Šodien aprit tieši četri gadi, kopš Eiropā ilgst pilna mēroga, augstas intensitātes karš ar simtiem un tūkstošiem kritušo ik dienas. Lai arī karadarbība nenotiek Latvijā, tās ietekme izplešas tālu aiz karadarbības zonas. Karš no tālas, visai neskaidras abstrakcijas ir pārvērties par daudz tuvāku un skaidrāku abstrakciju. Par laimi, tas nav kļuvis par mūsu realitāti.
Četri gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai izvērtētu, kas noticis un kādas ir/būs šī kara sekas. Jau tagad var redzēt, ka galvenā pārmaiņa ir tā, ka cilvēku apziņā karš ir kļuvis par reālu iespējamību. Cilvēki kara draudus sākuši uztvert gluži citādi nekā “pirms tam”. Taču tās nav vienīgās pārmaiņas. Ja runājam konkrētāk, tad atklājies:
1) Krievijas militārā varenība izrādījusies stipri pārspīlēta. Mīts par “otro stiprāko” armiju pasaulē ir sabrucis. 2022. gada 24. februārī pamatjautājums bija - cik ilgi Ukraina noturēsies, bet 2026. gada februārī frontes līnija ir tikpat kā sastingusi. Izmaiņas frontē ir niecīgas un maznozīmīgas. Krievijas militārie plāni ir pilnībā izgāzušies.
2) Ukrainas bruņotie spēki kļuvuši par Eiropas kaujas spējīgākajām karaspēka vienībām ar neatsveramu pieredzi. Ukraina kļuvusi par galveno Eiropas vairogu pret Krievijas iespējamo agresiju. Līdz ar to palīdzība Ukrainai vairs netiek uztverta kā kaut kāda “labdarība”, bet gan drīzāk kā “atpirkšanās”. Jūs karojiet, lai mums nebūtu jākaro.
3) Četros gados ir radikāli mainījusies karadarbība kā tāda. No smagās tehnikas prioritātes uz tehnoloģisko robotu (šobrīd lidaparātu, bet pārskatāmā nākotnē arī uz zemes un ūdens esošu ierīču) prioritāti tuvcīņās. Ar raķešu un pretgaisa aizsardzības spēku prioritātēm attālinātās cīņās.
4) Eiropa lēnām, bet nenovēršami kāpina gan savas kaujas spējas, gan (kas īpaši svarīgi) savas militārās industrijas kapacitāti. Tā kā šī militārās rūpniecības attīstība notiek uz biznesa izdevīguma (nevis vērtību) bāzes, tad tā neapsīks, pat ja Eiropā pie varas nāktu citas orientācijas spēki. Naudu grib visi, neatkarīgi no sludinātajām vērtībām.
5) Pasaulē strauji pieaug haoss, nenoteiktība un neprognozējamība. Politiskie procesi ir ieguvuši jaunu dinamiku. Vecā kārtība brūk. Kāda būs jaunā, to neviens nezina, jo nekad nekas nenotiek tā, kā plānots (ar to reālā pasaule atšķiras no konspiroloģiskās, kurā ar atpakaļejošu datumu tiek piegudroti tālejoši plāni, shēmas un kombinācijas jau notikušām lietām).
6) Strauji attīstās “mākslīgais intelekts”. Atsevišķi programmētāji (Jāzeps Baško) apgalvo, ka programmēšana agrākajā izpratnē ir beigusies. “Piefiksēju vēstures mirkli, kad tiek izgudrotas stelles. Vai iespieddruka. Un es esmu grāmatu pārrakstītājs ar roku,” viņš paskaidro. Šim punktam it kā nav tiešas saistības ar karu Ukrainā, taču tam var būt vēl nozīmīgākas sekas “jaunajā pasaulē”, kur noteicošo lomu noteiks tehnoloģiju attīstības līmenis.
Skaisti laiki bija
Ja visas šīs pārmaiņas apkopojam vienā secinājumā, tad nākas atzīt: tā pasaule, kādu mēs pazinām līdz 2022. gada 24. februārim, ir aizgājusi uz neatgriešanos. Dzejnieka vārdiem runājot: “Skaists bij’ mezozojs, tas nenāks vairs.” Tas jāsaprot arī tiem, kuri domā un cer: pēc Krievijas - Ukrainas “konflikta” noregulējuma atsāksim dzīvi un biznesu “kā agrāk”. Tā nebūs. Tie laiki ir pagājuši.
Turklāt runa nav tikai par Krievijas - Ukrainas karu un pat ne par to. Pasaulē veidojas pavisam cita politiskā un drošības arhitektūra. Ļoti iespējams, arī cilvēcisko attiecību arhitektūra, kas vairs nebalstās uz sabiedrības augstāko, attīstītāko slāņu dominanci visās dzīves sfērās, kā tas bija iepriekšējos gadu tūkstošos.
Sociālo tīklu izplatība nonivelē šo “augstāko” un gudrāko slāņu (kas investējuši savā attīstībā vairāk) dominances pamatus. Lai būtu “ietekmelis” ar desmitiem miljonu sekotāju, nav jābūt intelektuālam ģēnijam un jābeidz Hārvarda. Jāsaprot tikai vienkāršā atziņa: jebkurā sabiedrībā nosacīto muļķu ir vairāk nekā “gudro”, tāpēc jāņem uz “masu”. Atbilstoši Vladimira Uļjanova - Ļeņina “vērtīgajiem” norādījumiem. Visu zemju “vienkāršie cilvēki”, savienojieties. Nost ar tiem “intelbeņķiem”, kuri tikai “gudri” muldēt prot.
Politikā saprātīgums, pieredze, zināšanas atbīdās tālu otrajā plānā. Priekšplānā izvirzās personas, kuras cenšas uzskatāmi pierādīt izslavēto Danninga-Krīgera efektu. Proti, tie, kuri savas zemās kvalifikācijas dēļ savu nezināšanu neapzinās un kuri tāpēc pārvērtē savas spējas, nespējot adekvāti novērtēt citu prasmes.
Kā norādīja Čārlzs Darvins: “Nezināšana rada pārliecību biežāk nekā zināšanas.” Bertrans Rasels: “Tie, kas apveltīti ar iztēli un sapratni, ir pilni šaubu un neizlēmības, kamēr dumjie izjūt pārliecību un gatavību rīkoties.”
Par nekompetenci nav jāmaksā
Putins, uzsākot karu, nepārprotami pārrēķinājās. Kā raksta “The Guardian”, Putins tieši 2022. gada 24. februārī pieņēmis Kremlī Pakistānas premjeru Imrānu Hānu. Vizīte jau bija iepriekš saskaņota, un Putins kara sākšanas dēļ to nedomāja atcelt. Lūk, kā to apraksta “The Guardian”:
“Apmēram tajā pašā laikā, kad Zelenskis Kijivā mainīja apģērbu [no uzvalka uz militāro stilu], Putins Kremlī uzņēma Pakistānas premjerministru Imrānu Hānu. Vizīte bija plānota jau vairākus mēnešus iepriekš, un Hāns ieradās Maskavā tieši tajā brīdī, kad Krievijas tanki šķērsoja robežu ar Ukrainu. Pārsteidzoši, bet Putins tikšanos neatcēla.
Liktenīgajā dienā, kas mainīja Eiropas vēstures gaitu, kamēr šokētie Putina elites pārstāvji apmainījās ar satriecošajām ziņām, viņš atvēlēja sarunām ar Hānu vairāk nekā divas stundas, apspriežot divpusējo attiecību detaļas starp Maskavu un Islāmabadu. Pēc Hānam tuva avota teiktā, sarunu laikā Putins saglabāja pilnīgu mieru un aukstasinību. Pēc tam viņš uzaicināja viesi palikt uz neplānotām, greznām pusdienām Kremlī. Kādā brīdī Hāns neizturēja un pajautāja par “ziloni istabā”. Par karu, ko Putins bija uzsācis pirms dažām stundām. “Neraizējieties par to,” atbildēja Putins. “Pēc pāris nedēļām viss būs beidzies.””
Jau pagājuši četri gadi, un vēl nekas nav beidzies. Vai par šo savu šausminošo nekompetenci Putins ir kaut kā “samaksājis”? Vismaz pagaidām nekādi. Viņš saimnieko Kremlī pārliecinošāk nekā jebkad agrāk, un arī viņa izteikumus pasaule klausās uzmanīgāk nekā jebkad agrāk. Tas, ka Krievija ir atmesta daudzus gadu desmitus atpakaļ un pilnīgi pa tukšo ir iztērēti milzu resursi, viņu personīgi neskar. Ne jau viņš cieš frontē vai ārstējas nolaistajās, neremontētajās slimnīcās. Toties viņš var justies kā pasaules demiurgs, kas bīda un virza nosacītās šaha figūras.
Tikmēr inteliģentajam un sapratīgi runājošajam Vācijas kancleram Frīdriham Mercam reitingi krīt, kamēr viņa oponentei, neslēptai Putina “cienītājai”, partijas “Alternatīva Vācijai” līderei Alisei Veidelei aug.
Galvenā jaunā laika iezīme, kuru mūsdienās pirmais “atklāja” Putins, ir: nevajag balstīties uz “gudrajiem”. Jābalstās uz tiem, kuru ir skaitliski vairāk, bet kuri mazāk domā. Pareizāk sakot, uz tiem, kuri visu zina labāk bez pašām zināšanām. Vajag tikai pakairināt šo “masu” zemākos instinktus.
Ja tādi amerikāņu “gudrie” kā Pīters Tīls, Kērtiss Jarvins vai Robs Hendersons domā, ka viņi spēs vadīt un kontrolēt savu “Tumšās apgaismības” revolūciju, tad viņi rūgti maldās. Pasaules vēsture liecina, ka viņi būs pirmie, kurus raus pie laternas stabiem, kad “tumšās masas” tiks pie teikšanas.
Diemžēl pasaule ir tā iekārota, ka “labie laiki” nekad neturpinās mūžīgi. Arī “jaukā dzīve” cilvēkiem apnīk. Lai cik izsmalcināti būtu iekārtots dzīvoklis, laiku pa laikam gribas tajā šo to pamainīt. Esam tagad šādā juku laikā, kurš kaut kā jāpārdzīvo ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem. Tādai jābūt gan katra atsevišķa cilvēka, gan visas valsts stratēģijai.
