts.

Jā. Un tas prasīja no cilvēkiem drosmi. Atceros, ko teica mans tēvs: “Meitiņ, tu taču saproti, ka tie ir izsūtāmo saraksti.” Un tomēr tas ne mani, ne citus neatturēja: ja paskatāmies atpakaļ - mēs bijām pirmā paaudze, kas Brežņeva stagnācijas laikā nebija piedzīvojusi plaša mēroga represijas. Protams, bija disidenti, kurus ievietoja psihoneiroloģiskajās klīnikās, bija tādi, kurus izsūtīja uz nometnēm. Bet ziņas par viņiem ienāca tikai no ārzemēm - caur “Brīvo Eiropu” vai “Amerikas balsi”.

Taču kopumā tas viss neradīja iespaidu, ka tas var notikt arī ar mani. Un tas lielā mērā izšķīra mūsu gatavību Atmodai. Protams, būtu jārunā par to, ka Atmodu lēnām būvēja mūsu dzejnieki, mūziķi, aktieri. Tā bija garīgā sagatavošanās. Ļoti, ļoti nozīmīga. Par to patlaban pārāk maz runājam. Dzejnieki Ziedonis, Peters, arī Raimonds Pauls un Imants Kalniņš ar savām dziesmām, Džemma Skulme un citi mākslinieki - viņi visi radīja garīgo telpu, kur latvietība varēja saglabāties - kur ir vajadzība pēc latviešu valodas un mūsu valsts.

Vai mūsdienās ir iespējama tautas kopīga nostāšanās par šādiem svarīgiem mērķiem?

Ja Latvijas valsts būtu apdraudēta, tad domāju - tauta nostātos par šādiem kopīgiem mērķiem. Atceros, 2014. gadā, pēc Krimas aneksijas, sāka palielināties to cilvēku skaits, kuri iestājās zemessardzē. Latvija ir viena no tām valstīm, kas proporcionāli pret kopproduktu ir pirmajā palīdzības trijniekā Ukrainai. Protams, absolūtais lielums, ko varam iedot, nav tāds kā tām valstīm, kuru iesaiste procentuāli ir mazāka. Bet tas parāda, ka cilvēkos ir instinkts un apņēmība, ja veidotos kritiska situācija.

Tamborēt politisku retoriku var tikai miera apstākļos, taču tad, kad uzdevums ir liels, piemēram, tāds, kāds tas bija Tautas frontei, proti, atjaunot neatkarību - atcerēsimies, ka LTF otrajā kongresā bija dažādu strāvojumu un uzskatu cilvēki. Un LTF jau bija 200 000 biedru, kuri vēlāk veidoja daudzpartiju sistēmu Latvijā. Un bija viens vissvarīgākais uzdevums: pieņemt Deklarāciju par neatkarības atjaunošanu. Šis uzdevums nolika otrajā plānā jebkuras citas nesaskaņas vai uzskatu dažādības.

Savā darbā Eiropas Parlamentā, kamēr es septiņarpus gadus biju frakcijas priekšsēdētāja vietniece, es kontaktējos ar Kaukāza valstu politiķiem. Svarīgākā vēsts, ko turp vedām, bija: jāstartē ar vienotu sarakstu vēlēšanās, opozīcijas partijām jāveido alianses, pretējā gadījumā būs zaudējums. Tā arī notika, un trīs vēlēšanās pēc kārtas uzvarēja “Gruzijas sapnis”, un katrā no šiem posmiem tika cementēta kontroles sistēma pār medijiem, pār likumiem. Un kas notiek tagad? Gruzija vairs netiek uzskatīta par iespējamo ES kandidātvalsti.

Moldovā attīstība sākotnēji bija līdzīga. Nākamajās vēlēšanās politiskie spēki apvienojās, uzvarēja, un tad sākās īstais Moldovas ceļš uz ES. Moldova ir gana tuvu tam, lai kļūtu par dalībvalsti.

Vai Eiropas Savienība pietiekami palīdz Ukrainai?

Domāju, ka ES palīdz gandrīz savu iespēju robežās, ja mēs runājam par finansiālo palīdzību. Kad ASV pie varas nāca Tramps, faktiski kopš tā brīža ASV vairs nefinansēja palīdzību Ukrainai. Ukrainai nepieciešamo militāro ekipējumu pērk Eiropas Savienība, un liela daļa tiek pirkta no ASV.

Karadarbības intensitātei pieaugot, Ukrainā veidojas arvien lielāki robi. Mēs pieņēmām 90 miljardu eiro atbalsta programmu trim gadiem, bet tā jau šobrīd ir par “īsu”.

Pavisam cits jautājums ir par to, cik lielā mērā ES dalībvalstis savā teritorijā kontrolē, kā tiek ievērots sankciju režīms. Un tā ir visvājākā vieta. Pēc ilgām sarunām sankciju paketes gan tiek pieņemtas. Labi, ka Ungārijā uzvarēja Maģāra partija, tāpēc sankciju režīms vairs nav jāpagarina ik pēc sešiem mēnešiem. Tagad to var darīt reizi trijos gados. Protams, var arī biežāk, ja situācija kardināli mainās.

Tad, kad runa ir par pašām sankcijām, katrai valstij ir lietas, ko tās vēlas nepieļaut. Orbāns vairs nav pie varas, kurš izmantoja veto tiesības, lai šantažētu ES un izmantotu papildu izmaksas no ES fondiem. Tagad šo lomu uzņēmies Slovākijas premjerministrs Fico. Tas viss rada papildu grūtības kandidātvalstīm, kuras ir ceļā uz ES. Šobrīd tiek veidoti jaunie noteikumi, lai nepieļautu kaut ko tādu, kas notika desmit gados Orbāna dēļ.

Ko darīt ar migrāciju? Tā taču ir katastrofa, kas notiek Eiropā.

ES ir diezgan daudz darījusi, lai pierobežas valstīs izveidotu vietas - Turcijā, Alžīrijā, Tunisijā un citur, - kur tiek koncentrēti tie, kuri vēlas tikt ES, un tur viņu lietas paātrinātā veidā tiek izskatītas. Un tas ir pareizi, jo mēs esam tie, kuri nosaka - kurus pieņemt vai nepieņemt. Dzimstība Eiropā ir zema, un darbaspēka trūkums ir augsts.

Otrā svarīgā lieta. ES sākotnējā pozīcija bija: “Mēs nefinansējam sienu celtniecību” jeb robežu infrastruktūru. Mums bija jāpanāk, lai visi saprot, ka runa jau nav tikai par Latvijas vai Somijas robežu, bet runa ir par ES ārējo robežu - situācijā, kad Baltkrievija neoficiāli, bet Krievija atklāti piedalās agresijā pret Ukrainu. Tas ir drauds visai Eiropai. Tāpēc mums jākontrolē šī robeža pastiprināti.

Latvija robežas stiprināšanā ir ieguldījusi vairāk nekā miljardu eiro robežas izveidē ar Krieviju. Pirmais, ko mums izdevās panākt: ES sāk finansēt tehnoloģijas, kas nepieciešamas robežas kontrolei.

Tagad intensīvi strādājam, lai nākamajā septiņu gadu budžetā parādītos skaidrs finansējums austrumu reģionu robežai. Dienvideiropa uzskata, ka arī viņiem jāsaņem finansējums savu robežu aizsardzībai, kaut arī tur jūras robeža nav tik apdraudēta kā sauszemes robeža ar Baltkrieviju un Krieviju. Jaunajā budžetā ir iezīmētas vairākas programmas, kur paredzēts finansējums austrumu robežai.

Kā vērtē topošo valdību? Vai redzi gaismu tuneļa galā?

Pirmkārt, Latvija nav tumsā. Un tas, ka mēs sistemātiski atkārtojam retoriku, kas lielā mērā ir piespēlēta no Krievijas puses, ka viss ir slikti, neko labu mums nedod. Es skatos uz statiskajiem datiem - un neredzu pavisam citu ainu. Nākamajam gadam tiek prognozēts augstākais IKP kāpums starp Baltijas valstīm.

Protams, ar negatīvu retoriku var ātri uzbūvēt jaunu partiju un sasniegt kaut kādus rezultātus, kā tas, piemēram, izdevās Jūlijai Stepaņenko. Tas, manuprāt, ir vislielākais absurds un drauds, kas noticis Latvijā. Atceries, pašā sākumā pēc neatkarības atjaunošanas prasība, ka deputātiem debatējot Latvijas Saeimā jārunā latviski, izraisīja lielu sašutumu krievvalodīgo deputātu daļā. Tā bija liela klaigāšana pēc pirmajām Saeimas vēlēšanām. Tagad viņi visi ir iemācījušies runāt latviski. Bet saturs jau ir tas pats.

Tas, uz ko es ļoti ceru: kontūra, kas iezīmējas - ka varētu būt mazākuma koalīcija ar Šlesera partijas atbalstu, neradīs jaunu trijotnes kontroli, kas eksistēja savulaik, proti, Šlesers, Lembergs un Šķēle. Bet tas teorētiski ir iespējams, jo viņiem ir vairākums. Un, ņemot vērā vairākumu, ir iespējams mainīt jebkurus likumdošanas aktus. Es pagaidām esmu ļoti uzmanīga. Vienīgais, uz ko ceru, ka pēc populisma viļņiem cilvēki atgriežas pie veselā saprāta, un balsojumi vēlēšanās parāda, ka veselais saprāts mūsu tautai tomēr piemīt. Jo mums blakus ir Krievija, un mēs nevaram atļauties to, ko var atļauties Portugāle vai Spānija.

Lasi arī:

Video