Patīk tas kādam vai nē, bet jautājums par otrā pensiju līmeņa likteni, kā tagad mēdz teikt, ir nonācis uz galda. Par to ir uzsāktas aktīvas diskusijas. Ko ar šo uzkrāto kapitālu darīt? Turpināt audzēt un ļaut bankām ar to operēt un pelnīt vai arī ļaut cilvēkiem šo naudu izņemt un pašiem izlemt, ko ar to darīt? Jautājums nav vienkāršs, jo skatāms vairākās plaknēs: gan politiskā, gan ekonomiskā, gan sociālā, gan psiholoģiskā un pat tīri sadzīviskā.
Lai gan dažkārt šā jautājuma izcelšanu dienas gaismā cieši saista ar gaidāmajām vēlēšanām, tā drīzāk ir sakritība un tikai veicinošs faktors. Daudz būtiskāku lomu šā jautājuma aktualizācijā nospēlēja tas, ka mūsu kaimiņvalstīs šis solis ir sperts.
Tā kā mēs dzīvojam, nemitīgi salīdzinoties ar kaimiņvalstīm (Lietuvā tā, Igaunijā šitā), tad vienkārši nevarēja būt, ka Igaunijā un Lietuvā cilvēkiem ir dota iespēja šo naudu no otrā pensiju līmeņa izņemt, bet Latvijā sabiedrība vienotā apņēmībā sakodīs zobus un teiks: lai kaimiņi dara, kā grib, mēs otro pensiju līmeni turēsim svētu un neaizskaramu. Mēs uzticamies valstij un labi izglītotajiem banku ekspertiem.
Jau minēju, ka šis jautājums skatāms vairākās plaknēs. Šajā rakstā pilnībā abstrahēsimies no šā jautājuma politiskās dimensijas. Tā neapšaubāmi ir ļoti būtiska un interesanta, bet par to citreiz. Tāpat negribētu īpaši iedziļināties šā jautājuma tīri ekonomiskajā dimensijā: kādi ieguldījuma plāni ir izdevīgāki un kāds ir šo pensiju ieguldījumu ekonomiskais efekts gan valstij kopumā, gan arī katram individuāli.
Aplūkosim šo jautājumu no jēdzieniskā aspekta. Pēc būtības. Tā teikt, ontoloģiski. Šis pensiju otrā līmeņa izņemšanas/neizņemšanas jautājums ārkārtīgi uzskatāmi parāda, kas notiek, ja kaut kas jau sākotnēji, pašā saknē tiek izdarīts ne tā.
Izcila “uz papīra”
Latvijas pensiju sistēma tika izstrādāta pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pirmajā pusē lielāko mūža daļu Austrālijā dzīvojušā Jāņa Riteņa vadībā, un tā stājās spēkā 1996. gada 1. janvārī. Teorētiski “uz papīra” tā skaitījās ļoti laba, pareiza un atbildīga. Tā tika atzīta par vienu no pasaulē tobrīd modernākajām un progresīvākajām. Taču tai bija viens būtisks trūkums. Tā bija izcila “uz papīra”, bet neņēma vērā to realitāti, kas tajos laikos Latvijā bija “aiz loga”.
Šo trūkumu ļoti precīzi fiksē šodienas ekonomisti, tajā skaitā Latvijas Bankas Apdrošināšanas un pensiju uzraudzības pārvaldes vadītāja Evija Dundure, kura LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” skaidri pasaka: “Pensiju sistēma nav šodienas pensionāriem primāri mērķēta. Pensiju sistēma ir ilgtermiņa. Mēs sistēmā esam [tikai] 25 gadus, un sākotnēji tās iemaksu likmes bija ļoti niecīgas. Straujš pieaugums ir redzams pēdējos desmit gados.”
Ko grib pateikt Dundure? Esošā pensiju sistēma ir laba tad, ja tā darbojas pilnu cilvēka dzīves ciklu. Tā ir laba tiem, kas darba attiecības uzsāk pie šīs sistēmas un tajā darbojas visu apzinīgo dzīvi. Proti, šī sistēma parādīs savas labās īpašības tad, kad pensijā ies tie, kuri darba dzīvi uzsāka jau šajā gadsimtā un visa sava darba mūža laikā veica salīdzinoši pieklājīgas iemaksas savā nākotnes pensijā.
Bet ko darīt līdz šai jaukajai nākotnei? Ko darīt tiem, kuriem, Latvijas Bankas amatpersonas vārdiem runājot, pensiju sistēma nav mērķēta (domāta)? Proti, tiem, kuri iet pensijā šodien? Ja sistēma nav domāta šodienas pensionāriem, tad valstij šī sistēma būtu jākoriģē tā, lai tā būtu vairāk “mērķēta” uz “šodienas pensionāriem”, saglabājot tās “ilgtermiņa” labās īpašības.
Viena no metodēm, kā novērst sistēmas nepilnības tiem, uz kuriem “sistēma primāri nav mērķēta”, ir šī iespēja izņemt pensiju otro līmeni. Nesaku, ka tā ir labākā iespējamā metode, bet pagaidām nekāda cita netiek piedāvāta. Vēl vairāk, oficiālā līmenī nemaz netiek atzīts, ka pensiju sistēma pret “šodienas pensionāriem” nav gluži taisnīga, un arī Dundure to atzina, visticamāk, nejauši, lai pamatotu citu tēzi - otro pensiju līmeni aiztikt nedrīkst nākotnes vārdā.
Ja reiz esam pieskārušies pensiju sistēmas nepilnībām un tam, ka tā nav “primāri mērķēta šodienas pensionāriem”, tad arī nosauksim šīs nepilnības un atgādināsim, kā tās savulaik mēģināja amortizēt. Kas tobrīd Latvijā bija “aiz loga”?
Šaubīgs risinājums
Tas, ka Riteņa izveidotā pensiju sistēma nav domāta tiem pensionāriem, kuri ies pensijā tuvāko pārdesmit gadu laikā, bija skaidrs jau pašā pensiju izstrādes sākumā pirms vairāk nekā 30 gadiem, jo šī pensiju sistēma balstās uz “normālas ekonomikas” loģiku: cilvēks visu mūžu strādā, daļu no nopelnītā iemaksā sociālās apdrošināšanas sistēmā un, beidzot darba gaitas, no šīs sistēmas saņem atpakaļ pensiju.
Kamēr pensijā nesāks iet tie, kas darba attiecības sāka tikai pēc 1996. gada 1. janvāra, tikmēr šī sistēma darbosies nepilnīgā režīmā. Tas bija skaidrs jau tolaik, un, lai apietu šo aso problēmu, tika izgudrots stipri apšaubāms risinājums. Ekstrapolēt sociālās iemaksas no 1996. gada līdz 1999. gadam uz darba stāžu pirms 1996. gada 1. janvāra. Ja šīs iemaksas ir lielas, tad agrākais darba stāžs kļūst ārkārtīgi naudietilpīgs, bet ja šīs iemaksas ir mazas vai to nav nemaz, tad šis stāžs kļūst pavisam mazvērtīgs.
Tieši šis lēmums ir pamatā gandrīz visiem pārmetumiem par esošās pensiju sistēmas netaisnīgo raksturu. Tam, ka vieniem pensija ir virs 40 000 eiro mēnesī, bet citiem zem 200 eiro mēnesī. Šīs sistēmas aizstāvji apelē pie tā, ka ikviens taču varēja 1996. gadā veikt lielākas iemaksas sistēmā un vēlāk saņemt lielāku pensiju, taču šajā apgalvojumā ir apslēpta zināma viltība.
Ne katrs varēja būt “ikviens”. Ne katram bija tāda nauda. Ne katram vispār bija nauda. Nevajadzētu aizmirst, ka 1996. gadā valdīja ar šodienu nesalīdzināma ekonomiskā nesakārtotība. Te jānorāda, ka daudzi, kuri plūdeni pārgāja no PSRS laiku “sociālistiskās” ekonomikas uz neatkarīgās Latvijas “brīvā tirgus” ekonomiku (strādājot skolās, slimnīcās, milicijā/policijā, valsts pārvaldē, sabiedriskajā transportā, komunālajā saimniecībā, medijos un citur), šo nesakārtotības posmu pazīst tikai saistībā ar zemo atalgojumu un dažiem sadzīviskiem sarežģījumiem, bet ne kā pilnīgu sociālo apjukumu, jo viņu darba dzīve turpinājās kā līdz tam.
Savukārt tie, kuri šo pārmaiņu laikā zaudēja darbu, ierasto dzīves ritmu un agrāko sociālo kārtību, nonāca neapskaužamā situācijā. Bija augsts bezdarbs, un daudzviet, īpaši reģionos, uzņēmēji vietējā gaterī, veikalā vai kafejnīcā par strādājošajiem sociālās iemaksas neveica vai veica, cik vien maz iespējams.
Jānorāda, ka, ieviešot jauno pensiju sistēmu, netika veikta nekāda sociālā aģitācija. Nekur nebija redzami un dzirdami reklāmas saukļi: šodienas sociālās iemaksas noteiks jūsu pensijas “kapitālu” par okupācijas laiku darba stāžu. Neteikšu, ka šis fakts tika īpaši slēpts, bet tas nekādā gadījumā netika popularizēts. Vieni, kas bija lietas kursā, varēja veikt papildu iemaksas, bet citi, kas par šo “ekstrapolāciju” neko nebija dzirdējuši, tikai saņemot gaidāmās pensijas aprēķinu, apjauta, kas noticis.
Daudzi tolaik dzīvoja izdzīvošanas režīmā. Viņiem vienkārši nebija naudas, lai veiktu papildu iemaksas sociālajā sistēmā un vēlāk ar uzviju dabūtu atpakaļ iemaksāto. Citi, īpaši lauku rajonos, iztika, strādājot gadījuma darbus, un par viņiem vispār nebija nekādu sociālo iemaksu. Šodien tieši viņi pārsvarā ir tie, kuri saņem pensiju zem 200 eiro un vēl mazāk.
Paši vainīgi, skan standarta atbilde, un uz to ir grūti iebilst. Katrs pats savas laimes kalējs. Ja biji tik neapķērīgs, ka neprati izmantot Latvijas pensiju sistēmas dotās iespējas, nestrādāji tādā darbā, kur kārtīgi tika maksātas visas sociālās iemaksas, tad tagad sēdi ar savu nožēlojamo pensiju un daudz nespirinies.
Kam pieder šī nauda?
Taču pasaulē katra darbība izraisa pretdarbību. Ja daudzi pensiju sistēmu uztver kā netaisnīgu (šodienas pensionāriem primāri nemērķētu), tad viņi meklēs iespēju, kā šo sistēmu padarīt sev taisnīgāku. Otrā pensiju līmeņa neskaidrais statuss ļauj tieši šajā sistēmas posmā mēģināt kaut ko panākt.
Par kādu neskaidro statusu ir runa? Par to, kam īsti pieder šī otrā pensiju līmeņa nauda? Vai tā ir privāta šo potenciālo pensionāru iemaksātā nauda, kas pieder viņiem, un ir uz laiku nodota citu apsaimniekošanā, vai tā ir valsts nauda?
No vienas puses, tā ir personificēta nauda, kura tiek izmaksāta konkrētam cilvēkam viņa pensionēšanās laikā un tiek mantota viņa nāves gadījumā. Cilvēks to ir iemaksājis no savas nopelnītās naudas. No otras puses, tā ir obligātā iemaksa, kuru nevar nemaksāt. Līdzīgi kā nodokli.
Taču te mēs atkal nonākam pie jēdzieniskas neskaidrības (izplūduma). Vienmēr, kad kāds publiskajā telpā obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas nosauc par “sociālo nodokli”, tā no valsts amatpersonu puses skan iebildes: tas nav nodoklis, tās ir obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas.
It kā nenozīmīgs precizējums, bet tagad tam ir radušās sekas. Ja valsts jau sākotnēji būtu noteikusi - katram ir jāmaksā sociālais nodoklis, no kura vēlāk tev maksās pensiju, tad jautājumu nebūtu: ja jau nodoklis, tad tā ir valsts nauda, pat ja tā ir personificēta un no šo nomaksāto nodokļu apjoma ir atkarīga nākotnes pensija. Bet, ja tās ir iemaksas (lai arī obligātas), nevis nodoklis, tad drīzāk tā ir privāta nauda. Tad situācija jau ir cita: kāpēc gan liegt šo iemaksu veicējiem tiesības tās izņemt noteiktās situācijās?
Šobrīd tiek runāts par to, ka šo naudu varētu izņemt īpašos gadījumos veselības aprūpes vajadzībām. Var saprast politiķus, kuri cenšas šo jautājumu skart pēc iespējas delikātāk, taču, tā kā šajā reizē par politiku (arī ekonomisko izdevīgumu/neizdevīgumu) ne vārda (par to citreiz), tad pietiks ar to, ka teikšu: nav nekādu iemeslu, lai vienā gadījumā ļautu naudu izņemt, bet citā nē. Ja reiz tas tiks ļauts vieniem, tad agrāk vai vēlāk tas būs jāļauj arī citiem.
Tad ko darīt, lai nesagrautu visu “labo” pensiju sistēma, kas, kā norādīja Latvijas Bankas pārstāve, domāta ilgtermiņam? Izeja ir samēra vienkārša: ir jāļauj šo naudu izņemt tiem, uz kuriem, šīs pašas ekspertes vārdiem runājot, šī pensiju sistēma nav mērķēta. Ja jau nav mērķēta, tad nav arī nekādas vajadzības viņus šajā sistēmā turēt. Lai sistēmā darbojas tie, kuriem tā ir domāta.
Citiem vārdiem, otrā pensiju līmeņa naudu ir jāļauj izņemt visiem tiem, kuri darba gaitas ir uzsākuši pirms 1996. gada 1. janvāra. Atsevišķi būtu jārunā par tiem, kuriem ir invaliditātes grupa, bet tā jau ir cita specifiska tēma.
