Pēdējā laikā aktivizējušies Latvijas drīza gala vai bankrota sludinātāji. Viņu centrālais “lielais stāsts” ir nemainīgs jau pārdesmit gadus – Latvija esot “dziļā pakaļā”; gandrīz visos rādītājos pēdējās vietās Eiropas Savienībā; tās bankrots iestāsies, vēlākais, pēc trijiem gadiem. Pie visām šīm ķibelēm vainīga esot nelietīgā, nemākulīgā un visādi citādi riebīgā valdība. Vienīgais, kas mūsu valsti varot glābt, esot jauns Atmodas process, kurš tūlīt, tūlīt sākšoties.
Nesaistīsim šo bēdu ielejas sludinātāju personisko dvēseles stāvokli ar mūsu valsts likteni. Palūkosimies uz konkrētiem statistiskas rādītājiem. Uzreiz, pirms izvērtējam kādus statistikas datus, jāsaka, kā ir. Daudzos gadījumos šie rādītāji patiešām ir tuvāki ES lejasdaļai nekā augšgalam. To nevar noliegt.
Taču tāpat nevar noliegt to, ka Latvijas iedzīvotāju labklājība neatkarības atjaunošanas brīdī bija nesalīdzināma ar Rietumeiropas līmeni. Bāzes līmeņi atšķīrās par kārtu. Tādu visaptverošu nabadzību (ar atsevišķiem izņēmumiem), kāda Latvijā bija pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, Rietumeiropa nav piedzīvojusi kopš Otrā pasaules kara laikiem.
Daudzi Latvijas “dziļā pakaļā” redzētāji jau aizmirsuši stacijas tuneli zem toreizējās Gogoļa ielas, kurš bija pilns ar cilvēkiem, kas tur stāvēja uz kāpnēm, gar sienām, rokās turot lētus naktskreklus, somas, cepures un citas preces. Viņi aizmirsuši (vai sēžot automašīnās nemaz nav redzējuši) avīžu, krustvārdu mīklu, konfekšu un šķēru pārdevējus staigājam pa vilcienu vagoniem, skaļi piedāvājot savas tikpat kā nevienam nevajadzīgās preces.
Tas milzīgais labklājības lēciens, kādu Latvija piedzīvojusi pēdējos divdesmit gados, ir visai iespaidīgs. To vislabāk var sajust, aizbraucot uz kādu “trešās pasaules” valsti ārpus Eiropas. Nupat biju Kolumbijā, un tur katrā autobusu pieturā iekšā kāpj lērums pie mums jau aizmirsto augļu, pīrādziņu un citu sīkpreču tirgoņu.
Protams, var iebilst, ka viss ir relatīvs un nevajag līdzināties ar nabagiem. Jālīdzinās ar mums blakus esošajiem - Igauniju, Lietuvu, Poliju. Piekrītu. Kolumbiju pieminēju tikai tāpēc, lai atgādinātu - pie mums vēl gluži nesen bija tāpat. Arī turienes algas - vidēji ap 400 eiro mēnesī - nav nemaz tik sena Latvijas pagātne (2007. g.).
Visas šīs pārdomas radās, skatot statistikas datus par rūpnieciskās produkcijas realizācijas apjomu šā gada oktobrī. Šie dati ir smags trieciens Latvijas ekonomikas drīza gala sludinātājiem. Salīdzinājumā ar pagājušā gada oktobri Latvijā rūpniecības apjomu pieaugums ir bijis lielākais ES - 8,8%. Apstrādes rūpniecībā (kas tiek uztverta kā tīrā jeb īstā rūpniecība) pat vēl vairāk - 9,5%. Tas nav tikai viena mēneša efekts. Kopš gada sākuma pirmajos desmit mēnešos pieaugums bijis 4,0% (apstrādes rūpniecībā - 5,7%).
Šā gada trešajā ceturksnī Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP), salīdzinot ar 2024. gada trešo ceturksni, pieaudzis par 2,5%, kas ļauj prognozēt, ka 2025. gadā kopumā IKP pieaugums būs virs 2%. Var piekrist, ka šis pieaugums nav nekāds dižais izrāviens, bet šie rādītāji liecina, ka arī stāsti “par dziļo pakaļu” ir, maigi sakot, krietni pārspīlēti.
Kā izskatāmies uz kaimiņu fona? Oktobrī rūpniecības realizētās produkcijas apjomi gada griezumā Polijā pieauguši par 3,2%, Lietuvā - par 1,8%, bet Igaunijā tie samazinājušies par 1,1%. IKP pieaugums šā gada trešajā ceturksnī bijis: Polijā - 3,7% (prognoze 2025. gadam - 3,2%); Lietuvā - 2,0 (2,4-2,7%); Igaunijā - 0,9% (0,6%).
Polijā un Lietuvā ekonomiskā situācija ir nedaudz labāka nekā pie mums, bet Igaunijā tā ir bēdīgāka. Objektīvi ņemot, teikt, ka Latvijā viss iet uz augšu griezdamies, nevar. Nekādu dižo ekonomisko uzrāvienu diemžēl neredzam. Tas jāatzīst. Tomēr teikt, ka esam “dziļā pakaļā”, arī nav nekāda objektīva pamata. Šādi apgalvojumi daudz vairāk liecina par pašiem to izteicējiem nekā par Latviju.
Vēl daži vārdi par iespējamo “Atmodu”, kuru jau ne pirmo gadu gaida dažādi Latvijas gala piesaucēji. Tā tautas vienotība, situācijas un mērķu skaidrība, kāda bija latviešu tautai 1987.-1991. gadā, no tās iekšpolitiskās situācijas, kāda ir šodien, atrodas gaismas gadu attālumā. Tie ir divi absolūti nesalīdzināmi nācijas vienotības un situācijas skaidrības stāvokļi.
Šīs atšķirības nevar ieraudzīt: 1) tie, kas Atmodas laikos nebija vēl dzimuši vai bija tik mazi, ka tos īsti neatceras; 2) tie, kas Atmodas laikus pasīvi “palaida garām”, jo tautas sāpi nesaprata, toreiz valdošajā sistēmā jutās labi un visu šo procesu uztvēra kā ārēju spēku (amerikāņu vai KGB) organizētu teātri; 3) tie, kuriem riebums pret pašreizējo pasauli ir tik liels, ka zudusi jebkāda objektīva spriestspēja.
Vislabāk atšķirības starp toreizējo Atmodu un šodienas imitācijām redzamas pavisam vienkāršā salīdzinājumā: pusmiljona cilvēku demonstrācija ar sarkanbaltsarkano karogu jūru Rīgā, Daugavmalā, 1991. gada 13. janvārī un daži simti, kas pulcējās Gobzema vai Šlesera organizētajās “tautas sapulcēs” ar pretenzijām uz “jauno Atmodu”. Beidziet taču vienreiz sevi mānīt, kungi.
