Šodien sāk darbu 15. Saeima. Gribētos novēlēt tai patiesus panākumus, kļūšanu par sekmīgāko un drosmīgāko parlamenta sasaukumu Latvijas līdzšinējā vēsturē, bet objektīvie nosacījumi šiem novēlējumiem nebūt nav labvēlīgi. Lai gan, kā mēdz teikt, viss ir pašu rokās.
Galvenais šīs Saeimas zemūdens akmens ir paaugstinātās gaidas, kādas par šo Saeimu ir sabiedrībā. 41 deputātu vieta vienam politiskajam spēkam - “Apvienotajam sarakstam” (AS) - nozīmē vēl nebijušu sabiedrības uzticību, bet šis milzīgais uzticības kredīts uzliek ne mazāk lielu atbildību. Atšķirībā no citiem Saeimas sasaukumiem, šoreiz šo atbildību nevar sadalīt uz “galviņām”, uz vairākiem politiskajiem spēkiem. Tā gandrīz pilnībā gulstas uz vienu spēku. Uz uzvarētājiem, kuriem nav iespēju, kā Džonam Travoltam populārajā memē, raudzīties apkārt un neveiksmju gadījumā rādīt ar pirkstu uz citiem - tā ir viņu vaina.
Ja reiz pieminam sabiedrības paaugstinātās gaidas, tad jājautā: ko tad Latvijas cilvēki īsti gaida no jaunās Saeimas? Īsi uz šo jautājumu var atbildēt: jaunu politiku. Citu politiku.
Pieļauju, ka šo jauno politiku cilvēki vēlas pat vairāk nekā kādus īpašus, tūlītējus rezultātus. Viņi ar nepacietību gaida solītos “nepopulāros” lēmumus. Pagaidām AS politiķi ar šo “nepopulāro lēmumu” piesaukšanu brīvi mētājas, bet nekādi nevar sadūšoties tos atšifrēt. Pareizāk sakot, viņi kā “nepopulārus” nosauc tieši tos potenciālos darbus, kuri ir nevis nepopulāri, bet tieši otrādi - ļoti populāri un gaidīti.
Piemēram, izdevumu samazināšana valsts pārvaldē un daļā tā dēvētā nevalstiskā sektora. Samazināt ierēdņu skaitu nav nepopulārs solis vēlētāja acīs. Tieši otrādi. To gaida sabiedrība. Ja politiķi ar pārnopietnām sejām un rūpju rievu pierē “biedē” tautu ar reformām (kuras šī tauta patiesībā gaida) un turpina runāt vispārīgās frāzēs, tad sabiedrībā var iezagties vilšanās, vēl pirms kaut kas nopietns tiek uzsākts. Solīja jaunu politiku, bet viss turpinās pa vecam.
Jāatceras savu priekšgājēju kļūdas. 14. Saeimā “Jaunā vienotība” (JV) arī ieguva pārliecinošu vairākumu - 26 mandātus. Varbūt ne tik daudz kā šoreiz AS, bet pietiekami, lai pārliecinoši dominētu. Un uzrāvās uz “Rail Baltica” lamatām. Lieliski zinot, ka tās tur ir, JV šo bīstamo sfēru (Satiksmes ministriju) atdeva citiem. Vispirms Nacionālajai apvienībai (NA), bet pēc tam “Progresīvajiem”. Ar domu, lai šajās lamatās iekrīt citi. Aizmirstot, ka par visu kopumā atbild galvenais priekšnieks. Valdības vadītājs (-a) un viņa pārstāvētā partija. Rezultātā smags (lai arī ne katastrofāls) JV zaudējums šā gada 3. oktobrī.
Šoreiz AS šo kļūdu pat gribot nevar atkārtot, jo AS pārsvars ir tik ievērojams, ka nevienam nekādu “smago” sektoru nevar atdot. Par visu nāksies atbildēt pašiem un Andrim Kulbergam personiski. Tomēr tas, ka šo kļūdu nevar atkārtot, vēl nenozīmē, ka politiķi nemēģinās darīt ko līdzīgu. Piemēram, savu neizdarību necentīsies attaisnot ar ierastajām atrunām par “atstāto smago mantojumu”.
Cik lielā mērā šīs “plates” atskaņošana atbildīs sabiedrības prasībām pēc “citas politikas”, var prognozēt jau tagad. Neatbildīs. Jo šī “pirmās aploksnes atvēršana” (kā zināmajā anekdotē par trim priekšgājēja vēstulēm) būs tipiska “vecās” politikas turpināšana. Tieši tās politikas turpināšana, no kuras cilvēki jau sen kā noguruši un 3. oktobra vēlēšanās bija cerējuši tikt vaļā.
Līdz ar to jaunajam Saeimas sasaukumam pirmais uzdevums: censties pēc iespējas mazāk gausties par “smago mantojumu”. To, ka tas ir smags, visi jau tāpat zina. Regulāra sūdzēšanās politiķu tēlam nekādi nepiedod papildu vīrišķību.
Ja politiķi grib parūpēties par savu tēlu, tad var pamācīties no Holivudas filmām ar slaveno aktieru Džeisona Stethema vai Metjū Makkonahija piedalīšanos. Viņu varoņi nekad nesūrojas par grūtajiem apstākļiem, kādos nonākuši. Viņi, skaļi neplātoties, visas nepatikšanas klusējot “nokārto”. Tieši to arī sabiedrība gaida no valdošās varas. Darbus, nevis atrunas, kāpēc to vai citu nekādi nevar izdarīt.
Kādus darbus no jaunās Saeimas sabiedrība gaida? Vispirms skaidrību par “Rail Baltica”. Pat ja ne 100% skaidrību (tas droši vien būtu par daudz prasīts), tad vismaz vairākus konkrētus tālākā projekta attīstības variantus. Starp tiem obligāti būtu jāizskata (uzsveru, jāizskata, nevis jāpieņem) arī pilnīga projekta iesaldēšana, jo neviens cits lēmums nedod uzreiz tādu ievērojamu fiskālo efektu kā šis. Ja vēl šim projektam paredzēto ES naudu varētu pārvirzīt citiem, efektīvākiem un no satiksmes plūsmu aspekta lietderīgākiem transporta infrastruktūras projektiem, tad tas būtu patiess milzu ieguvums.
Valsts pārvaldes sistēmas radikāla pārskatīšana. Pie šī ārkārtīgi svarīgā punkta darbs jau notiek, un pašreizējā brīdī uzdevums ir viens. Sekot, lai šis sistēmas kapitālais remonts kādā brīdī nepārvēršas par parastu kosmētisko remontu. Tas ir, kaļot lemesi, neizkalt kārtējo čiku. Nav šaubu, ka no “aparāta” puses būs milzīga pretestība un sabotāžas mēģinājumi. Proti: jūs tur runājiet, staigājiet pa medijiem, stāstot par svarīgajām “pārmaiņām” un “nepopulārajiem lēmumiem”, bet mēs turpināsim savas mehāniskās aparāta darbības, pēc principa - suņi rej, bet karavāna iet tālāk.
Politiskā pieredze liek teikt, ka sabiedrība ātri, ātrāk nekā paši politiķi spēj iedomāties, atklāt: kas ir kas. Lai arī šobrīd nav iespējams pateikt, kāds būs šīs citādās politikas gala rezultāts, viena lieta ir skaidra: sliktāk par drosmīgām kļūdām būs tad, ja nekādas jaunas pieejas nebūs vispār. Ja solītais reformu spars noslīks ierēdniecības kabinetos un Latvijas politikā klusi atgriezīsies vecā JV politiskā stilistika, kad TV studijās kā strauta burbuļi turpinās guldzēt politiķu lietais ūdentiņš. To šī Saeima un tās līderi nedrīkst pieļaut.
