Eiropas valstīm jābūt gatavām Krievijas uzbrukumam jau 2027. gadā, un Krievijas diktatora Vladimira Putina plānos ir Baltijas valstu okupācija, atbildot uz jautājumiem Ukrainas “LB Kluba” slēgtajā sanāksmē (LB - Livyi bereh, [Dņepras] kreisais krasts) paziņojis Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes vadītājs Kirilo Budanovs.
Budanovs šos savus apgalvojumus pamato ar tā dēvētās krievu pasaules (russkij mir) redzējumu, kurš paredz nepieciešamību nemitīgi paplašināt savu ietekmi un teritoriju. Ja impērija nepaplašinās, tad tā degradējas un mirst. Tāpēc vienīgais veids, kā uzturēt “tonusu”, ir agresija. Drošākais (vieglākais) Krievijas agresijas virziens esot Baltijas valstis. Ja agrākajos plānos Krievijai bija jābūt gatavai uzsākt karadarbību šajā virzienā 2030. gadā, tad tagad plāni esot koriģēti un pārskatīti jau uz 2027. gadu.
Šie Budanova izteikumi ir visai satraucoši Baltijas valstu pilsoņiem un liek uzdot jautājumu: cik tie ir reāli?
Vispirms daži vārdi par pašu “LB Klubu”. “LB klubs” ir dibināts 2019. gadā Kijivā. Tas ir slēgts pasākums, kurā pulcējas politiķi, valsts amatpersonas, uzņēmēji, žurnālisti, eksperti, diplomāti, militārpersonas un brīvprātīgie, un tas notiek neformālā gaisotnē, atbilstoši domnīcas “Chatham House” noteikumiem.
“LB klubs” darbojas sadarbībā ar Vācijas Frīdriha Eberta fondu. Viens no tā galvenajiem mērķiem ir nodrošināt platformu godīgai un atklātai komunikācijai starp varas iestādēm un pilsonisko sabiedrību. Formāta slēgtais raksturs veicina šo atvērtību. Parasti kluba materiāli, tostarp fotogrāfijas, netiek publiskoti. Tomēr laiku pa laikam, ņemot vērā pasākuma īpašo nozīmīgumu, tiek pieļauti izņēmumi.
Ukrainas izlūkdienesta vadītāja Kirilo Budanova atbildes uz atsevišķiem jautājumiem (no pusotras stundas ilgās uzstāšanās, izdevumā lb.ua publicētas atbildes apmēram 10 - 15 minūšu garumā), ir šis izņēmums.
Bažas izteiktas arī agrāk
Jāatzīst, ka Budanovs šajā savas uzstāšanās publiskajā daļā nepasaka neko jaunu. Gan NATO ģenerālsekretārs Marks Rite, gan Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, gan citi esošie un bijušie augsta ranga NATO militārie vadītāji (ģenerāļi Kristofers Kavoli, Bens Hodžess) norādījuši uz šādu Krievijas plānu iespējamību. Atšķirīgi bijuši tikai nosauktie termiņi, kad Krievija būtu gatava šādam iebrukumam.
Budanova nosauktais termiņš - jau 2027. gads ir tuvākais, lai gan atsevišķi komentētāji (Vitālijs Portņikovs, Igors Jakovina, Jurijs Felštinskis) norāda, ka gadījumā, ja izbeigtos aktīva karadarbība Ukrainas frontē, tad Krievija varētu pārdislocēt savu karaspēku Baltijas valstu virzienā vēl ātrāk - pusgada, vai pat dažu mēnešu laikā. Cits jautājums, cik reāla ir aktīvās karadarbības izbeigšana Ukrainā tuvākajā nākotnē. Visi minētie komentētāji šādu iespēju uzskata par ļoti mazticamu.
Ņemot vērā, ka visas versijas par iespējamo karadarbības attīstību Eiropā un pasaulē balstās uz hipotētiskiem pieņēmumiem (ne Budanovs, ne kāds cits neapgalvo, ka Krievijas iebrukuma plāni ir jau pieņemti un negrozāmi) un tie jebkurā gadījumā būs atkarīgi no reālās situācijas gan kaujas laukā, gan diplomātiskajās frontēs, tad arī secinājumi par šo plānu realizācijas varbūtību ir tikpat hipotētiski.
Argumenti - par labu iebrukumam
Vispirms uzskaitīsim argumentus, kuri liecina par šāda iebrukuma augstu varbūtību. Galvenais arguments ir tas pats, ko piesauc gandrīz visi, arī Budanovs: Ceļš, kuru izvēlējies Putins savas varas nostiprināšanai, neparedz atpakaļgaitu. Ir ārkārtīgi grūti iedomāties Putina Krieviju atgriežamies pie mierīgas, ikdienišķas dzīves, kurā Putinam jārisina viņu tik ļoti garlaikojošie saimnieciskie, vai vēl trakāk, sociālie jautājumi.
Visi redz, cik ļoti atdzīvojas Putins, tiklīdz runa ir par raķetēm, militārajām operācijām un ģeopolitisko “pasaules dalīšanu”. Nokāpt no narkotiski reibinošā “Napoleona varas troņa” uz grēcīgās, garlaicīgās zemes ar tās ikdienišķo rutīnu, būtu ārkārtīgi grūti, ja ne neiespējami. Karš ir kļuvis par Putina dzīves jēgu un piepildījumu.
Cits, ne mazāk būtisks faktors ir 750 000 frontē rūdītu (psihiski traumētu) cilvēku izvietošana pēc aktīvās karadarbības izbeigšanās Ukrainā. Kur šos bīstamos, grūti kontrolējamos cilvēkus likt? Īpaši ņemot vērā viņu salīdzinoši augsto atalgojumu, kuru viņi saņem par karošanu frontē. Mierīgajā dzīvē viņiem neviens tādu naudu nemaksās, bet cilvēkiem pāriet uz ievērojami zemāku atalgojumu ir psiholoģiski ārkārtīgi grūti.
Visi šie faktori liek domāt, ka kamēr Kremlī saimnieko Putins, tikmēr pasaulei cerēt uz mierīgu dzīvi (kā pirms kara) nav nekāda pamata, lai ko teiktu Tramps, Orbans vai Krištopans. Un tomēr ir arī argumenti, kuri runā par labu domai, ka Putina Baltijas iekarošanas plāni, iespējams, ir nedaudz pārspīlēti. Kas tie ir par argumentiem?
Argumenti pret iebrukumu
Pirmais un galvenais arguments pret, ir tas, ka Putina “speciālā militārā operācija” jau no paša sākuma aizgāja pa gluži ne tām sliedēm, pa kurām tā bija plānota. Nav ne mazāko šaubu, ka domāta bija zibenskara operācija: Kijiva trijās dienās. Par to liecina karaspēka vienībām līdzi paņemtie parādes mundieri, ar kuriem bija paredzēts soļot uzvaras parādē pa Kreščatņiku Kijivā, un Krievijas iekšējā karaspēka (Rosgvardija) piedalīšanās karadarbības pirmajās dienās.
Ja Putins būtu zinājis, ka karš Ukrainā ievilksies vairāk kā četrus gadus ar minimāliem teritoriāliem ieguvumiem, tad, visticamāk, viņš šādu iebrukumu nemaz nebūtu uzsācis. Plānots bija, ka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis bēgs uz Rietumiem (ko viņam arī piedāvāja Rietumvalstu vadītāji), bruņotie spēki padosies bez cīņas (kā 2014. gadā Krimā) vai ar minimālu pretošanos un valsts pārvalde sabruks vispārējā haosa apstākļos. Tas, ka Ukrainai izdevās šo haosu novērst un realizēt negaidīti efektīvu pretestību agresijai, ne tikai Putinam, bet arī visai pasaulei bija liels pārsteigums.
Kāds šai četrus gadus senai vēsturei sakars ar iespējamo karadarbības attīstību nākotnē? Tāds, ka Putins jau ir “aplauzies” un par spīti možajam izskatam, kādu demonstrē pēdējā laikā, nejūtas vairs tik visvarens kāds jutās 2022. gada 24. februārī, kad atklāti paziņoja televīzijas uzrunā: “ņemot vērā... esmu pieņēmis lēmumu uzsākt speciālo militāro operāciju...”.
Tagad 2025. gada 19. decembrī “tiešajā līnijā” Putins jau stāsta kaut ko pavisam citu: “...ne mēs uzsākām šo karu...”. Līdz ar to viņš netieši atzīst, ka tas, kas tagad notiek, nav gluži tas, ar ko gribētu lepoties, un kas ir bijis viņa plānos. Citiem vārdiem, tas, kas tagad notiek Ukrainā nav tas, ko gribēja Putins. Ar lielāko prieku viņš esošo situāciju ar atpakaļejošu datumu pārspēlētu. Proti, vispirms uzbruktu nevis Ukrainai, kas izrādījās pretoties spējīga, bet uzbruktu kaut kur citur, kur pretestība varētu būtu vājāka.
Piemēram, izmantojot Kaļiņingradas apgabala drošības un dzīvotspējas nodrošināšanas ieganstu, iebruktu Baltijas valstīs. Ņemot vērā tā laika Rietumu politisko vājumu, bailes un izlēmības trūkumu (kāds atklājās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā), šāda “speciālā militārā operācija”, iespējams, Putinam būtu sanākusi krietni sekmīgāka.
Taču vēsture neparedz atpakaļejošus “kā būtu, ja būtu” variantus. Putins iebruka Ukrainā un aplauzās. Vai tagad viņš var vēsturi “pārspēlēt” un iebrukt Baltijā, lai “nodrošinātu Krievijas drošību Baltijas jūras reģionā”?
Situācija 2026. gadā vai Budanova pieminētajā 2027. gadā vairs nav tāda kāda tā bija 2022. gadā. Jā, no vienas puses centrālais NATO stūrakmens - ASV - Trampa vadībā vairs nav tik drošs un krietni izļodzījies, bet no otras puses - Eiropas lielvalstis - ir sākušas ar daudz reālistiskāku skatu raudzīties uz Krieviju un cenšas labot tās kļūdas, kādas attiecībā uz Krieviju bija pielaidušas pēdējo divdesmit gadu laikā.
Ja 2022. gadā Krievijai, iespējams (lai gan arī nav droši teikts), izdotos samērā viegli ieņemt Baltijas valstu galvaspilsētas un pārsteigt NATO vadību nesagatavotu, tad vai tas tik viegli izdotos 2026. vai 2027. gadā, vairs nav tik droši prognozējams. Savukārt, ja pastāv vērā ņemama varbūtība, ka kara darbība var ieilgt (Putinam jau ir nelāga Ukrainas pieredze) un jo tā ilgāka, karojot ar NATO, jo lielākas kara zaudēšanas izredzes, tad gatavība spert šo izšķirīgo soli strauji mazinās.
Ja Putins vismaz par 95% būtu pārliecināts, ka okupējot Baltijas valstis, NATO saminstināsies, saskaņojot pretdarbību, sāks meklēt kompromisus un citu ierasto reālās rīcības novilcināšanas taktiku, tad iebrukums būtu gandrīz vai neizbēgams. Par laimi, šobrīd Putinam tik liela pārliecība nav. Lai gan, ko var zināt, kas darās viņa galvā.
Vēsture spēlē mums par labu
Ir arī cits, varbūt ne tik tiešs, bet arī vērā ņemams arguments, kāpēc Krievijas iebrukums Baltijas valstīs varētu nenotikt. Runa ir par vēsturiskajām mācībām.
Gandrīz visi Putina pazinēji norāda, ka viņš ir rūpīgi analizējis agrāko vēsturisko pieredzi. Gan Gorbačova, gan Staļina, gan Hitlera pielaistās kļūdas. Tāpēc viņš no tām, cik vien viņa spēkos, cenšas izvairīties.
Putins ir atzinis, ka viņa izpratnē PSRS sabrukums esot bijusi 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Šo katastrofu ievadīja Gorbačova uzsāktā “perestroika”, taču, lai kāda tā arī būtu iecerēta, tai nebija vēsturiski determinēts valsts teritoriālais sairums. Sociāli ekonomiskā sistēma varēja transformēties, bet valsts palikt vecajās robežās.
Ja vien Staļins 1940. gadā nebūtu pievienojis PSRS teritorijai sev mentāli svešās Baltijas valstis un Rietumukrainu, kas līdz 1918. gadam atradās Austroungārijas impērijas Austrijas daļā, bet līdz 1939. gadam Polijas sastāvā. Šīs PSRS vardarbīgi pievienotās teritorijas līdz pat pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem tā arī saglabājās PSRS teritorijā kā svešķermeņi un pat pusgadsimtu ilgā okupācija nespēja šīs teritorijas “sagremot”. Tiklīdz parādījās brīvākas domāšanas aizmetņi, tā šīs atšķirības uzplauka krāšņiem ziediem un vainagojās nepārprotamās prasībās pēc pilnīgas neatkarības.
Putins kā īsts “padomju cilvēks” (dzimis 1952. gadā) šo Baltijas valstu (arī Rietumukrainas, kuru viņš būtu arī tagad gatavs atdot vienalga kam) atsvešinātību, nepiederību “krievu pasaulei” ir visu mūžu lieliski sapratis un jutis.
Tagad viņš varbūt gribētu Baltijas valstis “sodīt” par nepaklausību, bet savā pasaules redzējumā Putins pieturās stingrai un pragmatiskai loģikai, kur emocionālām iegribām nav vietas. Šajā loģikā nav vērts lieki riskēt, ja potenciālais ieguvums nav tik vērtīgs, lai liktu uz kārts gan savu, gan Krievijas nākotni, kas, kā mēs zinām pēc Krievijas domes spīkera Vjačeslava Volodina vārdiem, patiesībā ir viens un tas pats. Pat ja revolvera aptverē ir tikai viena patrona no sešām, arī tad labāk nespēlēt šo krievu ruleti. Pat “krievu pasaules” dēļ.
