Ir dažādas versijas par to, kāpēc Latvija atpaliek no savām kaimiņvalstīm – Lietuvas un Igaunijas. Katrai no šīm versijām ir sava daļa taisnības, jo visu nosaka dažādu faktoru kopums. Viens no šiem faktoriem ir “Parex bankas” glābšana 2008. gada rudenī.
Kāpēc šo sen pagājušo epizodi pieminu tagad? Tāpēc, ka šobrīd, kad aktualizējies pensiju otrā līmeņa jautājums, atkal tiek likts lietā līdzīgs sabiedriskās domas ietekmēšanas paņēmiens, kurš reiz jau mums dārgi maksāja. Par ko ir runa?
Mūsdienas, runājot par 2008. gada krīzi, bieži aizmirst, ka šīs krīzes ārkārtīgi smagās sekas Latvijai bija tieši tāpēc, ka tika izdarīts tiem laikiem milzīgs valdības aizņēmums, kurš faktiski tika uzdāvināts dažām privātpersonām, kuras citādi šo naudu zaudētu. Nav pat runa par bankas īpašniekiem Karginu un Krasovicki. Runa ir par kreditoriem, kuri pirms tam bija “Pareksam” izsnieguši sindicētos kredītus. Normālā situācijā viņi šos aizdevumus zaudētu un varētu pēc tam tos kratīt no Kargina un Krasovicka līdz pat šodienai. Toreiz, pateicoties Latvijas valdības lēmumam, viņi šos miljonu simtus atguva ātri, bez liekām galvassāpēm.
Var jautāt - kāpēc? Atmetīsim versijas par kriminālajiem draudiem, kurus gan nevar izslēgt, bet tie nemaina būtību, pat ja bija izšķiroši. Ilgus gadus pirms 2008. gada krīzes sabiedrības ekonomiskās apgaismošanas funkciju bija uzņēmušies banku eksperti. Tas, starp citu, turpinājās arī vēlāk līdz pat šai dienai.
Gadu gadiem no visiem ruporiem tika iedvesta pārliecība, ka sistēmiskām bankām nedrīkst ļaut bankrotēt, jo tāds bankrots fundamentāli iedragātu sabiedrības trauslo (pēc deviņdesmito gadu banku bankrotiem) uzticību banku sistēmai, kura esot valsts finanšu asinsrites pamatā. Līdz ar to Ivara Godmaņa valdības lēmums 2008. gada novembrī glābt banku, aizņemoties vairāk nekā miljardu latu (iesākumā), tika sabiedrībā uzņemts visnotaļ pieņemami. Protams, daudzi izteica sašutumu, bet kopumā šis lēmums tika uzņemts ar piesardzīgu sapratni. Pret to asi neiestājās nedz Latvijas Banka, nedz citas komercbankas, nedz Latvijas ekonomisko ekspertu kopa.
Igaunijā un Lietuvā neviena banka glābta netika, jo nebija arī vajadzības pēc šādas glābšanas. Tas arī uzreiz nostādīja Latviju ievērojami sliktākā situācijā, jo miljards latu, ko Latvijas valdība aizņēmās, nevis ieplūda Latvijas ekonomikā, bet gan aizgāja “Parex” kreditoru kontos. Tas ir, tālēs zilajās. Igaunija un Lietuva līdzīgus aizņēmumus varēja izmantot savas ekonomikas stabilizēšanai.
Sit pa emocijām
Kāpēc šī garā atkāpe gandrīz 20 gadus senā vēsturē? Tāpēc, ka atkal esam situācijā, kurā Latvija kaut ko dara citādi nekā mūsu kaimiņi. Šoreiz gan tiek apgalvots, ka mēs esam tie “gudrie”, kamēr kaimiņi padevušies “populistiem”. Citiem vārdiem, muļķīši.
Atkal labi apmaksāti banku eksperti un viņiem tuvi “nopietni” ekonomisti skaidro, ka nedrīkstot ļaut cilvēkiem izņemt šo naudu, jo tas sagraušot pensiju sistēmu. Tieši konkrēti kādā veidā šī sistēma tiks sagrauta, netiek pat vispārīgos vilcienos iezīmēts. Tiek bez mazākās kautrības sists pa emocijām.
Tiek biedēts: pienāks pensijas vecums, nauda būs iztērēta, un tad... nabagmāja, ubaga tarba, zupas virtuve, lūgumi pašvaldībām pēc palīdzības. Argumenti pārliecinoši sit pa emocijām, bet kas paliek, ja sasprindzinām pēdējās gribasspēka paliekas un šos mērķtiecīgi tēmētos emocionālos lādiņus noņemam (apzinos, cik tas ir grūti)? Par kādu “iztērēto” naudu ir runa?
Pensiju sistēmas pamatā (vismaz tiem, kas pensijā ies tuvāko 25 gadu laikā) ir pensiju pirmais līmenis, ko nevienam “iztērēt” nemaz nav iespējams, pat ja visi politiķi būtu tam gatavi. “Iztērēt” var tikai otro līmeni, kurš lielākajai daļai šobrīd ir zem 5000 eiro un kurš pie pensijas pieliks vidēji ap 20 eiro.
Turklāt visbiežāk ir tā: jo lielāks uzkrājums otrajā līmenī, jo lielāka potenciālā pamata (pirmā līmeņa) pensija. Līdz ar to tiem, kam draud ļoti maza pensija, arī otrajā līmenī nekā daudz nav. Desmit vai divdesmit eiro mēnesī tur neko daudz nemaina. Tāpat kā 40 eiro mēnesī pie 1000 eiro pensijas. Toties 5000 eiro vienreizējā izmaksa daudzos gadījumos ir ļoti būtiska. Pat ja tā tiek iztērēta jaunam televizoram, tas šim cilvēkam acīmredzot ir svarīgāk nekā tie 20 papildu eiro pie pensijas reizi mēnesī.
Tas, ka cilvēkam būs par 10, 20 vai pat par 50 eiro mazāka pensija, nesagrauj pensiju sistēmu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis pensiju otrais līmenis ir orientēts uz tiem, kuri pensionēsies pēc 20 un vairāk gadiem un šo salīdzinoši jauno cilvēku iespējas izņemt pensiju otro līmeni var viegli ierobežot likumdošanas līmenī.
Papildu nauda ekonomikā
Līdz ar to apgalvojums, ka pensiju otrā līmeņa revīzija sagraušot pensiju sistēmu, ir nepatiess pašos pamatos. Tas ir vēl maldinošāks nekā - vienas bankas bankrots sagraušot banku sistēmu. Tāpēc ir izgudrots cits arguments, ko aktīvi izmanto “Vienotības” politiķi (Gatis Liepiņš). Pensiju otrā līmeņa kaut daļēja izņemšana palielināšot inflāciju.
Pret to nevar iebilst. Skaidrs, ka papildu naudas ieplūšana ekonomikā inflāciju palielina. Taču ne mazāk būtiska ir cita šāda procesa ietekme - naudas ieplūšana ekonomiku aktivizē. Piemēram, Viļņa piedzīvo ļoti aktīvu nekustamo īpašumu būvniecības bumu, un turienes attīstītāji ar optimismu raugās uz to, ka tirgū ieplūst šī pensiju otrā līmeņa nauda.
Lietuvā, kopš atļauts izņemt šo naudu, jau izņemta aptuveni trešā daļa jeb 2,9 miljardi eiro no 10 miljardiem. Kā redzams, ne visi steidz šo naudu izņemt. Tas vēlreiz apliecina, ka nav runa par pensiju sistēmas sagraušanu. Notiek pensiju sistēmas korekcija. Tās sākotnējo kļūdu izlabošana un sistēmas pielāgošana reālajiem apstākļiem.
Tāpat nav apstiprinājušās bažas, ka visa šī nauda tiks pa tukšo notrallināta. Liela daļa aizgājusi, priekšlaicīgi dzēšot kredītsaistības (kāpēc lieki maksāt bankām procentus, ja var nodzēst kredītu uzreiz), veicot iemaksas pensiju trešajā līmenī vai vienkārši naudu pārvirzot uz banku ieguldījumu kontiem (ar kuriem pats var operēt pēc saviem ieskatiem).
Ekonomika ir tāda lieta, kurā atšķirībā no dabas zinātnēm nav stingri, nelokāmi likumi. Jā, ir vispārīgas likumsakarības, kas ļauj modelēt vienas vai otras rīcības iespējamās sekas, bet nekad nevar 100% apgalvot, kā ir pareizi, kā ir labāk.
Es nesaku, ka pensiju otrā līmeņa izņemšana ir tas, kā trūkst Latvijas ekonomiskajam izrāvienam. Es nesaku, ka mums noteikti jādara tāpat, kā darīja Lietuva un Igaunija. Es tikai gribu noņemt no šī jautājuma to nekritiskās domāšanas plīvuru, ar kuru šo tēmu vēlas pārklāt pensiju otrā līmeņa neaizskaramības advokāti.
Oponents jādiskreditē
Proti, jebkuru jēgpilnu diskusiju aizstāšanu ar ierasti augstprātīgo pretējā viedokļa paudēju diskreditāciju. Nevis runāšanu pēc būtības, bet jautājuma pārnešanu jau minētajā emocionālās uztveres sfērā, kad oponenti tiek pasludināti par pensiju sistēmas izputinātājiem, ārdītājiem, populistiem, lētticīgo balsu makšķerētājiem un galējā variantā pat par putinistiem un Latvijas ienaidniekiem
Šādai taktikai tradicionāli nav slikti rezultāti. Pirmām kārtām tāpēc, ka nopietni eksperti trīs reizes padomās: vai viņiem iet “pret vēju”? Vēl jo vairāk tāpēc, ka pat pēc tam, kad tev izrādīsies taisnība, tas neko nemainīs.
Ir labi zināmi ASV pētījumi, kuri parādījuši, ka tie paši ekonomikas eksperti, kuri pirms 2008. gada krīzes “nopietnajos” medijos kopkorī dziedāja “viss kārtībā, ak, cienījamā kundze”, arī pēc šīs krīzes turpina tur publicēt savas “ekspertīzes”, bet tie atsevišķie izlēcēji, kuri brīdināja par gaidāmo krīzi, arī pēc tam, kad atklājās, ka viņiem taisnība, palika “nenopietno gaisa jaucēju” statusā.
Ko ar to gribu teikt? Latvijas ekonomiskajā domā no pašas pirmās neatkarības atjaunošanas dienas ir valdījusi nesatricināma pārliecība: jo vairāk cietīsim, jo vairāk sevi ierobežosim, jo rūgtākas zāles dzersim, jo labāk dzīvosim kaut kādā nākotnē.
Šai formulai varbūt arī ir kaut kāds pamats, bet tā nav absolūta. Pret to jāizturas kritiski. Vispusīgi. Otrā pensiju līmeņa jautājums jāskata mierīgi, lietišķi, saprātīgi, nevis emocionāli, politiski ietonēti un kategoriski. Jebkuras vispārīgas frāzes par pensiju sistēmas graušanu, izputināšanu, iztērēšanu liecina tikai par vienu: nespēju vai nevēlēšanos jautājumu izskatīt pēc būtības, cenšoties to pārnest emocionālas “bļaušanas” plaknē.
