Ārpolitika reti kad ir kādas valsts priekšvēlēšanu procesa prioritāte. Latvija var kļūt par vienu no šādiem retiem izņēmumiem. Tiesa, Latvijas gadījumā tā nav tīra ārpolitika, bet tomēr. Runa ir par Latvijas politiķu ģeopolitisko orientāciju.
Praksē tā visprecīzāk izpaužas attieksmē pret ASV prezidentu Donaldu Trampu. Īpaši jāprecizē, ka ar to tiek domāta ne tik daudz viņa realizētā politika, cik tieši Tramps personiski. Proti, netiek vērtēti Trampa politiskie sasniegumi vai pieļautās kļūdas. Ir vai nu par Trampu, vai pret Trampu.
Kā esmu to jau norādījis agrāk, šai attieksmei ir maza saistība ar to, ko Tramps patiešām dara vai nedara. Trampa jautājums Latvijas politikā tikai šķietami ir ārpolitisks. Latvijas realitātē tas drīzāk ir iekšpolitisks un šogad, saistībā ar 3. oktobrī gaidāmajām 15. Saeimas vēlēšanām, vēl jo vairāk.
Tieši šī iemesla dēļ Saeimas ikgadējās ārpolitiskās debates, kuras parasti ir visai rutinizēta un, jāatzīst, samērā garlaicīga procedūra, šoreiz atsevišķos brīžos ieguva nedaudz dzīvīgāku dinamiku. Uzsveru, nedaudz, jo galveno oficiālo runātāju - ārlietu ministres Baibas Bražes, Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas un premjerministres Evikas Siliņas - uzstāšanās bija gluži kā slavenās Jaungada runas.
Viss it kā pareizi. Gludi. Labskanīgi. Nav kur piesieties. Taču, ja jāatbild uz jautājumu, par ko tur īsti bija runa, tad uz brīdi var arī samulst. Jā, kas tad šajās runās bija tas svarīgākais? Kas visspilgtāk iespiedies atmiņā? Baidos, ka precīzākā atbilde būs izsakāma vienā vārdā: nekas.
Kāpēc lietoju šo konstrukciju - baidos? Jāatgādina, ka vārdam - nekas - pasaules diplomātijā ir visai draudīga pieskaņa, jo tieši šo vienu vienīgo vārdu: “riens” (nekas, franču valodā) Francijas karalis Luijs XVI ierakstīja savā dienasgrāmatā 1789. gada 14. jūlijā. Dienā, kad tika ieņemta Bastīlija un sākās Lielā franču revolūcija, kas pašam karalim un karaļnamam beidzās traģiski.
Ja situācijā, kad apkārt plosās vētra, atbildīgie par drošību runā tā, it kā nenotiktu nekas, tad tā ir bīstama zīme. Gan Braže, gan pārējie atbildīgie runātāji savās runās apgāja visus asos stūrus un aizvadītajā gadā pasaulē notikušās izmaiņas. Šīs runas ar gauži niecīgām tehniska rakstura izmaiņām tikpat labi varētu nolasīt pirms gada vai diviem. Apmēram tās pašas pareizās frāzes par ciešu sadarbību ar sabiedrotajiem, par nebeidzamu palīdzību Ukrainai un nosodījums agresīvajai Krievijai.
Par istabā klātesošo milzīga izmēra ziloni ne vārda. Neredzam. Lai viņš pa to trauku veikalu staigā, tas uz mums neattiecas. Lai gan visi klātesošie saprot, ka uz mums tas attiecas vēl vairāk nekā uz kādiem citiem. Runa, protams, ir par Trampa jauno pasaules kārtību, par kuru nupat Davosā skaidri izteicās Kanādas premjers Marks Kārnijs un aicināja izbeigt izlikties, ka nekas nav mainījies, ka viss tupinās pa vecam, tāpat kā līdz šim.
Mūsu augsto amatpersonu runas bija precīzas Kārnija runas ilustrācijas. Diemžēl negatīvā nozīmē. Kā ilustrācijas tai politiskajai pozīcijai, kura stūrgalvīgi atsakās pieņemt jauno realitāti un runā, it kā vecā pasaules kārtība, par kuras sabrukumu šobrīd nerunā vien slinkais, joprojām būtu kas vairāk nekā skaista metafora, kurai neviens netic. Apmēram kā bēdīgi slavenais izteiciens: viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Pasaki šo “gudrību” cilvēkiem, kuri pazaudēja mitekļus gāzes sprādzienā Bauskas ielā, un tad sapratīsi tā “dziļo jēgu”.
Būsim objektīvi. Varbūt tā arī ir labāk? Kāpēc lieki celt paniku? Metode briesmu brīdī pamirt, izlikties par beigtu un nekādi nereaģēt uz apkārtējiem kairinātājiem pasaulē ir plaši izplatīta. Bet, ja jau tā, tad acīmredzot tā sevi ir pierādījusi kā efektīva.
Tieši šādu nogaidošu taktiku ar cerību, ka gan jau šos nestabilos laikus kaut kā salīdzinoši mierīgi pārlaidīsim, par galveno “modus operandi” pieņēmusi valdošā politiskā šķira. Priecājamies par savu vietu ANO Drošības padomē, kas mums dodot iespēju sēdēt pie lielā galda, nevis būt uz galda “par ēdienu” (Irma Kalniņa).
Ja valdošie pēc būtības aicina lieki netricināt gaisu un darboties ierastajā ritmā tālāk, tad opozīcija piedāvā savu risinājumu. “Latvija pirmajā vietā” pārstāvji katrā uzstāšanās reizē nemitīgi uzsvēra savu drošības piedāvājumu. Nav cita mūsu “tēva” un aizstāvja kā vien ASV prezidents Donalds Tramps. Tāpēc mums var būt tikai viena drošības stratēģija: bez ierunām un kaut niecīgākajām iebildēm ir jāpiekrīt katram pašreizējā Trampa vārdam. Tikai un vienīgi beznosacījumu un bezierunu paklausība.
Arī “Apvienotais saraksts”, spriežot pēc frakcijas vadītāja Aigara Tavara runas debatēs, izlēmis savu politisko likmi likt uz Trampu. Tavars tēvišķīgi norādīja, ka “varbūt nevar un arī nevajag no visiem mūsu ārpolitikas veidotājiem prasīt izcilas golfa spēles prasmes - bet ir pienācis laiks vismaz atšķirt golfa nūjas draiveri no putera. Tas jau būtu ļoti, ļoti labi”.
Uz šo Tavara mājienu par vēlamo politisko orientāciju nedaudz vēlāk smalki reaģēja Selma Teodore Levrence: “Zināt atšķirības starp golfa nūjām var būt vērtīgi. Taču mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu klimatā un mūsu tradīcijās mūsu nūjas, tāpat kā kanādiešiem, kuri vada NATO daudznacionālo brigādi Latvijā, ir hokeja nūjas.”
ZZS un NA šajā ģeopolitiskās orientācijas jautājumā joprojām atturas skaidri pozicionēties, ļaujot noprast, ka viņiem nav nekas īpaši pret Trampu, bet arī no demonstratīvas Trampa “pakaļas bučošanas” Lindas Liepiņas stilā viņi labprāt izvairītos. Galu galā ZZS ir valdošajā koalīcijā un Latvija kā ES dalībvalsts nevar nepārprotami atbalstīt Trampa pret Eiropu vērsto retoriku. Kaut vai tajā pašā Grenlandes jautājumā. Tas pats attiecas arī uz NA.
