Lai arī vēl nesen otrā pensiju līmeņa izņemšanas/neizņemšanas jautājums Latvijas politiskajā telpā nebija centrālais, tam ir visas iespējas līdz vēlēšanām par tādu kļūt. Kaut vai tāpēc, ka jautājumi, kuros parādās ikvienam cilvēkam konkrētas un taustāmas finanšu intereses, vēlētājiem vienmēr ir ārkārtīgi nozīmīgi.
Iesākumā par iespēju katram pašam lemt par pensiju otrā līmeņa iemaksu likteni iestājās “Latvija pirmajā vietā”, bet tagad par to sākuši runāt arī ZZS un Nacionālās apvienības (NA) politiķi. Pagaidām gan ļoti piesardzīgi, pieļaujot iespēju šo naudu izņemt tikai izņēmuma gadījumos, piemēram, veselības uzlabošanai.
Šai piesardzībai ir acīmredzams izskaidrojums. Kopš šis jautājums nonācis Latvijas politikas dienaskārtībā, vērojami neslēpti mēģinājumi diskreditēt tā atbalstītājus. Fokuss tiek pārbīdīts uz tīri psiholoģisku izvēli: kurā nometnē esi? Vai prātīgajos, disciplinētajos, apzinīgajos vai arī vieglprātīgajos, tērēt gribošajos un par nākotni nedomājošajos.
Lūk, kā šo jautājumu pasniedz “Jaunā vienotības” deputāte Anda Čakša: “Mēs riskējam, ka pie nepietiekamas finanšu pratības tas var būt ļoti kritiski cilvēkiem, kas izlietos tos līdzekļus, kas viņiem būs nepieciešami vēlāk.” Pārtulkojot šo politiķes izteikumu vienkāršā valodā, tas skan aptuveni šādi: nevar taču uzreiz dot cilvēkiem lielu naudu. Viņi to ātri notrallinās. Iztērēs jauna televizora vai telefona iegādei vai pat vienkārši nodzers.
Ja paklausāmies šīs nometnes argumentus, tad tie ar dažādām variācijām skan līdzīgi un apelē pie noteiktām emocijām - tie, kas ir par iespējām šo otrā līmeņa naudu izņemt, ir nesaprātīgi populisti, bet tie, kas pret - prātīgi, nopietni cilvēki.
Jāatzīst, ka šis uzstādījums ir diezgan stabili nostiprinājies publiskajā telpā. Vismaz tajā, kurā “ganās” vairums viedokļu līderu. Tas nozīmē, ka iestāties “vieglprātīgo” nometnē ir samērā riskanti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā nometnē jau no paša sākuma ir tie, kuri no visām pusēm apkārti ar populistu un citu politiski nievīgu zīmolu birkām.
Vai tas nozīmē, ka politiķiem, kuri pretendē būt nopietni, “valstiski domājoši”, vajadzētu no šī pensiju jautājuma distancēties un atstāt to klaju populistu arsenālā? Nē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šim jautājumam, kā jau sākumā teikts, ir pietiekami liels elektorālais potenciāls. Vienkārši nepieciešams to atgriezt normālas politiskas diskusijas laukā, turklāt runājot nevis abstrakcijās - cik tas pareizi vai nepareizi, bet gan maksimāli lietišķi. Konkrēti un piezemēti - cik eiro tas konkrētam cilvēkam dos vai nedos. Kādi ir konkrēti riski, nevis abstrakcijas par nepietiekamu finanšu pratību.
Ja skatāmies uz politisko laukumu kopumā, tad redzam, ka pensiju sistēmas jautājums ir viens no tiem retajiem lauciņiem, kuri vēl joprojām stāv atmatā, “neaparti”. Tas ir visai dīvaini, kaut vai tāpēc, ka mūsu pensiju sistēma, kā to LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” atzina Latvijas Bankas Apdrošināšanas un pensiju uzraudzības pārvaldes vadītāja Evija Dundure, “nav šodienas pensionāriem primāri mērķēta”. Faktiski augsta Latvijas Bankas amatpersona atzina, ka tā nav īsti taisnīga šodienas pensionāriem.
Ja to atzīst Latvijas Banka, tad to nebūtu grūti atzīt un saprātīgi pamatot arī politiķiem, bet ja politiski tiktu atzīts, ka pensiju sistēma jau sākotnēji netika izveidota īsti taisnīga, tad pavērtos plašs diskusiju lauks par šīs sistēmas korekcijām. Var rasties jautājums - kāpēc līdz šim par to tikpat kā nav runāts?
Pieļauju, ka diskusijām par pensiju sistēmas izmaiņām Latvijā nav politiskā pieprasījuma. Latvijā tomēr valdošais princips ir: katrs pats savas laimes kalējs. Savstarpējās solidaritātes līmenis ir zems. Ja tev klājas grūti, tad pats vainīgs. Ja tev maza pensija, tad acīmredzot tādu arī esi pelnījis.
Arī pašu partiju ideoloģiskās nostādnes nav orientētas uz grūtdieņu aizstāvību. Latvijas politiskās partijas pārsvarā sevi pozicionē kā labēji konservatīvas, un šajā spārnā nav pieņemts īpaši aizstāvēt vājākos. Bet kā tad izteikti labējā LPV? Tā ir partija, kuri neslēpj savu politisko pozīciju: jo apkārt sliktāk, jo mums labāk. Mums primāri ir iegūt pēc iespējas vairāk balsu vēlēšanās - tāpēc aktivizējamies visur, kur var riebumu pret pastāvošo varu uzkurināt.
Ja partijai ir šāda pozīcija (pat ja tā netiek afišēta, to nevar nepamanīt), tad oponentiem ir ārkārtīgi viegli iebilst pret visu to, par ko iestājas šāda partija. Savukārt nostāties blakus vienā kohortā ar politiķiem, kuriem uz pieres lieliem neona burtiem izgaismojas sauklis “jo sliktāk, jo labāk”, ir politiski bīstami.
Tā kā vienīgā kreisi orientētā (teorētiski grūtdieņu aizstāvju, bet realitātē turīgo atvašu) partija - “Progresīvie” - sevi pozicionē kā “gudra un saprātīga”, tad tā šajā jautājumā nekādi nevar nostāties blakus LPV. Rezultātā mazo pensiju saņēmējiem nav savas politiskās pārstāvniecības. Tā kā viņi pārsvarā pieder dusmīgo “viss ir slikti” partijai, tad vēlēšanu iecirknī viņi, visticamāk, balsi tāpat atdos kādai no populistu (antiekspertu) partijām.
Tas, ka mazo pensiju jautājums paliek “neapgūts lauks”, lielā mērā saistīts arī ar to, ka paši politiķi, deputātu kandidāti nav no tiem, kuri būtu esošās Latvijas pensiju sistēmas zaudētāji. Viņiem nedraud maza pensija. Viņi neko šajā jomā mainīt negrib.
Ja runājam par pensiju otrā līmeņa izņemšanu, tad politiķiem pašiem nav lielas vajadzības pēc šīs naudas, bet, kā liecina pieredze, ja politiķis neredz tikpat kā nekādu savu personisko ieinteresētību, tad viņam ir grūti “iedegties” tā, lai viņam noticētu vēlētājs.
Rezultātā šis jautājums, vismaz pagaidām, neuzņem lielus apgriezienus. Vai tam šajā priekšvēlēšanu kampaņā izdosies šo ātrumu uzņemt, pagaidām vēl grūti prognozēt. Joprojām klusē “Apvienotais saraksts” un “Mēs mainām noteikumus”. Diez vai viņiem līdz vēlēšanām izdosies saglabāt šo “ūdens turēšanu mutē”. Agri vai vēlu būs jāpozicionējas.
Tiesa, politiskajiem spēkiem šoreiz ir lieliska burvju nūjiņa, ar kuru šo jautājumu acumirklī izgaisināt. Tā ir pozīcija: šo jautājumu nedrīkst skatīt pirmsvēlēšanu gaisotnē. Pēc vēlēšanām, lūdzu, tad arī runāsim.
Ir tikai viena neliela nianse: šīs brīnumnūjiņas izmantošana faktiski nozīmē - mēs esam pret iespēju šo naudu izņemt, bet, ja šis jautājums tomēr kļūs par vienu no centrālajiem, tad šāda pozīcija var dārgi maksāt.
