ASV Jaungada speciālā militārā operācija “Trīs stundās Karakasā” iedzina pēdējo naglu vecajā pasaules kārtībā, kura pēc Otrā pasaules kara tika iestrādāta dažādās konvencijās, deklarācijās un galīgi formulēta 1975. gada Helsinku nolīguma Nobeiguma aktā.
Uzreiz jāsaka, ka par šo aizgājušo veco pasaules kārtību nav jēgas nedz sērot, nedz skumt. Jebkuras žēlabas par ASV darbības neleģitimitāti Venecuēlā ir vistīrākās krokodila asaras bez jēgpilna pamatojuma, jo nekādi protesti pret Maduro gāšanu netika manīti. Drīzāk otrādi. Prieks par komunistiskā diktatora galu.
Gaušanās par to, ka tiekot grauta tā dēvētā pasaules kārtība, ir kā skumjas par aizgājušo vasaru. Šī tā dēvētā pasaules kārtība jau sen ir sevi parādījusi kā pilnīgi nevarīgu un neko aizstāvēt nespējīgu. Tāpēc labāk skaidri apzināties: papīra tīģeru laiks ir pagājis.
Tagad katram no jauna jāapliecina sava varēšana un spēks. Uzsveru, no jauna. Stāsti par agrāko varenību nestrādā. Aizsegšanās ne tikai ar papīra memorandiem, bet arī ar ekonomisko spēku, ar IKP miljardiem un triljoniem; ar modernāko iznīcinātāju paaudzēm un militārajiem budžetiem vairs neiet cauri. Jautājums ir īss un konkrēts: vai esi gatavs kāpt ringā, kur notiek cīņas bez noteikumiem, vai arī maksā ikmēneša nodevas mafijas bosam un sēdi uz beztiesīgo gļēvuļu sola zāles visnepievilcīgākajā stūrī.
Šo jauno patiesību cilvēki neparko nevēlas atzīt, jo ir gatavi atzīt jebko, izņemot savu gļēvulību. Tas arī viegli saprotams, jo bioloģiskajā pasaulē (proti, tajā pasaulē, kurā nedarbojas sagudrotas atrunas) gļēvulība/drosme
ir izšķirošais faktors, kurš nosaka iespēju tikt pie pēcnācējiem. Plašākā mērogā: jo gļēvāka populācija, jo tai mazāk pēcnācēju (dzimstības summārais koeficients). Šī vienkāršā atziņa viegli izskaidro Eiropas bijušo varenību no 15. gadsimta līdz 20. gadsimtam un tās pārsteidzošo vājumu 21. gadsimta pirmajā ceturtdaļā.
Taču atgriezīsimies pie ASV militārās operācijas Venecuēlā un no tās izrietošajām politiskajām konsekvencēm. Neatkarīgi no tā, kā beigsies notikumu attīstība Venecuēlā, turienes diktatora, bijušā autobusa šofera Nikolasa Maduro arests un izvešana uz ASV iezīmē jaunu lappusi pasaules vēsturē.
ASV rīcība to prezidenta Donalda Trampa vadībā konkrētajā gadījumā ir bijusi pārsteidzoši efektīva. Līdz ar to ASV ir atkal nodemonstrējušas, kā jārīkojas valstij, kura pretendē būt pasaules kārtības nodrošinātāja. Citiem vārdiem, būt par pasaules policistu.
Tiem, kuri grib izkliegt pirms gadiem pieciem tajās pašās ASV tik populāro saukli “defund police” (mazāk naudas policijai), gribu atgādināt: tiklīdz no ielām pazūd policija, tā no pavārtēm izlien dažādi ērtās, ierastās dzīves grāvēji. Dažādi putini un maduro. Tāpēc labāk, ja ielās (okeānu plašumos) patrulē lidmašīnu bāzes kuģi “Gerald R. Ford” un “Ronald Reagan”, nevis vīri ar apsardzes firmas “Wagner” uzšuvēm.
Būsim reālisti. Trampa Venecuēlas operācija vēl nenozīmē, ka ielās ir parādījušies policisti. Tie pagaidām ir parādījušies tikai tur, kur tiem atrasties ir visnotaļ komfortabli. Tur, kur viņus neviens nopietni neapdraud. Lai arī ASV valsts sekretārs Marko Rubio nosauca Maduro par narkotiku karteļa “Cartel de Los Soles” bosu, diez vai Tramps un tas pats Rubio būtu gatavi uzsākt reālu karu ar īstiem narkotiku karteļa bosiem, no kuriem varētu sagaidīt arī reālu pretestību. Maduro bija tikai tāds uzpūsts balons, nevis īsts mafiozo ar luparu (šautene ar apgrieztu stobru) azotē.
Līdz ar to no pasaules labklājības viedokļa svarīgākais būs tas, kas sekos. Vai Trampa principam “dūrei tik spēks” būs arī kāds pozitīvs turpinājums vai arī “pilsēta” tiks sadalīta pēc bandu principa - tev šis rajons, tev tas un man - šitais.
Par laimi mums, parastajiem iedzīvotājiem, lai kāda arī nebūtu Trampa un viņa atbalstītāju rīcības motivācija, 21. gadsimta morālos principus neviens nav atcēlis. Ne ASV, ne pasaulē kopumā. Diktatorus un sliktu darbu veicējus cilvēki augstā godā netur. Tieši tāpēc ASV militāro operāciju Venecuēlā pasaules sabiedrība kopumā uztvēra pozitīvi par spīti atsevišķām gaudām par “starptautiskajām tiesībām”.
Tas nozīmē, ka situācija pasaulē mums, Latvijas iedzīvotājiem, saglabājas labvēlīga. ASV joprojām valda demokrātija, un šā gada novembrī tur notiks Kongresa vēlēšanas. Amerikāņu sabiedrība ir paaudzēm augusi ar apziņu, ka būt tādam kā Maduro vai Putins ir slikti. Tas, ka viens no šiem riebekļiem jau ir aizvākts no skatuves, liek sabiedrībai uzgavilēt, lai ko arī neteiktu daži mūžīgie īdētāji.
Tramps, kurš ārkārtīgi jūtīgi uztver zālē sēdošās publikas noskaņojumu, nevar nesajust globālo atbalstu savam enerģiskajam un, jāatzīst, negaidīti sekmīgajam gājienam. Tas var pamudināt viņu būt stingrākam arī pret citu, jau daudz spēcīgāku “maduro”, proti, Krievijas diktatoru Putinu. Tas savukārt būtu iepriecinoši mums.
Ja reiz esam nonākuši līdz domai: kā rīkoties, kādu stratēģiju izvēlēties situācijā, kad starptautisko tiesību sistēma ir pārstājusi eksistēt, tad vispirms būtu jābeidz censties kādam (visbiežāk pašiem sev) pierādīt, ka starptautisko tiesību normas joprojām eksistē, bet konkrētie gadījumi, kad spēcīgākas valstis šīs tiesības ignorē, esot kādi izņēmumi. Ja izņēmumu ir tik daudz, cik to ir kopš 2014. gada, tad tie vairs nav nekādi izņēmumi, bet gan sistēma.
Nākamais jautājums, par kuru tiek lauzti šķēpi: vai jāpieslejas Trampa pasaules redzējumam un Marko Rubio (gudra un visu saprotoša politikas lietpratēja) stilā jāatkārto visas Trampa dumjības, ko viņš izsaka? Angļu valodā šādu uzvedību trāpīgi raksturo darbības vārds “parroting” (papagaiļot).
Atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no tā, ko mēs katrs īsti gribam. Ja ir vēlme sēdēt ANO Drošības padomē (tagad jau sēžam, neatkarīgi no ASV) un iegūt bildi kopā ar ASV prezidentu, spiežot pēdējam roku, viegli pieliecoties, tad ir viens uzvedības modelis, bet ja galvenais uzdevums ir nodrošināties pret agresīvā kaimiņa iespējamo uzbrukumu, tad cits.
Kāpēc šie uzvedības modeļi atšķiras? Tāpēc, ka visa Trampa uzvedība, visa viņa retorika gan pirmajā prezidentūras termiņa laikā, gan tagad liecina par vienu: viņš nav gatavs izliet kaut pili amerikāņu kareivju asiņu par Daugavpili vai Narvu. Aizmirstam par NATO 5. pantu un ASV drošības garantijām, līdzīgi kā Ukrainai bija jāaizmirst par ASV prezidenta parakstu zem Budapeštas memoranda.
Tad kas ir mūsu drošības pamatā, ja ne ASV? Mūsu pašu gatavība dot pretsparu agresoram. Tieši tas pats, kas Ukrainai nodrošināja tās valstiskuma saglabāšanu. Skaidrs, ka mūsu pašu spēki vieni ir par vāju, lai ilgstoši pretotos pārspēkam. Taču gatavība pretoties kombinācijā ar dalību NATO aliansē dod jau pavisam citu ķīmisko reakciju nekā vienkārša “paļausimies uz ASV un NATO 5. pantu”.
Tieši papagaiļošanās pakaļ Trampam ir visbīstamākais Latvijas politiskās elites uzvedības modelis. Kāpēc? Tāpēc, ka tā nosit nacionālo pašapziņu un kultivē uzvedības modeli - mēs jau mazi un nevarīgi, tāpēc jāpaļaujas uz lielo un stipro. Atkārtoju, Tramps nebūs tas, kurš pats no laba prāta nāks mums palīgā. Viņš reālo situāciju Eiropā neizprot, par ko liecina viņa tikšanās ar Baltijas valstu prezidentiem 2018. gada 3. aprīlī, kad viņš viņiem uzbruka par politikās nestabilitātes vairošanu Balkānos, jo neatšķīra Baltiju no Balkāniem.
Līdz ar to, lai kā mēs Trampam izdabātu, cerēt uz viņa gatavību rīkoties mūsu labā ir naivi. Cita lieta, ja viņu uz to piespiestu politiskā loģika. NATO dalībvalsts, kas izpildījusi visas 5% militāro izdevumu prasības, pretojas agresoram, turas, cik var, bet ASV stāv malā un bezspēcīgi noraugās? Kaut kā pavisam nestilīgi un vārgulīgi izskatās.
Latvijas drošības vājākais punkts ir mūsu pašu zemā pašapziņa. Bučojot Trampa dibenu (viņa paša 2025. gada 8. aprīļa izteikums), pašapziņa nekādi nevairojas. Šo bučošanu vēl kaut kā varētu attaisnot, ja tā garantētu lielāku drošību, bet tā neko ne garantē, ne nodrošina. Tāpēc mūsu politiķiem jārīkojas vienā sasaistē ar tiem Eiropas politiķiem un politiskajām kustībām, kuras apzinās no Krievijas nākošos drošības riskus. Jāveicina arvien ciešāka sadarbība ar tām valstīm, kuras izprot reālo situāciju, jo Tramps to nesaprot.
Tāpēc jāizskata iespēja atgriezties pie kādreiz populārās savstarpējo drošības garantiju sistēmas. Ja būtu kaut 95% garantija, ka, teiksim, Polija ar savu visai ievērojamo militāro potenciālu nāks mums palīgā, tad mēs varētu justies daudz drošāk. Šāda drošības sajūta uzlabotu arī mūsu ekonomisko klimatu un tādējādi arī mūsu kopējo labklājību.
Tādai arī jābūt mūsu drošības stratēģijai. Ne velti sākumā minēju Eiropas pārsteidzošo vājumu šī gadsimta pirmajā ceturtdaļā. 2026. gadam jākļūst par lūzuma punktu, kad Eiropa atmostas un saprot: tās drošība ir viņas pašas rokās. Tikai un vienīgi. Līdz ar to viss, kas vairo Eiropas solidaritāti, ir labi. Viss, kas Eiropas solidaritāti vājina - slikti. Mūsu galvenie sabiedrotie ir Eiropā, nevis ASV. Vismaz kamēr Baltajā namā sēž Tramps.
